Uganda

Jamhuri ya Uganda Ugandas republika
Karogs Ģerbonis
Devīze: Dievam un Manai valstij
Himna: Oh Uganda, Land of Beauty
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Kampala 00°18′N 32°34′E
Valdība		demokrātiska republika
-	Prezidents	Joveri Museveni
-	Viceprezidents	Gilberts Bukenia Balibaseka
-	Premjerministrs	Apolo Nsibambi
Neatkarība		No Lielbritānijas
-	republika	1962. gada 9. oktobrī
Platība
-	Kopā	236,040 km² (81)
-	Ūdens (%)	15,39
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2009. g.	32.710.000 (38)
-	Blīvums	138,5/km² (82)
IKP (PPP)		2008. gada aprēķins
-	Kopā	$36,745 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$1146
Džini koef. (2002)		45,7
HDI (2008)		0,514 (vidējs) (157)
Valūta		Ugandas šiliņš (UGX)
Laika josla		EAT (UTC+3)
Interneta domēns		.ug
Tālsarunu kods		+256

Ugandas republika ir valsts Austrumāfrikā. Ugandai ir tikai sauszemes robežas - austrumos tā robežojas ar Keniju, ziemeļos ar Sudānu, rietumos ar Kongo Demokrātisko Republiku, dienvidrietumos ar Ruandu un dienvidos ar Tanzāniju. Valsts dienvidos atrodas ievērojama daļa no Viktorijas ezera, kas savukārt vēl robežojas ar Keniju un Tanzāniju.

Vārds Uganda cēlies no Bugandas valsts, kuras teritorija ietvēra daļu no Ugandas dienvidiem, tai skaitā, tās galvaspilsētu Kampalu. Puse no valsts iedzīvotājiem dzīvo zem starptautiskā iztikas minimuma, kuru noteica Pasaules Banka 1985. gadā, pašlaik tie ir 1,8 ASV dolāri jeb 0,52 LVL dienā.

Vēsture

Ugandas iedzīvotāji bija mednieki un izdzīvošana balstījās uz savācējsaimniecības principiem, līdz aptuveni pirms 1700 - 2300 gadiem, no centrālās un Rietumāfrikas daļas uz Ugandas dienvidiem pārceļoja Bantu valodās runājošās tautas. Šīs tautas ieviesa un attīstīja dzelzs apstrādi, ieviesa jaunas sociālisma^{[nepieciešama atsauce]} idejas, kā arī attīstīja ideju par valsts iekārtu, par politiku.

Uz Kitaras impērijas pamatiem, kura pastāvēja 14. un 15. gs., izveidojās vēl trīs spēcīgas karaļvalstis - Bunjoro-Kitara, Buganda un Ankole. Mūsdienās šīs četras valstis ir pārtapušas par Ugandas republikas apgabaliem.

Nīlas valodu saimei piederošās tautas, tai skaitā, Luo un Atekeras tautas šajā reģionā ienāca no ziemeļiem, iespējams ap 120. gadu m.ē. Viņi galvenokārt nodarbojās ar lopu ganīšanu un lauksaimniecību, par pastāvīgo dzīves vietu izvēloties valsts ziemeļu un austrumu daļu. Viena daļa no Luo tautas iekaroja Bunjoro teritoriju, tādējādi asimilējoties ar Bantu tautu. Šīs asimilācijas rezultātā radās Babiito dinastija, kuras pārstāvji ir līdzšinējie valdnieki, kurus dēvē par Omukamām, pašreizējais Omukama ir Iguru I (kopš 1994. gada). Protams, tā kā vairs nepastāv tāda valsts kā Bunjoro-Kitara, kur šie Omukamas bija valdnieki, tad pašreizējais Omukama piedalās Ugandas politikā pārstāvot Bunjoro tautu. Luo tautas migrācija turpinājās līdz 16. gs., daļa tautas izvēlējās dzīvot kopā ar Bantu tautu Ugandas austrumos, savukārt, pārējie nomitinājās Viktorijas ezera rietumkrastā, Kenijas un Tanzānijas teritorijās. Atekeru tauta par pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējās Ugandas austrumu, ziemeļaustrumu daļu, kā arī daļa asimilējās uz ziemeļiem no Kiogas (Kyoga) ezera dzīvojošajiem Luo.

