Militāristi bija pārliecināti, ka viņu spēka pārsvars automātiski turpināsies arī pēc kara. Galu galā amerikāņiem taču ir pasaulē modernākās tehnoloģijas, labākais transports, komunikāciju sistēmas un tehniskā bāze. Diemžēl šie iespaidīgie resursi tika izmantoti nepareizi ASV armijas karavīru vienības nebija spējīgas nodrošināt civilo kārtību. To pierādīja daudzās laupīšanas elektroenerģijas tīklos, muzejos, armijas bāzēs un arī mājās.
Sarunā ar bijušo "Bath" partijas biedru un pulkvedi, kurš piekrīt tikai anonīmai intervijai, iezīmējas vēl kāda būtiska ASV kļūda. Pēc kara no darba tika atbrīvoti 400 tūkstoši cilvēku, kas dienēja Sadama Huseina armijā. Bijušais pulkvedis ir pārliecināts, ka lielākā daļa šo militāristu Huseinu un viņa režīmu ienīda, taču dienestu turpināja labā atalgojuma dēļ. Atbrīvojot visus bez izņēmuma, amerikāņi ieguva iespaidīgu un labi apmācītu ienaidnieku pūli. Galu galā pēckara Irākā palikt bez darba ir viena no lielākajām nelaimēm.
Es nesaprotu! Ja jau amerikāņi varēja saaicināt tik daudz valstu militāros pārstāvjus, kāpēc viņi nevarēja noslēgt līgumu un piesaistīt civilos speciālistus, kuri savestu kārtībā kara laikā iznīcināto elektroenerģijas tīklu, ūdensapgādes sistēmu Bagdādē un telefoncentrāles darbu? Viņi varētu apmācīt vietējos strādniekus. Es domāju, ka amerikāņi vienkārši novilcina laiku. Viņi grib, lai cilvēki būtu aizņemti ar savām ikdienas rūpēm un viņiem neatliktu laika domām par Irākas okupāciju, uzskata armijnieks.
Gaidītās pārmaiņas sadzīvē un valsts pārvaldē nav vērojamas. Nesen iespiesta jauna nauda, taču lielākais ekonomisko jautājumu loks nav atrisināts. Vēl rudenī Bagdādes 3,8 miljonu iedzīvotāju neattīrītie notekūdeņi ieplūda Tigrā, jo attīrīšanas iekārtas joprojām nedarbojās. Katastrofāli trūkst dzeramā ūdens. Pilsētas ūdensvadu sistēma ir tik nekvalitatīva, ka ikdienas vajadzībām nākas izmantot upju ūdeņus. Vēl joprojām visur esošie diktatora Huseina portreti atgādina par laiku, kad daudzas no pašreizējām problēmām nebija būtiskas. Cilvēki atzīst, ka represijas un nežēlīgais režīms sāk aizmirsties, jo arvien vairāk jādomā par izbijušo sadzīvisko komfortu un tā priekšrocībām. Lai pastiprinātu savu autoritāti sabiedrībā un neizraisītu cilvēku protestus, savulaik Huseins pavēlējis iedzīvotājus nodrošināt ar nepieciešamākajām lietām ūdeni, elektrību un pārtiku. Tagad visu šo lietu pieejamība ir apgrūtināta, Irākā plaukst un zeļ vienīgi naftas ieguves nozare. Daudzi irākieši ar rūgtumu uzsver, ka, ieņemot Bagdādi, ASV armijas karavīri jau pirmajā dienā pie Naftas ministrijas izvietoja stingru apsardzi. Tikmēr mākslas muzeji nebija vajadzīgi nevienam, un izlaupīto ēku liktenis ir visai pasaulei labi zināms.
Nafta ir viena no lielākajām Irākas bagātībām, taču tās ienesību vienkāršs irākietis nejūt. Bagātība un nabadzība pastāv cieši līdzās. Ir normāli, ja nabadzīgam irākietim pieder jaudīga automašīna, ko citur pasaulē dēvē par "degvielas kapsētu". Uzturēt automašīnu, ja degviela maksā 4 santīmus par litru, nav grūti. Tas nekas, ja cilvēkam bez mašīnas pieder vēl tikai divas vāji barotas kazas...
Irākiešu zemnieks nabadzības gūstā
Lai tuvāk iepazītu to irākiešu dzīvi, kas nedzīvo pilsētā, jādodas uz Irākas dienvidiem. Šajā reģionā lauksaimniecība no sen seniem laikiem ir iedzīvotāju galvenā nodarbošanās, dīvainā kārtā pat apsteidzot Austrumu vēsturisko kultūru tirdzniecību. Lauksaimniecības attīstību sekmējis Tigras un Eifratas tuvums, kas ļauj izaudzēt ražu pat tuksneša vidū. Līdz ar naftas biznesa ekspansiju astoņdesmito gadu beigās lauksaimnieku skaits samazinājās līdz trīsdesmit procentiem no sabiedrības kopējā iedzīvotāju skaita.
Tulks mani iepazīstina ar Tigras zemnieku, kas nelielā māla būdiņā un dažu hektāru lielā zemes platībā saimnieko jau četrpadsmit gadus. Viņu sauc Ali Huseins Džiburi. Lai karstajās Irākas vasarās neiznīktu gurķu raža, viņš augu dienu ar lāpstu rok vienu grāvīti pēc otra, tādējādi novadot ūdens tecējumu līdz visiem gurķu stādiem. Zemi Ali Huseins īrē no saimnieka, tādēļ puse izaudzēto gurķu ir jāatdod viņam. Savukārt saimnieks sava strādnieka ģimenei turpat zemes gabala tuvumā uzbūvējis māla būdiņu, kur divās istabās mitinās septiņi cilvēki pats Ali, viņa sieva, četri bērni un vēl arī brālēns. Trīsdesmit deviņus gadus vecais zemnieks divas meitas jau izprecinājis, bet pats otru sievu apņemt negrasās. Ali dzīvesstāsts ir traģisks armijā viņu iesaukuši uzreiz no skolas sola un desmit gadus Irānas un Irākas karā viņš cīnījies pret saviem ticības brāļiem šiītiem. Pusgadu pēc šā kara beigām Ali atkal nācās karot. Sadams Huseins uzsāka jaunu karu pret Kuveitu, un Persijas līča kara laikā Ali bija viens no tiem irākiešiem, kurus amerikāņi padzina no iekarotās kaimiņvalsts. Savu uzvārda brāli Sadamu Huseinu Ali kritizēt nevēlas, jo pārāk daudz pretrunu esot bijis izslavēto atbrīvotāju amerikāņu vārdos.
Pēc mana lūguma Ali brālēns atnes parādīt pie būdas noslēpto ieroci tas ir vecais kalašņikovs. Pirms amerikāņu iebrukuma tos lielā pieprasījuma dēļ bijis neiespējami nopirkt ikviens sevi cienošs irākietis vēlējies nodrošināties un pircis lielā skaitā. Tagad ikkatrā lauku būdiņā ir vismaz viens ierocis. Ali saka, ka pagaidām tas nepieciešams tikai tādēļ, lai varētu ģimeni aizsargāt no laupītājiem.
Kad grasāmies doties projām, nabadzīgais zemnieks mūsu automašīnas bagāžas nodalījumā ieliek maisiņu ar gurķiem. Tā te ir pieņemts neviens māju nedrīkst pamest tukšām rokām.
