AIVARS GEDROICS

26. Jan 2009

11:21 - Ata Lejiņa blamāža

Sorosietis - kosmopolītiskais sūds Atis Lejiņš blamējas "Prāta Bankā": http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/prata_banka/article.php?id=331007

(ir doma)

21. Jan 2009

16:06 - Radio - Kolāts!

Kosmopolīts un pidardraugs Kolāts atkal vadīs Radio, fui:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=578876

(ir doma)

20. Jan 2009

13:18 - Feins joks

http://diena.lv/lat/politics/sabiedriba/daugavpili-plano-rikot-sacensibas-zabaku-mesana-pa-premjera-portretu

(ir doma)

19. Jan 2009

16:29 - Rakstīsim vēstules Andrim Jordānam!

Viņa pašreizējā adrese: Centrālcietums, M.Matīsa 3-454, Rīga, LV 1009. Pakavēsim čalim laiku! Var arī pastmarkas sūtīt, ja rocība atļauj!

(ir doma)

10. Jan 2009

22:45 - Mans raksts no 2002.gada "delfiem", joprojām aktuāls

http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=3902872

(ir doma)

4. Jan 2009

13:32 - Pamācība, kā vajagot "šiziķus" mīlēt!

http://www.sva.lv/lv/garigaveseliba/izofrnija/

(ir doma)

31. Dec 2008

17:52 - Interesants vēsturisks materiāls

http://www.aisbergs.lv/?cat=78

(ir doma)

17. Dec 2008

21:55 - Latviešu "pieticība"

