Krutums nemirst web 2.0 edition

Gleznu podkāsts #2. Super, standart, natural.

2009. gada 26. janvārī | 52 komentāri

Pirmā gleznu podkāsta panākumu spārnots, esmu uzgleznojis nākamo darbu. Atšķirībā no "Deviņi un viena ceturtdiena", kas bija tikai neveikla taustīšanās abstraktās mākslas pasaulē, šis jau ir daudz nopietnāks pieteikums kādai prestižai balvai vai pat mūža stipendijai. Šīs gleznas nosaukums ir "Super, standart, natural". Kā jau var nojaust, esmu to tēmējis starptautiskajai mākslas arēnai, jo jūtu, ka manam abstrakcionista talantam Latvijā kļūst par šauru.

Super, standart, natural

Septiņas lietas

2009. gada 20. janvārī | 36 komentāri

Ļaujoties modes tendencēm, pēc laacz un nobody uzaicinājuma, arī es nolēmu atklāt par sevi septiņas lietas, kas līdz šim no plašākas sabiedrības turētas noslēpumā.

1. Vienīgā reize, kad esmu kaut ko laimējis, bija zīmēšanas konkurss jaunāko klašu skolēniem, kurā uzzīmēju baznīcu ar melnu sēru karogu. Sākumā biju domājis zīmēt Latvijas karogu, bet tas nesanāca, un aizkrāsoju to nahren ciet ar melno flomasteru. Visi pārējie zīmēja tankus un mašīnas. Žūrija laikam domāja, ka esmu reliģiozs, bet man vienkārši patika arhitektūra.

2. Septītajā klasē vēstures skolotāja dzina mani no klases ārā ar šādiem vārdiem: "Šitai ārprātīgajai bezkaunībai vienreiz punkts ir jāpieliek", bet fizikas skolotāja lietoja teicienu: "Lūdzu aizver durvis no otras puses."

3. Vēlāk, tā ap devīto klasi, mēdzu zvanīt uz dažādu radio staciju rīta programmām un smalkā, smalkā balstiņā, tēlojot sešgadīgu meiteni, prasīt: "Lūdzu uzlieciet Flinstonu dziesmiņu". Un tā vairākas reizes pēc kārtas, līdz viņi patiešām to uzlika, vai arī vairs necēla klausuli. Sākumā radio diskžokeji vienmēr runāja laipni, bet ap trešo reizi jau bija balsī dzirdama neiecietība.

4. Last.fm konts man ir sajūgts kopā ar Winamp. Tāpēc viss, ko klausos Winampā, automātiski parādās arī Last.fm klausīto dziesmu vēsturē. Lai neviens neuzzinātu par manu aizraušanos ar Eminem un Robbie Williams, tad šo mākslinieku daiļradi atskaņoju caur Windows Media Player.

5. Diršot mēdzu ar roku diriģēt līdzi.

6. Esmu mēģinājis dzert pēcskūšanās odekalonu. Nosaukumu neatceros, bet marka bija importa un pudelīte bija zila. Iedzēru mazu malciņu, bet odekalons bija tik rūgts, ka nebija iespējams to norīt. Pēc tam visu dienu no manas mutes smaržoja pēc alpu svaiguma un ērzeļa vīrišķības.

7. Nesen, braucot vilcienā, pretīm sēdošā aptuveni 50 gadus vecā sieviete izvilka no somas žileti un sāka griezt nost ādiņas ap nagiem. Pēc katra pirksta apstrādāšanas viņa to iebāza mutē. Pēc tam viņa izvilka vīlīti un apvīlēja visus nagus. Pēc tam atkal izvilka žileti un atkārtoja iepriekš minēto procedūru. Uz viņas somas bija rakstīts KOMPASS. Tā bija pirmā reize, kad nopietni baiļojos par savu dzīvību.