Arābu tirgotāji pārcēlās no Indijas okeāna piekrastes, austrumāfrikas daļas, uz Ugandas vidieni 1830. gados. Savukārt, 1860. gados Ugandā ieradās britu pētnieki, meklēdami Nīlas upes avotu. Protestantu misionāri Ugandā parādījās 1877. gadā, bet Katoļu - 1879. gadā. Apvienotā Karaliste, 1888. gadā, šajā teritorijā ieviesa Britu Austrumāfrikas asociācijas hartu, kuras mērķis bija attīstīt tirdzniecību starp Lielbritānijas kolonijām Āfrikā. 1894. gadā Uganda kļuva par Lielbritānijas protektorātu. Pēdējās teritoriālās izmaiņas notika līdz 1914. gadam, līdz tam, tai tika pievienoti vairāki ciemati un citas teritorijas. No 1900. līdz 1920. gadam Ugandā bija epidēmijas uzliesmojums, tā sauktā, miega slimība (sleeping sickness), viens no simptomiem ir nervu sistēmas degradācija, kas noved cilvēku līdz komas stāvoklim un nāvei. Šajos 20 gados epidēmija nogalināja vairāk kā 250 000 Ugandas iedzīvotāju.

1963. gadā tika veiktas izmaiņas Ugandas konstitūcijā, lai apmierinātu Ugandas Iedzīvotāju Kongresa (UIK) un Kabaka Jekkas (Kabaka Yekka) partijas savienību. Šo izmaiņu rezultātā tika noformēts jauns amats - valsts vadītājs jeb prezidents, kā arī viņa aizstājējs (viceprezidents) gadījumā, ja prezidents nav spējīgs pildīt savas pienākumus. UIK valdība iecēla Edvardu Muteesu II par prezidentu, kā arī par armijas virspavēlnieku. Par viņa aizstājēju iecēla Viljamu Vilberforsu Nadiopi.

1966. gadā Miltons Obote realizēja apvērsumu valstī, ar varu panākot prezidenta atkāpšanos no amata. Savukārt, UIK partija, kura bija dominējošā parlamentā, veica izmaiņas konstitūcijā un M. Obote kļuva par prezidentu. Vēlēšanu sistēma tika atcelta, novedot pie nepārtrauktiem valsts mēroga apvērsumiem līdz 1980.- gadu vidum. M. Obote tika divreiz gāzts no prezidenta amata izmantojot bruņotos spēkus. M. Obotes režīmu atbalstīja PSRS komunisti, apgādājot to ar bruņojumu. Ugandas kaimiņvalstī Tanzānijā atradās Ķīnas Republikas Iedzīvotāju partijas postenis. PSRS mēģināja pakļaut Ugandu, jo tā bija stratēģiska vieta, lai varētu atspēkot Ķīnas komunistus.

1971. gadā Idi Amins (1925 - 2003) pārņēma valstī varu un ar militāru spēku vadīja valsti 10 gadus. Viņa valdībai ieročus piegādāja Lībijas diktators Muamars Kadāfi, kurš I. Aminā saskatīja daudzsološu sabiedroto, savukārt vēlāk par galveno militāro atbalstītāju kļuva PSRS. I. Amina valdīšana atņēma aptuveni 300 000 ugandiešu dzīvības. Viņam bija raksturīgi rasistiski uzskati, jo 1972. gada 4. augustā izplatīja paziņojumu, ka Ugandas Aziātu (pārsvarā indo-āriešu etniskā grupa (Gujarati iedzīvotāji)) mazākumtautībai ir 90 dienas, lai atstātu valsti, to pamatojot ar uzskatu, ka šī minoritāte grauj valsts ekonomiku. Ugandas ekonomika, pēc šo tautu masu izraidīšanas strauji pasliktinājās, jo viena daļa no viņiem bija lielu uzņēmumu vadītāji, kuri, vēlāk tika nodoti I. Amina sabiedroto rokās. Viņa valdīšanai pienāca gals pēc 1979. gadā notikušā Ugandas-Tanzānijas kara, kuru izraisīja apvienotie Ugandas trimdā izsūtītie un Tanzānijas spēki. Tas beidzās ar to, ka pie varas atkārtoti nāca M. Obote, bet pēc 6 gadiem, proti, 1985. gadā viņa vietā stājās ģenerālis Tito Okello. Okello valdīšanas laiks bija īss - tikai 6 mēneši, jo valstī notika vēl viens apvērsums, kuru dēvē par "krūmu karu" (bush war). Apvērsuma vadītājs bija pašreizējais Ugandas prezidents, Joveri Museveni, kura pakļautībā bija Nacionālā Pretestības Armija, kopā ar vairākiem nemiernieku grupējumiem, tai skaitā, Federālo Demokrātu Kustību ar Andreju Kajiiru (Andrew Kajiira) priekšgalā, kā arī ar vēl vienu grupējumu, kura vadītājs bija Jānis Nkwanga (John Nkwanga).