VAI LATVIEŠI IR PIETICĪGA NĀCIJA?
Gada beigās, kā zināms, mūsu valsts pirmās amatpersonas – Valsts prezidents un premjers – saka uzrunas tautai, kurās pamāca, kā mums būs dzīvot nākamajā gadā. Mūsu bijušās prezidentes Veročkas laikā pat tika ieviesta tradīcija Valsts prezidentam uzrunāt tautu divreiz – gan Ziemsvētkos, gan Jaungada priekšvakarā, lai pateicīgie pavalstnieki varētu biežāk dzirdēt dižās gudrības no Viņa(s) Augstības mutes. Šoreiz gan nepakavēšos pie VV-F „gudrības graudiem”, ko mēs tāpat vēl gana labi atceramies, bet atsaukšu atmiņā „nacionāļa” G.Krasta sacīto 1997.gada beigās. Ar interesi toreiz gaidīju, ko tad mums novēlēs „radikālais patriots” tēvzemietis, kurš pirmoreiz bija ticis pie tik augsta amata, un kosmopolītiskie saziņas līdzekļi šinī sakarā vaimanāja, ka minētais fakts noteikti traucēšot Latvijas integrācijai Eiropas struktūrās. Nekā būtiski jauna gan „nacionālais” premjers toreiz nepateica – tā pati vervelēšana par ceļu uz Eiropu, integrāciju, gaidāmo labklājības pieaugumu pēc ieiešanas
draudzīgo tautu saimē”...utt., utjp. Tomēr viens gan izteiciens man palika prātā: „Mēs, latvieši, esam pārāk pieticīgi...Ir laiks atmest pieticību...pieticība bremzē mūsu attīstību...”. Ar šo vārdu plikpauris toreiz spēlējās neskaitāmas reizes, minot to daudz un dažādos aspektos. Es toreiz klausījos un domāju – vai viņš runā par politisko vai ekonomisko pieticību?
Tagad, no vairāk kā 10 gadu atstatuma izvērtējot toreiz premjera sacīto, neviļus vēlos uzdot jautājumu mums visiem – vai mēs, Latvieši, esam pieticīga nācija? Ja vērtējam šo jēdzienu no ekonomiskā viedokļa, jāatzīst stingri – nē, nekādā ziņā! Taisni otrādi – mēs esam pat pārāk iedomīgi, mantaskāri un bieži vien piekopjam nepamatotu optimismu, domājot par mūsu dzīvi nākotnē. Tas sevišķi redzams tagad, kad valstī un pasaulē ir iestājusies ekonomiskā krīze. Cik daudziem no mums ir noguldījumi bankās, kas uzkrāti nebaltām dienām? Un cik daudziem no mums ir paņemti pat vairāki kredīti, kas būs jāmaksā pat ne gadiem, bet gadu desmitiem ilgi? Nav nekāds noslēpums, ka to pēdējo ļaužu ir daudzas reizes vairāk kā to pirmo. Es, protams, negribu apgalvot, ka nekad un nekādos apstākļos nebūtu pieļaujama kredīta ņemšana no bankas. Ir apstākļi, kad bez tā nav iespējams iztikt – nodeg dzīvoklis vai māja, jaunas iegādei vai uzcelšanai naudas trūkst; cilvēks cieš negadījumā vai saslimst, ārstēšanai un rehabilitācijai nepieciešama nauda, kuras pašam šobrīd nav...utt. Tāpat zemniekiem nereti nākas iegādāties kredītā vai uz līzinga lauksaimniecības tehniku (šo pakalpojumu mēdza izmantot arī pirmskara Latvijā, valsts nereti pat piekrita būt jaunsaimniekiem par galvotāju). Taču mūsdienās kredītus bieži vien izmanto arī daudz nevajadzīgākiem mērķiem. Pats biju liecinieks, kā TV ekrānā kāda „nabadzīga” kundze sūdzējās, ka viņai nepietiekot naudas ceļojumam uz Norvēģiju, esot jāņemot kredīts...kur gan skatās nelietīgā valdība, kas tādas lietas pieļaujot. Te nu man rodas asociācijas ar vēl PSRS laikā lasīto, ka kāds bezdarbnieks ASV esot prasījis valstij apmaksāt viņam „prieka mājas” sniegtos pakalpojumus. Tik tiešām, cik daudz latviešiem K.Ulmaņa laikos bija iespēja apceļot kaut vai to pašu Eiropu? Ļoti mazai daļai, un neviens tāpēc neraudāja, valdību nelamāja un kredītus ceļojumiem neņēma. Tagad, turpretī, daudziem par katru cenu jānokļūst Kiprā, Antālijā, Šarmilšeihā...u.c. izreklamētajās kūrortvietās. Kad, tūristam atgriežoties, pajautā, ko viņš tādu tur redzējis, izņemot sauli, smiltis, kamieļus un utainos, netīrīgos iezemiešus, viņš par atbildi tikai plecus vien var paraustīt. „Toties tagad man nav kauns