Stafeti vēlētos nodot:
A. Gedroicam (jo latvietība ir jākopj)
LPLB.lv (jo šis links pacels viņa SEO)
Konrādam J. (jo viņš ir meistarīgs iluzionists)


Pirmais gleznu podkāsts Latvijā (sensācija, protams)

2009. gada 19. janvārī | 79 komentāri

Esmu atklājis, ka glezniecībā spēju izteikt daudz vairāk, nekā tas būtu iespējams ar vārdiem. Šīs gleznas nosaukums ir "Deviņi un viena ceturtdiena" un tas ir mans visu laiku vislabākais raksts šinī portālā.


Arī man ir viedoklis krīzes sakarā

2009. gada 10. janvārī | 70 komentāri

Ir tādas dienas, kad Juris nezin no kurienes nāk nepārprotama sūdu smaka. Juris – tas esmu es. Tā seko man visur, kur eju. Pārbaudu zoles – nekā nav, meklēju sūda tuvumu uz trotuāra – nav, kūpoša kanalizācijas lūka – nē, bet skaidri zinu arī, ka pats nebūšu apdirsies. Gadās, ka šī sajūta uznāk mašīnā, kad no ārpuses salonā uzvēdī sešas dienas nemazgātas dirsas aromāts. Ja tas notiek uz šosejas, iespējams, ka netālu tiek mēsloti lauki, bet pārsvarā jau uzturos pilsētā, smalkos rajonos, kulturālu cilvēku sabiedrībā. Mācos augstskolā un makā man ir v/a "Kultūras informācijas sistēmas" izdotā bibliotēkas vienotā lasītāja karte. Jau septiņus mēnešus esmu meklējumos, bet tā arī neesmu atradis nevienu reālu priekšmetu, nevienu sūdu, nevienu bomzi, kam zandalēs žļurkstētu caureja, neko, kas pamatotu ārprātīgo smaku. Baidos, ka smaka dzīvo manās smadzenēs, nevis degunā. Manā galvā ir sūdu ilūzija. Es esmu Latvijas Republikas pilsonis un mans vārds ir Juris.


Lai baltā lapa plīvo

2009. gada 5. janvārī | 58 komentāri

Mani joprojām sildīja sarkanā literāta šalle, kad vecgada vakarā, vērojot grezno pārdaugavas salūtu, pie sevis klusi lūdzos "aizdedzies, aizdedzies, aizdedzies", skatoties uz blakus pagalmā svinošo urlu bariņu. Nekas, protams, nenotika. Ja man tādas kādreiz bijušas, tad tagad nu gan esmu zaudējis savas spējas jelko ietekmēt vai padarīt pasauli labāku, jo uzlabot to tiešām vajag. Jaunā gada rītā pamodos ar nepatīkamu priekšnojautu, ka pasaule ir mainījusies un, iespējams, neesmu ticis tai līdzi. Pirms 1. janvāra rīta man vēl bija cerība, ka mēs izķepurosimies, jo cilvēku veselais saprāts galu galā uzvarēs un kopīgiem spēkiem mobilizēsimies, saņemsimies, sāksim lasīt Epikūru un ēst šķiedrvielām bagātu uzturu.

Un tad kā zibens no skaidrām debesīm: "Pedikīra ola". Kādi tam ir iemesli? Kapēc tā notiek? Lobotomija? Galvaskausa trepanācija? Mehāniski pieres daivas bojājumi? Kopš kura laika tas sāka tikt pieņemts par normu? Mēs visi esam nolemti bojāejai...
Ped Egg komplektā ietilpst:
* 2 Pedikīra olas;
* 1 Pedikīra komplektas ar 10 uzgalīšiem;
* 4 nerūsējošā tērauda mikrofaili (vīlītes);
* Vīlīte nagu spīdumam.
Pēc šī es vairs nespēju kaut cik jēdzīgi rakstīt. Plānoju pievērsties glezniecībai. Domāju, abstrakto vai kubismu toč varētu pacelt.
Vecākus ierakstus meklē arhīvā.
Blog web 2.0 RSS
Aktuel web 2.0 RSS