Museveni ir pie varas kopš 1986. gada. 1990. gadu otrā pusē rietumvalstis viņu slavēja kā daļu no jaunās paaudzes Āfrikas valstu vadītājiem. Savas prezidentūras laikā Museveni ir piedalījies Kongo Demokrātiskās republikas pilsoņu karā, kā arī citos konfliktos, kuri notikuši Lielo Ezeru (Great Lakes) reģionā.

Kopš 1987. gada, tā dēvētā "Tā Kunga Pretestības Armija" (Lord's Resistance Army) ir vērsusi militāru darbību pret Museveni valdību un Ugandas iedzīvotājiem, cenšoties pārņemt varu valstī. Šis grupējums ir atbildīgs par masu slepkavībām un bērnu paverdzināšanu, viņi ir noslepkavojuši tūkstošiem cilvēku un savas darbības rezultātā vairāki miljoni ir kļuvuši par invalīdiem. 2007. gadā Uganda izvietoja savu karaspēku Somālijā, lai sniegtu palīdzību Āfrikas Savienībai, miera uzturēšanas misijā.

Valdība

Ugandas prezidents - Joveri Museveni.

Pašreizējais prezidents ir Joveri Museveni (Yoweri Museveni), kurš ir gan valsts, gan arī valdības vadītājs. Prezidents ieceļ premjerministru, patlaban, tas ir Apolo Nsibambi, kurš palīdz prezidentam vadīt valsti. Parlaments sastāv no 332 locekļiem, kurus ievēl Nacionālā Asambleja, 104 no šiem locekļiem izvirza par kandidātiem dažādas politiskas apvienības, kurām drīkst pievienoties ikviens interesents. Pārējie locekļi tiek ievēlēti uz 4 gadu ilgu periodu, notiekot vispārējām vēlēšanām.

Lai no malas izskatītos, ka ir samazināta sektantu vardarbība, politiskās partijas tika ierobežotas, sākot jau ar 1986. gadu. Museveni Ugandā aizsāka bezpartiju sistēmas kustību, politiskās apvienības turpināja pastāvēt, bet tās varēja darboties tikai galvenajā pārvaldes ēkā, tās nedrīkstēja organizēt sapulces un izvirzīt kandidātus uz konkrētiem amatiem. Amatu izpildītāji tika iecelti vēlēšanu sistēmas kārtībā, balsot drīkstēja arī par partiju biedriem, bet tas neierobežoja kandidātu izvēli.

2005. gada jūlijā tika veikti labojumi konstitūcijā, balstoties uz izveidotā referenduma rezultātiem, proti, tika atcelti ierobežojumi, kuri attiecās uz partijām, kā arī tika veiktas izmaiņas, pagarinot prezidentūras termiņu no 2 uz 3 gadiem. Tādējādi J. Museveni drīkstēja atkārtoti kandidēt uz prezidenta amatu 2006. gada Februāri notiekošajām vēlēšanām. Museveni sacentās ar vairākiem prezidenta amata kandidātiem starp tiem bija arī trimdā izsūtītais Kizza Besigye, tomēr vislielāko atbalstu guva Museveni.

