Elizabete II Vindzora

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Karaliene Elizabete II)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Elizabete II
Elizabeth II
Elizabeth II greets NASA GSFC employees, May 8, 2007 edit.jpg
Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karaliene
1952. gada 6. februāris — pašlaik
Priekštecis Džordžs VI
Dzimusi 1926. gada 21. aprīlī (89 gadi)
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Londona, Anglija, Apvienotā Karaliste
Dzīvesbiedrs Princis Filips
Dinastija Vindzoru dinastija
Tēvs Džordžs VI
Māte Elizabete Bousa-Laiona

Elizabete II (angļu: Queen Elizabeth II, dzimusi 1926. gada 21. aprīlī) ir pašreizējā Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karaliene. Viņas kronēšana notika 1953. gada 2. jūnijā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunības gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elizabete II ir Jorkas hercoga Alberta, vēlākā karaļa Džordža VI (Georges VI) un viņa sievas lēdijas Elizabetes pirmais bērns. Piecas nedēļas pēc dzimšanas viņa tika kristīta Bakingemas pils (Buckingham Palace) kapelā, viņai tika dots vārds Elizabete Aleksandra Mērija (Elizabeth Alexandra Mary).

Sākumā jaunā princese mācījās mājās, bet, kad 1936. gadā tronī kāpa viņas tēvs, viņa uzsāk studēt konstitucionālo vēsturi un jurisprudenci. II pasaules kara laikā viņa iestājās britu armijas palīgdienestā kā apakšleitnante - vadīja medicīniskā dienesta mašīnu un kļuva par automehāniķi.[1]

Ģimenes dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gadā Lilibete (princeses iesauka; arī Mazā Tillebete) pirmo reizi satika tā laika Grieķijas un Dānijas princi (vēlāk viņš no šī troņa atteicās) Filipu Mauntbatenu, kurš bija arī viņas 4. pakāpes brālēns. Abi kāzas svinēja 1947. gada 20. novembrī Vestminsteras abatijā. Filips ieguva Edinburgas hercoga titulu.

Elizabete un Filips centās būt mūsdienīgs karaļpāris. Visi bērni - Čārlzs, Anna, Endrū un Eduards Vindzori - tika audzināti nenorobežojot viņus no sabiedrības.

1991. gadā Elizabete II centās nosargāt sava dēla, prinča Čārlza laulību ar princesi Diānu, sasaucot abus uz pārrunām, lai kliedētu nesaskaņas abu starpā. Viņai tas neizdevās, un pāris formāli pašķīrās.[2]

Ietekme pēc II pasaules kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Elizabetes II publisko pienākumu skaits palielinājās. Pirmā tālākā ārvalstu vizīte bija 1947. gadā kopā ar vecākiem un māsu Margaretu uz Āfriku. 1952. gadā, kad viņas tēva Džordža VI varas laiks tuvojās nobeigumam, pēc paša karaļa iniciatīvas vizītē uz Austrāliju un Jaunzēlandi devās tikai Elizabete ar vīru. Vien pusceļā pāri sasniedza sēru vēsts - karalis, Elizabetes II tēvs 6. februārī naktī bija aizmidzis mūža miegā.[3]

Elizabete II tika kronēta par karalieni 1953. gada 2. jūnijā Vestminsteras abatijā, 27 gadu vecumā. Kronēšanas ceremoniju televīzijā noraudzījās vairāk nekā 20 miljoni cilvēku Lielbritānijā, vēl 12 to klausījās pie saviem radioaparātiem.[4] Tolaik viņa tika kronēta arī par Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Dienvidāfrikas, Pakistānas un Šrilankas karalieni. Elizabete II joprojām ir 11 Karību salu karaliene.