kaimiņa priekšā! Viņš tur ir bijis, un arī es varu palielīties ar to pašu”, parasti seko atbilde. Un tas nekas, ka šī ceļojuma dēļ tagad nāksies vairākus gadus bankai ar uzviju naudiņu atmaksāt, par kuru konkrētais cilvēks un viņa ģimene varētu netraucēti vismaz gadu savā Tēvzemē dzīvot un no tās pārtikt. Šajā jomā mēs tik tiešām vairs neesam pieticīgi, salīdzinot ar mūsu vectēviem, bet vai ar to būtu jālepojas? Manuprāt, drīzāk gan jākaunas par izšķērdīga, nesaprātīga dzīvesveida piekopšanu. Tālāk – vai pirmskara Latvijā kāds varēja iedomāties šādu reklāmu: „Ņem kredītu bankā, lai varētu Ziemsvētkos šiki apdāvināt tuviniekus un draugus!”? Jebkuru, kurš iedomātos murgot par šādu iespēju, visticamāk, momentā nosūtītu uzlabot veselību uz Aleksandra augstumiem, kā toreiz dēvēja visiem zināmo psihiski slimo ārstniecības iestādi Tvaika ielā Rīgā. Mūsdienās diemžēl par šādām idejām neviens vairs nešausminās un nesmejas, uztver tās kā pilnīgi normālas.
Vēl kāds aspekts, kas būtiski raksturo daudzos šā laika latviešus, ir tīri vai maniakāla kāre pēc superglaunām, dārgām automašīnām. Ja pirms gadiem desmit teju katra Latvijas iedzīvotāja pašmērķis bija par katru cenu nomainīt padomju automašīnu pret Rietumos ražoto, tad tagad ar to ir par maz – šai automašīnai noteikti ir jābūt jaunai (lai to pierādītu, gan katrreiz jārāda tehniskā pase, jo bieži vien 10-15 gadus veci no ārzemēm atdzīti autiņi izskatās tikpat kā jauni un nav atšķirami no šā gada izlaiduma sugas brāļiem). Šinī nolūkā atkal tiek ņemti kredīti, mašīnas pirktas līzingā uz daudziem gadiem, krietni pārmaksājot to reālo vērtību. Savukārt, pašu auto īpašniekiem nu jādreb nepārtrauktās bailēs, ka viņu zelta vērto braucamdaiktu kāds nenozog, neaizdedzina, vai pats nejauši neiebrauc ceļa stabā. Jāatzīmē, ka mašīnas nozagšanas vai sadauzīšanas gadījumā no kredīta vai līzinga saistībām neviens atbrīvots netiek. Šis fakts gan neattur daudzus nožēlojamus mietpilsoņus kraut sev uz kakla nepanesamas sakas, lai atkal varētu turēt līdzi vai pat „pārtrumpot” kaimiņu, kura braucamais nav tikpat šiks. Reizēm vērojot automašīnas, kuru īpašnieki sabraukuši, piemēram, uz mirušo piemiņas dienu kapsētā, sāc domāt, kas gan te tāds ir – luksus automobiļu prezentācijas pasākums, vai? Tas ir apbrīnojami, cik milzīgu lomu daudzu latvietīšu apziņā ieņem šī nožēlojamā skārda kārba uz riteņiem, tās iegāde ir gandrīz vai viss viņa dzīves saturs. Ārzemēs gan lielākoties cilvēki automašīnu uztver kā pārvietošanās līdzekli, nevis greznuma priekšmetu, un necenšas ar to izcelties, demonstrēt savu bieži vien reāli neesošo „materiālo pārpilnību”. Tur pat miljonāri nereti brauc visai pieticīga izskata vidusšķiras klases auto. Mums vēl nav izslimota šī bērnišķīgā „plātīšanās slimība”. Par sevi varu atklāti pavēstīt, ka braukāju ar vairāk kā 20 gadus vecu „Žiguli” ne jau tāpēc, ka man nepietiktu naudas iegādāties šikāku auto, bet gan tādēļ, ka nejūtu vajadzību neviena priekšā izrādīties, turklāt nevēlos, lai mašīnas dēļ man uzbrūk, piekauj vai pat nogalina (tādi fakti mūsdienu Latvijā ir ļoti bieži sastopami). Un, ja kāds, huligānisku vai citu motīvu vadīts, manu auto aizdedzinās, par nieka 150-200 Ls tā vietā iegādāšos citu. Uz līzinga pirkta „Merša” īpašnieks analogā situācijā raudādams turpinās vēl n-tos gadus maksāt naudiņu tirdzniecības firmai pilnīgi par baltu velti!
