KŪRORTS


Baldones sēravotu droši vien jau pazinuši mūsu senči pirms krustnešu ienākšanas, bet ziņas par tiem laikiem nav uzglabājušās. Pirmās netiešās ziņas par Baldoni atrodamas Indriķa hronikas pirmajā nodaļā. Tur minēts, ka 1186.gadā uz Ikšķili atnākuši zemgaļi no Baldones apkārtnes mežiem un ar lielām virvēm gribējuši ieraut Daugavā tikko izcelto pili, kas atradusies pašā krastā. Meinharda ļaudis – mūki un tirgoņi, šaujot ar stopiem zemgaļus aizdzinuši. Tomēr iekarotāju drošība arī turpmāk palikusi apdraudēta.

Pēc tam kādu laiku vēsture par Baldoni klusē, bet ordeņa laikos Baldones vārdu atkal diezgan bieži daudzina un šoreiz jau sakarā ar sēravotu. Ordeņa laikos Baldone sākumā pieder pie Mežotnes, vēlāk pie Jelgavas un no 1450.gada pie Bauskas pils novada. Baldones sēravots toreiz aicināja pie sevis slimniekus no visiem ordeņa valsts novadiem. Vēsturiskos dokumentos, kas agrāk atradušies Pēterburgas ķeizariskajā bibliotēkā, bijis redzams, ka 15.gs. sākumā pie Baldones sēravota atradies tā sauktais „Mestra tornis”, kur vasarās atpūtās un ārstējās Livonijas ordeņa mestrs un Rīgas augstmaņi. 1477.- 1478.gadam Baldonē ārstējās arī Rīgas birģermeistars Soltrumps. Sēravota ūdeni gan dzēra, gan izmantoja peldēm. Dziedniecisko īpašību dēļ avotu dēvēja par „Jaunības avotu”. Kurzemes- Zemgales hercogs Ernsts Bīrons centās Baldonē ierīkot kūrortu, bet šo plānu īstenošanu izjauca viņa izsūtīšana trimdā 1740.gadā.

1780. gados, Rīgas garnizonā plosījās mēra epidēmija. Toreizējais ģenerālgubernators Brams nosūtīja visus slimos kareivjus uz Baldoni dzert veselības ūdeni, un pats informēja Kurzemes hercogu Pēteri par to, ka ir spiests izmantot viņa avotu. Pie sēravota tika izveidota vesela karaspēka nometne, un avota ūdens pierādīja savas dziednieciskās īpašības. Daudzi slimie kareivji izārstējās.

Šie notikumi atkal pievērš uzmanību sērūdenim un Baldones vārds kļūst populārāks. Baldonē ierodas ārstēties cilvēki no tālākiem novadiem, tai skaitā arī no Pēterburgas, par ko liecina arī galma kunga Valujeva vēstule draugam uz Pēterburgu, kas rakstīta 1793.gadā, kad barons K. fon Līvens, toreizējais Baldones nomnieks, licis uzcelt nepieciešamās ēkas, izbūvēt avotu un uzlikt tam jumtu. No vēstules redzams, ka galma kungs uzturējies Baldonē tanī vasarā, kad dr.Šīmanis, izpildot ģenerālgubernatora pavēli, pētījis sēravota ūdens ķīmisko sastāvu. Slimnieku vasarā bijis ļoti daudz, un ēku trūkuma dēļ viņi ir bijuši spiesti apmesties gan zemnieku mājās, gan šķūņos, attālumā no avota. No bagātnieku aprindām vien Baldonē ieradušies ārstēties apmēram 100 cilvēku, par kuru dzīves ērtībām barons K. fon Līvens ļoti rūpējies. Pēc viesu lūguma K.fon Līvens 1795.gadā atjaunoja sēravota nostiprinājumu un virs tā uzbūvēja jumtu, zem kura piestiprināja uzrakstu vācu, latīņu un krievu valodā:

„ Hailung dem kranken, freude dem gesunden.
Aegrotis saluti, sanis laetitial.
Больному изцеление, здоровому увеселение”.

No avota līdz tuvākajam kalnam tika izbūvēts ceļš, pa kuru varēja staigāt atpūtnieki. Kalnā bija uzcelta māja, kurai bija zāle un 2 istabas, iepretim tika uzcelta virtuve – ēdamzāle.
Baldones ainavu 18.gs. beigās mēs varam vērot mākslinieka Ludviga zīmējumā. Tā labajā pusē redzama ēdnīca, zīmējuma vidus daļā attēlots 1795.gadā virs sēravota uzceltais paviljons ar kupolveida jumtu, bet no tā pa kreisi – kokiem apaugušajā paugurā redzama ēka, kur slimnieki dzēra minerālūdeni.


18.gs. beigās tiek veikti arī pirmie pētījumi par Baldones sēravotu „Beschreibung der Baldohn – schen und Berbernschen Mineral wassers”. 1784.gadā Ferbera grāmatā publicēti pirmie Baldones sērūdens apraksti. 1791.gadā Baldones sēravota ūdeni analizēja hercoga personīgais ārsts Ekhofs, 1792.gada to pašu darīja Rīgas aptiekārs Strūve.

1795.gada 27.maijā Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai kā atsevišķa Kurzemes guberņa. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijai, Karlam fon Līvenam atļāva zemi ap sēravotu rentēt līdz 18.gs.beigām. 1792.gada 25.oktobrī tika izdota Katrīnas II pavēle par Baldones labiekārtošanu atbilstoši atpūtas un ārstēšanas iestādei, taču sakarā ar ķeizarienes nāvi, pavēle tika izpildīta tikai daļēji. Šai laikā sērūdens tiek izmeklēts ķīmiski un mežsarga „Skuju” mājās tiek izveidota vannu māja ar pirmām piecām vannām. Ūdeni pumpēja ar rokām koka kublā, un arī caurules bija no izurbta koka.
1797.gada 5.septembrī Kurzemes gubernators griežas pie imperatora Pāvila I ar Baldones sēravota un vietas aprakstu un lūgumu tur ierīkot ārstniecības iestādi.
1797.gada 25.septembrī Pāvils I izdod divas pavēles. Pirmā pavēle ar Nr.18.156. ir atļauja privātpersonām ierīkot Baldonē traktieri, aptieku, iestādi ārstēties atbraukušajiem iebraucējiem, bodes u.c., turklāt bez gruntsnaudas maksāšanas. Gubernatoram arī tiek noteikts, ka avotu iztekai ir jābūt kārtībā un lietojamai. Otrā pavēle ar Nr.18.128. atļauj gubernatoram izdot rīkojumus, lai ārstnieciskais avots vienmēr būtu kārtībā, lai pie tā varētu ārstēties visi atbraukušie slimnieki, kā arī piesūtīt imperatoram sīku aprakstu gan par avotu , gan arī par tā labiekārtošanu. Šai laikā te ierodas strādāt arī pirmais kūrorta ārsts Dāniils Balks.
Tā ir pirmā oficiālā ziņa, kad tiek norādīts uz dziednieciskā avota izkopšanu un pamatojoties uz augšminēto pavēli, var secināt, ka Baldones kūrorts bija oficiāli dibināts 1797.gada 25.septembrī.

Baldones sērūdeņa avota apkārtējās zemes piederēja valstij. 18.gs.beigās rentnieka barona Karla fon Līvena zeme tika iedota Kurzemes civilgubernatoram Nikolajam Arseņjevam. Šai laikā par Baldones avotiem interesējās daudzi tā laika zinātnieki un ārsti. Pirmais visplašākais Baldones minerālūdeņu pētījums ir aprakstīts Karla Kristiana Šīmaņa monogrāfijā „Baldone”, kura izdota 1799.gadā. Rīgas dakteris Otto Guns veiksmīgi ārstēja slimos Baldones minerālūdeņos. Otto Guns sarakstīja grāmatu 2 sējumos „Топографическое описание города Риги с присовокуплением врачебных наблюдений”, izdota 1798.gadā vācu valodā un 1804.gadā krievu valodā, kuros sīki aprakstīts Baldones kūrorts un slimnieku ārstēšana ar minerālūdeni. Baldones dziedniecības iestādes apmeklētāju skaits, sākot ar 19.gs. sākumu pastāvīgi aug.

1805.gadā N.Arseņjevs nodod savu zemi subarendā brāļiem Andrejam un Fjodoram baroniem fon Korfiem, kuri tūlīt sāk celtniecības un labiekārtošanas darbus. Barons Andrejs fon Korfs ir smagi slims ar locītavu reimatismu un, pēc neveiksmīgiem ārstēšanās mēģinājumiem ārzemju kūrortos, sāk dziednieciskos nolūkos lietot Baldones sērūdeni, un vienas vasaras laikā kļūst vesels. Šis fakts vēl vairāk piesaista slimo cilvēku uzmanību Baldonei.

