Sēļi
- Šis raksts ir par vēsturi. Par citām jēdziena Sēļi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēļi bija baltu tauta, kas apdzīvoja Daugavas un Lielupes baseinus uz austrumiem no Daugavas līviem un Upmales (zemgaļiem. Daugavas labajā krastā viņi dzīvoja pamīšus ar letgaļiem un bija pakļauti Jersikas un Kokneses valdniekiem, bet kreisajā krastā viņu zemes robežojās ar Nalsenes un Lietavas zemēm. Viņu apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļa laikā no 1208. līdz 1256. gadam tika iekļauta Livonijas sastāvā, un sēļi, veidojoties latviešu tautai, saplūda ar letgaļiem. Dienvidu daļa pēc ilgstošiem kariem starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14.-15. gadsimtā tika iekļauta Lietuvas sastāvā, kur saplūda ar Aukštaitijas lietuviešiem.
Satura rādītājs
Apdzīvotā teritorija un etnoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sēļu apdzīvoto teritoriju vēsturiski dēvēta ne tikai par Sēliju, bet arī par Augšzemi vai Augškurzemi. Pats sēļu nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (t.i., ļaudis).[1] Šo nosaukumu vēlāk lietošanā pārņēma vācu ieceļotāji.
Pēc arheoloģiskā materiāla sēļus var izsekot jau 1. g.t., kad tie bija ieņēmuši samērā plašu teritoriju abpus Daugavai (Augšzemes augstienes, Aknīstes nolaidenuma, Sēlijas paugurvaļņa un Austrumlatvijas zemienes apvidus) un daļēji Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-12. gs.) sēļi dzīvoja galvenokārt tikai Daugavas kreisajā krastā, jo ar 7. gs. labajā krastā par dominējošo etnisko elementu kļuva latgaļi. Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti tagadējā Sālakā, Taurāgnē, Utenā, Svēdašos, Subāčos, Palēvenē, Pasvalī un Saločos. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās XX gs. lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga. Citi zinātnieki ir mēģinājuši nospraust sēļu senās apdzīvotās teritorijas robežas pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Par to, ka sēļi dzīvojuši apvidos uz D no Latvijas teritorijas, liecina gan valodniecības dati, gan arī antropoloģiskie materiāli, tomēr jautājums par sēļu etnoģēnēzi un apdzīvoto teritoriju vēl nav pilnībā izpētīts.
Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus, galvenokārt Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Aizkraukles un Kokneses. Taču ir arī ziņas par sēļiem pie Rīgas, Oliņkalnā un Koknesē. 1. g.t. pirmajā pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Daugavas labo krastu Austrumvidzemē, bet sākot ar 6.-7. gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi.[2]
Vēstures avotos sēļi pirmoreiz minēti Latviešu Indriķa uzrakstītajā Livonijas hronikā, kur tie nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. No šīs hronikas sniegtajām norādēm var secināt, ka sēļu zemes atradušās Jersikas (Dignāja), Kokneses un lietuviešu kunigaišu pakļautībā.
Sēļu zemes (pilsnovadi)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
10. — 13. gs. Sēlijas teritorijā izveidojās vairāki teritoriāli novadi, ar apmēram 30 pilskalniem un sēļu centru Sēlpilī. Par sēļu apdzīvoto zemju jeb pilsnovadu nosaukumiem saglabājušās visai fragmentētas ziņas no dažādiem 13. un 14. gadsimata dokumentiem.
Indriķa hronikas 1208. gada notikumu aprakstā pieminēta Sēlpils ieņemšana.[3] Otro reizi sēļi kopā ar letgaļiem šajā hronikā pieminēti sakarā ar Kokneses nodedzināšanu kā Kokneses iedzīvotāji.
1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas (episcopatus Seloniensis) teritorija sākotnēji ietvēra katoļu ticībai pievērstās zemes gar Daugavu - daļu no tagadējā Jaunjelgavas novada, Salas novada un Jēkabpils novada līdz Dignājas pilskalnam.[4]
1219. gada vasarā Sēlijas bīskapijai pievienoja daļu no Upmales ar Mežotni.