Visbeidzot, modē nākusi ir privātmāju celtniecība, katrs daudz maz situēts iedzīvotājs uzskata par goda lietu klāt pie dzīvokļa uzbūvēt arī ģimenes māju. Tas nekas, ka bieži vien vairs nav, kas šajā mājā pēc uzcelšanas dzīvo (cilvēkiem, kam primārās ir materiālās, nevis garīgās vērtības, bērni parasti izaug par nožēlojamiem kosmopolītiem, kas dodas prom pasaulē un aizmirst gan par saviem vecākiem, gan par savu Tēvzemi), ka kredītu saistības nu ir līdz pat mūža beigām un bieži vien vēl pēc tam tās pāriet uz īpašuma mantiniekiem. Bez tam, zaudējot darbu un nespējot vairs veikt maksājumus, īpašums nekavējoties tiek no bankas atņemts. Par to visu nedomā tie, kuriem galvenais ir šobrīd nospīdēt citu acīs un parādīt, kādi kruti veči nu šie ir kļuvuši.
Kad nu šādam ilūziju mākoņos dzīvojošam īpatnim nākas nolaisties uz grēcīgās zemes, beigās bieži vien nekas cits neatliek kā meklēt ķeblīti un izturīgāku valgu. Taču arī šis „atrisinājums” neglābj no parāda saistībām tos, kas pārņem viņam piederošo mantu, parasti tie ir viņa paša ģimenes locekļi, kuriem gan vajadzēja laikus prasties nesaprātīgo radinieku „piebremzēt”. Lūk, kādas problēmas rodas mūsu Latvijā miera apstākļos, bet kas būs, ja, nedod Dievs, sāksies karš, kā Gruzijā? Un paši vien būsim vainīgi, ja laikus nebūsim nodrošinājušies grūtākiem laikiem, bet tikai turpināsim sapņot par 7 treknajiem gadiem, ko vairums ļaužu nav piedzīvojuši un droši vien savā mūžā arī nepiedzīvos, paliekot vien rožainos sapņos par to drīzu atnākšanu.
Tātad, materiālā ziņā mēs esam pat ļoti NEPIETICĪGI, bet kā ir ar garīgi-politisko aspektu? Šeit nu mēs tik tiešām esam šausmīgi pieticīgi, ar visu gatavi samierināties. Nu un kas, ka puse okupantu no 700 000 ieklīdeņu jau ir dabūjusi LR pilsonību, otrajai pusei tak vēl tās nav! Nu un kas, ka varturi atdeva Krievijai par baltu velti Abreni, pārējā Latgale un Latvija vēl ir mūsu! Nu un kas, ka mums jau ir vairāki simti imigrantu un vairāki desmiti no tiem jau saņēmuši uzturēšanās atļauju Latvijā, citās valstīs tak to ir vēl daudz vairāk! Nu un kas, ka valstī iznīcināta cukura rūpniecība, pienu, gaļu un graudus no mums vēl pagaidām ar gariem zobiem uzpērk! Nu un kas, ka Latvijā arvien mazāk profesiju pārstāvjiem ir jāprot Valsts valoda, dažām tak to vēl formāli prasa zināt! Nu un kas, ka Latvijā teju katram piektajam iedzīvotājam vairs nav darba, atlikušajām 4/5 tas pagaidām taču vēl ir! Lūk, tā spriež pieticīgie un samiernieciskie latvietīši!
Un šinī aspektā tik tiešām ir jāsaka – latvieši, metiet šo nožēlojamo pieticīgumu pie malas! Saprotiet, lūdzu, arī to, ka tādi cilvēki kā A.Garda neprasa neko ekstraordināru, neko īpaši ekstrēmu, radikālu vai neizpildāmu. Viņu mērķis ir atbrīvot Latviju no nelikumīgi iepludinātajiem militārajiem un civilajiem okupantiem un viņu pēctečiem, tas nav nekas ārkārtējs, tas ir pats minimums, kas jāizdara situācijā, kad Latviešu nācijas eksistence savā Tēvzemē ir apdraudēta, kad pamatnācijas procentuālais sastāvs tikai nedaudz pārsniedz pusi no visiem valsts iedzīvotājiem. Savās prasībās viņi paši ir gana pieticīgi, ja kādam tas liekas par daudz prasīts, tad jāsecina, ka šis cilvēks ir vai nu muļķis, vai nodevējs, vai gļēvulis, vai arī visi trīs apzīmējumi te būtu lietojami kopā. Tik tiešām, nebūsim pieticīgi, aizstāvot savas tautas nacionālās intereses, kurām normālam cilvēkam vajadzētu būt daudz svarīgākām par materiāla rakstura problēmām. Manta nāk un aiziet, to var atgūt un atkal nopelnīt, ja reiz tā zūd, bet mūsu tautu, ja pieļausim tās iznīcību, ne par kādiem miljoniem restaurēt vairs nevarēsim. Lūk, no kā mums visvairāk jābaidās šajā krīzes situācijā, kas vismaz nacionālajā jomā mūsu tautai pastāv jau kopš 1940.gada 17.jūnija! To paturēsim prātā gan gadu mijā, gan ikdienas dzīvē!
LATVIEŠU TAUTAS NACIONĀLAS INTERESES LAI STĀV PĀRI VISAM !!!
PAR LATVISKU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