Jau 1805.gadā baroni Korfi ir uzsākti lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi kūrortā. 1810.gada 28.maijā un 1812.gadā Kurzemes muižnieki baroni fon Korfi raksta lūgumrakstu slepenam padomniekam, Valsts padomes loceklim, senatoram un Iekšlietu ministra biedram Osipam Kozodavļevam (lūgumrakstu paraksta un arī visu nākamo saraksti veic Fjodors fon Korfs ).
Lūgumrakstos baroni fon Korfi ziņo, ka 1805.gadā pēc Valsts palātas atļaujas ir saņēmuši rentē muižu pie sēravota Baldonē. Baroni ziņo par saviem ieguldītajiem līdzekļiem sēravota apkārtējās teritorijas labiekārtošanā un uzceltajām ēkām, t.i., 24 ēkām – tajā skaitā deju zāle ar divām piebūvēm, kurā bija 6 istabas, virtuve, ledus pagrabs, liela pirts vannu pieņemšanai, nabagmāja, tirgus ar astoņām bodēm un viesnīca. Avota apkārtnē tika izveidots skaists parks ar celiņiem, laukumiem un tiltiem pār Ķekavas upīti. Pateicoties labiekārtošanas darbiem, Baldones sēravota apmeklētāju skaits pieaug ar katru gadu, bet pats kūrorts kļūst par vienu no slavenākajiem kūrortiem Eiropā. Sakarā ar iztērētajiem līdzekļiem, baroni lūdz sekojošo:
1) neņemt rentes naudu 7 gadus, kamēr rente skaitīsies īstenajam valsts padomniekam N.Arseņjevam, bet no 1817.gada Baldones muižu atdot baroniem rentē uz 12 gadiem. Baroni no savas puses sola nodot valstij 24 uzbūvētās dzīvojamās ēkas;
2) nopirkt visas par baronu līdzekļiem uzbūvētās ēkas, bet naudas izmaksu veikt no Baldones muižas peļņas. Ārstniecības iestādes vadīšanu nodot baronam, bet algu izmaksāt rentes veidā.
Lūgumrakstam ir pievienots pielikums ar plānu, kur ir atzīmētas visas par baronu līdzekļiem uzbūvētās ēkas.
Iekšlietu ministrs paziņoja barona lūgumu Viņa Majestātei Imperatoram, uz ko tika dota sekojoša atbilde:
1) baroniem fon Korfiem nav tiesību uz lūgto atalgojumu, jo ne pēc pavēles, bet savam labumam ierīkoja dažādas iestādes pie Baldones sēravota, lai pievilktu publiku; 2) pēc rentēšanas termiņa izbeigšanās, Baldones muižu nedot nevienam rentē, bet atstāt valsts pārziņā, lai nākotnē šī priekšmeta dēļ nerastos pretenzijas un izsaka baroniem Korfiem vislielāko pateicību par to, ka viņi dod iespēju vairāk par 60 slimniekiem atpūsties un ārstēties Baldones sēravotos.
Līdzās kapteinim baronam fon Korfam Baldonē aktīvi darbojās arī viņa brālis un brāļa sieva Barbara. Un, kā liecina vairāki Baldones muižas inventarizāciju akti, tad Barbara fon Korfa ir ņēmusi aktīvu līdzdalību ģimenes saimniecības pārzināšanā. Ne velti kopš 1804.gada 19. decembra ar cara pārstāvja Arseņjeva rezolūciju Baldones muižas (tai skaitā Lafontēnmuižas un Šarlotenmuižas) subarendatori ir trīs Korfi: kapteinis Gerhards fon Korfs, Fridrihs fon Korfs un Barbara fon Korfa (dzim. Valtere). Savas darbības laikā Korfi ir piedzīvojuši neskaitāmas inventarizācijas, pārbaudes utml., par ko liecina „papīru kalni” Valsts arhīvā. Tā kā kroņa īpašumi atradās Korfu ģimenes rīcībā, t.s., „bezatlīdzības lietošanā”, tad kontrole bija pastāvīga. Gadu no gada tika pārbaudīts – kas ir uzcelts no jauna, kā tiek uzturēts jau esošais. Turklāt, tajā visā aktīvu līdzdalību ņem arī barons Karls fon Līvens – Baldones muižas arendators. Grūti gan spriest, kura pusē (cara vai Korfu) ir viņa intereses.

Pārlasot daudzos muižas dokumentus, parādās vairāki fon Korfi: tā piemēram, parku 1818. gadā ir ierīkojis Heinrihs Gothards fon Korfs, vēstuli caram 1811.gadā raksta brāļi Andrejs un Fjodors fon Korfi. Tad vēl ir 1805. gada vēstule no Gerharda Gendriha un Fridriha fon Korfiem .... Iespējams, ka lietoti vienu un to pašu cilvēku vairāki kristītie vārdi.
Korfi Baldonē saimniekojuši līdz pat I. Pasaules karam, vairākās paaudzēs. Pēc arhīva liecībām, Latvijas teritorijā tajā laikā dzīvo vairāki desmiti „fon Korfu”, ir zīmējumi ar vairākiem ciltskokiem, kā arī liecības, ka Korfi ienākuši tagadējā Latvijas teritorijā no Prūsijas jau 1500 - tos gados, bet nevienam no tiem it kā nav sakara ar Baldones Korfiem. (lai gan - dzimtu ģērboņos ir vairāki vienādi motīvi).
Trīs Korfu meitas un dēls/ brāļadēls mirst lielā vecumā ~86 un 75 gadi, bet visi neprecēti un neatstājot pēcnācējus. Viņi visi miruši un apglabāti Baldonē; bez tam tur atdusas arī pati vecā baronese Barbara fon Korff (dzim. Walther), bet precīzu ziņu par abu brāļu fon Korfu nāves vietu un laiku diemžēl nav. No kādas vācu brošūras (par Baldoni) izvilkuma ir zināms, ka 1818. gadā Heinrich Gothard fon Korff ierīkojis parku un vēlāk „apmeties tur uz visiem laikiem”. (Bet, kad tas noticis, nav zināms, izņemot to, ka Barbara mirst 1854. gadā jau būdama atraitne.)

No medicīnas departamenta 1812.gadā tika iecelts Baldonē valdības ārsts ar algu 113 rubļi gadā. Neskatoties uz valdības atteikumu brāļi baroni Korfi turpina Baldones labiekārtošanu. Visi šie apstākļi: kūrorta izbūve, ārstēšanās apstākļu uzlabošana un medicīnas izmeklēšana, nodrošināja apmeklētāju skaita pieaugumu.

1818.gadā uzcēla vannu māju ar 30 vannām.

19.gs. sākumā Baldonē, kā vienā no pirmajiem kūrortiem, ārstniecībā sāka lietot dziedniecības dūņas. Baldone kļuva par lielāko sēravotu un klimatisko kūrvietu Krievijas impērijā. Tas redzams arī no statistikas datiem.
Baldones kūrorta apmeklētāju skaits:
1805.gadā – 300 cilvēki,
1806.gadā – 484 cilvēki,
1807.gadā – 500 cilvēki
Georgijevskā – 1805.gadā – 100 cilvēku, 1806.gadā – 50 cilvēku;
Ļipeckas kūrortā – 1806.gadā – 68 bagātnieku ģimenes , 1807.gadā – 85 bagātnieku ģimenes.

Nikolauss Heinrihs Biders (1783.4.IV Viesātu muižā–1833.6. VIII Bād-Švalbahā) , pasaules slavu ieguvušā fiziologa Fridriha Bidera (1810 – 1894) tēvabrālis.
Ārsts, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs no 1817. gada.
1803–1804 medicīnas studijas Berlīnē, Jēnā, Vircburgā un 1806–1807 Getingenē, pēc tam Bambergā un Parīzē. 1809. gadā kļuvis medicīnas doktors Kēnigsbergā un 1810. gadā sācis strādāt par ārstu Jelgavā.
No 1810. gada –1826.gadam - ārsts Baldones kūrortā.
1817–1819 Jelgavas apriņķa ārsta vietnieks. 1825. gadā līdz mūža beigām bijis Kurzemes guberņas ārstniecības pārvaldes inspektors un 1832. gadā iecelts par kolēģijas padomnieku.
N. H. Bideram ir lieli nopelni baku potēšanas organizēšanā Kurzemē un holēras epidēmijas apkarošanā 1831. gadā.

Karls Gotlībs Heinrihs Frīdrihs Bursija (1791. 26.XI Blīdenē – 1870.25.IX Jelgavā) – ārsts, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs no 1817. gada, goda biedrs no 1865.gada, 1856-1861 Kurzemes provinces muzeja direktors.
1811-1813 medicīnas studijas Berlīnē, 1813-1815 – Tērbatā. 1816.gadā medicīnas doktors Berlīnē, Baireitā un Vīnē. Šajā pašā gadā sācis strādāt par ārstu Kurzemē.
No 1826.gada – ārsts Baldones kūrortā un reizē arī Jelgavā.
Bijis Kurzemes medicīnas pārvaldes inspektors, īstenais valsts padomnieks.

Pieauga arī vannu skaits: 1828.gadā Baldones kūrortā jau lietoja 50 vannas. Kā tā laika ievērojamākie kūrviesi minami: Kurzemes hercogiene Doroteja, Rīgas komendants ģenerālis fon Essens, un arī krievu rakstnieks D.Fonvizins, kurš ceļojuma iespaidus Latvijā attēlojis dienasgrāmatas piezīmēs „No Rīgas, Baldones un Jelgavas ceļojuma žurnāla”.(Lasīt piezīmes oriģinālvalodā). D.Fonvizina sacerējumu kņazs Vjazemskis nosaucis „gan slimību, gan ārstēšanās līdzekļu nomocīta cietēja žurnālu”. Šis darbs rodas pēc 1785.gada augusta, kad Fonvizinu ķer trieka. Tiek paralizēta labā roka un kāja, runa kļūst neskaidra. Lai uzlabotu veselību, 1786.gadā viņš ar sievu dodas ceļojumā uz Vīni un Karlsbādi. Slimība tiek apārstēta, taču pilnīgi vesels rakstnieks nejūtas, tādēļ 1789.gada vasarā brauc ārstēties uz Baldoni, vēlāk Jelgavu

