Vides Vēstis
Žurnāls «Vides Vēstis» 2011.gadā iznāks 6 reizes: martā, aprīlī, jūnijā, augustā, oktobrī un decembrī.



Viss atpūtai dabā
Pirkumins.lv
Nozares ziņas. Meži.lv
GMO-free Europe
Ekopreces

VV iesaka:
Latvijas Daba
Atomenerģija? Nē, paldies.
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dievišķais māls

Mēs, 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma cilvēki, esam plastmasas laikmeta bērni. Kaut arī, pieminot plastmasu, snoba lūpas nicīgi savelkas, bet ekoloģiski domājošie saķer galvu, neko tu nepadarīsi. Šis cilvēces izgudrojums ir kārtējais spirāles vijums homo sapiens garīgās attīstības ceļā, kas, nesot līdzi visdažādākās ērtības un neērtības indivīda un sabiedrības dzīvē, neatgriezeniski pārveido vidi un pašu cilvēku. Cilvēks savā varēšanā nostūmis no troņa Radītāju. Vēl brīdis, un plastmasas civilizācija klonēs jaunu civilizāciju... Pirmais platais solis cilvēces ceļā uz plastmasas civilizāciju ir māla – radīšanai piemērota, paklausīga materiāla atklāšana un izmantošana.

Kā vēsta Raksti, pats Dievs esot izmantojis mālu, lai radītu cilvēku. 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas 7. pantā lasām: «Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes.» Ādams bija viņa vārds. Ādams senebreju valodā nozīmē «sarkanā zeme» (adom – sarkans) jeb māls. Pēc apokrifu rakstiem Ādama asinis radītas no sarkanās zemes, iekšējie orgāni no melnās, kauli no baltās, bet ķermenis no zaļās zemes. Būtībā viss māla spektrs. Arī latīņu valodā vārds «homo» (cilvēks) ir tuvs vārdam «humus» (zeme).

Neņem vērā zemes kurnēšanu

Arī Korāns vēsta, ka pirmo cilvēku Ādamu Allahs radījis no māla vai zemes pīšļiem un pavēlējis viņam: Esi! Par cilvēka radīšanu no zemes stāsta arī šumeru akādiešu leģendas, bet musulmaņu nostāstos Dievs pavēlējis eņģelim Gabriēlam atnest Viņam pa saujai dažādas zemes, lai varētu izveidot cilvēku. Ne Gabriēls, ne citi eņģeļi Dieva uzdevumu neesot varējuši izpildīt, līdz beidzot eņģelis Azraēls, neskatoties uz zemes kurnēšanu, tomēr aizgādājis septiņas saujas uz Meku, kur tad arī Dievs izveidojis pirmo cilvēku. Interesanti, kāpēc kurnēja zeme? Līdzīgi nostāsti ir arī ķīniešu mitoloģijā. Pirmie cilvēki – brālis un māsa, vēlāk vīrs un sieva Ju Si un Ņju Va – esot Dieva izveidoti no dzeltenā māla, un Ņju Va tālāko cilvēci nevis sāpēs dzemdējusi kā Ieva, bet no dzeltenā māla veidojusi mazas zēnu un meiteņu figūriņas, kas atdzīvojušās un piepildījušas pasauli. Interesanti, ka beigās viņai veidošana apnikusi, un Ņju Va visapkārt vienkārši izmētājusi dzeltenā māla pikas, no kurām nākamās cilvēku paaudzes cilvēkus veidojuši paši. Kāds Senās Ēģiptes nomu nostāsts arī vēsta, ka pirmo cilvēku pāri dievs Hnums izveidojis uz podnieka ripas.

Visi šie nostāsti liek saprast, ka māls – šis lielā daudzumā zemē esošais plastiskais un padevīgais, mainīties spējīgais, vienkāršais un izturīgais materiāls ir paša Dieva izmantots un novēlēts cilvēkam.

Mazgāts, žāvēts, dedzināts – top par akmeni

No zemes ņemts, ūdenī mazgāts un jaukts, gaisā žāvēts un ugunī dedzināts, plastiskais un pakļāvīgais materiāls kļūst par jaunu akmeni. Par cilvēka pārveidotu materiālu. Neolīta laikmeta materiālu, ar kuru darbojās sievietes, darinot pirmos traukus. Tie ir no māla lentes salipināti smagi podi ar nosmailinātu dibenu, ar biezu un raupju lausku, jo mālam piemaisīts krietns daudzums zvirgzdu un zāles. Ugunskura temperatūra nav pietiekama, lai veidotu tīra māla izstrādājumus. Piemaisījumi un vienkāršie rotājumi – švīkas, caurumiņi – palielina sildvirsmu un trauka izturību. Pakāpeniski dzimst ornaments. Pirmkārt, lai sargātu.

Uguns un ūdens izturīgie trauki maina cilvēku ēdienkarti. Tas ir pirmais solis pretī mūsdienu neaptverami plašajai gastronomijai. Mainās arī pats cilvēks, no mednieka pakāpeniski kļūdams par lopkopi un zemes apstrādātāju.

