Krutums nemirst web 2.0 edition

Aizliegtie joki

2008. gada 16. decembrī | 40 komentāri

Stāvot pie lielveikala dārzeņu kastes, mēģinot izvēlēties vismazāk izpuvušo akcijas hurmu, nejauši noklausījos sekojošu sarunu, kas norisinājās starp diviem draugiem:
- Eu, a kāpēc tu neieliec naudu Parexā?
- A kāpēc tu neieliec savā mammā?
Pēc tam abi sāka nevaldāmi smieties, tverot pēc elpas un sitot sev pa ceļgaliem. Iespaidīgi, ka divos teikumos viņiem izdevās pārkāpt divus tabu: Parex banku un mammu jokus.

Bet ne jau viss vienmēr iet tik gludi. Mammu jociņi vispār ir bīstami. Satiku bijušo klasesbiedru uz ielas, kurš bija atgriezies pēc vairākiem ASV pavadītiem gadiem, bet šim pāri pierei pa diagonāli stiepās gluži svaiga rēta.
- No kurienes tas?
- Atbraucu uz Latviju, svinēju dzimšanas dienu. Pateicu vienam džekam, ka viņa mamma smird, bet viņš mani nometa pa trepēm.
ASV dzīvojot, viņš tā pieradis pie mammu jokiem, ka nespējis laikā aklimatizēties. Tur tie neesot bijis nekas bīstams - aiz okeāna par daudz lielāku apvainojumu uztverti joki par pašu personu, nevis viņa mammu. Bet pie mums – karstgalvjiem – sejas fistings garantēts.


Piedauzīgi piekačāts ar asinīm

2008. gada 14. decembrī | 51 komentārs

Dzimšanas dienā devos uz darbu, nopircis ļoti dārgu, milzīgu konfekšu kasti. Visi bija pārsteigti, kad piedāvāju viņiem konfektes, jo bija aizmirsuši manu dzimšanas dienu. Jaatzīmē, ka sekretārei bija ielaminēts saraksts ar darbinieku jubilejām un privātajiem telefona numuriem, bet tā kā es tur strādāju tikai 3 mēnešus, tad vēl nebiju iekļauts sarakstā. Varbūt, ja būtu vairāk socializējies un sitis klaču par dramatiski garlaicīgo huiņu, kas nodarbināja sekretāres rotaļīgi dzeltenajā matu ērkulī paslēpto šauro pieri, tad tiktu sarakstā ātrāk. Nākamajā dienā, aizmiršanas fakta vainas apziņas mocīta, priekšiniece man uzdāvināja četras neļķes. Man, kā jau vīrietim, bija jocīgi saņemt ziedus. Tagad, kad es par to domāju, šķiet zīmīgi, ka tie ziedi bija tikai četri.

Pēc pāris nedēļām tur samazināja štatus un biju spiests aiziet. Kas interesanti, mans čoms arī tika atlaists ap to pašu laiku. Viņš strādāja santehnikas veikalā. Ikdienā tirgoja trubu līkumiņus, vannas, podus, duškabīnes. Pirms Jāņiem uzņēmums organizēja darbiniekiem svētku pirti atpūtas kompleksā Rīgas tuvumā. Viņš pārdzērās, apvēma pirts akmeņus, sarīkojot kolēģiem vēmekļu inhalāciju, veikala vadītāju nosauca par "elles izpisteni", un pats aizmiga šķērsām pāri dīvānam. "Ko tad viņi mani aicina, ja zina, ka es braucu atpūsties?" viņš pēc tam sašutis žēlojās: "Netaisos sevi ierobežot".

Jūtu, ka prasās vēl trešā rindkopa, lai savilktu abus it kā nesaistītos notikumus kopā un izvestu kādu svarīgu atziņu, tāpēc pastāstīšu kādas dusmas mani pārņēma, kad Latvijas veikalos parādījās modernais, nesasalstošais Rietumu pasaules margarīns. Viņi reklamēja to Līvu laukumā, dodot garāmgājējiem pagaršot sviestmaizes. Un tad visādas tantiņas šmakstināja savus rijamcaurumus un teica: "Jā, šim tāds patīkams sāļums, atšķirībā no sviesta". Bet man tikmēr iekšā viss vārījās no dusmām un bezspēcīga izmisuma. "Nedirs! Atlikt, bļe, es teicu! Abi taču garšo pilnīgi vienādi!"