Ģeogrāfija

Ugandas karte

Valsts atrodas Austrumāfrikas augstienē, vidēji 1100 metrus (3250 pēdas) virs jūras līmeņa. Augstiene vienmērīgi pāriet nogāzē, kura turpinās uz ziemeļiem līdz Sudānas Līdzenumam. Valsts centrālajā un dienviddaļā ir plaši atrodamas purvainas teritorijas, tomēr vairāk valsts vidienē dominē Kiogas (Kyoga) ezers.

Teju visu Ugandas teritoriju ietver Nīlas upes baseins. Viktorijas Nīla jeb Baltā Nīla iztek no Viktorijas ezera un ietek Kiogas ezerā, pēc tam turpinot savu ceļu uz Alberta ezeru. Savukārt tālāk tekot uz ziemeļiem no Kongo robežas uz Sudānu. Neliela teritorija Ugandas austrumos ir daļa no iekšzemes drenāžas ezera - Turkana, tā atzars Ugandā ir Turkvela upe.

Kiogas ezers kalpo par aptuvenu robežu, kas nodala dienvidos esošās Bantu valodās runājošās tautas no ziemeļos esošajām Nīlas un centrālās Sudānas valodu saimes tautām. Par spīti šim sadalījumam, kas ir izveidojies politisku iemeslu dēļ, patiesā lingvistiskā robežā būtu velkama no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, proti, gar Nīlas upi. Taču ugandieši dzīvo starp dažādu nacionalitāšu cilvēkiem, šajā ziņā viņi nav konservatīvi, it sevišķi izteikts tas ir lauku apvidū dzīvojošajiem. Starp Ugandas reģioniem ir vērojamas vairākas atšķirības, proti, apģērbā, rotaslietās un manierēs, bet ir vērojama pakāpeniska, dabiska asimilācija starp dažādajām kultūrām.

Lai gan dominējošais ir ekvatoriālais klimats, tomēr tas nav vienmērīgs, jo valsts daļas atrodas dažādos augstumos virs jūras līmeņa. Dienviddaļa ir mitrāka, ar lielāku nokrišņu daudzumu, savukārt, Viktorijas ezera ziemeļkrastā, Entebbē, lietus ir vērojams tikai no marta līdz jūnijam un novembra-decembra periodā. Vairāk uz ziemeļiem ir tropisks klimats ar vērojamiem sausuma periodiem. Gulu pilsētā, kas atrodas aptuveni 120 km no Sudānas robežas, novembris līdz februāris ir vissausākais gada etaps. Savukārt, vissausākais Ugandas klimats ir ziemeļaustrumu daļā, Karamojas reģionā, kur ūdens trūkums var sagādāt grūtības ilgstoši dzīvot.

Rwenzori pilsētā uz dienvidrietumiem pie Ugandas un Kongo robežas, ir vērojams stiprs lietus cauru gadu. Valsts klimatu dienvidos ietekmē pasaulē lielākais tropiskais ezers - Viktorijas ezers, tajā atrodas vairākas salas. Šis ezers novērš straujas temperatūras izmaiņas, kā arī palielina mākoņu un nokrišņu daudzumu. Svarīgākās pilsētas atrodas valsts dienviddaļā, netālu no Viktorijas ezera, tai skaitā, galvaspilsēta - Kampala un jau pieminētā Entebbe. Kaut arī valstij ir tikai sauszemes robežas tajā atrodas vairāki ievērojami ezeri, bez jau pieminētā Viktorijas ezera, vēl ir Kiogas, Alberta, Edvarda un Džordža (George) ezers.

Administratīvais iedalījums

Administratīvais iedalījums

Ugandu iedala četrās lielās administratīvās daļās: ziemeļu, austrumu, centrālajā un rietumu daļā. Šie reģioni sastāv no 77 novadiem, savukārt, katrs no tiem iedalās mazākos apgabalos. Pēdējo gadu laikā ir notikušas nelielas izmaiņas administratīvajā iedalījumā, 2006. gada 1. jūlijā tika pievienoti 8 jauni novadi. Lielākā daļa novadu ir nodēvēti tāpat kā tajos ietilpstošās lielākās pilsētas, kuras bieži vien arī atbild par pārvaldes funkcijām.

