Vides Vēstis
Alternative Shop
Weleda
Ekopreces
Ekovirtuve
Viss atpūtai dabā
VV iesaka:
Latvijas Daba
Atomenerģija? Nē, paldies.
Poison Fire
Atomenerģija? Nē, paldies.
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mīti un realitāte par lielveikaliem


«Britu salās bagātās un skaistās augu un dzīvnieku dzīvesvietas ir uzartas, nolīdzinātas ar buldozeriem un nomiglotas. Tas darīts nevis nepieciešamības, bet lauksaimniecības subsīdiju dēļ,» – tā Greiems Hārvejs (Graham Harvey. «Lauku nogalināšana»). Lielbritānijas aktīvistu izdevuma «SchNEWS» (http://www.schnews.org.uk) 1. februāra numurā publicētais raksts par industrializēto lauksaimniecību, subsīdijām un pārtikas tirdzniecību stāsta par valsti, kur situācija krietni atšķiras no Latvijas. Tomēr tā var izrādīties arī mūsu nākotne.


 

Lauksaimniecības nākotnes politikas komisija gadu mijā publicēja ilgi gaidīto ziņojumu par Lielbritānijas lauksaimniecības nākotni. Uz karstām pēdām pēc mutes un nagu sērgas krīzes valdības pasūtītais ziņojums iesaka pārmaiņas pārtikas ražošanas veidā, proti, vairāk naudas jātērē bioloģiskās lauksaimniecības metodēm un subsīdijām dabas aizsardzībai, nevis pārtikas ražošanai.

Lauku tukšaines

Mutes un nagu sērga ir pēdējā garajā katastrofu virknē, kas parāda Lielbritānijas lauksaimniecības neveselīgo stāvokli. Kopš subsīdiju ieviešanas lauksaimniecība lielākoties ir kļuvusi par tikpat industrializētu procesu kā jebkura apstrādes rūpniecība. Daudzus Lielbritānijas apgabalus var uzskatīt par tukšainēm, kur nav ne savvaļas dzīvnieku, ne augu. Tur redzēsiet vien bezgalīgus ar pesticīdiem saindētus monokultūru laukus, ko citu no cita neatdala vis lauku aizsargjoslas, bet ceļi un dzeloņstieples. Katru gadu 16 000 km garumā tiek iznīcinātas aizsargjoslas, kas kalpoja par patvērumu putniem un dzīvniekiem, kā arī piebremzēja vēja skrējienu. Kopš 2. pasaules kara pazuduši 97% pļavu un daudzas ūdenstilpnes ir stipri piesārņotas, plaši lietojot lauksaimniecības ķimikālijas. Eseksas universitātes profesors Džūlss Pritijs (Jules Pretty) ir aprēķinājis, ka pat pirms mutes un nagu sērgas industriālās lauksaimniecības radītās veselības un vides slēptās izmaksas sasniedza līdz 2,3 miljardiem mārciņu gadā.

Lēš, ka pēdējo divu gadu laikā lauksaimniecībā darbu zaudējuši vismaz 40 tūkstoši cilvēku. Daudzi ir pieņēmuši modernās lauksaimniecības sistēmas trūkumus kā cenu, kas jāmaksā par lētu pārtiku. Bet nodokļu maksātāji katru gadu subsīdijās zemniekiem izsniedz līdz 3 miljardiem mārciņu. Tā katra ģimene patiesībā papildus par produktiem maksā 10 mārciņas nedēļā.

Lielveikalu atvēziens

Vajadzēs vien piekrist Tonijam Blēram, kas, ziņojumu izlasījis, teica: «Pašreizējā situācija nedod labumu nevienam: ne zemniekiem, ne nodokļu maksātājiem, ne patērētājiem, ne videi.» Tomēr, Tonij, piedod, mēs domājam, ka lielveikali «Tesco» tev nepiekritīs. Pēdējos desmit gados «Tesco» peļņa augusi ik gadu, pēdējā gadā vairāk par miljardu mārciņu. Lielveikalu vara pārtikas piegādē ir kļuvusi gandrīz nenovēršama, un rezultāts ir tāds, ka lauksaimniecības zeme tagad izskatās kā lielveikali, kurus tā apkalpo.