1956. gadā Francijas premjerministrs Gī Molē un Lielbritānijas premjers Sers Entonijs Ēdens tikās, lai apspriestu iespējamo Francijas un Lielbritānijas savienību, tostarp Elizabeti II kā iespējamo Francijas augstāko amatpersonu. Molē gan izteica šaubas par šādu varbūtību un norādīja, ka Francijai būtu grūti samierināties ar "Viņas Majestātes varu pār francūžiem". Beigu beigās savienība tomēr netika noslēgta un jau tajā pašā gadā Francija parakstīja Romas līgumu.[5]

Kad Lielbritānijas premjers Entonijs Ēdens 1956. gada novembrī atkāpās no posteņa sakarā ar nesekmīgajiem centieniem kopā ar Franciju ieņemt Suecas kanālu, Elizabetei II pirmo reizi valdīšanas laikā nācās izvēlēties jauno premjera kandidātu no Konservatīvās partijas vidus. Karaliene konsultējās ar daudziem pieredzējušākiem politiķiem un politiskajām organizācijām, līdz paziņoja savu izvēli par labu Haroldam Makmiljanam. Arī viņš dažus gadus vēlāk atkāpās un sekoja līdzīga konsultēšanās procedūra. Līdz ar to presē un sabiedrībā sākās skandāls par šauro loku, kādā tiek izvēlēts premjers, karalienei konsultējoties vien ar dažiem cilvēkiem, kura rezultātā 1965. gadā Konservatīvā partija pieņēma formālu nākamā līdera iecelšanas mehānismu gadījumā, ja iepriekšējais pamet amatu priekšlaicīgi. [6]

Pēc Suecas krīzes publiskajā telpā parādījās pirmie cilvēki, kas atklāti kritizēja karalieni Elizabeti II. Kad Lords Oltrinems presē par viņu izteicās kā "dzīvojošu ārpus realitātes",[7] neilgu laiku vēlāk kolēģi nosodīja viņa rīcību un Lords pat esot ticis fiziski iespaidots.[8]

Sudraba jubileja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gada Elizabete II svinēja savu 25. jubileju kā Apvienotās Karalistes augstākā amatpersona. Svinības noritēja visu cauru gadu, kulmināciju sasniedzot jūnija sākumā t.s. "Jubilejas dienās". Neiztika bez īpašām pastmarkām, karalienei radītām dziesmām un parādēm. Kopumā karaliene kopā ar Princi Filipu apmeklēja 36 sev pakļautās teritorijas (viena gada laikā) visā pasaulē, kas bija nepieredzēts gadījums britu karaļnama vēsturē. 7. jūnijā karaliene viesojās Sv. Pāvila katedrālē kopā ar vairāku valstu vadītājiem, tostarp, ASV prezidentu Džimiju Kārteru, kā arī ar vairākiem bijušajiem Lielbritānijas ministru prezidentiem, un vēlāk aizvadīja svētku mielastu.

Pēc mielasta Elizabete II devās uz Bakingemas pili, kur bija sapulcējušies vairāk kā 1 miljons interesentu. Karaliene iznāca un pamāja pūlim. Šo ainu pasaulē noraudzījās vairāk nekā 500 miljoni televīzijas skatītāju.

Viltus atentāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karalienes drosme, kā arī spēja saglabāt mieru sarežģītā situācijā tika vēlreiz pārbaudīta 1981. gadā ikkgadējās Trooping the Colour jeb "Krāsas marša" ceremonijas laikā.[9] Elizabetes II virzienā tika raidīti seši šāvieni, bet karaliene noturējās sava zirga mugurā, turpinot jāt tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēlāk atklājās, ka izšautās patronas bijušas tukšas.

Princeses Diānas nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan sašķobījusies, tomēr 1990. gadu sākumā Prinča Čārlza un viņa sievas Diānas laulība oficiāli nebija šķirta. Sabiedrībā sākās baumas par abu nesaskaņu nopietnību. Pēc sarunas ar premjerministru Džonu Meidžoru, Kenterberijas arhibīskapu, karalienes privāto sekretāri un pašas vīru, Elizabete II aizrakstīja vēstuli Čārlzam un Diānai atsevišķi, norādot, ka būtu vēlama oficiāla šķiršanās, kas vēlāk arī notika.[10]