Šajā laikā, 19.gs. sākumā, dzīve Baldones kūrortā ir apmēram šāda: no rīta un vakaros skan jauka prāģeru mūzika. No rīta tā modina viesus un aicina doties uz aku dzert sērūdeni. Ikvienam jāizdzer astoņas glāzes dienā, pie tam vienu glāzi izdzērušam – jānostaigā pa parku krietns gabals. Pēc tam iet mājā un mazgājas, pēcāk pieņem sēra dūņu vannas, jeb arī iet pirtī, kur vienlaikus var pērties līdz 50 cilvēku.. Kortelis, jeb dzīvojamā telpa uz visu peldēšanas sezonu, no jūlija sākuma līdz pusaugusta mēnesim, maksā 10 rubļus sudrabā. Uzturēšana ir samērā dārga un par to jāmaksā atsevišķi. 5 vannas ir atvēlētas lielā pirtī priekš nabagiem, kas nevar par tām samaksāt, un kuriem ir „kaulu ligas, jeb kuri ar netīru miesu pinas”.
Laikrakstā „Latviešu Avīzes” par Baldones kūrortu teikts : „Es esmu vācu zemē pie daudz veselības avotiem bijis un dažā neesmu labāku atradis. Gods Dievam, tas mūsu mīļu Kurzemi ar šo avotu pušķojis, kā ar dārgu rotu, jo še var patiesi slimi ļaudis ar Dieva palīgu veseli palikt, jo tas Visaugstākais še arīdzan brīnumus radījis”.
Tā Baldones kūrorts turpina attīstīties un uzņemt viesus līdz 19.gadsimta vidum. 1838.gadā tiek atvērta tāda pati dziednīca Ķemeros, un cilvēku pieplūdums Baldonē strauji samazinās, jo jaunatvērtajā kūrortā ir daudz lielākas ērtības. 19. gs. vidū Baldones kūrortu apmeklēja tikai 134 0 145 slimnieki gadā. Mazāks kūrortviesu pieplūdums mazina arī īpašnieku interesi par tā uzturēšanu kārtībā, jo samazinās arī peļņa.
1869.gada laikrakstā „Latviešu Avīzes” kāds slimnieks rakstīja: „Ķemeros purvi un tuksneši ar 5 lielu pūliņu pārcēlušies par jauku dārzu, Baldonē smuks un veselīgs apgabals caur lielu nekopšanu paliek par tuksnesi”. Pati avota izteka arī nolaista, piebraukt ūdens ņemšanas vietai nav iespējams, jo ir milzīgi dubļi, avota stalažu stabi ir sapuvuši un par ūdens ņemšanu ir jāmaksā 1 rublis. Vēl vairāk Baldones kūrorta nozīme sāk slīdēt uz leju, kad 1877.gadā tiek uzbūvēts dzelzceļš starp Rīgu un Ķemeriem. Spriežot pēc vēstures avotiem, līdz 20.gadsimta sākumam Baldones kūrorta attīstība stāv uz vietas. Vienīgie, kam vēl interesē Baldones sēravots, ir zinātnieki. 1887.gadā iznāk Kuglera brošūra „Baldones sērūdens izteka”, bet 1891.gadā krievu kalninženieris K.Rugevičs publicē rakstu par Baldones sēravotu, sakarā ar tā aizsardzības zonas nospraušanu.
Ap 1900.gadu virsmežzinis Mickevičs, pēc tautības polis, vēlēdamies mūžu nodzīvot Baldonē, nopērk zemi, izveido parku un uzbūvē tur Balto pili, kas vēlāk kļūst par pansiju un sanatorijas 1.nodaļu.

Neskatoties uz asiņainajiem 1905.gada un 1906.gada notikumiem, Baldones kūrorts savu darbu turpina. 1909.gadā par kūrorta valdības ārstu kļūst doktors A.Kleinbergs. Sanatorijas sezona ir no 20.maija līdz 15.augustam. Vannu mājā ir 30 vannas, pie tam 1.klasē – sērūdens vanna maksā 50 kapeikas, bet 2.klasē – 40 kapeikas.

Sākoties I.Pasaules karam Baldones kūrorta darbība krasi izbeidzās. No caurejošajiem un nometinātajiem karaspēkiem visi sēravoti un sevišķi iestādes ēkas ļoti lielā mērā cieta, vannu māja un kūrmāja bija pilnīgi izpostītas, jo tika lietotas kā zirgu staļļi, kūrmājā dzīvoja karavīri. Ja vēl pirmskara periodā kūrorta attīstās un, kaut arī minimāli, tomēr paplašinās, tad kara rezultātā, kūrorts ir tik tālu izpostīts, ka jāatjauno gandrīz jau no drupām.
1918.gadā 27.decembra – 1919.gada 23.maijam – padomju darbinieki centās atjaunot kūrorta darbību.

1920.gadā Latvijas Republikas valdība pārņem kūrortu, tas kļuva valsts īpašumu. Tas bija autonoms valsts uzņēmums un darbojās uz noteikumu par autonomiem valsts uzņēmumiem un Baldones sēravotu dziedinātavas statūtu pamata un bauda visas juridiskas personas tiesības. Iestādes īpašumā pāriet arī šaursliežu dzelzceļš no Baldones līdz Ikšķilei, kurš līdz šim atradās Baldones labierīcības biedrības rīcībā.
Pirmais kūrorta direktors – Iekšlietu ministrijas ieceltais valdības ārsts A.Kleinbergs.

Jau 1922.gadā kūrorta atjaunošana un labiekārtošana uzņēma straujākus tempus. 1923.gadā tika atremontēts šaursliežu dzelzceļš no Baldones līdz Ikšķilei. Tagad slimnieki varēja braukt pa dzelzceļu Daugavpils – Rīga, pie Ikšķiles ar prāmi pārpeldēt pāri Daugavai un ar zirgu tramvaju nokļūt Baldonē. 1927.gadā šis zirgu tramvajs tika motorizēts – izveidots mazais bānītis, kas veicināja kūrortviesu pieplūšanu Baldonē.

1925.gadā sākās Baldones dūņu ekspluatēšana, kā arī tika pabeigta numurmājas otra gala atjaunošana un vannu ēkas galīgā izbūve ar 4 pagaidu dūņu vannu kabīnēm un dūņu sildīšanas ierīci. Dūņu analīze parādīja ļoti izdevīgu sastāvu ar relatīvi augstu hlora un dzelzs saturu. Ja kādreiz ārstnieciskās dūņas veda no Ķemeriem, tad tagad tās transportēja no purviem Baldones apkārtnē. Šajā laikā Baldoni gan kā atpūtas, gan kā ārstēšanās vieta jau var sākt konkurēt ar Ķemeriem. Kaut arī Ķemeru avots ir ražīgāks – stundā tas izdod 494 kubikpēdas ūdens, kamēr Baldones avots – tikai 78 1⁄3 kubikpēdas, arī satura ziņā Ķemeru avots ir bagātāks, tomēr Baldones kūrorts nostājas līdzās Ķemeriem.
XX gadsimta divdesmi­ tajos un trīsdesmitajos gados sākas plaša Baldones minerālūdeņu izpēte - I. Kupcis, J. Ruments, P. Ērmanis, vēlāk J. Vītiņš, K.Cukermanis, A. Šiliņš un citi.

1924.gadā tiek izbūvēta šoseja Rīga – Baldone. Tā ir Latvijas šoseju pirmā jaunbūve, kuras būvniecībā tiek izmantots tvaika rullis un tā vēl vairāk veicina kūrorta izaugsmi un viesu pieplūdumu Baldonē.

1924.gadā sāka celt un 1928.gadā tiek pabeigta dūņu vannu ēkas būve (vēlāk kinoteātris "Zvaigzne") ar 10 dūņu vannu kabīnēm un 2 komprešu un atpūtas telpām. Bez tam tika uzbūvētas dzelzbetona mašīntelpas, ūdenstornis un uzstādīts jaunais tvaika katls. 1929.gadā dūņu vannu, komprešu un mašīnu mājās ierīkotas attiecīgas mehanizācijas ierīces: ūdens apsildīšana, palagu sildītāji un centrālapkure. Sērūdens vannu ēkā koka pievadu caurules atvietotas ar dzelzs cinkotām caurulēm. Ierīkoti arī dūņu lauciņi un platformas dūņu žāvēšanai.

20.gs. 20-to gaudu ievērojamāko viesu vidū ir latviešu inteliģences pārstāvji: aktrise L.Štengele, rakstnieki K.Skalbe un P.Rozītis, pēdējais Baldonei veltījis stāstu „Divpadsmit biķeri”, komponists A.Kalniņš, 1938.gadā Baldonē ārstējies gleznotājs V.Purvītis.

1930. un 1931.gadā izbūvēts sērūdens dzelzbetona rezervuārs ūdens uzkrāšanai. Izbūvēta slēgta dūņu žāvētava. Uzstādīts ogļskābes impregnēšanas aparāts sērūdens vannu ēkas 1.klasē un ierīkots zāļu laukums pretim vannu ēkai.

1931. un 1932.gadā sēravoti piedalās Latvijas ražojumu izstādē, ar sēravotu uzņēmumiem, diagrammām, prospektiem u.c., kas piesaistīja cilvēku uzmanību kūrortam.

1934.gadā tiek izbūvēta un modernizēta sēravota izteka un paviljons, uzcelta jauna veļas mazgātavas ēka, ieviesta mehāniska dūņu sagatavošana, ar jaunu sasmalcināšanas mašīnu. Lai atputekļotu dziedniecības iestādes apkārtni, no ūdens torņa tiek izvesti ūdens vadi līdz šosejai, periodiskai šosejas un iestādes apkārtnes laistīšanai vasaras laikā.

Šajā laika posmā – 20-to gadu beigās un 30-to gadu pirmajā pusē, kūrortā darbojās 15 sēra, ogļskābās un skuju vannas, un arī 15 dūņu vannas. Katrs slimnieks pieņēma 20-30 vannas. Bija arī citi dziedniecības līdzekļi: dušas, masāža, frikcijas, elektriskā ārstēšana. Baldones kūrorts sekmīgi ārstēja, apmēram, 10 dažādus slimības veidus: reimatismu, nervu sistēmas slimības, sieviešu slimības u.c. Par apkalpojošo personālu uz sezonu tika pieņemti studenti. Kūrorts bija pakļauts veselības aizsardzības departamentam.
1920.gadā kūrortā ārstējās 47 slimnieki ar 813 izsniegtām vannām, bet 1935.gadā jau 800-900 slimnieki un izsniegto vannu skaits – 14000 -15000.

Sevišķi liela uzmanība kūrortam tiek pievērsta pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas. 1935.gada 7.septembrī Valsts un Ministru Prezidents, apmeklējot Baldoni, ierosina šīs peldvietas un dziedniecības iestādes plašāku izbūvi. Satiksmi starp Rīgu un Baldoni veicina 1935.gadā atklātā autobusu līnija – Rīga-Baldone, kas kursē 4 reizes dienā, brauciena ilgums ir 1 stunda un 15 minūtes.