Paralēli valsts pārvaldei ir saglabājušās arī 5 vēsturiskās Bantu karalistes, kurām ir piešķirta daļēja autonomija kultūras lietās. Tās ir - Buganda, Bunjoro, Ankole, Busoga un Toro.

Ekonomika

Gadu desmitiem Ugandas ekonomika ir bijusi nestabila un cietusi no postoša ekonomiskā plāna, kā sekas tam, valsts ir nabadzīga uz pasaules fona. Uganda ir realizējusi vairākas ekonomiskas reformas, kuras ir atstājušas ļoti pozitīvas sekas, piemēram, 2008. gadā Uganda piedzīvoja ekonomisku izaugsmi par 7%, par spīti pasaules krīzei un vietējai ekonomiskai nestabilitātei.

Ugandai ir ekonomiski nozīmīgi resursi, tai skaitā, auglīga zeme un regulāri nokrišņi, kas ļauj nodarboties ar lauksaimniecību, kā arī prāvas vara un kobalta atradnes. Valstī vēl ir neskartas jēlnaftas un dabasgāzes ieguves vietas.

Ugandā zemkopība ir visnozīmīgākā ekonomikas nozare, tajā ir nodarbināti vairāk kā 80% darbaspēka, kafijas eksports veido lielāko ienākumu daļu. 1950. gados britu koloniālais režīms veicināja zemnieku apvienošanos, veidojot organizētu darbaspēku, tajā piedalījās vairāk kā 500 000 zemnieku.

Valdība kopš 1986. gada (ar citu valstu un starptautisku organizāciju atbalstu) cenšas uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, kas tika sagrauts Idi Amina režīma laikā, kā arī to ietekmēja vairāki pilsoņu kari. Valdības realizētā politika ir devusi acīmredzamu uzlabojumu, proti, 1987. gadā inflācija valstī bija 240%, savukārt, 1992. gada jūnijā tā bija nokritusies līdz 42%, bet 2003. gadā inflācija bija vairs tikai 5,1%.

Pateicoties ieguldītajiem līdzekļiem infrastruktūras atjaunošanai, no 1990. līdz 2001. gadam noritēja ekonomikas atkopšanās. Uzlabojās darba samaksas prēmiju sistēma, samazinājās inflācija, pakāpeniski uzlabojās drošības līmenis, kā arī atgriezās Ugandas aziātu minoritāte, kura tika izraidīta no valsts 1972. gadā. Saistībā ar Ugandas piedalīšanos Kongo demokrātiskās republikas karā, korupciju valdībā un valdības solīto reformu neīstenošanu, sabiedrībā radās šaubas par Ugandas ekonomiskās izaugsmes turpināšanos. 2000. gadā Uganda kvalificējās palielinātajai parādu atvieglināšanas programmai (Lielos parādos esošās nabadzīgās valstis (Heavily Indebted Poor Countries) (HIPC)). No šī fonda saņemot 1,3 miljardus dolāru, kā arī no Paris Club parādu atvieglināšanas apvienības saņemot 145 miljonus dolāru. Ekonomikas attīstība no 2001. - 2002. gadam bija vērā ņemama, par spīti tam, ka samazinājās ienākumi no valsts primārās eksporta preces - kafijas. Pēc SVF (Starptautiskais Valūtas Fonds) statistikas, 2004. gadā Ugandas iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku sasniedza 300 dolārus, kas ir vairāk nekā 80-tajos gados, bet tikai puse no vidējiem Sub-Sahāras Āfrikas iedzīvotāju ienākumiem gadā. Tajā pašā gadā kopējais iekšzemes kopprodukts pārsniedza 8 miljardus dolāru.