Gadu pēc šķiršanās princese Diāna gāja bojā autokatastrofā Parīzē, 1997. gada 31. augustā. Pati karaliene tajā laikā atradās brīvdienās Belmorālā ar dēlu un mazbērniem. Skumju pārņemti, Diānas bērni vēlējās apmeklēt baznīcu pēc iespējas ātrāk, un vecvecāki ar viņiem turp devās jau nākamajā rītā.[11] Turpmākās piecas dienas karaļnama pāris slēpa savus mazbērnus Belmorālā, pasārgājot tos no preses uzmācības, ļaujot Diānas bērniem skumt vienatnē.[12] Karaliskās ģimenes noslēgtība mulsināja sabiedrību.[13] Sabiedrības, ģimenes, kā arī premjera Tonija Blēra spiediena ietekmē Elizabete II uzstājās ar runu 5. septembrī, paužot patiesu apbrīnu Diānas personībai, kā arī jūtas pret saviem mazbērniem, prinčiem Viljamu un Hariju.[14]

Tonijs Blērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika uzskatīts, ka starp Elizabeti II un Lielbritānijas premjeru Toniju Blēru viņa pirmajos piecos amata gados valdījušas ļoti draudzīgas attiecības. Tomēr atsevišķi notikumi liecināja, ka abu attiecības gadiem ritot kļuva aizvien saspīlētākas.[15] 2007. gadā karaliene atklāja, ka Tonija Blēra rīcība dažādos jautājumos ir izvedusi viņu no pacietības, norādot arī uz atsvešināšanos no lauku jautājumu risināšanas. Turklāt Elizabetei II aizvien nepieņemamāka kļuva Blēra familiārā izturēšanās, uzskatot, ka karalienei premjers būtu jāuzrunā vienkārši kā Tonijs. Tika baumots, ka Elizabete II Tonijam Blēram ieteikusi arī samazināt Britu Armijas spēku iesaistīšanos dažādos pasaules militārajos konfliktos, visvairāk Afganistānā un Irākā. Tajā pat laikā oficiāli karaliene tā arī nekad nepauda savu nostāju Irākas jautājumos.[16] Turpmāk abu attiecības kļuva distancētas un samērā vēsas.

Zelta jubileja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā karaliene svinēja 50. valdīšanas gadadienu. Līdz tam tik ilgi valdījuši tikai 5 angļu monarhi: Henrijs III (Henry III), Edvards III (Edward III), Džeimss I (James I), Džordžs III (George III) un karaliene Viktorija (Queen Victoria).

Šoreiz svinības bija jūtami klusākas kā pirms 25 gadiem, karalienes sudraba jubilejā. Tas galvenokārt skaidrojams ar karalienes mātes nāvi jubilejas gadā. Neraugoties uz to, neiztika bez krāšņām parādēm, pieminekļiem un dažādām dāvanām karalienei Lilibetei, kā viņu mēdza saukt.

Aizraušanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliene Elizabet II un ASV prezidents Ronalds Reigans 1982. gadā izjādes laikā

Karalienes Elizabetes aizraušanās ir zirgi un suņi, īpaši būtu jāizceļ Velsas korgijs pembroks. Dzīves laikā viņai ir piederējuši vairāk kā 30 Velsas korgiji pembroki. Pirmais, kuru sauca Susana, Elizabetei tika uzdāvināts 18 gadu dzimšanas dienā 1944. gadā. Lielākā daļa vēlāko Elizabetes suņu ir Susanas pēcnācēji. Šobrīd karalienei ir 5 Velsas korgiji pembroki.[17] Karaliene ir izveidojusi jaunu suņu hibrīdu - dorgiju, sakrustojot Velsas korgiju pembroku ar taksi, kas piederēja princesei Margaretai. Šobrīd pilī dzīvo 4 dorgiji. Bez Velsas korgijiem pembrokiem un dorgijiem pilī mājo arī labradori un kokerspanieļi. Karaliene ir arī aizrāvusies ar zirgiem, zirgu audzēšanu un zirgu sacīkstēm. Karalienei pieder apmēram 25 zirgi. Pirmo poniju viņai uzdāvināja Elizabetes vectēvs karalis Džordžs V. Karalienei pieder arī sporta baloži, kas piedalās baložu sacīkstēs. Karaļnams sporta baložus sāka audzēt 1886. gadā, kad pirmos sporta baložus uzdāvināja Beļģijas karalis Leopolds II.[17]

