Abhāzija

Abhāzijas Republika
Abhāzijas Republika Аҧсны Аҳәынҭқарра; Республика Абхазия
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Aiaaira;
Galvaspilsēta	Suhumi
Valsts valodas	abhāzu valoda, krievu valoda
Valdība	Parlamentāra republika; (de jure Gruzijas sastāvdaļa)
No Gruzijas / PSRS	1992 (de facto)
Platība
Iedzīvotāji
Valūta	Krievijas rublis (RUB)
Laika josla	Maskavas laiks (UTC+3)

Abkhazia

Abhāzija (abhāzu: Аҧсны, gruzīnu: აფხაზეთი, krievu: Абхазия) ir valstisks veidojums Kaukāzā, atrodas Melnās jūras austrumu krastā. Ziemeļos robežojas ar Krievijas Federāciju. Gruzijas iekšienē tā robežojas ar Samegrelo-Zemo Svaneti reģionu austrumos.

Šobrīd Abhāzija ir starptautiski neatzīta valsts - de facto Abhāzijas Republika (abh. Аҧсны Аҳәынҭқарра, kr. Республикa Абхазия). Pēc vairuma pasaules valstu, arī Latvijas, viedokļa - Gruzijas sastāvdaļa. Krievija, Nauru, Nikaragva un Venecuēla atzīst Abhāziju de iure.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Kolhīdas valsts province, pēc tam sengrieķu kolonija, tad Ponta valsts province, līdz 65. g.p.m.ē. to iekaroja romieši - līdz VI gs. Romas impērijas. pēc tam Bizantijas impērijas province.

VI gs. izveidojās Abhāzijas valsts, kas atradās vasaļatkarībā no Bizantijas impērijas. Savu varenības apogeju valsts sasniedza monarha Leo II laikā, kad sarāva vasaļattiecības ar Bizantiju, bet Abhāzijas teritorijā bez mūsdienu Abhāzijas ietilpa praktiski visa Rietumgruzija. Galvaspilsēta šai laikā atradās Anakopā (Jaunā Atona), tad Kutaisi. Sākot ar IX gs. Abhāzijas valdnieki karoja ar Tao-Klardžetijas un Kahetijas valdniekiem par dominanti visā mūsdienu Gruzijas teritorijā: Georgija (miris 955.) un Leo III (valda 955.-967.) laikā Abhāzija jau bija iekarojusi lielāko daļu Kahetijas un Tao-Klardžetijas ziemeļu daļu, taču tad vairākās kaujās abhāzu karaspēks cieta smagas sakāves, un 975. gadā Abhāzijas valsts kļuva par apvienotās Gruzijas valsts provinci.

XV gs., izjūkot Gruzijas valstij, kņazi no Čačbu dinastijas pasludināja savas zemes par suverēnu Abhāzijas kņazisti. Sākot ar XVI gs. Abhāzijas kņaziste nonāca vasaļatkarībā no Osmaņu impērijas.

Antiturciski orientētais kņazs Kelešs bejs 1808. gadā tika nogalināts atentātā, un viņa dēls Georgijs Safar bejs 1809. gadā vērsās pie Krievijas impērijas ar lūgumu ņemt Abhāziju savā aizgādībā (tas bija vienīgais veids, kā atbrīvoties no osmaņu jūga). 1810. gada 17. (pēc jaunā stila 29.) februārī tika izdots imperatora Aleksandra I manifests par Abhāzijas kņazistes kā vasaļvalsts pievienošanu Krievijas impērijai. Taču jaunie aizbildņi izrādījās sliktāki par iepriekšējiem: Abhāzijas autonomijas tiesības tika ignorētas, līdz 1864. gadā Abhāzijas kņazu vara tika likvidēta, bet pati kņaziste pārdēvēta par "Suhumi kara nodaļu" (kr. Сухумский военный отдел), kas izsauca virkni sacelšanos (lielākā bija t.s. Lihnenas sacelšanās 1866. gadā) un kā sekas - masveida abhāzu emigrāciju uz Osmaņu impēriju, kā arī Krievijas valdības īstenotas deportācijas (ap 1877.-1878. gadu Krievijas-Osmaņu karu kņazistes iedzīvotāju skaits esot sarucis uz pusi).