17.12.2008. Aivars Gedroics

(ir doma)

10. Dec 2008

17:15 - Dirsu drātētāji paši izolējas!

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/143849

(2 raksta | ir doma)

5. Dec 2008

17:19 - Sevišķi centīga okupantu pakaļu laizīšana, parādot savu īsto seju

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=42495&date;=2008-12-04

(ir doma)

3. Dec 2008

09:59 - "Viss notiek" - latviešu tautas slepkavas

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=22542064

(ir doma)

19. Nov 2008

13:21 - Mans raksts APOLLO ielikts!

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/141942

(2 raksta | ir doma)

14. Nov 2008

17:37 - Latvija "ratiņkrēslā"

VAI ATBRĪVOSIMIES NO RATIŅKRĒSLA ?

Tuvojoties Neatkarīgas Latvijas pasludināšanas 90.gadadienai, es atkal saspringti domāju – kā iestāstīt mūsu tautai, kuras tik daudzi pārstāvji šo elementāro lietu nesaprot, ka šobrīd mums kopš 2004.gada 1.maija mums nekādas neatkarības vairs nav, ka atkal esam praktiski tikpat beztiesīga kolonija kā PSRS laikos, tikai patlaban mums oficiāli ir atļauts 18.Novembri svinēt un izlikties, ka it kā esam neatkarīgi, patiesībā ar katru dienu arvien zaudējot tās neatkarības paliekas, kas mums vēl ir saglabājušās? Rezultātā nolēmu izmantot šo līdzību ar cilvēku ratiņkrēslā, kas šobrīd ļoti atgādina situāciju ar Latvijas Republiku.
Iedomāsimies kādu vidēja vecuma cilvēku sēžam ratiņkrēslā. Viņš tur pats ir labprātīgi apsēdies pirms dažiem gadiem, jo citi viņam apkārt esošie cilvēki iestāstīja, ka tā būšot ērtāk dzīvot. Staigāt pašam uz savām kājām un pašam par sevi rūpēties taču esot tik grūti un, galvenais, nemoderni. Sēžot ratiņkrēslā, nav jādomā, uz kurieni doties – atnāk palīgi un aizstumj tur, kur viņi uzskata par nepieciešamu. Viņi arī parūpējas par ēdienu un dzērienu, atnesot to, ko uzskata par nepieciešamu šim cilvēkam iebarot. Nepārtraukti tiek stāstīts arī, ka konkrētais cilvēks esot pārāk dumjš, lai zinātu pats, kur viņam doties un ko ēst un dzert, turklāt vispār nevajagot savas smadzenes ar tādām lietām apgrūtināt – esot jau bijuši citi, par viņu daudz gudrāki cilvēki, kas to jau sen esot izdomājuši, nu tikai jāprotot viņu gudrības uzklausīt un likt lietā. Tāpat neesot jāpūlas, pašam ejot uz ķemertiņu, dabiskās vajadzības varot nokārtot zem ratiņkrēsla apakšā pabāztā spainī. Ērti un labi, turklāt pašam par sevi nav jārūpējas, viss tiek citu izlemts, sarūpēts un sagatavots. Turklāt šie labdari neaizmirst regulāri klāstīt, cik jauks un moderns esot tas ratiņkrēsls, kurā konkrētais cilvēks ir labprātīgi apsēdies, ka tādu lielisku ratiņkrēslu, kāds ir viņam, pasaulē vairs nekur citur neesot; ka toties esot simtiem cilvēku, kuri arī ar lielāko prieku apsēstos šādā ratiņkrēslā, bet viņiem šādas iespējas netiekot dotas, ka tikai galīgs nelga un idiots, kurš par vismaz 100 gadiem ir atpalicis no dzīves, varot nonievāt ratiņkrēsla ideju kā tādu un vēlēties staigāt savām kājām. Nākotnē tādā veidā ļaudis vispār vairs nekad nepārvietošoties, katrs sēdēšot savā ratiņkrēslā, kuri automātiski braukāšot pēc pasaules gudro izstrādātas programmas vienā stingri noteiktā virzienā. Tiek minēti neskaitāmi piemēri, cik tālu ticis un kādus panākumus sasniedzis kāds cilvēks, kurš sēž ratiņkrēslā, turklāt, nevis par spīti tam, bet tieši otrādi – pateicoties tam, jo, staigājot pats uz savām kājām, viņš to nekad nebūtu spējis realizēt. Ja konkrētais