Gambija

Šis raksts ir par valsti Rietumāfrikā. Par citām jēdziena Gambija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Gambijas Republika Republic of The Gambia
Karogs Ģerbonis
Devīze: Progress, Peace, Prosperity Progress, miers, labklājība
Himna: "For The Gambia Our Homeland"
Galvaspilsēta		Bandžula 13°28′N 16°36′W
Lielākā pilsēta		Serekunda
Valsts valodas		angļu valoda
Valdība		Republika
-	Prezidents	Alhadži Jahja Džamehs
Neatkarība		no Apvienotās Karalistes
-	Datums	1965. gada 18. februārī
-	Deklarēta republika	1970. gada 24. aprīlī
Platība
-	Kopā	10 380 km² (164.)
-	Ūdens (%)	11,5
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2007. g.	1 700 000 (150.)
-	Blīvums	153,5/km² (74.)
IKP (PPP)		2005. gada aprēķins
-	Kopā	$3,094 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$2002
Džini koef. (1998)		50.2 (augsts)
HDI (2007)		▲0.502 (vidējs) (155.)
Valūta		dalasi (GMD)
Laika josla		GMT
Interneta domēns		.gm
ISO 3166-1 kods		270 / GMB / GM
Tālsarunu kods		+220

Gambijas Republika (Republic of The Gambia) ir valsts Rietumāfrikā. Tā ir Āfrikas kontinentālās daļas vismazākā valsts. Gambijai sauszemes robeža ir vienīgi ar Senegālu. Tikai rietumos tai ir pieeja pie Atlantijas okeāna. Tā atrodas abpus Gambijas upes. 1965. gada 18. februārī Gambija ieguva neatkarību no Britu impērijas un kļuva par Nāciju sadraudzības biedru. Tās galvaspilsēta ir Bandžula, bet lielākā pilsēta ir Serekunda. Gambijā ir liberāla, uz brīvā tirgus balstīta ekonomika. Galvenie ienākumu avoti ir agrikultūra un zemesriekstu eksports. Attīstās tūrisma industrija.

Vēsture

Senie laiki

Atrastie arheoloģiskie artefakti (kapulaukos ir atrasti akmens cirvji, māla podi, dzelzs šķēpi, vara aproces) norāda, ka pirmie cilvēki Gambijas upes krastos dzīvoja aptuveni 2000 gadus pirms mūsu ēras. Pirmās rakstiskās liecības par Gambiju ir sniedzis kartāgiešu ceļotājs un pētnieks Hanno. Viņš par Gambiju uzrakstīja, kad kartāgiešu jūrasbraucēji apmeklēja Gambijas upes deltu. 3. gadsimtā Gambijas upes reģions tika iekļauts vergu tidzniecības tīklā. No 5.līdz 8. gadsimtam lielāko senegambijas teritoriju apdzīvoja serahulas ciltis. Viņu pēcnācēji mūsdienās sastāda aptuveni 9 % no visiem valsts iedzīvotājiem.

Pēc arābu iekarojumiem Ziemeļāfrikā 8. gadsimta sākumā Ganas impērijas teritorijā izplatijās islāms. Ap 750. gadu Gambijas upes ziemeļu krastā tika uzstādīti akmens stabi, no kuriem lielākais ir 2,6 metrus augsts un sver 10 tonnas. Akmeņi ir kā zīmes, kuras norāda Ganas impērijas karaļu un līderu kapa vietas. 9. gadsimtā daži islāma valdnieki tika apgabāti tādā pašā veidā un šie izveidotie akmeņu apļi kļuva svēti.

Austrumu Gambija bija lielās Rietumāfrikas impērijas daļa, kura, sākot ar 300. gadu, tūkstots gadus piedzīvoja uzplaukumu. Relatīva politiskā stabilitāte ļāva cilvēkiem tirgoties un viņi varēja brīvi pārvietoties cauri reģionam. Šajā laikā spēcīgas karalistes izveidojās no ģimenēm un klaniem, piemēram, kā volofi, mandingi un fulbi, veidojot lielus sociālus un polistiskus veidojumus. Nelielas mandingu grupas apmetās Gambijas teritorijā no 12. līdz 13. gadsimtam, bet Mandingu impērija dominēja Mali reģionā līdz 14. gadsimtam.