1996. gadā nostiprinājās vērtspapīru birža, piesaistot vairākus akcionārus. Valdība izmanto šo akciju tirgu, lai privatizētu valsts, kā arī sabiedriskos īpašumus. Visas valsts kases problēmas ir ierindotas akciju tirgū. Kapitāla Tirgus Pārvalde ir licenzējusi 18 biržas brokerus, investīciju menedžerus un padomdevējus, kā piemēram Āfrikas Savienību, AIG investīcijas, Uzplaukuma Kapitālu un SIMMS. Pensiju sektora reforma 2007. gadā bija uzmanības centrā, jo ar tās īstenošanas palīdzību valsts spētu palielināt savus iekrājumus, veicinot ekonomisko augšupeju.

Kenija darbojas kā starpniece starp Ugandu un starptautisko tirgu. Uganda ietilpst Austrumāfrikas Kopienā un ir potenciāla dalībvalsts paredzētajā Austrumāfrikas Federācijā, kas apvienos Burundi, Keniju, Ruandu, Tanzāniju un Ugandu vienotā Āfrikas Savienībā.

Valoda un iedzīvotāji

Miss Uganda 2008

Ugandā ietilpst vairākas etniskās grupas, bet neviena no tām valstī neveido vairākumu. Valstī runā aptuveni 40 dažādās valodās, savukārt angļu valoda tika noteikta kā valsts oficiālā valoda pēc neatkarības iegūšanas. Visplašāk tiek izmantota Lugandiešu valoda, tā ir dominējošā valoda galvaspilsētā - Kampalā un tās ietverošajā Bugandas reģionā. Dienvidaustrumos un dienvidrietumos dominējošās ir Lusogas un Runjankores valodas.

Svahili valodā runā viscaur dienvidu un centrālajā Austrumāfrikas daļā, šī valoda tika pasludināta par otro oficiālo valsts valodu 2005. gadā. Par spīti tam, ka Bantu valodās runājošās tautas nav apmierinātas ar svahili valodas izplatību, tai ir nozīmīgs faktors ziemeļdaļā saziņai starp dažādās valodās runājošajiem. Svahili ir dominējošā valoda valsts militārajos spēkos, tā varētu būt bijusi par iemeslu tam, ka Koloniālisma periodā lielākā daļa no ziemeļdaļas iedzīvotājiem, kuri runāja svahili tika nodarbināti šajā darba sektorā. Turpretī tiem, kuri neprata svahili valodu valsts ziemeļos, bija mazākas izredzes iegūt darbu bruņotajos spēkos.

Svahili valodas statusu arī ir ietekmējusi politiskā situācija, proti, Idi Amins (prezidents no 1971. līdz 1979. gadam) bija no ziemeļrietumu daļas, izmantojot savu politisko stāvokli, sabiedrībai paziņoja, ka svahili ir jākļūst par valsts valodu.

Pašreizējais Ugandas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 32,4 miljoni, vidējais iedzīvotāju vecums ir 15 gadi.

Reliģija

Balstoties uz tautas skaitīšanas datiem, 2002. gadā 84% no Ugandas iedzīvotājiem bija kristieši. Lielākā daļa ir Romas Katoļu baznīcas piekritēji (41,9%), pēc tam nāk Ugandas Anglikāņu baznīca ar 35,9%. Otra lielākā reliģija ir Islāms ar 12% iedzīvotāju. Tautas skaitīšanas dati liecina, ka tikai 1% iedzīvotāju ir vietējo tautu reliģiju piekritēji, savukārt 0,7% ir pieskaitāmi pie pārējām pasaules reliģijām, tai skaitā, dažādajām sektām. Neliela daļa vietējo iedzīvotāju ir arī Jūdaisma piekritēji, tos sauc par Abajudajām (Lugandiešu valodā tas nozīmē Jūdas sekotāji jeb Jūdas cilvēki). Ugandā ir arī piekritēji Baha'i reliģijai, viena no tās septiņām pasaules svētnīcām atrodas Ugandas galvaspilsētā - Kampalā.