Piektdaļa saimniecību, lielākoties turīgās, šajā valstī saņem 80% no ikgadējām ražošanas subsīdijām. Šāda ačgārnā subsīdiju sadale izstrādāta, pateicoties valdībai, kas vēlas subsidēt pārtikas veikalus un visu naudu atdot lielveikalu ķēdēm «Tesco» un «Sainsbury’s». Un lauksaimniecība, kas ir līdzīga mazumtirdzniecībai, ir radījusi zaudējumus – mazās saimniecības pārtrauc ražošanu, toties lielās monokultūru saimniecības («Tesco» ekvivalenti) turpina augt. Bet pat šīs lielsaimniecības piešmauc lielveikali, kuriem tās kalpo. Piemēram, litra piena saražošana pagājušā gada martā izmaksāja 22 pensus, zemnieki saņēma 17,6 pensus par litru, bet lielveikals to pārdeva par 35 pensiem. Tā ir 17,4 pensu peļņa lielveikaliem, bet nodokļu maksātājiem rēķins par 4,4 pensiem subsīdijām, un tas nozīmē, ka mēs subsidējam lielveikalus!

Saķēdētā pārtika

Meriona Šourda (Marion Shoard), grāmatas «Šī zeme ir mūsu zeme» autore, teica, ka doma par vides subsīdijām balstās uz pieņēmumu – zemnieki zina, kas ir vislabāk. Tomēr, ņemot vērā, ka zemnieki ir rosīgi iznīcinājuši lauku ainavu, cerēt uz viņu palīdzību tās atjaunošanā ir nedaudz smieklīgi. Mariona nešaubās, ka vislabākais veids, kā pārkārtot mūsu lauksaimniecības sistēmu, ir vispār atbrīvoties no subsīdijām. Viņa ir pārliecināta, ka tad kristos zemes cena un lauksaimniecība kļūtu ienesīgāka. Tas ļautu vides un sociālo jautājumu organizācijām nopirkt zemi un izmantot to sabiedrības labā.

Mēs mēģinājām atrast dažus zemniekus, kas spējuši izdzīvot bez subsīdijām, bet diemžēl nevienu nevarējām sameklēt. Tas patiesi nepārsteidz, jo cena, ko zemnieki saņem par saviem produktiem, bieži ir zemāka nekā ražošanas izmaksas. Bet neatkarīgi no tā, vai subsīdiju novirzīšana ir vai nav mūsu problēmu risinājums, nekas nemainīsies, iekams nenotiks krass pavērsiens valdošajos spēkos pārtikas ķēdē. Vislielākie neģēļi ir lielveikali, kas likuši noticēt, ka apgādā mūs ar lētu pārtiku. Profesors Pritijs uzsver: «Visu problēmu sakne ir dzīšanās pēc aizvien lētākas pārtikas. Tā ir pamudinājusi zemniekus iet taisnāko ceļu, ziedojot pārtikas drošību, dzīvnieku labturību, postot vidi.»

Lauksaimniecībai un vides iznīcināšanai nav obligāti jāsoļo roku rokā. Regmensleina ferma Glosteršīrā ir viena no daudzajām saimniecībām, kas sekmīgi strādā, vadoties pēc ekoloģiskajiem permakultūras principiem. Kad īpašnieki 1990. gadā pārņēma šo saimniecību, mērnieks apgalvoja, ka šie 200 ha ganību var nodrošināt tikai pusalgas. Tas varētu būt tiesa, ja Regmensleina būtu konvencionāla saimniecība. Tagad saimniecībā algo trīs strādniekus. Lielāko daļu pārtikas pārdod vietējiem, te regulāri notiek kursi, kur zināšanas tiek nodotas tālāk.

 

Tulkoja Ieva Zālīte

 

    Anglijas zaļo atziņas
  • Tikai 8% Lielbritānijas lauksaimniecības zemes tiek audzētas kultūras, ko tieši patērē cilvēki. Pārējais tiek audzēts lopbarībai.
  • Mums vajadzētu tikai piektdaļu no šobrīd kultivētās platības, lai valsts nodrošinātu sevi ar pārtiku, ja tā tiktu audzēta tikai cilvēku patēriņam.
  • 1970. gadā mājsaimniecību pārtikai vidēji patērēja 25% no ienākumiem, šodien tikai mazliet vairāk kā 10%.
  • 1950. gadā Lielbritānijā bija 221 662 pārtikas veikali, 1997. gadā to skaits samazinājies līdz 36 931.
  • Milzums informācijas par lielveikaliem: http://www.corporatewatch.org.uk