Abhāzijas kņazistes karte (1843.)

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Abhāzija tika iekļauta jaunā administratīvā veidojumā - Aizkaukāza komisariātā (kr. Закавказский комиссариат). 1918. gada martā sākās boļševiku sacelšanās (tika ieņemta Suhumi), bet jau maijā boļševiki tika padzīti un varu Abhāzijā pārņēma t.s. Aizkaukāza seims (kr. Закавказский сейм)

1921. gada marta sākumā Abhāziju atkal ieņēma boļševiki, bet 28. martā tika proklamēta Abhāzijas Padomju Sociālistiskā Republika (kr. Социалистическая Советская Республика Абхазия). 16. decembrī APSR noslēdza "savienības līgumu" ar Gruzijas PSR. 1922. gada 13. decembrī kopā ar Gruzijas PSR tika iekļautas kā administratīvas vienības Aizkaukāza Sociālistiskajā Federatīvajā Padomju Republikā (kr. Закавказская Социалистическая Федеративная Советская Республика), bet 30. decembrī ASFPR iekļāvās PSRS sastāvā.

1925. gadā tika pieņemta APSR pirmā konstitūcija^[1], kas noteica, ka APSR ir suverēna republika, kura ir līgumsaistībās (analogi ūnijai) ar Gruzijas PSR. 1931. gadā PSRS valdība šo īpašo statusu Abhāzijai atņēma, un tā kļuva par "vienkāršu" Abhāzijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku (kr. Абхазская АССР) Gruzijas PSR sastāvā.

Abhāzija mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abhāzijas karte mūsdienās

1989. gadā Abhāzijas APSR sākās studentu nemieri, kā rezultātā Suhumi uz vairākām dienām pat ieviesa karastāvokli.

1990. gadā Abhāzijas APSR proklamēja sevi par suverēnu Abhāzijas Padomju Sociālistisko Republiku (kr. Абхазская Советская Социалистическая Республика).

1991. gada referendumos, kad Gruzijas PSR iedzīvotāji pauda vēlmi izstāties no PSRS, Abhāzijas iedzīvotāju lielākā daļa izvēlējās atdalīties no Gruzijas PSR un palikt PSRS (vēlāk NVS) sastāvā (zināmā mērā to izprovocēja gruzīnu nacionālistu prasības, atjaunojot Gruzijas suverenitāti, likvidēt Abhāzijas autonomo statusu un "gruzīniskot" visu valsti).

1992. gada vasarā Gruzijas AP pasludināja par 1921. gada konstitūcijas atjaunošanu, savukārt Abhāzijas AP 23. jūlijā izsludināja 1925. gada konstitūcijas atjaunošanu (ar visu norādi par Abhāzijas un Gruzijas kā juridiski līdzvērtīgu līgumslēdzēju pušu līgumattiecībām), ko Gruzijas valdība atteicās atzīt. Politiskās pretrunas pārauga Gruzijas 14. augustā mēģinājumā pārņemt varu Abhāzijā ar ieroču spēku, kas pārauga nopietnā lokālā bruņotā konfliktā, kas prasīja vismaz 17 000 cilvēku dzīvību. Karadarbībā Gruzijas bruņotie spēki cieta sakāvi un atkāpās no lielākās daļas Abhāzijas teritorijas.

1993. gada septembrī daļa Abhāzijas parlamenta (gruzīnu deputāti) bija spiesti pamest Suhumi un pārcelties uz Tbilisi, tā izveidojot t.s. Abhāzijas autonomās republikas Augstāko Padomi trimdā (2006. gadā, Gruzijas armijai pārņemot savā kontrolē lielāko daļu Kodori ielejas, šī trimdas valdība pārcēlās uz turieni).

Pamieru izdevās noslēgt tikai ar ANO starpniecību 1994. gada aprīlī. Saskaņā ar 1994. gada 23. jūnija pamiera līgumu, gar Inguras upi noteikta 12 km plata demitilarizētā zona, gar kuru izvietots Krievijas "miera uzturētāju" karaspēks (kam dota pavēle ar militāru spēku apspiest jebkuras no konfliktējošām pusēm mēģinājumu revanšēties ar bruņotu spēku).