Kristiešu konfesijas pārsvarā ir katoļu un anglikāņu, atlikušā daļa ir evaņģēliskās baznīcas, tās ir ļoti aktīvas sabiedriskajā dzīvē. Islāma piekritēji, galvenokārt ir sunnīti. Savukārt, vietējo tautu reliģiju piekritēji darbojas, pārsvarā lauku apvidos un dažviet šīs reliģijas ir saplūdušas kopā ar kristietību vai islāmu. Ievērojamākā imigrantu daļa ir indiāņi, šī kopiena galvenokārt ir hinduisma un ismaili (Islāma atzarojums) piekritēji. Ziemeļdaļā un Nīlas rietumos pārsvarā ir katoļi, tomēr Igangas novadā procentuāli vairāk ir musulmaņi. Pārējā valsts daļā dažādu reliģiju piekritēji ir samērā līdzvērtīgā skaitā.

Veselība

Tā kā Uganda tikai salīdzinoši nesen ir sākusi strauji attīstīties, tad veselības līmenis ir zemāks nekā cituviet pasaulē. Pēc jaunākās statistikas datiem, jaundzimušo paredzamais dzīves ilgums ir 52,72 gadi, šis stāvoklis pakāpeniski uzlabojas, aptuveni par 1% gadā. Bērnu mirstības līmenis ir samazinājies par 15% kopš 1990. gadā, mirst aptuveni 134 no 1000 bērniem vecumā līdz 5 gadiem. Kopējie valsts izdevumi veselības aprūpei no IKP ir 7,4%.

Uganda piedzīvoja spēcīgu HIV/AIDS epidēmijas uzliesmojumu. 1990-to gadu sākumā 13% iedzīvotāju bija inficēti ar HIV vīrusu. Tomēr Uganda ir atzīta par visaktīvāko Āfrikas valsti šī vīrusa apkarošanas darbībā, jo pateicoties ļoti aktīvai sabiedrības un valsts līdzdalībai, līdz 2003. gadam inficēto skaits saruka līdz 4,1%.

2003. gadā Ugandas veselības ministrija paziņoja par holeras uzliesmojumu Bundibugio novadā, visvairāk inficēto bija pie Semliki un Lamias upes.

Viens no modernākajiem Austrumāfrikas vīrusu izpētes centriem atrodas Ugandā - Ugandas Vīrusu Pētniecības Institūts (UVPI).

Kultūra un sports

Ugandas kultūra ir ļoti daudzpusīga saistībā ar to, ka tajā dzīvo dažādas tautu kopienas. Daudzi aziāti (pārsvarā no Indijas), kuri tika izraidīti no valsts Idi Amina valdīšanas laikā, tagad ir atgriezušies Ugandā.

Lai gan futbols ir populārākais sporta veids valstī, tomēr pēdējo gadu laikā krikets ir piesaistījis daļu no sabiedrības uzmanības. Nesen Kenijā norisinājās Četrstūra Turnīrs kriketā, par spīti tam, ka sākumā, Uganda piedzīvoja neveiksmi, beigās tā izvērsās par vēsturisku uzvaru pār Keniju. Uganda izcīnīja arī uzvaru Pasaules Kriketa Līgas (PKL) 3. divīzijā, bet 2. divīzijā ieguva 4. vietu.

2009. gada februārī Uganda izcīnīja 2. vietu PKL 3. divīzijā, kas norisinājās Argentīnā, saņemot tiesības rīkot sagatavošanas spēles Pasaules Kausa meistarsacīkstēm, kuras notika 2009. gada aprīlī. Savukārt, 2007. gadā Ugandas "Regbija Savienības" komanda izcīnīja 1. vietu, gūstot pārsvaru pār Madagaskaras komandu, kā rezultātā saņemot Āfrikas kausu regbijā.

Populāri ir arī autoralliji Ugandā, valsts ir organizējusi vairākas šī sporta veida sacensības, kā piemēram, Āfrikas Rallija Čempionātu (ARČ) un ralliju - Āfrikas Pērle. Ugandas autosportisti ir izcīnījuši vairākas godalgotas vietas, piemēram, Čārlzs Muhangi 1999. gadā izcīnīja 1. vietu ARČ, savukārt, pavisam nesen, 2009. gada (FIA) ARČ sacensībās, Emmanuels Katto finišēja iegūstot 3. vietu. Rijaz Kurji, kurš 2009. gadā izcīnīja 1. vietu, gāja bojā autokatastrofā, bez jau minētajiem sportistiem no Ugandas piedalās vēl arī Karims Hirji, Čippers Adams un Čārlzs Lubega. Ievērojami rezultāti ir sasniegti arī Safari rallijā.