Eiropieši Gambijā

1707. gada reģiona karte.

Pirmie eiropieši ieradās Gambijā 1455. gadā, un tie bija portugāļu jūrasbraucēji Luizs de Kadamosts un Antonioti Usodimare. 1456. gadā viņi atgriezās un veica 32 km garu kuģojumu augšup pa Gambijas upi. Viņi noenkurojās pie salas, kuru nosauca par Svēto Andreja salu. Šāds nosaukums tai ir dots par godu jūrniekam, kurš bija gājis bojā un tur apglabāts. Vēlāk šī sala tika pārsaukta par Džeimsa salu. Pirmie portugāļu tirgotāji atklāja mandingu un volofu cilšu apmetņu vietas un turpmāk tie tika asimilēti ar vietējiem iedzīvotājiem..

1587. gadā angļi uzsāka tirdzniecību ar šo reģionu, kad Maltas ordeņa priors Antonio pārdeva angļiem ekskluzīvas tiesības tirgoties pie Gambijas upes. 1621. gadā viens no tirgoņiem, Ričards Džobsons, aprakstīja mednieku-vācēju cilti fulbus un to attiecības ar kaimiņcilti mandingiem. No 1651. līdz 1661. gadam Kurzemes un Zemgales hercogiste hercoga Jēkaba vadīšanas laikā pārvaldīja Svēto Andreja salu, kas atradās Gambijas upes grīvā. Uz tās tika uzbūvēts tā sauktais Jēkaba forts. Šajā salā viņi izveidoja tirdzniecības punktu. No 1661. uz 1664. gadu uz salas valdīja holandieši.^{[nepieciešama atsauce]} 1664. gadā šo salu pārņēma Anglija, pārsaucot par Džeimsa salu (James ir vārda Jēkabs angliskā versija). 1695. gadā salu iekaroja franči, 1697. gadā to atkal pārņēma angļi, bet 1702. gadā - franči. Šajā laika posmā forts tika izpostīts un uzbūvēts no jauna vairākas reizes. 1750. gadā to pārņēma Gambijas administrācija. Pēc 1779. gada forts vairs netika izmantots.

Administratīvais iedalījums

Vestfīldas krustojums (Westfield junction), Serekunda.

Gambija ir iedalīta 5 daļās un 1 pilsētā:

• Lejtece (Mansa Konko)
• Centrālā upes daļa (Janjanbureh)
• Ziemeļkrasts (Kerewan)
• Augštece (Basse)
• Rietumi (Brikama)

Valsts galvaspilsēta Bandžula ir atsevišķa pilsēta.

Šīs daļas ir sadalītas 37 rajonos. No tiem Kombo Svētā Marija (kura dala galvaspilsēta Birkamu ar Rietumu daļu) var būt administratīvi apvienota ar Bandžulas teritoriju.

Lielākā pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir Serekunda.

Ģeogrāfija un klimats

Zivju tirgus Bakau.

Tā ir mazākā valsts sauszemes Āfrikā ar 80 km garu Atlantijas okeāna krasta līniju rietumos un Senegālu visapkārt. Tās sauszemes teritorija ir 11300 km², no kuriem 1300 km² ir ūdens teritorija. Robežas garums tai ir 740 km. Valsts virsma ir līdzena, augstākas punkts — Sarkanais Akmens atrodas tikai 53 m virs jūras līmeņa.

Tās lielākie dabas resursi ir zivis un zemesrieksti. Tā atrodas ekvatoriālajā klimata zonā ar karstām, lietainām vasarām un nedaudz vēsākām un sausākām ziemām, taču pēdējo 30 gadu laikā nokrišņu daudzums ir samazinājies par 30%. Pamazām lietus meži pārvēršas tuksnešos, un valsti apdraud slimības.

Iedzīvotāji

Gambijā runā sekojošās valodās: mandinka, wollof, fula, džola, sarahule, serere, mandžango, kreolu (aku vai pidžina angļu) un angļu valodās.

Skatīt arī

• Kurzemes kolonijas