1936.gadā uz zemes Ķekavas upes krastā, ko šim nolūkam nopirka Baldones sēravotu labierīcības biedrība, tiek ierīkots 600 m² liels, moderns peldbaseins, kā arī dušas kabīnes, kafejnīca un peldētāju atpūtas telpas. Šis baseins izmaksā apm. – 30 000 Ls.
Baldones labierīcības biedrības izdotajā brošūrā par dziedniecība avotu 1937.gadā teikts:
Sezona no 25.maija līdz 15.septembrim

Baldones sēravots ir pazīstams jau kopš 18.gadsimteņa vidus, un viņa sevišķās un daudzējādās spējas dažādu slimību novēršanai atrod arvien plašāku pielietošanu. Pats sēravots, pie augstākā avotūdens līmeņa, vannu starpbrīžos, vienas minūtes laikā izverd 60 litrus sērūdens, t.i., 86.400 litrus dienā.
Šis sērūdeņradi un ogļskābi saturošais minerālavots ir skaitāms pie sārmzemju sulfāta vēso sēravotu grupas, un viņa sākums meklējams tais pašos ģipša slāņos, kuros sākumu atrod arī Ķemeru pazīstamie avoti.
Baldones sēravota temperatūra ir vienmēr vienāda ( 7,5o C) Sēravota ūdens – bezkrāsains, dzidrs, kristālskaidrs, bez jebkādas piemaises. Alkaliska reakcija: attīstās stipra sērūdeņraža smaka. Sēravota ūdenim ne visai pretīga, viegli rūgta garša.
Baldones dūņu fiziskās un ķīmiskās izcilās dziednieciskās īpašibas ar vislabākiem panākumiem izmantotas vienīgi pašos pēdējos gados. Aizsardzības rajona mežā atrodas dūņu slāņi, kurus jaunbūvētās dūņu un komprešu iestādēs piegādā pa šaursliežu ceļu, lietojot atsevišķu truli.
Sērūdens vannu iestādei ierīkotas I. un II. klases 35 vannu kabīnes ar centrālapsildīšanu.
Jaunbūvētā dūņu un komprešu iestāde, saskaņā ar jaunlaiku prasībām, ierīkota 10 dūņu vannu kabīnēm. Bez tam te ir divas nodaļas sausu dūņu komprešu lietošanai, ikvienai nodaļai ir 6 gultas un arī 2 atpūtas telpas. Centrālapkurināšana.
Dziedniecības līdzekļi. Bez sērūdens, dūņu vannām un kompresēm, Baldonei ir vēl arī skuju ekstrakta, sāls, ogļskābās, Pinoxygen, skābekļa u.c. vannas. Impregnētas ogļskābes vannas, kas gandrīz līdzinās dabiskām CO2 vannām. Temperētas dušas, masāžas, frikcijas, elektriskā ārstēšana u.t.t. Peldēšanai noder Ķakavas upe, pie kuras 1936.gadā sākumā ierīkoja plašu, modernu peldētavu. Gaisa un saules vannas.
Baldones sēra un dūņu vannu dziedniecības iestādē ar labiem panākumiem ārstējamas šādas slimības:
1) hronisks locītavu un muskuļu reimatisms: slimnieki-reimatiķi sastāda apmeklētāju lielāko daļu;
2) ģikts (podagra);
3) nervu sistēmas slimības, kā piem.: a) neiralģijas, išias, u.c., b) nervu pamirumi un mugurkaula smadzeņu slimības;
4) konstitūc. slimības: hloroze (bālumkaite), skrofuloze, rahīts, eksūdātīvā diatēze;
5) hroniskas ādas slimības, kā: ekzēma, prurigo, psoriasis, hronisk.stilbu vātis;
6) sifiliss, īpaši vēlākās stadijās;
7) hronisk. saindēšanās ar metāliem, dzīvsudrabu, svinu;
8) sieviešu slimības, kā menstruāciju traucējumi, hronusk. katarri un eksūdāti, neauglība;
9) aknu slimības, hroniski vēderaizcietējumi un hemoroidi: šeit blakus vannām ieteicama iekšēja sērūdens lietošana.
Baldones vannu cenas
I.kl. sērūdens vanna ……………….............Ls 1,15
II.kl. sērūdens vanna………………............Ls 0,90
mazgāšanās vanna siltā upes ūdenī…...........Ls 0,90
dūņu vannas……………………… .............Ls 2,70
dūņu vannas pazeminātā cena……...........…Ls 1,80
sausās dūņu kompreses gultā………............Ls 2,70
sausās dūņas kompreses ārpus gultas...........Ls 1,35
sērūdens ogļskābes impregnētās vannas I.kl. – Ls 2,35. II.kl – Ls 2,10
ogļskābes piemaise, ķīm……………............Ls 1,15
pinoxygen piemaise…………………...........Ls 2,25
skuju ekstraktu piemaise……………........…Ls 0,45
sāls (2 kg) piemaise…………………...........Ls 0,40
Lauku iedzīvotājiem maksu aprēķina saskaņā ar lauku iedzīvotāju ārstēšanās noteikumiem: mazturīgie, uzrādot vēl arī pagasta valdes izdotu mazturības apliecību, saņem ārstēšanos Baldonē par brīvu.
Sezonas biļetes: pieaugušiem uz vasaru Ls 4,-, ģimenei Ls 8,-, par sezonas posmu līdz 6 nedēļām – puscena. Dienas maksa Ls 0,40. Sezonas nodokļa atsvabinājumu bauda: valsts ierēdņi, kara invalīdi, ārsti, ārsti zobu slimībās un zobārsti un viņu ģimenes, mazturīgie un vietējie iedzīvotāji.
Medicīniskā palīdzība
Sezonas laikā Baldonē praktizē vairāki ārstai:
1) Baldones sēravotu direktors Dr.A.Neumans pieņem no 9-1, Baldones sēravotu direkcijā;
2) Baldones pagasta rajona ārsts Dr. H.Zvaigzne pieņem no 9-1, Kalnu ielā 4;
3) Dr.med. A.Kleinbergs pieņem no 10-1 un no 17-19, Krasta ielā 19, savā mājā;
4) Dr.R.Bēkmanis pieņem no 9-1 un no 16 -18, Krasta ielā 3,V.Šenberga mājā.
Baldones labierīces šejienes dzīvi dara ērtu un patīkamu. Luterāņu baznīca dievkalpojumi ik nedēļas, normālaptieka, pasta, telegrāfa un telefona kantoris, slimnieku braucamie krēsli, personu svari. Elektriskā apgaismošana. Nedēļas tirgus 3 reizes nedēļā. Samērā lētas pārtikas cenas ( piens no 10-14 sant. litrā) Pārtikas preču veikali un dārzniecības peldvietu bagātīgi apgādā.
Dzīvokļa un uztura ziņā Baldones peldviesis ir nodrošināts. Laipnu uzņemšanu atrod ģimeņu dzīvokļos vai privātvasarnīcu atsevišķās istabās. istabas maksa (nesaistoši) Ls 8,- līdz Ls 30,- mēnesī, gultas vietas direkcijas mājā no Ls 3,- līdz Ls 5,- mēnesī. Kūrmājā istaba ar pilnu pansiju – sākot no Ls 5,- dienā. Iestādes telpās slimniekus uzrauga un apkopj. Kūrmājā mūzika ik dienas; sestdienās – dejas vakari. Brīvdabas peldētava – modernākā Baltijas valstīs. Gaisa un saules vannas. Lawn tenisa laukums. Ziņu un lasāmais galds.
Tiešā satiksme Rīga –Baldone; satiksme 10- 13 reizes dienā abos virzienos; autobuss atiet no Rīgas no Kārļa bulvāra ( agrāk 13.janvāra iela) Nr.11, braukšanas maksa Ls 0,90. Otrs satiksmes līdzeklis – sēravotu tramvajs (trulis) no stac.Ikšķilē.
1939.gadā tiek atklāta jauna vannu māja kūrorta centrā, kas darbojas tikai vasaras sezonā.Visu šo laiku turpinās arī Baldones un apkārtnes zemju zinātniskā izpēte. 1924.gadā ķīmiķis A.Ķimenis un farmaceits J.Kupicis nopublicē datus par Baldones minerālūdeņu ķīmisko un mikrobioloģisko sastāvu.
1937. -1938.gadā Baldones apkārtnē izdarīti ģeoloģiski hidroģeoloģiski pētījumi, noteikts sēravota un tā apkārtnes ūdeņu ķīmiskais sastāvs un avota aizsargājamais apvidus. 1940.gadā zemes bagātību pētīšanas institūts publicē datus par Baldones sēravota aizsargājamo apvidu. Šī darba mērķis ir kā saglabāt vecos avotus un to kvalitāti, kā arī jaunu atrašana un izmantošana dziedniecības vajadzībām.

1940.- 41.gadam padomju laikā kūrorts darbojas, tas ir valsts īpašums. Vācu okupācijas laikā – ārstējas okupācijas varas pārstāvji un vācu karavīri.

II.Pasaules kara laikā Baldones kūrorts stipri cieta, karam beidzoties, tas savu darbību ātri atjauno un jau 1945.gadā Baldonē ārstējās pirmie atpūtnieki – II.Pasaules kara invalīdi.

1944. – 1991.gadā padomju varas laikā, kūrorts ir valsts īpašums, kūrortu paplašināja. Padomju laikā šeit bija viena no aktīvāk izmantotajām sanatorijām ar 500 vietām.

No 1947.gada decembra līdz 1948.gada martam Eduards Šurpe bija Baldones sanatorijas galvenais ārsts. Viņš sekmēja sanatorijas darbības atjaunošanos pēckara gados.

Eduards Šurpe
Dzimis 1891.gadā Mežotnes muižā Bauskas apriņķī, kalpu ģimenē. Jaunībā viņš bija laukstrādnieks. 1906.gadā, Krievijas pirmās revolūcijas laikā, 15 gadu vecumā Eduards iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijā un rosīgi piedalījās Bauskas partijas pirmorganizācijas darbā kā propagandists un organizators. I.Pasaules kara gados E.Šurpe bija mobilizēts armijā, kur strādā par ārsta palīgu. 1916.gada beigās viņu pārcēla uz latviešu strēlnieku pulku par bataljona medicīnas punkta vadītāju. 1919.gadā Padomju Latvijas republikas laikā piedalījās daudzu svarīgu pasākumu realizācijā, kas bija saistīti ar tautas veselības aizsardzības jomā, kas galvenokārt aptvēra medicīniskās palīdzības organizēšanas uzlabošanu ievainotajiem, cīņu pret epidēmijām, bērnu nodrošināšanu ar medicīnisko palīdzību.
Sākot ar 1920.gadu E.Šurpe pārcēlās uz Padomju Krieviju. Rostovas universitātē iegūst medicīnisko izglītību un strādā par rektoru un Rostovas Medicīnas institūta direktoru. 1931.gadā Maskavā sāk vadīt Valsts centrālo bērnu un pusaudžu veselības aizsardzības zinātniskās pētniecības institūtu. E.Šurpe sarakstīja vairāk nekā 50 zinātnisku darbu, bet rediģējis vairāk nekā 100 zinātnisku grāmatu. 1936.gadā, ar Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas rīkojumu, iecelts par Taškentas Medicīnas institūta direktoru.
1947.- 1948.gadam strādā Latvijā, sanatorijā „Baldone”. Pēc tam dzīvojis Maskavā, apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.
Mūža nogalē bieži viesojās Rīgā un Jūrmalā, kļuva par Jūrmalas pilsētas Goda pilsoni. Miris 1975.gada 18.februārī Maskavā.