Davai, sabīdīsim kaut ko kopā!

Nemirst.lv ievieš web 2.0 tehnoloģijas

2008. gada 8. decembrī | 74 komentāri

Pagājušajā nedēļas nogalē biju aizbraucis uz Tallinas IT forumu "Virālais mārketings Twitter tīklā", uz kuru mani uzaicināja kolēģis no LPLB.LV. Pasākums bija ļoti interesants, piesātināts ar aizraujošām lekcijām, Powerpoint prezentācijām, uzstājās arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet pēc tam visi kopā baudījām vīnu un neformālā gaisotnē validējām dažādas lapas.

Iedvesmojoties no kaimiņzemē dzirdētā, arī es nolēmu neiestigt pagātnē un pāriet uz web 2.0 elementu ieviešanu dzīvē. Pirmais un galvenais nosacījums, lai lapa būtu web 2.0 standartam atbilstoša, ir apaļīga poga pie logo, kas uz to norāda (progresīvajā PNG formātā). Otrs būtiskais faktors ir lapas apmeklētāja iespējas brīvi pielāgot tās lietojamību savam gadžetam. Tapēc tagad ir iespēja izvēlēties, kuru drošības kodu ievadīt: KUŠĶIS vai ZĪĻUKS. Visbeidzot arī priekš aktuel sadaļas ir pieejama web 2.0 RSS barotne, kas par sevi atgādinās labajā lapas pusē ar īpašo, moderno RSS ikoniņu.


Sarunas ar atsaucīgām personām

2008. gada 1. decembrī | 70 komentāri

Lielveikalā paņēmu rokās žurnālu Žirafe. Par lielu pārsteigumu, no vāka man pretīm smaidīja glīta meitene, nevis apvītusi daiļava ap 40, kurai aiz muguras divas izjukušas laulības un 15 gadus ilgs vētrains flirts ar pudeli. Ceru, ka viņi nebūs sākuši vilkt bildītes no interneta, jo līdz šim Žirafes spēks bija tieši vietējā kolorītā. Amatieru vāveru fotogrāfijas, kas uzņemtas guļamistabā ar tepiķi pie sienas un zilu zibspuldzi - tā, ka nesaproti kas tev raugās pretīm - Daiga no 12. dzīvokļa vai, kā teicis mans paziņa Antons Palučka, "bārdains jūrnieks ar izbāztu mēles galiņu". Arī Žirafes stāstiņi vienmēr bijuši vistīrakais stingrības iemiesojums, jo tādus vārdu salikumus kā "šekuma balbieris" vai "žākļa periodiskā tabula" nekur citur neesmu lasījis.

Sludinājumu sadaļu gan pārņēmusi tīrākā komercija, tomēr arī tai pa vidu laiku pa laikam atrodas kāds patiess sauciens pēc mīlestības. Nezinu vai joprojām tāda avīze iznāk, vai arī to ir nogalinājis internets, bet agrāk bija kioskos nopērkams ļoti biezs laikraksts "SM Reklāma" krievu valodā. Tur nu pārdeva visu: zemi Līvānos, motociklu Jawa ar motoru maisā, bērza finierklučus utt. Avīzi noslēdza krāsaini telefonseksa un eskorta pakalpojumu sludinājumi pēdējā lapā. Tā arī, atklāti sakot, bija vienīgā lapa, kas mani patiešām interesēja.

