Krutums nemirst web 2.0 edition

Zemes tauki

2009. gada 2. februārī | 54 komentāri

Vienmēr esmu apbrīnojis fiziski spēcīgus idiotus bez humora izjūtas. Nevis mākslīgi uzpumpētus, bet iedzimti krutus, ģenētiski pārākus – platiem pleciem, perfektu veselību, masīvu žokli un aerodinamiski veidotu olveida pakausi.

Kad par kavējumiem tiku izmests no vidusskolas, iestājos vakarskolā, lai nebūtu jāiet armijā. Tur pazinu vienu džeku, kurš starpbrīžos trennējās palēninātā kustībā ar dūrēm sitot pa sienu, kas kalpoja kā viņa iedomu pretinieks. Viņš sūdzējās, ka viņam ir pārāk muskuļainas kājas un nekādas bikses vairs nelien. Viņš gribēja kļūt par apsargu. Viņam bija čoms, kurš visa mācību gada laikā parādījās skolā tikai trīs reizes. Viņa čoms bija mana klasesbiedra dubultkrutā versija. Līdzīgi kā Dzelzs vīrs 1 un Dzelzs vīrs 2. Viņš bija vēl garāks, platāks, ar izteikti izvirzītu uzacu līniju. Viņš tā arī nekad neko nepateica, tikai sēdēja blakus savam mazākajam čomam un sēca caur nāsīm, smagi un dusmīgi elpojot. (Jā, es apzināti sāku visus teikumus ar "viņš", jo uz stila kļūdām dumpinieciski čurāju virsū).

Kad tādi vīri sarunājas, vienmēr nostājos viņiem blakus un smejos par viņu jokiem. Ja joki jau sen ir dzirdēti vai arī ir izcili debili, tad tikai pasmaidu un ātri izpūšu gaisu caur degunu, lai imitētu apvaldītus smieklus. Bet pats vienmēr turu muti, jo, ja manu joku nesapratīs, skaidrs, ka jeblis tiks sadragāts. Esmu tas sīkaļa, kurš vienmēr saka: "Jā, čista, bļe, hehe!" (apbrīns, pārsteigums par attapību) vai "Jā, jā, čista, bļe?" (uzspēlēta neticība, atzinība).

Un vēl man ir paradums visiem spiest rokas. Pat vairākas reizes dienā. Ne tikai sasviecinoties un atvadoties, bet arī gadījumos, kad īpaši piekrītu sarunu biedram kādā jautājumā.

Midžetiem ceļojumi uz Īslandi ar 20% atlaidi

2009. gada 30. janvārī | 71 komentārs

Nezinu vai visiem ziņu raidījumiem tekstus raksta viena un tā pati persona, bet gandrīz (un es uzsveru - GANDRĪZ) katrā ikvakara ziņu pārraidē tiek izmantots vārds "teju". Tas ir apbrīnojams, unikāls vārds, kas pastāv tikai reportāžās, bet dabā praktiski neeksistē. Piemēram, var visai bieži dzirdēt kā iekš TV saka kaut ko tamlīdzīgu: "Latvija no Starptautiskā Valūtas Fonda aizņemsies teju 8 miljardus eiro" vai "teju katrs rīdzinieks atzīst, ka inflācija ir nopietna problēma", tomēr nekad un nekur tu nedzirdēsi, ka divi mačo savā starpā sarunājoties saka kaut ko tādu: "es to kuci pisu teju pusstundu". Vai tu atceries, kad pēdējoreiz pats būtu kādam teicis: "esmu jau izhujārījis teju 0,7 visīša"? Diez vai. Jo tā nekad nav noticis.

"Teju" ziņu raidījumiem ir ļoti izdevīgs, jo piešķir sižetam papildus dramatismu. Piemēram, ja notikusi kāda nelaime, tad ziņās visdrīzāk dzirdēsim, ka "uz šosejas avārijā gājis bojā teju pusducis cilvēku" nevis "uz šosejas avārijā gājuši bojā četri cilvēki", kas, protams, neizklausās tik iespaidīgi kā "teju pusducis", bet nozīmē tieši to pašu.

Otra lieliskā "teju" īpašība ir apjoma radīšana. Nākamais piemērs nav manis izdomāts. To es pirms kāda laika dzirdēju sižetā par kādu veiksmīgu uzņēmumu, kas par spīti ekonomiskajām problēmām ir spējis attīstīties. Citāts: "pirms dažiem gadiem, kad uzņēmums tika dibināts, tanī bija nodarbināti tikai pāris cilvēku, bet tagad jau teju divreiz vairāk". Ja no šī teikuma atsijājam literārās pērles un izspiežam sauso atlikumu, tad sanāk, ka pirms dažiem gadiem uzņēmumā strādāja divi cilvēki, bet tagad strādā trīs. Neliela ziņu dienesta maģija un "teju" piešprice gan tam visam liek izklausīties krietni nopietnāk - GANDRĪZ kā īstiem panākumiem.

Treškārt (uzskaitīt visu pa punktiem, starp citu, esmu apguvis no Vineta) "teju" noteikti ir tik iecienīts, jo stāstāmajam piešķir īsteni latvietisku literāro vērtību, liekot izklausīties GANDRĪZ pēc aizgājušo laiku mākslasdarba. Piemēram, pēc kādas no R. Blaumaņa nāves un sāpju novelēm.