Padomju varas laikā sanatorija piedzīvoja strauju uzplaukumu. Lai sanatorijā ārstētos, bija nepieciešama ceļazīme. Lai to saņemtu, vispirms bija jāiesniedz lūgums darba vietas vietējās arodkomitejas priekšsēdētājam, pievienojot izziņu no savas poliklīnikas ārstējošā ārsta.
Ārstēšanās sanatorijā bija viens no ārstēšanās etapiem ieilgušajai slimībai vai arī pēc traumas. Sanatorijas dalījās profilos pēc slimībām vai ārstēšanas pamatveida — piemēram, sirds un asinsvadu jeb kardioloģisku slimību sanatorijas, dūņu un balneoloģiskas sanatorijas, kuņģa un zarnu trakta slimību sanatorijas ar dzeršanai noderīgiem minerālūdeņiem un citas. Sanatorija bija jāizvēlas atbilstoši slimībai, nepaļaujoties domai — «gan jau kaut ko paārstēšu!». Arī sanatorijā bija spēkā likums, ka tiek ārstēts slimnieks, nevis slimība, bet katrai slimībai specifisku ārstēšanu var saņemt tikai noteikta tipa sanatorijā.
Otrkārt. Sanatorijā bija jāierodas ceļazīmē norādītajā datumā, līdzi ņemot personības dokumentu — pasi, ceļazīmi, kur bez labojumiem atzīmēti personas dati, kas apliecināti ar arodbiedrības rajona vai vietējās komitejas apaļo zīmogu un priekšsēdētāja parakstu, kā arī dzīves vietas, rajona poliklīnikas ārstu komisijas izdotu sanatoriju-kūrortu karti, ar derīguma termiņu ne ilgāku par trim mēnešiem.
Starp personiskajām mantām, ko uz sanatoriju ņēma līdz, bija sporta tērps un sporta apavi. Ārstnieciskā vingrošana tāpat kā klimatoterapija piederēja pie ārstēšanas pamatveidiem jebkura tipa sanatorijā.

Baldones sanatorijas ārste R.Rotkale apkopoja un publicēja ieteikumus, kas bija domāti visiem sanatorijas apmeklētājiem.
Ārstniecības pamats sanatorijā - režīms un klusums, kas nepieciešami jebkuras slimības ārstēšanai. Tāpat nepieciešama slimnieka aktīva līdzdalība jebkurā ārstnieciskajā procedūrā, kā arī iekšēja garīga sagatavotība ārstniecisko procedūru pieņemšanai. Tas, kurš, braucot uz sanatoriju, domā galvenokārt par izklaidēšanos, nekad nesasniegs vēlamos rezultātus savas veselības uzlabošanā. Medikamentozā ārstēšana tika pielietota tikai izņēmuma gadījumos.
Sanatorijas pamatrežīms - ietvēra sevī vairākus nosacījumus un aizliegumus. Par to neievērošanu slimnieku varēja izrakstīt pirms laika no sanatorijas, paziņojot par to slimnieka darba vietai. Šādos gadījumos slimniekam nereti bija jāsedz no saviem līdzekļiem izniekotās ceļazīmes vērtība.
Tāpēc veseliem vai tikai pārgurušiem cilvēkiem atvaļinājuma laikā nebūtu jābrauc uz sanatoriju, bet jāizmanto atpūtas nami, tūristu pārgājieni, tūristu mītnes, kempingi utt. Parasti tieši veselākie cilvēki nespēj iekļauties sanatorijas režīmā, uzskatot to par garlaicīgu, un meklē papildus izklaidēšanās veidus — pat ar alkohola palīdzību, kas nereti noved pie morāles normu pārkāpumiem ar izjukušām un izjauktām ģimenēm. Tā plānotās atpūtas un ārstēšanās vietā rodas tikai nepatikšanas un zaudējumi.
Slimnieka individuālo režīmu - noteica pēc viņa veselības stāvokļa un organisma funkcionālajām spējām. Parasti izšķīra trīs režīma tipus, turklāt pirmais ir saudzējošais režīms, kas pilnīgi izslēdz ekskursijas, pārgājienus, dejas un tamlīdzīgus pasākumus (uz sanatoriju, izņemot specializētās spinālās nodaļās, nebija ieteicams braukt cilvēkiem, kas nevarēja paši pārvietoties vai nespēja sevi apkopt)
Nereti slimnieks, kas nonācis sanatorijā, savas gaitas sāk ar pretenzijām — vispirms pēc divvietīgas vai vienvietīgas istabas, tad pēc noteikta tipa kaimiņa utt. Šādas prasības ne vienmēr ir iespējams apmierināt. Šeit derētu atcerēties, ka sanatorija ir kolektīva ārstniecības iestāde, kur izvairīties no savstarpējas saskares cilvēkiem nav iespējams. Tāpēc, cienot pašam sevi, jāprot cienīt tie cilvēki, kas ir apkārt, vienmēr respektējot slimākos un vājākos.

Ārstēšanās pamatveidi:
- diēta, kurā nereti radās pārpratumi starp slimnieku un medicīnas personālu. Ēšanas režīma un uzturlīdzekļu izvēlē, sevi mīlošs pacients, dažkārt pieļāva lielas kļūdas — gan kā pārmērība, gan kā nevērība. Galvenie diētas pamati slēpjas uzturlīdzekļu izvēlē, to sagatavošanas veidā un kalorāžas kvantitātē. Uztura pārmērības, kā arī citas novirzes no pareizām uzturnormām bija par cēloni ne vienai vien slimībai. Ārstēšanās kursa laikā, ja vien paši nebija iecirtīgi, iemācīja katra veselībai piemērotas diētas pamatus.
- ārstnieciskā fiziskā kultūra, garantē tīksmi, ko sniedz kustības, kā arī palīdz atgūt kustīgumu locītavās, kas slimības vai traumu rezultātā ierobežotas vai zaudētas. Nav tāda cilvēka, kuram nebūtu jānodarbojas ar ārstniecisko fizisko kultūru, tāpēc nevajadzētu meklēt savai negribēšanai vai kūtrībai attaisnojošus apstākļus.
- klimatoterapija. Nekas cilvēkam nav vairāk vajadzīgs kā svaigs gaiss. Kustības svaigā gaisā var aizstāt ne vienu vien procedūru kabinetā. Ievērojot pareizu ģērbšanās režīmu (ne par plānu, ne par biezu), pastaigas iespējamas jebkurā gadalaikā, jebkuros laika apstākļos. Ja staigāšana apgrūtināta - ieteiks citus klimatoterapijas veidus. Derētu atcerēties, ka «uz savu roku» sauļoties ārstēšanās laikā nav atļauts. Ilgstoša gulēšana saulē pārkarsē organismu, apgrūtina citu procedūru pieņemšanu, kā arī var radīt citas neparedzētas nelabvēlīgas izmaiņas organismā.
Balneo un dūņu procedūras bija pieņemamas tikai ārsta norādītajā veidā. Nekādas korekcijas temperatūras, apjoma un laika ziņā! Šo procedūru kopējam iedarbības spēkam jāatbilst organisma funkcionālajām iespējām, tāpēc nebija vēlams ārstējošam ārstam slēpt iepriekš pārciestās slimības, traumas, operācijas, kā arī pašreiz esošās slimības, savus kaitīgos ieradumus un līdzšinējos un pašreizējos darba apstākļus. Bija vēlams ņemt līdzi uz sanatoriju iepriekš izdarītus rentgena uzņēmumus, kā arī izziņas no slimnīcas, izziņas par iepriekš izdarītām operācijām. Tikai pareizi novērtēti, visi šie dati ļāva spriest par dūņu aplikācijas lielumu un par to, vai tās vispār iespējams pieņemt, kā arī par vēlamo peldes veidu, koncentrāciju, ilgumu, temperatūru un citiem apstākļiem peldes laikā. Jāatceras, ka arī elektrības fizikālās terapijas procedūras, dažādi starojumi, jonu plūsmas un citas tamlīdzīgas procedūras palīdz izārstēt dažādas kaites. Pareizas attiecības un devas noteiks ārsts.
Par obligātu tika uzskatīta pakļaušanās ordinētai terapijai. Ja slimnieks attiecīgā tipa sanatorijai nebija piemērots un aktīvu ārstēšanos nevarēja saņemt, sanatorijas ārstu konsultatīvā padome slimniekam ļāva palikt sanatorijā ar ierobežotu ārstēšanos vai arī atļāva tikai režīma, diētas un klimatoterapijas veidus, dažos gadījumos tomēr iesakot atgriezties dzīves vietā, lai ārstētos slimnīcā vai poliklīnikā.
Pirmajās dienās pēc ierašanās sanatorijā un pēdējās dienās pirms aizbraukšana, ārsts aktīvu ārstēšanos neordinēja. Tas bija laiks, kas nepieciešams, lai organisms pieskaņotos notikušajai un gaidāmajai apstākļu maiņai.
Ja ārstēšanās laiks sanatorijā nebija devis vēlamos un gaidītos rezultātus, to nevajadzētu uzskatīt par veltīgi iztērētu, jo ievērojot un turpinot sanatorijā apgūtās veselībai labvēlīgās iemaņas un režīmu, veselība uzlabosies zināmā laika posmā (parasti trīs līdz sešās nedēļās) pēc ārstēšanās sanatorijā, protams, ja tika ievēroti un izpildīti ārstējošā ārsta norādījumi ārstēšanās laikā gan procedūru pieņemšanas kārtībā (ir tā sauktās saderīgās un nesaderīgās procedūras), gan arī to izpildes rituālā.
Daži vārdi par tā saukto balneoreakciju. Es saku par tā saukto, jo šādu reakciju, izteiktāku vai mazāk spilgti samanāmu, novēro pēc jebkura fizikālās terapijas veida katram cilvēkam individuālā un katrai procedūrai specifiskā laika posma kombinācijā. Tātad tā būs katram individuāla gan intensitātes, gan arī laika ziņā. Šai reakcijai jānorit zināmas intensitātes robežās, kas nedrīkst radikāli ietekmēt slimnieka pašsajūtu. Par jūtamiem pašsajūtas traucējumiem nekavējoties būtu jāziņo ārstam, kas ārstē, un viņš veiks vajadzīgās korekcijas ārstēšanās gaitā.
Ārstēšanās laiks sanatorijā jāizmanto pilnīgi. To prasa ekonomiskais aprēķins un katra paša veselība.

