...par to, kas aktuāls...

Par laiku

27.01.2009. 23:00 | 

Šodien sēdēju istabā un, urbinādams degunu, skatījos ārā pa logu uz slapjo un mākoņaino pasauli, un iedomājos, ka es savā dienasgrāmatā vēl ne reizi neesmu rakstījis par laiku, tāpēc nolēmu, ka ir pēdējais laiks to labot. Tāpēc šis raksts būs par laiku.

Kāds laiks tev vislabāk patīk? Man patīk, kad ir seši no rīta. Tajā laikā es parasti guļu. Man patīk gulēt, tāpēc es to daru vairāk kā jebko citu. Parasti es guļu savā zaļajā pidžamā ar baltiem punktiņiem, bet laikam tas vairs nav par laiku.

Vai tu zināji, ka Laika bija pirmais kosmonauts cilvēces vēsturē? Tā, protams, nav lieta, ko skaļi popularizē un mēģina iebāzt katra piektklasnieka cietajā paurī, jo, lai cik paradoksāli tas nebūtu, Laika bija suns. Jā, tieši tā - cilvēks, saukdams sevi par radības kroni, zaudēja cīņā par kosmosa iekarošanu parastai kucei no Maskavas!

Nu labi, liksim Laiku mierā, runāsim tālāk par laiku. Pastāv uzskats, ka par laiku runā tikai tad, kad nav nekā cita prātīga, ko teikt. Bet tu pamēģini atrast kaut vienu fanātisku meteorologu, kurš šim apgalvojumam piekristu. Starp citu, vai tu vispār kādreiz esi runājis ar kādu fanātisku meteorologu? Tā noteikti būtu interesanta saruna:

- Čau! Kā iet?
- Čau! Man iet normāli - ir otrā medicīniskā laika prognoze, nav pārāk auksts, lietus arī šobrīd nelīst. Labs laiks priekš golfa.
- O, nezināju, ka tu spēlē golfu!?
- Es jau nemaz nespēlēju. Man taču priekš tādām muļķībām nav laika.
- Kā pa darbu sokas?
- Ai, nerunā! No rietumiem atkal tuvojas zema spiediena ieplaka, nesot sev līdzi nokrišņus slapja sniega un lietus veidā.
- Skaidrs... Es vakar biju tusiņā pie Valtera, bija baigi labi. Kāpēc tu nenāci?
- Vakar vakarā debesīs bija netipiskas formas augstie slāņu mākoņi. Es tos pētīju un dokumentēju savus novērojumus. Gribi dzirdēt manus secinājumus?
- Emm... Varbūt citreiz. Starp citu, tajā tusiņā satiku vienu seksīgu zaķi...
- Pēc nedēļas laiks atkal kļūs aukstāks. Iespējams, pat līdz mīnus desmit grādiem.
- Tevi neinteresē, ko es ar to zaķi izdarīju?
- Ne pārāk. Es tagad laikam steigšos mājās, lai paspētu noskatīties laika prognozi rītdienai. Uz redzēšanos!

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Laikam jau neko svarīgu, vien to, ka visam savs laiks. Un vēl to, ka šis laikam ir pirmais un pēdējais ieraksts par laiku manā dienasgrāmatā. Laika nozīmē tāpat mūsdienās ir stipri pārvērtēta.

Septiņas lietas

22.01.2009. 10:09 | 

Vispirms vēlos pateikt, ka man bija ārkārtīgi liels pagodinājums no Beņa rokas saņemt stafetes kociņu internetu pārņēmušajā ķēdes rakstu skrējienā, kurā katrs par sevi uzraksta... bla, bla... nu jūs jau paši zināt. Tātad, piedāvāju jūsu uzmanībai kaut ko no manas mazās noslēpumu lādītes:

  1. Cilvēki man dažkārt pārmet, ka es esmu pārāk nerunīgs, un saka: "Pastāsti mums kaut ko, Konrād!" Tajā brīdī man gribas viņiem pakaļā iebāzt roku līdz elkonim un jautāt: "Vai tā būs labi, vai vajag vēl dziļāk?" Man riebjas, ka man kaut kas ir jāsaka tikai tāpēc, ka kādam, kurš kopš dzimšanas slimo ar neārstējamu verbālo caureju, šķiet, ka es par maz runāju.
  2. Man uz labās pēdas ir varžacs. Es viņu saucu par Justīni. Dažreiz es Justīnei apkārt ar pildspalvu uzzīmēju stariņus, lai viņa izskatītos pēc mazas saulītes.
  3. Man vienmēr ir patikusi kārtība un sistemātiska pieeja visam, ko es daru. Kāpjot pa kāpnēm, es vienmēr skaitu pakāpienus. Ejot pa bruģi, es lieku kāju tieši uz akmeņiem un nekad nekāpju uz spraugām. Redzot uz galda trīs vai vairāk vienādus objektus (piemēram, ābolus), es tos sakārtoju rindā vai kādā citā kārtīgā kārtībā. Es nevaru paiet garām gleznai, kas pie sienas karājas šķībi, to neiztaisnojis. Es nevaru skatīties, kā citi griež salātus, jo visi, izņemot mani, to dara pilnīgi nepareizi. Manuprāt, visam uzskaitītajam bija kaut kāds nosaukums, bet man ir slinkums iet pie psihiatra, lai to noskaidrotu.
  4. Es jau kopš sestās klases sapņoju kādreiz uz kādas mājas sienas uzzīmēt lielu, spalvainu locekli, bet līdz pat šai dienai neesmu saņēmis drosmi, lai veiktu šo varonīgo aktu.
  5. Dažus gadus atpakaļ man tika izgriezts apencidīts. Pirms operācijas viena simpātiska meitene baltā tērpā ar garlaikotu skatienu atbrīvoja manu vēdera lejas daļu no apmatojuma, izmantojot sausu un trulu žileti, kamēr es ar pusmastā nolaistām biksēm gulēju uz aukstā izmeklēšanas galda. Kopš tās dienas kaunuma matus skujošā medmāsiņa ir biežs viesis manās erotiskajās fantāzijās.
  6. Es vienreiz biju nedaudz iedzēris un pajautāju vienai nepazīstamai meitenei veikalā, vai viņa negrib man parādīt savu vāverīti. "Atnāc man līdzi uz mājām, un es tev ne to vien parādīšu", viņa atbildēja un piemiedza man ar aci. Es ļoti sakautrējos un sarkdams izgāju no veikala, tā arī neko nenopircis.
  7. Es pamatskolā biju resnākais zēns klasē, un visi pārējie bērni mani apsaukāja par nīlzirgu... Nu labi, es meloju. Patiesībā es vienmēr esmu bijis tievs kā laternas stabs, un arī sliktos vārdos mani neviens, man dzirdot, nav saucis.

Nākoši pretendenti uz grēksūdzi ir:

Pēteris, jo man patīk viņa roboti.
elnv no dzīvokļa, kurš nepīpē, jo viņa pati uzprasījās.
Savējais, jo es tā gribu.
7 % apinītis, jo viņš par maz runā.
Laima Vaikule, jo es viņu mīlu.

Reklāma

20.01.2009. 10:22 | 

Atkal optiskās ilūzijas

16.01.2009. 14:08 | 

Pirms kāda laika rādīju jums vienu optisko ilūziju. Tā kā ne visiem manas dienasgrāmatas lasītājiem izdevās to ieraudzīt, nolēmu pie šīs tēmas atgriezties. Optisko ilūziju (turpmāk tekstā 'oi') ieraudzīšanas māksla nebūt nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī varētu šķist. Ne visi ir piedzimuši ar spēju saskatīt oi, bet lielākā daļa cilvēku šīs spējas var apgūt ilgstošu un neatlaidīgu treniņu rezultātā. Eksistē dažādu grūtības pakāpju oi, un, salīdzinot ar alkoholu, mana iepriekšējā ilūzija bija kā tīrs spirts - ir jābūt krietnai pieredzei, lai tādu varētu uzņemt sevī un saglabāt no rīta apēstās brokastis savā kuņģī. Tāpēc sāksim ar kaut ko krietni vieglāku.

Parādīšu jums vienu vienkāršu, bet tāpēc ne mazāk fascinējošu oi. Koncentrē savu skatienu uz sarkano punktu, kas redzams zemāk dotajā bildē. Novieto peles kursoru tā, lai tas pārklātu kursora attēlu bildes kreisajā malā. Sāc lēnām kustināt peli, lai kursors pārvietotos pa labi, paralēli pelēkajai līnijai, tajā pašā laikā nenolaižot acis no sarkanā punkta. Ja tu visu darīsi pareizi, tad pēc kāda laika sarkanais punkts pēkšņi maģiski pazudīs no ekrāna un tulīt pat atkal parādīsies.