Finanses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karalienes finansu situācija jau ilgi bijis sabiedrības diskusiju objekts. Populārais interneta portāls Forbes noteicis karalienes īpašumus 600 miljonu ASV dolāru apmērā. [18] Tajā pat laikā Bakingemas pils oficiālie paziņojumi nosaukuši pat 100 miljonu sterliņu mārciņu iespējamo bagātību kā "stipri pārspīlētu". [19] Lai gan Karaliskās ģimenes kustamo un nekustamo īpašumu vērtība pārsniedz 10 miljardus angļu mārciņu, tā oficiāli pieder nākamajām ģimenes paaudzēm un visai Lielbritānijas sabiedrībai, tādējādi padarot neiespējamu tās tērēšanu vai pārdošanu. Līdzīgi Karaliskās ģimenes īpašumā ir arī Bakingemas un Vinzoras pilis. Līdz ar vairākiem saviem priekštečiem, karaliene nav izrādījusi īpašu patiku pret Bakingemas pili kā mājvietu, par savām īstajām mājām uzskatot Vinzoras pili. .[20] Sandringemas un Balmorālas pils, savukārt, ir tiešā karalienes Elizabetes II pārraudzībā un īpašumā, mantojumā paliekot no viņas tēva.


Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elizabete II bija pirmā karaliene britu karaļnama vēsturē, kas 1992. gadā brīvprātīgi nolēma maksāt ienākuma nodokli, tādējādi simbolizējot tuvināšanos tautai.[21]

Karalienes politiskā vara ir visai simboliska. Lai gan viņai ir dotas pilnvaras premjerministra un ministru nominēšanai, par premjeru gūst vēlēšanās uzvarējušais partijas vadītājs, savukārt ministrus ieceļ premjers. Karaliene vairāk pilda reprezentatīvās funkcijas, pārstāvot Apvienoto Karalisti un tās aizjūras domīnijas ārzemēs dažādās pieņemšanās.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ "Left Out of D-Day Events, Queen Elizabeth Is Fuming", New York Times, May 27, 2009
  2. ↑ Gyles Brandreth (2004). Philip and Elizabeth: Portrait of a Marriage. London: Century. Brandreth, p.349
  3. ↑ Brandreth, pp.245–247; Lacey, pp.150–151; Shawcross, p.16
  4. ↑ Roberts, Andrew (2000). The House of Windsor
  5. ↑ France and UK considered 1950s 'merger'. The Guardian, 2007-01-15
  6. ↑ Roberts, p.84
  7. ↑ Lord Altrincham in National Review quoted by Brandreth, p.374 and Roberts, p.83
  8. ↑ Roberts, Andrew (2000). The House of Windsor, p.374; Shawcross, p.76
  9. ↑ Shawcross, William (2002). Queen and Country. Toronto: McClelland & Stewart, p.192
  10. ↑ Brandreth, p.357
  11. ↑ Brandreth, p.358
  12. ↑ Bond, p.134
  13. ↑ Brandreth, p.358; Bond, p.134; Roberts, p.98; Shawcross, p.8
  14. ↑ Bond, p.134 and Brandreth, p.359
  15. ↑ Queen Elizabeth feels snubbed by Blair. Sify (2004-06-23).
  16. ↑ Revealed: Queen's dismay at Blair legacy (2007-05-28). Atjaunināts: 2007-05-31.
  17. ↑ 17,0 17,1 80 facts about The Queen
  18. ↑ The World's Richest Royals - Forbes.com. Forbes.com. Atjaunināts: 2008-10-12.
  19. ↑ The Queen's Personal Wealth, Official web site of the British monarchy. Atjaunināts: 2008-10-09
  20. ↑ English, Rebecca (2006-04-20). 'The Queen will NEVER consider abdicating'. Daily Mail. Atjaunināts: 2006-10-15.
  21. ↑ Žurnāls "Mājas Viesis", Nr. 109, Aija Cālīte

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Džordžs VI		 Apvienotās Karalistes karaliene
1953—pašlaik		 Pēctecis:
Eiropas Savienības valstu vadītāji
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Elizabete_II_Vindzora&oldid=2350508"