Sanatorija „Baldone” - 1958.gadā

Atrašanās vieta
Tiek atzīmēts, ka klimatiskie apstākļi Baldonē ir labvēlīgāki nekā Ķemeros. Kūrorts atrodas augstāk virs jūras līmeņa skaistā priežu meža vidū. Gaiss šeit sausāks, bagāts ozona. Uzkalniņiem bagātais apvidus sniedz labas treniņa pastaigas sirds slimniekiem.
Ir saglabājies to laiku sanatorijas plānojums. Skatīt šo reto materiālu ...

Ārstniecība
Ārstēšanas metodes
Sanatorijā „Baldone” ir visas jaunākiem medicīnas sasniegumiem atbilstošas diagnostiskās un ārstnieciskās iekārtas. sanatorijā strādā 7 ārsti, tai skaitā zobārste. Pareizi noteikt diagnozi palīdz rentgena kabinets, klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, elektrokardiografijas kabinets.
Kā galvenie ārstnieciskie faktori tiek izmantotas sērūdeņraža vannas un dūņu aplikācijas. Sērūdeņraža vannas sagatavo arī kombinācijā ar skuju ekstraktu, vārāmo sāli un ogļskābo gāzi kā ogļskābās vannas, ko pielieto galvenokārt sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā.
Bez balneoloģiskās un dūņu ārstniecības, sanatorijā „Baldone” plaši pielieto dažādas fizikālās terapijas metodes un ārstniecisko fizkultūru. Iekārtota moderna dušu telpa, kur ārstniecības nolūkos pielieto dažādus dušu veidus, kā Šarko, cirkulārās, kāpjošās u.c.
No fizikālās terapijas veidiem sanatorijā pielieto diatermiju, iongalvanizāciju, franklinizāciju, arsonvalizāciju, īsviļņu diatermiju, kvarca un soluksa lampu apstarojumus, masāžu.
Darbojas labi iekārtota ārstnieciskās fizkultūras zāle. Sanatorijā ir skaists, grieķu stilā veidotā zālē iekārtots ziemas peldbaseins. Darbojas vairākas dūņu un vannu kabīnes. Dažādo venozo un zemādas iešļircināšanai iekārtots procedūru kabinets.
Ziemas periodā sanatorijā ārstējas līdz 180 slimnieku mēnesī, bet vasaras mēnešos šis skaitlis sasniedz 250 un vairāk. 1957.gadā Baldones sanatorijā ārstējās 2800 slimnieku.

Ārstnieciskais minerālūdens
Sērūdeņraža vannām izmanto ūdeni, ko iegūst no t.s. 10.urbuma, kas izdarīts 1939.gadā. Iegūtais ūdens ir dzidrs , bez krāsas ar stipru sērūdeņraža smaku. Sērūdeņraža saturs 1l ūdens svārstījās no 8,7 līdz 10,2 mg. Sērūdeņraža svārstības ūdenī izskaidrojamas ar to, ka sērūdeņradi saturošie ūdeņi, plūzdami cauri ģipša slāņu plaisām, atšķaidās ar kalcija sulfāta ūdeņiem. 10.urbuma ūdens uzskatāms par vērtīgu minerālūdeni, jo tā sastāvā vēl ietilpst ap 3,4 mg nātrija hlorīda, 1825,5 mg kalcija sulfāta, 143,3 mg kalcija bikarbonāta, 192,5 mg magnija bikarbonāta, 18,4 mg silicijskābes uz 1 litru.

Ārstnieciskās dūņas
Dūņas aplikācijām iegūst no apm. 1,5 km attālā Dūņu purva. Purvā var nonākt, ejot pa Ķeguma prospektu un tālāk, nogriežoties no tā pa kreisi, kur uz purvu ved trulīšu sliedes.
Purva pamatā ir baltā smilts. Virs tās 1,5 m biezā kārtā izveidojusies vidēji sadalījusies grīšļu un sūnu kūdra. Dūņu ārstniecisko vērtību izskaidro ar lielo kalcija, dzelzs un magnija oksīda saturu. Sausas dūņas satur 2,36% kalcija oksīda, 2,60% dzelzs un 0,55% magnija oksīda u.c.sastāvdaļas.
Dūņas purvā sagriež ķieģelīšos, izkrauj grēdās apžāvēšanai un pēc tam ar trulīti, ko velk zirgs, piegādā dūņu noliktavai un vannu mājai, kur tās sasmalcinātas un izsijātas, karsē ar karstu tvaiku. Karstās dūņas ar spaiņiem piegādā kabīnēm un , atjaucot ar aukstām dūņām līdz vajadzīgai temperatūrai, izlieto dūņu aplikācijām.

Ārstniecības korpusi
Slimnieki izvietoti 6 ērtos korpusos, no kuriem pirmais - vislielākais un vecākais - ir t.s. Baltā pils Daugavas ielā 15, kurš viens pats uzņem 75 un vairāk slimniekus cauru gadu. Aiz korpusa sākas skuju koku mežs.
Otrs korpuss ar skaistām verandām darbojas tikai vasaras periodā un uzņem 50 atpūtniekus.
Trešais korpuss ar 40 un vairāk vietām uzņem atpūtniekus cauru gadu. Korpuss lepojas ar labi iekārtotu, patīkamu atpūtas istabu, kurā netrūkst pat klavieru un televizora. Vakaros šeit bieži pulcējas atpūtnieki arī no citiem korpusiem, lai kopā noskatītos televīzijas pārraides un muzicētu.
Ceturtais korpuss – skaista moderna ēka, ieslēpusies parka kuplajos kokos. tajā izvieto smagāk slimos atpūtniekus, jo tas atrodas tuvu vannu mājai.
Piektais un sestais korpuss kopā uzņem ap 40 atpūtnieku abi atrodas Rīgas ielā.
Centrālais korpuss jeb vannu māja, celta 1939.gadā, ir visas sanatorijas un ciemata lepnums. Tā atrodas Rīgas ielā 20, Ķekavas upītes kreisajā krastā, krāšņa parka ietverta. Parkā daudz ozolu, vecu liepu, kļavu, ošu, melnozolu u.c. sastopamu koku.
1955.gadā vannu mājas priekšā izbūvēts skaists baseins ar strūklaku. Divi bērni satvēruši rokās gliemežvāciņu, un no tā izlec ūdens strūkla, kas sīkos pilienos izraso gaisā vai sakrīt baseina ūdenī.

 

Atpūta
Baldones sanatorijai ir lielākais atklātais peldbaseins Latvijā. Tas atjaunots sanatorijas parkā pēc II.Pasaules kara. Peldbaseins ir 400 m² liels un 1,0 līdz 2,4 m dziļš. 5m augstā tramplīna tuvumā dziļums – 4,0 m. Bērniem domātajā peldbaseina daļā ūdens dziļums nepārsniedz 80 cm. Peldbaseina tuvumā iekārtotas kabīnes drēbju novietošanai, soliņi.
Pie sanatorijas darbojas bibliotēka un lasītava, tiek sarīkotas lekcijas par aktuālām tēmām, organizē mākslinieciskās pašdarbības vakarus un ekskursijas atpūtniekiem.
Parkā daudz ērtu soliņu. Pāri Ķekavas upītei ierīkoti vairāki pievilcīgi tiltiņi. Koncertiem brīvā dabā iekārtota estrāde. Sporta nodarbībām ierīkots sporta laukums ar basketbola, volejbola un gorodoku (āra spēle) sektoriem.
Iepretim vannu mājai atrodas ēdnīca ar divām gaišām, patīkamām ēdamzālēm. Ierosinājumu un pateicību grāmatā ierakstītas daudzas labas atsauksmes par ēdiena teicamo kvalitāti.
Aiz ēdnīcas pa kreisi atrodas sēravotiņi „Kirzaciņa” un akmenī veidots sievietes tēls, tuvāk Rīgas ielai – avotiņš „Vāverīte”.

Sanatorijas attīstības plānā bija paredzēts līdz 1965.gadam palielināt gultu skaitu no 360 uz 500 gultām, bet 1975.gadā – līdz 1500 gultām. Lai paplašinātu ārstēšanās profilu, līdz 1968.gadam plānoja uzcelt jaunu ēdnīcu 500 vietām, ērtu klubu, jaunu korpusu un modernu dūņu virtuvi.
Ārstniecībā sanatorija plānoja specializēties obliterējošā endarterīta ārstēšanā ar novokaīna blokādēm, bet īpaši poliomielīta seku ārstēšanā - gan bērniem, gan pieaugušajiem, labojot šīs slimības izraisīto paralīzi, muskuļu atrofiju, refleksu traucējumus, kā arī kontraktūras, kas ierobežo locekļu kustīgumu.

1961.gada iebraukuma dienās sanatorijā ierodas 360 jauni slimnieki. Un gandrīz katrs satiksmes autobuss, kas šajās dienās no Rīgas ieripo Baldones ielejā, atved arī vairākus slimniekus. No autoostas viņi dodas taisnā ceļā caur parku uz sanatorijas slaidām kolonām greznoto galveno korpusu, kur atrodas reģistratūra.
Tāds pats skaits «veco», kuri te pavadījuši 26 dienas, dzīvespriecīgi dodas uz mājām. Sanatorijā strādā 180 darbinieki - medicīniskais un saimnieciskais personāls- un iebraukuma dienas ir vissasprindzinātākās un visdarbīgākās.
Galvenais ārsts šajā laikā - V. Verižņikovs - pārbauda visu sanatorijas darba organizāciju, pārlūko ārstniecisko iekārtu. Sanatorijas partijas organizācijas sekretārs - A. Eglītis.
Ārstes ordinatores - I. Treide un R. Radovska (vēlāk - Rotkale) - gādā, lai ārstu un medicīnas māsu darbs būtu saskaņots, precīzs un kvalitatīvs. Ārstniecisko fizkultūru ierādīja metodists E.Ķimenis.

26 dienu uzturzīme Baldones sanatorijā maksā 115 rubļu, un ļoti daudzi tās saņēmuši no arodbiedrībām par brīvu, bet lielum lielajam pacientu vairumam arodbiedrības sedz lielāko daļu no tās vērtības.