cilvēks sāk atcerēties, ka agrāk arī bijuši speciāli moku krēsli, kuros ar varu sēdinājuši un sējuši klāt nepakļāvīgos, tad viņam saka, ka tiem, vecajiem, krēsliem neesot nekā kopīga ar šo jauno, moderno krēslu, kurā viņš, tāpat, kā arī vairāki citi ļaudis, esot taču labprātīgi apsēdies, turklāt viņu uz to aicinājuši lieliskākie draugi, nevis ienaidnieki, kas sējuši ļaudis ar varu pie krēsliem sendienās. Tiesa, arī tagad viņš ir piesaistīts pie krēsla ar, lai arī modernām, toties gana stingrām saitēm, kas laiku pa laikam griežas iekšā ķermenī, taču skolotāji viņam paskaidro, ka tas esot izdarīts viņa paša labā, jo citādi viņš varot kādā brīdī nejauši par daudz sakustēties un no ratiņkrēsla negribot izkrist. Ko tad darīšot? Piecelties pēc tik ilgas sēdēšanas nekustīgi būšot diezgan grūti, turklāt neviens jau nevarot garantēt, ka pa to laiku, kamēr viņš elsdams-pūzdams celsies kājās, pēkšņi atbrīvojušos vietu ratiņkrēslā pirms viņa jau nepaspēj ieņemt kāds cits, žiperīgāks cilvēks, kurš tā vien gaidot, kad šī paradīzes vietiņa atbrīvošoties. Lūk, tādēļ arī labdari viņu esot tālredzīgi piesaistījuši pie krēsla, lai nekas neparedzēts nenotiktu, lai viņš tajā varētu sēdēt garantēti līdz pat savai nāves stundai.
Vēl labdari neaizmirst piesaitētajam cilvēkam atgādināt, ka viņam neesot jātur svece zem pūra, bet nepārtraukti jāstāstot visiem, kas vien vēlas dzirdēt, cik laimīgs viņš esot, sēžot ratiņkrēslā, ka nu tikai esot sākusies īstā zelta dzīve, ko nevarot ne salīdzināt ar nožēlojamo eksistenci laikā, kad vajadzēja pašam staigāt uz savām kājām, un nekas šim netika klāt pienests pie krēsla.
Protams, dzīvei ratiņkrēslā ir arī savas neērtības, kā nu bez tām. Cilvēks vairs nevar pats izlemt, ko laist un ko nelaist iekšā savā dzīvoklī, te nāk iekšā visi, kas vien vēlas, tāpat nevienam nav aizliegts no viņa istabas kaut ko vērtību iznest un kādu smirdīgu mēslu ienest iekšā. Jā, retumis viņš varbūt mēģina iebilst, lai tik daudz ciemiņu uzreiz iekšā nenāk, savus dubļainos zābakus pret viņa istabas paklājiem neslauka, sprāgušus kaķus istabas kaktos nemet un zeltu un kristālu no cilvēkam piederošās sekcijas nenes prom, nu vismaz uzreiz visu lai nenes. Pat atbildi viņš tik saņem ciniskus smieklus: „Sēdi mierīgs, vecīt, netrako! Tu tāpat mums nekā izdarīt nevari, tu taču esi piesaitēts pie krēsla. Mēs tāpat iesim un nāksim, kad gribēsim, un arī nesīsim iekšā ko gribēsim, un paņemsim no tevis to, kas mums būs vajadzīgs. Tu labāk sēdi mierīgs un klusē, citādi sanervozēsies, bet mūsdienās, kā pats zini, visas slimības rodas uz nervu pamata. Ja tev nepatīk, kā mēs rīkojamies, tu neskaties uz mums, pagriez galvu uz otru pusi, un lieta darīta!”. Ja viņš mēģina sūdzēties labdariem, tie viņam paskaidro, ka bezrūpīgā dzīve ratiņkrēslā prasa arī upurus, ja viņam kaut kas tiekot dots, tad neesot jābrīnās, ka daudz ko arī ņemot nost. Un vispār, viņam esot jāpierod dzīvot multikulturālā sabiedrībā, kurā viņa istaba vairs nepiederot tikai viņam, bet visai cilvēcei, līdz ar to visa cilvēce drīkstot arī šeit nākt iekšā un viņa mantas lietot. Vispār, kādas gan mantas šim vispār varot būt vajadzīgas, viņam esot supermoderns, oriģināli aprīkots ratiņkrēsls, ko tad vēl gribot? Par visādiem laicīgiem sīkumiem lai uztraucoties tie stulbeņi, kas joprojām ar savām kājām staigā, viņam – ratiņniekam – tas nemaz neesot aktuāli.