Grūti pateikt, vai uz šīs zemes ir kāda vieta, kur cilvēka garīgās attīstības sākumi nesaistītos ar keramiku kā jaunas nodarbes apguvi un jaunas vides veidošanas iespējām. Un ir tik grūti noticēt, ka podnieka ripu cilvēks Mezopotāmijā pazinis jau piecus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Tas ir vīrieša izgudrojums, balstīts uz neolīta laikā atrasto riteņa ideju.

Cietā zinība

Visa Senās Divupes kultūra ir iemiesota mālā. Māls šeit pirmām kārtām ir celtniecības materiāls. Saulē dedzinātā ķieģeļa zikurāts dieviem un saulē dedzinātā ķieģeļa mājoklis cilvēkam. Māls – ķīļu raksta pamats. Uz māla plāksnītēm rakstīti likumi un tirgus darījumi, skolēnu vingrinājumi un «Poēma par Gilgamešu». Pasaulē vecākā bibliotēka Mari pilsētā – te grāmatas ir māla plāksnītes. Arī mūsdienu pases un kredītkartes prototips radies Divupē. Uz māla plāksnītes, slēdzot darījumu, tika norullēts personīgais zīmodziņš, no pusdārgakmeņa darināts neliels cilindriņš ar iedobta reljefa kompozīciju, kas kalpoja kā personas apliecinājums. Savu zīmodziņu īpašnieks nēsāja, piestiprinātu pie jostas, un uzskatīja par amuletu. Šādus zīmodziņus pazina visas senās Divupes tautas. Laika gaitā Divupes iedzīvotāji iemācījās pasargāt varenās māla celtnes no izskalošanas, gan pārklājot tempļa sienas ar viņu zemē atrodamo bitumu, gan dedzinot ķieģeli un pārklājot to ar dažādām krāsainām glazūrām.

Māla traukus un keramiķa prasmi ļoti augstu vērtēja senie grieķi. Arī brīvais cilvēks, nekaitējot savai labajai slavai, drīkstēja nodarboties ar keramiķa vai kalēja amatu.

Grieķu nopelns keramikas attīstībā ir daudzveidīgu funkcionāli pamatotu trauku pamatformu izveidošana, materiāla masas un apdedzināšanas, kā arī apgleznošanas tehnoloģiju pilnveidošana. Un, protams, izcilu trauku radīšana, kur keramiķa un gleznotāja sadarbībā radītais gleznojums ideāli sabalsojas ar trauku formu.

Senās Romas sabiedrība māla izstrādājumus tik augtu nevērtē, kaut arī romiešu priekšteči senie etruski bijuši izcili plastiķi un māla dabas pazinēji.

Romieši ir karotāji un celtnieki, kas šajā materiālā īstenoja tehniskas idejas, ar māla kārniņiem pārsedzot savu daudzveidīgo celtņu jumtus, izmantojot māla caurules ūdens un siltuma pārvadīšanai. Māls kā arhitektūru rotājošs materiāls patika arī itāļu renesanses cilvēkam. Greznas un ārkārtīgi meistarīgi veidotas glazētā māla skulpturālas kompozīcijas vēl šodien var redzēt uz baznīcu un sabiedrisko ēku sienām, gan interjeros, gan fasādēs. Cilvēks apliecina savu pašapziņu. Apliecina savu meistarību. Cilvēks pienes pateicību.

Bronzas, vēlāk dzelzs, nu plastmasas laikmets

Un tomēr laika gaitā ar mālu sāk konkurēt citi materiāli. Bronza, vēlāk dzelzs un citi metāli. 2. g.t. p.m.ē. cilvēks iepazīst stikla darināšanu. Arī šis materiāls ir no zemes un sākumā nebūt ne rotaļīgi mirdzošs un caurspīdīgs. Bet 18. gs. atklāj eiropiešiem ķīniešu tik ilgi un rūpīgi glabātos porcelāna noslēpumus. Māls paliek kā vienkāršās tautas vajadzībām uzticīgs materiāls.

Visu plastisko materiālu tehnoloģisko un estētisko iespēju strauja izzināšana (tostarp arī māla) atsākas 19. gs. beigās. Jūgenstils 20. gs. sākumā cenšas visur ienest austrumniecisku rafinētību, vijīgas, izsmalcinātas un mirdzošas formas un ritmus, augstu amata meistarību, pārnestu uz masveida ražošanu. Tam pakļaujas arī māls. Vijīgs, mirdzošs, lustrētas glazūras klāts. Cilvēce vēl nezina, ka pēc īsa brīža pasauli pārplūdinās bezgalīgu pārveidojumu ideja – plastmasa. Viela un burvestība. Bet katra burvestība nav nekas cits kā vien krasa dabas pārveidošana.

 

Baiba Eglīte, mākslas zinātniece