Iebraukuma dienās ārstu darbs ir sevišķi atbildīgs, jo ikviens jaunais slimnieks rūpīgi un sīki jāizmeklē, jāpārbauda rentgen-kabinetā un laboratorijā, lai noteiktu pareizu diagnozi un norādītu viņam atbilstošu ārstēšanu. Sanitāres visos septiņos sanatorijas korpusos klāj sniegbaltas gultas, bet no ēdnīcā virtuves darbinieki rūpējas, lai viņu viesiem būtu laba ēstgriba.

Atbraucēju profesijas - gan ogļrači no Donbasa, gan pētniecisko institūtu direktori no Maskavas, gan briežkopji no tālās Sibīrijas, gan lopkopējas no Padomju Latvijas rajoniem, — strādnieki, kolhoznieki, inteliģenti. Tiek ārstēti - atbalsta un kustību aparāta slimības, centrālās un perifērās nervu sistēmas saslimšanas un ginekoloģiskās slimības.

Sērūdeņradi saturošo avotu ūdeni izmanto sērūdeņraža vannām, kas sevišķi noder nervu sistēmas saslimšanu ārstēšanā, bet kombinācijā ar ogļskābo gāzi un skuju ekstraktu — arī sirds un asinsvadu sistēmas slimību dziedināšanā. Avota ūdens, ko iegūst no 10. urbuma, satur gan sērūdeņradi, gan nātrija hlorīdu, kalcija sulfātu, kalcija bikarbonātu, magnija bikarbonātu un silicijskābi. Tāpēc tas ir arī vērtīgs minerālūdens, ko var izmantot dažu kuņģa un zarnu trakta slimību ārstēšanā. Šī ūdens krājumi tuvākajā apkārtnē ir bagātīgi.

Izdevīgi ir tas, ka sanatorija «Baldone» atrodas tikai kādu kilometru no Dūņu purva, kura dūņām ir liela ārstnieciskā vērtība, tās satur daudz dzelzs, kalcija un magnija oksīda, tāpēc tiek izmantas karstu aplikāciju veidā uz slimās ķermeņa dalās. Ar dūņām ārstējas tie sanatorijas slimnieki, kas cieš no dažādām locītavu un ginekoloģiskām kaitēm. Tās pielieto arī kaulu lūzumu seku, perifērās nervu sistēmas un arī dažu citu saslimšanu ārstēšanā. Dūņu procedūras saistītas ar pastiprinātu svīšanu, kas vienlaikus palīdz organismam atbrīvoties no dažādām baktēriju indēm un citām kaitīgām vielām.
Taču šīs procedūras tikai tad ir īsti iedarbīgas, ja tās apvieno ar citām ārstniecības metodēm, piemēram, ar fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru, masāžu un pareizu uzturu. Un arī šajā ziņā slimniekiem sanatorijā «Baldone» paveras plašas ārstēšanās iespējas.
Viens no ietekmīgākajiem ārstniecības faktoriem ir ari veselīgais klimats. Kūrvieta atrodas samērā augstu virs jūras līmeņa, gaiss ir sauss un bagāts ar ozonu,.

Turpinās sēravotu ūdens pētīšana. Pēdējos gados tuvākajā apkārtnē izdarīti jauni urbumi, atklājot bagātus minerālūdens resursus, kam būs liela nozīme kūrorta turpmākajā attīstībā.
Par Baldones sēravotu ūdens iedarbību uz cilvēka organisma dažādām funkcijām savā laikā interesējās profesori J. Miķelsons, P. Stradiņš, J. Maizīte, Ķ. Rudzītis. Viņu aizsākto darbu turpina Baldones sanatorijas ārsti.

Ap 1970.gadu Maskavas Hidroģeologijas institūts izdarīja plašus pētījumus Baldones tuvākajā apkārtnē, precizējot dūņu sastāvu purvos un to dziedniecisko vērtību. Šīs zinātniskās ekspedīcijas pētniecības darba rezultātā sanatorija sāka izmanto Pladu purva augstvērtīgās dūņas, kam ir augsta humifikācijas pakāpe un daudz minerālvielu, organisku savienojumu un sērūdeņraža. Dūņu aplikācijas un tamponi 1971.gadā jau ir viens no iecienītākajiem ārstēšanas veidiem sanatorijā. Kompleksā ar citiem dziedniecības līdzekļiem dūņas dod labus rezultātus kustību aparāta, perifērās nervu sistēmas, ginekoloģisko un citu slimību ārstēšanā, sērūdeni izmanto peldēm, dzeršanai, skalošanai, inhalācijai un ārstnieciskās fiziskās kultūras nodarbībām baseinā. Uzsākti pētījumi par Baldones minerālūdeņu plašākas pielietošanas iespējām medicīnā.

Uz 1971.gadu Baldones sanatorijas celtniecībā var atzīmēt dažus nozīmīgus datus: 1966. gadā uzcelta ēdnīcu ar 500 vietām, 1971.gada beigās nodos ekspluatācijā modernu saimniecības ēku kompleksu, turpinās komfortablas vannu-dūņu dziednīcas ēkas celtniecība.
Līdz devītās piecgades beigām (padomju laikaskaitīšana - varētu būt līdz 1980.gadam) bija paredzēts uzcelt mūsdienu cilvēka prasībām atbilstošu septiņstāvu viesnīcas tipa korpusu 500 slimniekiem. Sanatorijas iekārtošanai un paplašināšanai bija paredzēts kopumā apgūst vairāk nekā 2,5 miljoni rubļu.

1971.gadā slimnieku rīcība bija daudz labiekārtotu kabinetu ar modernu aparatūru. Bez jau minētajām dūņu aplikācijām un sērūdeņraža ūdens peldēm, slimnieki varēja saņemt radona, ogļskābās un skuju peldes.
Darbojas hidropātijas kabinets, ar dažādām ārstnieciskajām dušām, elektrodūņu un kamervannu kabinets, skābekļa teltene, distrakciju un zemūdens masāžas kabineti. Inhalatorijā slimnieki varēja ārstēt dažādas elpojamo ceļu saslimšanas ar individuālas aparatūras vai kamerinhalatora palīdzību. Sanatorijas ārstu kolektīvam diagnostikā palīdzēja priekšzīmīgi iekārtota klīniskā un bioķīmiskā laboratorija, rentgena, funkcionālās diagnostikās un citi kabineti. Laboratorijā strādāja laborantes Lūcija Fedosejeva, Lidija Ekka.
Šajā laikā Baldone ir Vissavienības nozīmes kūrorts. Gadā šeit atguva veselību ap 5000 cilvēku. Sanatoriju bija iecienījuši ne tikai Latvijas republikas iedzīvotāji vien. Galvenais ārsts – N.Golde.
Sanatorijas medicīnas darbinieku kolektīvs regulāri papildināja savas zināšanas, apgūstot papildus specialitātes, izstrādāja zinātniskās pētniecības darbus, kas bija nepieciešami sekmīgai ārstniecības praksei.

1982.gadā Baldones sanatorijā strādā 17 ārsti un 33 vidējā posma medicīnas darbinieki. Galvenā ārste – Svetlana Potapova, viņas vietniece medicīnas darbā – Ērika Rozenfelde ( sanatorijā nostrādājusi vairāk nekā 20 gadu).
Katrā sabraukumā ārstējas 500 cilvēku, plus vēl 50 cilvēki ar tā dēvētajām kursa zīmēm. joprojām tā ir balneoloģiska tipa sanatorija, kur izmanto sērūdeņraža minerālūdeni un dziednieciskās dūņas, ko tepat Baldonē arī iegūst. Atveseļoties palīdz arī palīgprocedūras: roku un zemūdens masāža, ārstnieciskā fizkultūra, dažādas dušas, mugurkaulu stiepšanas, inhalācijas un citas. Visas procedūras, izņemot injekcijas, notiek 1939.gadā uzceltajā ārstniecības korpusā, kur par slimniekiem rūpējās pieredzes bagāts personāls. Masāžas veica 6 masieres, bet zemūdens masāžas, kas slimniekiem bija sevišķi iepatikušā, divas masieres: Anna Trifonova, un Ņina Deņisova ( šajā jonā - 18 gadu darba stāžs). Par sēra-skuju, joda-broma vannām gādāja vannas māsas un 5 vannotājas. Ilgus gadus šajā darbā strādāja medicīnas māsa Silvija Ansone. Vairāk nekā 20 gadus strādāja arī dūņu nodaļas medicīnas māsa Felicita Grundmane. Ārstniecības korpusa 1.stāvā darbojās fizkultūras zāle ar uzsildītu ūdeni baseinā un somu pirti, kas darbojās reizi nedēļā. Ārstnieciskās fizkultūras metodiķis Jānis Ozoliņš, arī piederēja pie sanatorijas personāla kodola, kam šajā darbā aizvadīti divi gadu desmiti.
Pieredzes bagāts bija sanatorijas ārstu kolektīvs. Daudz atzinīgu vārdu slimnieki veltīja terapeitei Rasmai Rotkalei, ginekoloģei Irēnai Engerei, kas sanatorijā strādāja jau no 1948. gada, terapeitei Lilijai Simsonei, ginekoloģei Ilzei Kūkumai, terapeitei Solveigai Pētersonei un citiem slimnīcas ārstiem.

1980.gadā tika uzcelts 8-stāvu dzīvojamais korpuss. Tajā ir labiekārtotas, gaišas divvietīgas istabas ar visām ērtībām. Jaunajā korpusā ir arī bibliotēka, galda spēles: novuss, galda teniss, šahs, dambrete, sava frizētava. Foajē izmanto Rīgas rajona Dārzkopības un biškopības biedrības Baldones pirmorganizācija ziedu izstāžu rīkošanai.