Patiešām nesaprotu, ko ir nogrēkojies vārds "gandrīz", lai to tik nežēlīgi ignorētu. "Teju" manā uztverē ir sprāgonis, rudimentārs trešais krūtsgals, sen apglabāts vienā masu kapā ar "zēģelēt", "vagars", "grūdenis" vai "paldies". Bija jau visu aizmirsts, bet tad uzradās cilvēki, kas dzejnieka vārdiem runājot, "liedz tam eitanāziju un liek mirt tik lēni", lai sadistiskā priekā ilgāk varētu skatīties sejā.

Gleznu podkāsts #3. Supernatural.

2009. gada 29. janvārī | 50 komentāri

Trešajā podkāstā beidzot nāk ārā mana Siguldā pavadītā bērnība. Gleznas nosaukums ir "Supernatural" un šis darbs pieskaitāms pie maniem labākajiem veikumiem.

Radot šo mākslu, velkot otu pa papīru, pie sevis dungoju "Tā diena klusa, klusa būs, jā klusa gāāān... Tā diena atnāks pati, ko mēs negaidāāām" un jutos drusku laimīgs - kā mazs, pūkains cālītis, kas knābā prieka drupačiņas.

Gleznu podkāsts #2. Super, standart, natural.

2009. gada 26. janvārī | 70 komentāri

Pirmā gleznu podkāsta panākumu spārnots, esmu uzgleznojis nākamo darbu. Atšķirībā no "Deviņi un viena ceturtdiena", kas bija tikai neveikla taustīšanās abstraktās mākslas pasaulē, šis jau ir daudz nopietnāks pieteikums kādai prestižai balvai vai pat mūža stipendijai. Šīs gleznas nosaukums ir "Super, standart, natural". Kā jau var nojaust, esmu to tēmējis starptautiskajai mākslas arēnai, jo jūtu, ka manam abstrakcionista talantam Latvijā kļūst par šauru.

Super, standart, natural

Septiņas lietas

2009. gada 20. janvārī | 37 komentāri

Ļaujoties modes tendencēm, pēc laacz un nobody uzaicinājuma, arī es nolēmu atklāt par sevi septiņas lietas, kas līdz šim no plašākas sabiedrības turētas noslēpumā.

1. Vienīgā reize, kad esmu kaut ko laimējis, bija zīmēšanas konkurss jaunāko klašu skolēniem, kurā uzzīmēju baznīcu ar melnu sēru karogu. Sākumā biju domājis zīmēt Latvijas karogu, bet tas nesanāca, un aizkrāsoju to nahren ciet ar melno flomasteru. Visi pārējie zīmēja tankus un mašīnas. Žūrija laikam domāja, ka esmu reliģiozs, bet man vienkārši patika arhitektūra.

2. Septītajā klasē vēstures skolotāja dzina mani no klases ārā ar šādiem vārdiem: "Šitai ārprātīgajai bezkaunībai vienreiz punkts ir jāpieliek", bet fizikas skolotāja lietoja teicienu: "Lūdzu aizver durvis no otras puses."

3. Vēlāk, tā ap devīto klasi, mēdzu zvanīt uz dažādu radio staciju rīta programmām un smalkā, smalkā balstiņā, tēlojot sešgadīgu meiteni, prasīt: "Lūdzu uzlieciet Flinstonu dziesmiņu". Un tā vairākas reizes pēc kārtas, līdz viņi patiešām to uzlika, vai arī vairs necēla klausuli. Sākumā radio diskžokeji vienmēr runāja laipni, bet ap trešo reizi jau bija balsī dzirdama neiecietība.

4. Last.fm konts man ir sajūgts kopā ar Winamp. Tāpēc viss, ko klausos Winampā, automātiski parādās arī Last.fm klausīto dziesmu vēsturē. Lai neviens neuzzinātu par manu aizraušanos ar Eminem un Robbie Williams, tad šo mākslinieku daiļradi atskaņoju caur Windows Media Player.

5. Diršot mēdzu ar roku diriģēt līdzi.

6. Esmu mēģinājis dzert pēcskūšanās odekalonu. Nosaukumu neatceros, bet marka bija importa un pudelīte bija zila. Iedzēru mazu malciņu, bet odekalons bija tik rūgts, ka nebija iespējams to norīt. Pēc tam visu dienu no manas mutes smaržoja pēc alpu svaiguma un ērzeļa vīrišķības.

7. Nesen, braucot vilcienā, pretīm sēdošā aptuveni 50 gadus vecā sieviete izvilka no somas žileti un sāka griezt nost ādiņas ap nagiem. Pēc katra pirksta apstrādāšanas viņa to iebāza mutē. Pēc tam viņa izvilka vīlīti un apvīlēja visus nagus. Pēc tam atkal izvilka žileti un atkārtoja iepriekš minēto procedūru. Uz viņas somas bija rakstīts KOMPASS. Tā bija pirmā reize, kad nopietni baiļojos par savu dzīvību.

Stafeti vēlētos nodot:
A. Gedroicam (jo latvietība ir jākopj)
LPLB.lv (jo šis links pacels viņa SEO)
Konrādam J. (jo viņš ir meistarīgs iluzionists)


Vecākus ierakstus meklē arhīvā.
Blog web 2.0 RSS
Aktuel web 2.0 RSS