Te arī ir pirmais un vienīgais noteikums, kas jāievēro, ja tu jebkad vēlies kļūt par oi ekspertu: vienmēr tici savām acīm! Tu varbūt teiksi: "Bet tas punkts taču nekur nepazuda! Viņam tikai priekšā bija peles kursors". Nepareizi! Ja tu kaut nedaudz sajēdz no monitoru uzbūves, tad tu noteikti zini, ka tie rāda bildi divās dimensijās. Tas nozīmē, ka tur nav nekas ne priekšā, ne aizmugurē. Tāpēc nekad neklausi savai sirdij vai prātam. Tikai tas, ko redz tavas acis, ir patiesība. Bieži vien mums ir grūti tam noticēt, un tā ir vissarežģītākā lieta treniņu procesā. Piemēram, kāds tev rāda bildi, kurā uzzīmēti divi apļi, un prasa, kurš ir lielāks. Tu protams ļoti labi zini, ka abi apļi ir pilnīgi vienādi, tomēr pirms tu pasaki kaut ko, ko vēlāk varētu nožēlot, pamēģini noticēt, ka kāds no viņiem tiešām ir lielāks. Tas ir tieši tāpat kā ar paradīzi - ja tu tai netici, tad tu tajā arī nekad nenokļūsi.

Turpini trenēties, pamazām pārejot uz arvien sarežģītākām oi, un varbūt ar laiku tu spēsi ieraudzīt arī šādas optiskās ilūzijas. Tikai atceries - galvenais ir ticēt, tad optiskās ilūzijas pašas atnāks pie tevis.

Aicinājums 13.janvārī gāzt valsts iekārtu

12.01.2009. 18:18 | 

Tā diena beidzot ir pienākusi. Aicinu visus, kas nav vienaldzīgi, pievienoties valsts iekārtas gāšanas operācijā rītvakar 17:30. Tiem, kas tankā, atgādināšu, ka runa iet par valstij piederošo sviesta ražošanas iekārtu, kas jau pa gabalu redzama Ziedoņa ielas galā netālu no lielā ozola. Mana mamma stāstīja, ka tā iekārta kādreiz tika izmantota blakus ciemā esošajā kolhozā "Sarkanais stars". Pēc padomju savienības sabrukšanas, kad iestājās šitas briesmīgais kapitālisms, kolhoza iekārtas tika izvazātas pa visu Latviju. Dažas nodotas metāllūžņos, citas pievāca Andris, vēl citas tika atstātas sapūšanai. Kāds bija izdomājis, ka manis pieminētajai sviesta ražošanas iekārtai vajadzētu pastāvēt kādu laiku tajā pļavā. Mēs (es un Raimis) esam nolēmuši, ka šīs iekārtas pastāvēšanas laiks ir pagājis, un ir pēdējais brīdis to iegāzt ceļmalas grāvī. Tā kā ar vārdiem vien nekas nav līdzēts (pat uzraksts "šī iekārta sūkā!" uz lielās mucas sāna itin nemaz nav palīdzējis atrisināt šo situāciju), ir pienācis laiks ķerties pie vardarbības. Tikai visi kopā mēs to varam izdarīt. Mēs paši ar savām kailajām rokām. Būtu labi, ja kāds vēl varētu dabūt traktortehniku, jo tā iekārta tomēr ir diezgan smaga. Un vēl uzvelciet cimdus, ir ziema!

Nākot uz šo pasākumu, lūdzu, paņemiet līdzi arī kādas pāris degmaisījuma pudeles. Pēc iekārtas gāšanas mēs plānojam iekurt ugunskuru, lai varētu sasildīties un uzcept desiņas vai ko citu. Šajā slapjajā laikā ar sērkociņiem vien uguni nevarēs iegūt, vajadzēs kādu viegli uzliesmojošu šķidrumu. Vakara gaitā paredzēta ziņģēšana, dancošana un citas lustīgas padarīšanas. Par mūziku sola parūpēties visiem zināmais Liepu Aigars ar savu ģitāru. Viņš zina pirmās divas taktis no Metālikas dziesmas Nasing els meters, tā ka būs feins pasākums. Līdzi ņemiet jauku noskaņojumu, groziņu (kandžu Taņa solīja pārdot uz vietas) un nicinājumu pret iekārtu.

Sapnis

09.01.2009. 12:14 | 

Šonakt sapnī redzēju, kā Benis sēž uz poda un dungo dziesmiņu Barbie Girl, ritmā šūpodams kājas. Zemāk varat redzēt vizualizāciju, kā tas apmēram izskatījās. Zīmējums tapis pēc atmiņas, jo fotoaparāta man nebija pie rokas.