"Piezvani, un bez maksas klausies seksīgākos krievu meiteņu stāstus" vēstīja sludinājums, kuram apakšā atradās telefona numurs. Spriežot pēc visa, jāzvana tik tiešām bija uz Krieviju. Pāris reižu manu prātu caurstrāvoja doma, ka diez vai šis pakalpojums ir par brīvu, tomēr izdevās pašam sevi pārliecināt, ka droši vien ir vēl pasaulē ideālisti, porno labdari, kuri pasaules erotizēšanas vārdā ir gatavi dalīt kaifu par velti. Pati saruna, diemžēl neizdevās, jo otrā galā atskanēja uzspēlētas baudas balsī ierakstīts teksts: "Kādu vasaru vecāki man lika braukt pie brālēna onkuļa uz laukiem. Man nupat bija palikuši astoņpadsmit gadi un pavisam nesen biju pamanījusi, ka mans meitenīgais ķermenis kļuvis tvirts un sievišķīgs, bet stingrās, lielās krūtis..." Tādā garā tas turpinājās vēl pāris minūtes, tā arī nenonākot pie galvenās darbības, un bija tik pat uzbudinoši kā vērot zemledus makšķerēšanu. Vīlies noliku klausuli, bet pēc mēneša saņēmu telefona rēķinu, kurš ar uzviju apstiprināja manas apspiestās priekšnojautas, ka iepriekš aprakstītais zvans uz kaimiņzemi gluži par brīvu vis nebija.

Kaut kur lasīju teicienu, ka "zaudēta kauja vēl nav zaudēts karš". Lai gan, iespējams, ka pats to nupat izdomāju, lai būtu ar ko iesākt rindkopu. Padošanās ir domāta vārguļiem, bet īsti veči tādu vārdu nemaz nezina, un, ja izdzird, skaidrojumu meklē svešvārdu vārdīcā. Nākamreiz nolēmu, ka "SM Reklāmas" pēdējo lapu uzšķiršu tikai, lai aprunātos ar īstu, dzīvu telefona operatori, ņemot vērā, ka no naudas būs jāšķiras šā vai tā. Pirms zvanīt, atskrūvēju svētku reizēm paglabātu 0,7 kalibra brendiju Aleksandrs, ieslēdzu TV, paņēmu klēpī avīzi un, malkojot brūno brāgu, izvēlējos īsto sludinājumu.

Kaut kā mani tas viss uztrauca. Pretēji brāvūrīgajiem, veču šovinisma un seksisma pilnajiem virtuālajiem skribelējumiem, pats esmu diezgan kautrīgs un pieklājīgs. Kamēr saņēmos pagāja krietns laiciņš un divas trešdaļas pudeles. Parasti man pietiek ar puslitru degvīna, lai pārvērstos par šļupstošu rāpuli, bet šoreiz līdzīgs daudzums karameles krāsas smirdeklīša bija tieši laikā. Tas darīja brīnumus. Paņēmu telefonu, uzšāvu pa taustiņiem, sagaidīju dažus signālus, klausuli pacēla patīkamas, maigas balss īpašniece:

- Mjāāā. - Viņa nomurrāja maucīgā intonācijā. - Mani sauc Sintija. Un, mmm, kā tevi?
- SŪKĀ PIMPI! - Nobļāvos, sažņaudzot klausuli tā, ka kauliņi nobrakšķēja un pirkstu gali kļuva balti. Mana balss drebēja, elpoju strauji un sirds sitās neritmā. Patiesību sakot, es tā nemaz negribēju, bet rujības izspruka pašas no sevis. Domāju, ka vainīgs bija alkohols un stress. Biju sagatavojies, ka meitene vienkārši pārtrauks sarunu, bet man par brīnumu, viņa ne mazākajā mērā neizklausījās pārsteigta.
- Jāāā, es satveru rokā tavu lielo, dzelteno pimpi...

Gluži automātiski nometu klausuli. Ne pirms, ne pēc šīs sarunas, nekad neesmu dzirdējis, ka pimpis varētu būt dzeltens (ja nu vienīgi bezatbildīgi ielaista botkina gadījumā). Tas izklausījās medicīniski, atbaidoši un ļoti ne-erotiski. Jutu, ka mana un Sintijas saruna bija sākusies uz nepareizās nots. Varbūt, ja mēs būtu satikušies citos apstākļos... Varbūt, ja būtu sēdējuši vienā skolas solā vai saskatījušies bohēmiskā jauno literātu ballītē... kļūtu par tuviem draugiem. Bet šoreiz mums nesanāca.

Edvard... Sodien nē.

Joks, spoks, ķiploks, LOL

2008. gada 25. novembrī | 75 komentāri









Vecākus ierakstus meklē arhīvā.
Blog web 2.0 RSS
Aktuel web 2.0 RSS