Ilgā, tikpat kā nekustīgā sēdēšana ratiņkrēslā, protams, izraisa arī veselības problēmas. Regulāri rodas izgulējumi (šinī gadījumā gan pareizāk būtu teikt – izsēdējumi), kuri jāsmērē ar visādām smērēm, ko viņam žēlsirdīgi piegādā tie paši gudrie labdari, kas pierunāja apsēsties šai krēslā. Ar laiku viena veida smēres vairs nepalīdz, tad jāmeklē citas, iedarbīgākas. Tāpat bieži vien problēmas rada kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, ko izraisa šis nedabiskais, nekustīgais dzīves veids. Atkal nākas vērsties pie palīgiem, kuri piegādā ārstnieciskas tabletes un zāļu tējiņas, tiesa, ar laiku arī tās sāk līdzēt arvien mazāk. Regulāri jāmasē notirpušie locekļi, saišu vietās, ar kurām cilvēks ir piesaistīts krēslam, jau izveidojušās čūlas, kas nedzīst, bet sāk smirdēt un pūt. Labdari un skolotāji cilvēkam nepārtraukti stāsta, ka tas viss esot tīrie sīkumi, kam neesot īpaša uzmanība jāpievērš, ka tas pavadot jebkuru cilvēku, kurš pastāvīgi sēž ratiņkrēslā (vistīrākā patiesība!), taču ne jau par to esot jāuztraucas, bet tiešām briesmīga nelaime notikšot, ja šis lieliskais krēsls vienreiz tomēr salūzīšot (tāpēc esot jāsēž pēc iespējas nekustīgāk, mazāk grozoties, un, no Dieva puses, nedrīkst tajā šūpoties!), vai arī šis cilvēks, par spīti visai stingrajām saitēm, no brīnumkrēsla izkritīšot un nespēšot vairs atpakaļ ierāpties tajā. Lūk, tad gan viņu briesmīga, mokoša nāve sagaidīšot, neviens vairs viņu nevarēšot glābt. Tāpēc lai neuztraucoties par visādiem sadzīviskiem niekiem, bet stingri turoties pie krēsla, tad jau viss būšot labi, dzīvošot ilgi, laimīgi un komfortabli.
Laiku pa laikam cilvēkam iešaujas prātā, vai nevajadzētu pamēģināt no ratiņkrēsla tomēr atbrīvoties un nostāties atkal uz savām kājām? Ja tā labi saņemas, saites varbūt varētu pārraut, nemaz tik stingras un nesaraujamas tās nav, kā tas pirmajā mirklī liekas, ja sāk kustināt, tās pamazām padodas un kļūst vaļīgākas. Taču cilvēks domā tālāk: „Labi, es saraušu saites, un kas notiks pēc tam? It kā būtu jāceļas kājās un jāsāk pašam staigāt, bet vai es to spēšu, tik ilgi jau to nedarījis un nekustīgi vien sēdējis? Un, turklāt, nevar jau zināt, kāda tā apkārtējā pasaule ir, varbūt tiešām taisnība tiem, kas apgalvo, ka tagad neviens vairs pats nestaigā, bet visi ratiņkrēslos vien tiek stumdīti? Kāds es izskatīšos viņu acīs – kā baltais zvirbulis? Turklāt, man tad pašam būs sev ēdiens jāsarūpē, bet es jau bezmaz esmu aizmirsis, kā to darīt. Eh, labāk laikam tomēr palikt sēžam ratiņkrēslā, te vismaz nākotne zināma un droši prognozējama!”. Un tā šis cilvēks paliek sēžam, bet fiziskā spēka viņam kļūst jo dienas, jo mazāk, izgulējumi plešas, čūlas struto, garastāvoklis arvien nomāktāks top. Ja tā turpināsies, tad var gadīties, ka brīdi, kad viņam tomēr izrausies saraut važas, vai ratiņkrēsls no vecuma pats sabruks, viņš pats vairs nebūs spējīgs ne staigāt, ne par sevi gādāt, un atliks tikai nomirt vai ar steigu meklēt citu ratiņkrēslu, kurā iesēsties...
Lūk, Latvieši, kā jums patika šī mana vīzija? „Murgs kaut kāds”, jūs teiksiet, „kurš gan vesels, normāls cilvēks pats no laba prāta ratiņkrēslā sēdīsies?”. Jā, protams, taču no savas valsts neatkarības mēs diemžēl gan paši labprātīgi esam atteikušies, piesaistot to ratiņkrēslam, ko sauc par Eiropas Savienību! Vai pietiks mums spēka saraut važas un nostāties uz savām kājām, pirms čūlas un izgulējumi apēd mūsu ķermeni (šinī gadījumā – Latviešu tautu)?