Nez, ko šis sapnis varētu nozīmēt? Droši vien šādā nežēlīgā veidā surikātu virspavēlnieks man atriebjas par viņa rakstu kopēšanu.

Dzīves moto

06.01.2009. 19:12 | 

Man bērnībā pie mājas bija liela smilšu kaste, kurā es ar kaimiņu bērniem bieži mēdzu rakt tuneļus un cept smilšu kūkas. Pirms iešanas ārā, vecmāmiņa, liekot man galvā adīto cepuri ar bumbuli galā, vienmēr atkārtoja: "Atceries, Konrādiņ - ja tas nav brūns un negaršīgs, tad tas nav sūds". Kopš tā laika būs pagājuši vismaz kādi trīs gadi, un daudz kas manā dzīvē ir mainījies. Smilšu kastes vietā tika uzcelta garāža tēta jaunajam opelim, un vecmāmiņu sabradāja mūsu bullis Maigonis. Vai arī tas viss notika otrādi, īsti neatceros.. Lai nu kā, kā jau teicu, daudz kas ir mainījies. Bet manas vērtības dzīvē ir palikušas nemainīgas.

Ko es ar to gribēju pateikt? Katram cilvēkam dzīvē ir nepieciešams ceļvedis. Dzīves aksioma. Kaut kas, pie kā pieķerties brīžos, kad tu sēdi mazmājiņā un saproti, ka tikko izlietoji pēdējo tualetes papīra gabaliņu. Moto, devīze, vērtības, ticība. Sauc to kā gribi, tāpat mēs visi kādreiz nomirsim.

Vislabāk to noformulēt īsā teikumā. Tādā, ko viegli atcerēties un regulāri atkārtot visiem, kas ir gatavi uzklausīt. Tādā, kas izraisa vieglu smaidu, izklausās mazliet paradoksāls un liek aizdomāties. Tādā, kas atklāj tavu augsto intelektu un tavas personības daudzšķautņainību. Piemēram, "neatliec uz rītu to, ko vari nedarīt vispār" vai arī "ja tu nezini, kur vēlies nokļūt, tad visi ceļi tevi turp aizvedīs", vai arī "dzīvo piektdienai". Dzīvojot saskaņā ar savu moto tu vienmēr jutīsies piepildīts, kā Mārtiņu gailis uz labas namamātes galda. Tava dzīve būs cēla un brīnišķīga. Visi tevi apskaudīs un mēģinās uzminēt tavu laimes noslēpumu.

Mans dzīves moto, kā jau tu droši vien nojaut, ir "ja tas nav brūns un negaršīgs, tad tas nav sūds". Un kāds ir tavējais?

Ziemassvētku komikss

24.12.2008. 16:51 | 

Gaišus Jums visiem šos saulgriežus!

Idejas Ziemassvētkiem #2

17.12.2008. 14:36 | 

Turpināsim dalīties ar ekonomisku un sirsnīgu dāvanu idejām. Domāju, ka jūs būsiet iesildījušies, veidojot Ziemassvētku apsveikumu, tāpēc tagad pagatavosim kaut ko nedaudz sarežģītāku. Tava mazā māsiņa noteikti būs ļoti priecīga, dāvanā saņemot attēlā redzamo lācīti.

Tāpēc piedāvāju jūsu uzmanībai pamācību, kā to izgatavot. Tieši tā - izgatavot, nevis nopirkt, jo šādu rotaļlietu jūs neatradīsiet nevienā veikalā (vismaz es neatradu). Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz būs nepieciešamas tikai dažas visiem viegli pieejamas lietas: PVA līme, ota, guašu krāsas un tualetes papīrs. Manis izmantotais papīrs smaržoja pēc kumelītēm, bet tas patiesībā nav būtiski, ja vien tas ir pietiekami biezs un izturīgs. Ētisku un estētisku apsvērumu dēļ nebūtu vēlams izmantot jau vienreiz lietotu tualetes papīru. Tā kā no viena ruļļa var izveidot kādus trīs četrus šādus lācīšus, tuvāko mēnesi nebūs vajadzība dibenu slaucīt ar rādītājpirkstu - papīrs pietiks arī priekš tā.