Tikai labu vienmēr ir teikuši par ēdināšanu sanatorijā. Ēdiens- vispusīgs, cilvēki, kam veselības stāvoklis licis bieži braukt uz sanatorijām, apgalvoja, ka «nekur tas nav tik garšīgs kā Baldonē». Par to rūpējas divas diētas māsas — Skaidrīte Brantiņa un Māra Grubiņa un šefpavārs Fridrihs Bleijers, kas sanatorijā strādā jau no 1947. gada un ir īsts maestro savā nozarē.
Fridriha Bleijera labā slava izskanējusi tālu pāri Latvijas republikas robežām: tie, kas ārstējušies Baldones sanatorijā un „ēduši pie viņa galda”, cildināt cildināja viņa gatavotās maltītes - gardas un daudzveidīgas. Fridrihs Bleijers bija ne tikai augstas klases meistars ar lielu pieredzi, bet arī daudzu oriģinālu recepšu autors. Katra gada nogalē Arodbiedrības kūrortu pārvaldes Latvijas republikāniskā padome Baldones sanatorijā mēdza sarīkot atvērto durvju dienu. 1978.gada pasākums bija veltīts latviešu nacionālajiem ēdieniem. Pasākuma saimnieki viesus pārsteidza ar neparastiem ēdieniem – bija, piemēram, mērcētu putraimu salāti ar āboliem un medu, plācenis ar pupām un biezpienu… Gaumīgi klāti bija Mārtiņdienas un Jaungada galdi.
No vienkāršas virtuves strādnieces par pavāru-brigadieri pēc 16 gadiem kļuvusi Māra Ķenga.. Ilgi te strādāja pavāre Tamāra Gruziņa, oficiantes Rasma Ābola, Tatjana Žmuidena, Irēna Ogoreļceva.

Sanatorijas darbinieku dāsno gādību par slimniekiem papildināja Baldones klimatiskie apstākļi, pastaigas 40 hektāru lielajā parkā ar daudzām retām koku sugām — kopā ap 70 sugu, starp tiem arī Kanādas kļavas. Par Baldones ūdeņu dziednieciskajām īpašībām atzinīgi izteicās Latvijas medicīnas lielākās autoritātes — profesors P. Stradiņš, profesors R. Šubs, profesors K. Rudzītis.
Lai varētu organizēt slimniekiem dažādus pasākumus, novirzot domas no slimībām, dodot iespēju lietderīgi pavadīt laiku, uzsāka kluba celtniecību. Tas būtu savienots ar dzīvojamo korpusu, un tam bija jābūt gatavam jau 1980.gadā, bet darbi stipri iekavējās. Tika strādāt pie parka labiekārtošanas, sanatorijas personāla darba kvalitātes celšanas. Bija iecerēts paplašināt ārstniecisko palīdzību.

1989.gadā tapa dokumentālā filma par sanatoriju "Gada laiki". Tad par sanatorijas galveno ārstu strādāja Rihards Šķeltiņš. Kūrortpārvalde kopīgi ar sanatoriju "Baldone"vienojās, ka nepieciešams reklāmas materiāls ne tikai par kūrortu pēc 2.pasaules kara, bet arī par 1930- jiem gadiem.
Kad sanatorija pārstāja funkcionēt, galvenais ārsts R.Šķeltiņš šo videomateriālu dāvināja topošā Baldones muzeja materiālu krājumiem. Pateicoties tam, tagad ir iespēja 'sajust' tā tālā laika pieskārienu. Skatīties filmu...

1997.gadā Baldones sanatorijas ēkas privatizēja Vanda Gurčiene.
Līdz 2007.gadam Baldones sanatorijas teritorijas (zemes), 5,9684 ha platībā, īpašnieks bija Latvijas valsts Latvijas Republikas Finanšu ministrija.
2007.gada 24.janvārī tiek noslēgts pirkuma līgums, uz kura pamata, nekustamais īpašums Rīgas ielā 52, (sanatorijas zeme) tiek pārdots SIA „BALDONES PARKS”, līdz ar to viss īpašums (gan ēkas, gan zeme) pieder šai komercsabiedrībai. Valdes priekšsēdētājs Valentīns Jeremejevs.
Reizē ar sanatorijas teritorijas detālplānojuma izstrādi, V.Jeremejevs iesniedza izskatīšanai kūrorta attīstības vīziju.
Skatīt SIA "BALDONES PARKS" nerealizētās kūrorta attīstības vīzijas

No 2011.gada 20.oktobra, saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 31.augusta lēmumu lietā Nr.C04247211; arhīva Nr. C-2472/30-2011, nekustamā īpašuma Rīgas ielā 52 īpašnieks ir AS DnB NORD Banka.

Kūrorts ir vecākā medicīnas iestāde Baldonē. Rakstu avotos Baldone minēta 15.gs. sakarā ar sēravota izmantošanu ārstniecībā. Sēravots, jau no laiku laikiem ir bijis viens no Baldones saimniecības virzītājiem. Ekonomikas strauja lejupslīde un uzplaukums ir raksturīgs Baldonei. Tie ir lūzuma punkti, kad nenozīmīgs faktors pēkšņi sāk ietekmēt visas Baldones dzīvi, kas atspoguļojas gan uz tās iedzīvotājiem un viņu sadzīves apstākļiem, gan satiksmi un izglītību, gan uz veselības aizsardzību.

Medicīnas iestādes Baldonē

Slimnīcas

1953.gadā Baldonē atvēra slimnīcu – Strēlnieku ielā 1. Slimnīcā 25 vietas, 3 nodaļas: terapijas, ķirurģijas, dzemdību. 1960.gadā slimnīcu pārcēla uz Iecavas ielu 4. Slimnīcā 40 vietas. No 1990.gada slimnīcā 2 nodaļas – terapijas un ginekoloģijas. 1995.gada atklāja slimnīcas jauno ēku, tā ir savienota ar veco slimnīcas ēku. Gultu skaits – 64, jaunuzceltā korpusā – terapijas un ginekoloģijas nodaļas. Bērnu nodaļa atrodas vecās slimnīcas otrajā stāvā. Baldones slimnīcai ir ātrā palīdzība un traumu punkts.

Ambulance

1950.gadā atvēra ambulanci. Ambulances ielā 1, bijušajā Bāliņa mājā. No 1996.gada ambulance atrodas vecās slimnīcas pirmajā stāvā Iecavas ielā 4.

Veterinārā medicīna

1950. 1959.gadam Baldones ciema „Ziediņos” darbojās veterinārā slimnīca. No 1960.gada „Ziediņos” darbojas veterinārais iecirknis. 1992.gadā veterināro iecirkni likvidē. No 1993.gada „Ziediņos” veterināro palīdzību sniedz pagasta veterinārārste un no 1995.gada privātārste Domes mājā „Pārupes”.

Aptiekas

1797.gadā 25.septembrī pie kūrorta atvēra aptieku. Kūrorts un aptieka darbojās vasaras sezonā. 1809.gadā Baldonē privāto aptieku atvēra aptiekārs Jūlijs Hermanis. Darbojās visu gadu. Baldones aptieka ir vecākā aptieka Rīgas rajonā. Pirms I.pasaules kara Rīgas ielā aptieku atvēra Audringi, darbojās līdz 1944.gadam. 1945.gadā atvēra valsts aptieku Daugavas ielā 22, 1994.gadā Daugavas ielas aptieka atvēra savu filiāli Rīgas ielā 73, bijušās Audringu aptiekas telpās. 1994.gada uzņēmums „Kalceks” atvēra aptieku Rīgas ielā 79a.

Medicīniskā palīdzība

1920. -1940.gadam Baldonē bija pastāvīgs pagasta ārsts., pieņēma Kalna ielā 4. Privātārsti: zobārsts, privāti pieņem arī kūrorta ārsts, veterinārārsts, palīdzību piedāvā arī 5 masieri. No 1944.-1950.gadam vienu reizi nedēļā no Salaspils brauc ārsta., pieņem Daugavas ielā 37. No 1944.gada Baldones pagastā bija veterinārārsts., pieņēma Daugavas ielā,. Padomju varas gados Baldonē nebija privātārstu., to darbība tika atsākta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Zobārsti – Jānis Krakops pieņem Daugavas ielā 9-36, Inese Lāce – Dzeņu ielā 1, terapeite Ārija Ancāne- Rīgas ielā 73. Ģimenes ārste Ināra Celmiņa pieņem Baldones slimnīcā.

No 2001.gada jūlija Baldones slimnīcas galvenais ārsts – Jānis Stars.
Ar 2001.gadu privātaptiekas „Baldones aptieka” īpašniece Daira Vilciņa, slēdz filiāles Rīgas ielā 73 un Baldones slimnīcā.
2001.g.martā atvēra jaunu aptieku Rīgas ielā 83. aptiekas īpašniece Dace Braķe, vadītāja – Inguna Gailīte.
Sanatorijas „Baldone” ārstnieciskā darbība nav atsākta.

Dziednieciskie avoti

Baldones teritorijā ir ap 50 avotu. Vairāku avotu ūdeņus varētu izmantot dziedniecībā. Baldones vecais sēravots atrodas sanatorijas parkā, Ķekaviņas upes labajā krastā. Uz šī avota ūdens bāzes tika veidota Baldones sanatorija. Sērūdeņraža koncentrācija avotā ir neliela – 4, 78 mg/l. Avoti pie mājas Parka ielā 1 ir nelieli ar 0,6 mg/l sērūdeņraža. Ķekaviņas upes krasti Baldones teritorijā ir avotaini – 2 Lāču avotiņi atrodas pie Dzirnavu ielas, vienā ierīkota aka. Baldones sanatorijas parka daļā, Ķekaviņas upes krastos ir vairāki nelieli avotiņi. Avoti ar nelielu sērūdeņraža saturu ir arī purvainajā Ķeguma prospekta un Parka ielas apkārtnē.
Avotiņi ir arī Tilta ielas daļā, pie Zīļu un Kučieriņu mājām. Morisona kalna nogāzēs vietējie iedzīvotāji avotu iztekas izmanto aku ierīkošanai. Ūdenim ir niecīga sēra piegarša.
Spodriņu avots – „Spodriņu” māju tuvumā, ar dzelzi saturošu minerālūdeni, dzelzs saturs – 20mg/l. šo ūdeni var sekmīgi izmantot mazasinības un citu asinsrites traucējumu novēršanai. „Spodriņu” māju apkārtnē ir arī vairāki avotiņi ar dziedniecisko sērūdeni.
5 km no Baldones pie Bērzenes upes ir vairāki lieli avoti ar sērūdeņraža sastāvu. Vēl ir avoti pie Ķekaviņas, Misas, Bakānes, Ventiņas upēm, pie „Andžu”, „Strautu”, „Avotnieku”, „Sīgu”, „Mašēnu”, „Piķu”, „Laiņu”, „Ramatu”u.c mājām.