PAR BRĪVU UN NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS EIROPAS SAVIENĪBAS
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!

14.11.2008. Aivars Gedroics

(2 raksta | ir doma)

10. Nov 2008

15:30 - Nosodīsim krievu častušku popularizētājus!

http://www.draugiem.lv/music/musician.php?mid=48651

(1 raksta | ir doma)

6. Nov 2008

17:59 - Lielisks jaunā ASV vadītāja portrets

http://images.quickblogcast.com/4/6/1/0/1/117902-110164/obama_monkey_nigger.jpg

(3 raksta | ir doma)

5. Nov 2008

17:11 - Gļēvajam pidarmotam bikses pilnas! Tik ātri kapitulēja...

http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22324214

(ir doma)

27. Okt 2008

09:27 - Beidzot drošības iestādes interesējas par "Veidenbaumu"

http://www.lnt.lv/lv/news/lnt/article.php?id=38712

(1 raksta | ir doma)

21. Okt 2008

09:33 - Mēsls E.Lukjanskis nosprādzis

VELNS PARĀVIS PIE SEVIS ŠO RIEBĪGO LOPU, LATVIEŠU PATRIOTU ZĀKĀTĀJU!
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/139710

(ir doma)

7. Okt 2008

17:02 - Aktuāls 1997.gada raksts

Lēnā vai ātrā
naturalizācija


Šis raksts tapa pēc kādas sarunas "Nacionālās Neatkarības" redakcijā. Mani sarunu biedri bija pārliecināti latviešu nacionālisti, arī es sevi par tādu uzskatu, taču šoreiz mūsu domas dālijās.
Latvijā, īpaši pēdējā gada laikā, daudz runā par naturalizāciju. Mūs pamāca gan no Austrumiem, gan Rietumiem, gan pašu Valsts Prezidents. Naturalizācija noritot lēni, pilsoņu loks esot jāpaplašina veicīgāk, krievnieki esot jāintegrē. Šie mācītāji par kolonistu repatriāciju vispār nerunā.
Daļa nacionālu, kuri labprāt vēlētos redzēt kolonistus aizbraucam, uzskata, ka tikmēr, kamēr tas nenotiek (varbūt ari vispār nenotiks), mums jācenšas 700 tūkstošus krievnieku intensīvi apmācīt latviski. Tad jau kāda tiesa sveštautiešu integrēšoties latviskā vidē un kļūšot par īsteniem latviešiem , tā kā latviešu pulks tapšot lielāks. Ja mēs šādu politiku nepiekopšot, tad izveidošoties divkopienu valsts.
Mans viedoklis šoreiz ir stipri atšķirīgs (neuzskatu, ka tas ir vienīgais pareizais, varbūt es kļūdos). Jāatzīst, ka kolonistu repatriācija, pat tā niecīgā, kas bija pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, praktiski ir apstājusies. Arvien lielākas šaubas māc, vai tā vispār notiks. Tomēr iesaku pagaidīt vismaz līdz 7. Saeimas vēlēšanām un nesteigties ar kolonistu naturalizāciju.
Ko mums, latviešiem, pozitīvu dos tas, ja vairākums sveštautiešu apgūs latviešu valodu? Varbūt kāda neliela daļiņa no viņiem, teiksim — tūkstoši desmit, tiešām latviskosies, integrēsies latviskajā vidē. Bet esmu pārliecināts, ka tur, kur krievi ir pārsvarā, doma viņus integrēt, latviskot ir vairāk nekā naiva. No prakses mēs zinām, ka tur. kur krievu ir kaut vai puse, viņi nerunās latviski. Drīzāk, ja piecu latviešu kompānijā ir viens krievs, tad visi runās krieviski.
Protams, visiem tiem sveštautiešiem, kuri vēlas strādāt valsts iestādēs, apkalpojošajā sfērā, ir jāpieprasa latviešu valodas prasme, bet par tās apgūšanu, lai viņi rūpējas paši. Es pat uzskatu, ka ga¬dījumā, ja izdotos kolonistu vairākumu iemācīt runāt latviski, latviešu tautai tas nāktu tikai par sliktu. Palielinātos jaukto laulību skaits, tas veicinātu latviešu un krievu vēl lielāku sajaukšanos, latviešiem darba tirgū klātos vēl grūtāk, jo sveštautieši ar pilnām tiesībām varētu pretendēt uz pilsonību un amatiem valsts pārvaldē. Rezultātā izveidotos jauna tauta latviešu—krievu hibrīds (latvijieši vai latvijci). Mums jau tagad ir pietiekami daudz šādu it kā latviešu, kuri cits labāk, cits sliktāk runā latviski, bet domāšana un darīšana tiem ir dziļi slāviska vai internacionāla. Ieklausieties mūsu jaunas paaudzes valodā — tā ir piebārstīta krievu lamu vārdiem. Ir ne mazums citu netikumu, kurus latvieši šajos gados piesavinājušies — pārmērīga stipro dziru lietošana, nesaimnieciskums, nagu palaišana, solījumu nepildīšana, savas apkārtnes nesakopšana utt Tādēļ mans uzskats ir gluži pretējs divu kopienu tuvināšanas politikai. Tā neglābs latviešu tautu, bet gluži otrādi — pazudinās. Tādēļ jārealizē pretēja politika — pēc iespējas šīs divas savā mentalitātē tik ļoti atšķirīgās tautas jāsargā no sajaukšanās. Lai krieviem ir savi kultūras centri, savi sporta klubi un biedrības, un pēc iespējas arī savi dzīvojamie rajoni un kvartāli. Pie pašreizējās krievu un latviešu proporcijas tautu sajaukšanās tāpat notiks neizbēgami, bet tā nav jāveicina, bet gan jākavē. Un tādēļ nešķiedīsim savus garīgos un fiziskos spēkus, cenšoties krievus integrēt un latviskot. Integrācija ir van der Stūla, arī Ždanokas un Dīmaņa, kuri abi prot latviski, kā ari Jurkāna, un pat Gunta Ulmaņa sapnis. Tas, ko piedāvā daži gudrie nacionāļi, — integrēt krievus latviskā vidē, intensīvi mācot viņiem latviešu valodu, — ir integrācijas lēnais variants (vai latviešu tautas lēnā nāve atšķirībā no tūlītēja "nulles" varianta). Dzīve ir pierādījusi, ka nevis viņi pieņem mūsu tikumus un paradumus, bet latvieši viņējos. Krievi ir enerģiskāki, vitālāki un nekaunīgāki. Veltas ir cerības, ka, iemācoties runāt latviski, viņi savus tikumus un mentalitāti mainīs.
Ja mums izdosies nosargāt veselīgu latviešu tautas kodolu, savas tradīcijas, savu valodu, ja neļausimies mānīgiem aicinājumiem savstarpēji tuvināties (integrēties), tad vēl ir cerības, ka kādreiz labvēlīgos apstākļos kāda daļa kolonistu varētu aizbraukt (kāds jauns "fīrers" aicinātu tos atgriezties etniskajā dzimtenē vai pēkšņs stimuls tiem liktu klejot tālāk uz Rietumiem). Ja notiks šī tautu sajaukšanās, ko veicinās ari naivo nacionālu cerības krievus latviskot, tad izveidosies tauta, kurai būs visai maz kopīga ne tikai ar to latviešu tautu, kura Latvijā mita līdz 1940. gadam, bet arī ar to, kuri te dzīvo patlaban.
Droši vien ari šī jaunā tauta svinēs Līgo svētkus, dziedot "Ļigo Jana, baba pjana" vai kaut ko tamlīdzīgu, grauzīs saulespuķu sēkliņas, un latviešu vārdiem pa starpu mīsies tradicionālie krievu "mīļvārdiņi".
Vai mēs to vēlamies?
Ja ne, tad mums maksimāli jānorobežojas. Attiecībā par bažām, ka varētu izveidoties divkopienu valsts. Tā jau praktiski Latvijā pastāv. Labāk divkopienu valsts, nevis vienota Slāvlatvija.

Jānis Derums

(ir doma)

6. Okt 2008

22:42 - DDD galīgi attaisno

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=564762
Vai nepatiesi apsūdzēti saņems kompensācijas un apsūdzētāji sēdēs cietumā?

(ir doma)

Navigate: (Previous 20 Entries)