Vispirms nepieciešams sagatavot līmi. Lai to būtu vieglāk lietot un tā neiztērētos pārāk daudz (mēs taču gribam izgatavot lētu dāvanu), atšķaidām to 1:1 ar ūdeni. Līme būs nepieciešama, lai lācītis turētos kopā vienā gabalā. Tālāk izveidosim lācīša rumpi. Paņemam apmēram desmit papīra loksnes un izveidojam no tām iegarenu piku. Tad ņemam vēl kādas piecas loksnes un pa vienai noklājam tās ar plānu atšķaidītās līmes kārtu. Es izmantoju otu, bet to iespējams darīt arī ar pirkstu. Uzlīmējam šīs loksnes uz pikas un iegūstam apmēram šādu veidojumu.

Turpināsim ar kājām un rokām (lāčiem taču ir rokas, vai ne?). No papīra izveidojam (četrus) nelielus rullīšus un pielīmējam tos vajadzīgajās vietās. Galvu taisām tāpat kā rumpi tikai mazāku un apaļu. Arī to pielīmējam pie rumpja. Beidzot lācītis sāk pēc kaut kā izskatīties. Tagad vēl nepieciešams aizlīmēt visus caurumus un negludumus un pievienot detaļas - ausis un degunu. To darām tāpat kā sākumā, aplīmējot rumpi. Kad līmēšana pabeigta, lācītis izskatās . Atstājam viņu uz dažām stundām siltā vietā, kamēr tas pilnībā izžūst un sacietē.

Kad papīra veidojums uz sauss, varam ķerties pie krāsošanas. Es savējo krāsoju maza bērna kaku krāsā, bet jūs varat izvēlēties jebkuru citu sev tīkamu toni. Izkrāsojam lāci no galvas līdz kājām un atstājam nožūt. Pēc tam atliek tikai pielīmēt acis un degumu un nokrāsot dzeltenas pēdas. Ja vēl rotaļlietai rokās ieliekam māsas mīļākā aktiera fotogrāfiju, garantēju, ka viņa aiz laimes apčurāsies.

Idejas Ziemassvētkiem #1

16.12.2008. 10:50 | 

Nevienam nav noslēpums, ka pēc dažām dienām klāt būs Ziemassvētki, tāpēc ir pēdējais laiks sākt domāt dāvanām. Tā kā lieku izšķērdību šajos laikos neviens atļauties nevar, bet neko nedāvināt būtu nepieklājīgi, ir īstais brīdis dāvināt "no sirds". Mēģināšu jums dot dažas idejas iedvesmai.

Pirmais cilvēks, par ko jāatceras, ir tava draudzene. Tas, ka viņa tev teica, ka nekādas dāvanas nevajag, nenozīmē, ka viņa no tevis neko negaida. Tāpēc, ja tu nākošgad ceri vēl kādu reizi no viņas sagaidīt minetu, tad dāvana ir obligāta. Mans pagājušo Ziemassvētku sirsnīgais apsveikums manu draudzeni īpaši neiepriecināja, tāpēc šogad esmu nolēmis pacensties vairāk.

Pastāstīšu jums, kā pagatavot lētu, bet mīļu apsveikumu saviem tuvākajiem. Tam būs vajadzīga viena krāsaina (piemēram, sarkana) un pāris baltas papīra lapas, līme, šķēres un pildspalva. Un vēl divas acis un rokas. Vispirms no baltā papīra izgriežam dažas papīra sniegpārsliņas. Pieņemu, ka to jums visiem bērnudārzā iemācīja, tāpēc šajā procesā neiedziļināšos. Noliekam sev priekšā sarkano lapu un pielīmējam uz tās izveidotās sniegpārsliņas. Tad paņemam baltu lapu, nogriežam loksni plaukstas platumā platumā un salokam to astoņās daļās. Šajā locījumā pareizajās vietās izdarām dažus iegriezumus ar šķērēm un atlokam papīra loksni. Rezultātam vajadzētu izskatīties šādi. Ja tā nav, tad izvēlētās griezuma vietas nebija pareizās. Kad vienkāršākā cilvēciņu virtene ir gatava, varam sākt eksperimentēt ar sarežģītākām figūrām.

Kad papīra graizīšana ir apnikusi, apgriežam sarkano papīra lapu otrādi, izvēlamies divas labākās virtenes un uzlīmējam tās uz papīra. Vēl uzrakstam kādu skaistu dzejolīti vai novēlējumu un apsveikums gatavs. Tā viņš izskatās no priekšas un pakaļas. Ja šāda dāvana tev nesagādās karstu seksu uz galda un aukstu alu zem eglītes (vai otrādi), tad ir pienācis laiks nomainīt draudzeni.