Jau kopš 1920-tajiem gadiem visai populārs ir kļuvis lauka hokejs. Šo sporta veidu sākumā spēlēja tikai aziātu izcelsmes cilvēki, savukārt gadu laikā tas ir strauji mainījies, komandās iekļaujot ikvienu, neatkarīgi no piederības kādai rasei. Hokejs ir vienīgais laukuma sporta veids, kurā Uganda ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs, proti, 1972. gadā, Minhenē. Tajā pašā gadā John Akii-Bua ieguva zelta medaļu 400 metru barjerskrējienā. Savukārt, 1996. gada Olimpiskajās spēlēs, kuras norisinājās Atlantā, ugandietis Davis Kamoga ieguva bronzas medaļu 400 metru skrējienā.

Cilvēktiesības

Jau kopš 1980-to gadu vidus, aizvien lielāku cieņu sabiedrībā un politikā iegūst cilvēktiesības. Lai gan vēl līdz šim brīdim pastāv daži reģioni, kuros attieksme pret šiem likumiem raisa dažādas problēmas, tomēr tas ir tikai laika jautājums līdz šīs problēmas izzudīs. Ir bijuši vairāki ziņojumi par to, ka abas konfliktā iesaistītas puses, valsts ziemeļos, proti, Ugandas armija un "Tā Kunga Pretestības Armija" (TKPA) (Lord's Resistance Army) piekopj nelikumīgas darbības. 2009. gada februāri ANO pārstāvis vainoja šo grupējumu (TKPA) nežēlīgā vardarbībā, kuru viņi ir izvērsuši Kongo republikā. Aptuveni 1,4 miljoni ugandas iedzīvotāju ir bijuši spiesti atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās.

Dažās valsts drošības organizācijās nav retums, ka tiek piekoptas spīdzināšanas metodes, lai iegūtu informāciju no likumpārkāpējiem. Sakarā ar uzbrukumiem politiķiem un parlamenta opozīcijas pārstāvju ietekmēšanu, valsts ir saņēmusi starptautisku nosodījumu, kā rezultātā, 2005. gada maijā, Lielbritānijas valdība pieņēma lēmumu daļēji pārtraukt tās sniegto palīdzību Ugandas valstij, tik ilgi līdz vairs nebūs problēmu ar politisko vārda brīvību. Nosodījumu izsauca arī neilgi pirms 2006. gada februāra vēlēšanām Kizza Besigjes - opozīcijas vadītāja - arests un bruņotu drošības spēku ielenkums ap Augstāko tiesas ēku, Besigjes lietas izskatīšanas laikā.

Pēdējā laikā, vairākas politiska rakstura apvienības cenšas pievērst sabiedrības un valdības uzmanību faktam, ka "TKPA" grupējums nodarbojas ar bērnu nolaupīšanu un paverdzināšanu. Tūkstošiem bērnu, to skaitā, vecumā ap 8 gadiem, ir tikuši nolaupīti un piespiesti slepkavot šī grupējuma labā. Dokumentālā filma "Neredzamie bērni" ataino to bērnu šausmīgās dzīves, kurus dēvē par nakts ceļotājiem. Šie bērni katru nakti atstāj savus ciematus un dodas vairāku kilometru pārgājienā, lai izvairītos sastapties ar šo naidīgo TKPA grupējuma pārstāvjiem un tikt nolaupītiem.

2007. gadā ASV bēgļu un imigrantu komiteja paziņoja, ka ir pārkāptas vairākas ugandiešu cilvēktiesības, tai skaitā, Ugandas valdība ir veikusi piespiedu deportācijas un vardarbīgi izturējusies pret emigrantiem.

Skatīt arī

• Kampala
• Ugandas Republikas karogs

Ārējās saites

• Ugandas oficiālā tūrisma mājaslapa
• BBC Ugandas republikas profils
• Ugandas fotogalerija