1254. gada maijā Pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz šādām agrāk kristītajām sēļu pilīm un to ciemiem [5] (latīņu: castra seu municiones et eorum villas):
-
- Allecten (Alektene),
- Calve (Kalves zeme),
- Medene,
- Nitzegale (varianti: Nitcegale, Nicxegale) - Nīcgales pilij pakļautā zeme Daugavas kreisajā krastā.
1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja ordeņa Livonijas mestram un brāļiem viņam līdz tam pakļauto zemi, ko sauc par Sēlenes zemi (latīņu: terram, que Selen dicitur) ar šādiem pilsnovadiem:
Šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta Aleksandra IV apstiprinājumā 1257. gadā.
1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi:
-
- ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.
- dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi.
- rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.
Dokuments var arī būt Livonijas ordeņa viltojums, lai leģitimizētu iekarotās vai iekārotās zemes, jo tajā iezīmētā teritorija ietver arī Rīgas bīskapam 1251. gadā pielemto agrākās Zemgales bīskapijas daļu.
Sēlijas robežas minētas arī kādā 1392. gada dokumentā, bet tās ir grūti identificējamas.
Sēļu materiālā kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sēļu materiālajā un garīgajā kultūrā daudz kopīgu pazīmju ar latgaļiem (mirušo apbedīšanas virzieni, kapu inventārs u.c.) un aukštaišiem. Tipiskas sēļu kultūras iezīmes ir ilgā kolektīvo uzkalniņkapu saglabāšanās, ziedojumi kapa kājgalī[6] un no latgaļiem atšķirīgs antropoloģiskais tips.
Pētītajos agrā feodālisma perioda līdzenajos kapulaukos (Dignājas Strautmaļos, Skrudalienas Vitanišķos) un uzkalniņu kapulaukos (Lejasdopeļu kapulaukā, Ābeļu Priedniekos) atrastās senlietas raksturīgas ne vien sēļu, bet arī latgaļu materiālajai kultūrai, piemēram, sievietēm - lentveidīgais spirāļu vainags, kaklariņķi ar noplacinātiem galiem, cilpu vai seglu-kāšveida galiem, lociņa važturis, zvērgalvu aproces, villaine un vīriešiem tādas lietas kā karavīra aproce un griezumā puslodveida aproces, ar bronzu apkaltas jostas, cirvis un šķēpi, dažreiz arī zobens. [7]
Kopīga ar latgaļiem ir arī vīriešu un sieviešu apbedījumu pretējā (A-R un R-A) orientācija. Atšķirībā no latgaļiem sēļiem bijis paradums darba rīkus novietot kapa kājgalī, kur dažreiz nolikti arī ziedojumi mirušajam (Lejasdopelēs sievietes kapa kājgalī konstatētas dzirkles, nazis, rauknis, īlens; citā sievietes kapā — dzirkles, rauknis, sarene; kādā vīrieša kapā — sieviešu rotu komplekts).
Lejasdopeļu kapulaukā novērojama kolektīvo kapu uzkalniņu (kas vairākumā reprezentē atsevišķu ģimeņu kapsētiņas) saglabāšanās vēl agrā feodālisma periodā, turpretī latgaļu apdzīvotajā teritorijā tas nav novērots. Sēļus atšķir no latgaļiem arī antropoloģiskie dati.
Sēļu sievietes nēsāja kaklariņķus, aproces, gredzenus, saktas vainagus. Sieviešu vidū plaši bija izplatīti piekariņi. To forma varēja būt visdažādākā — zirdziņi, krustiņi, medaljoni. Vīriešu kapos atrastas karavīru aproces, saktas, ar kurām sasprauda svārkus un apmetni. Sēļu vīrieši nēsāja gredzenus un apkaltas ādas jostas. Sēļu un latgaļu apbedīšanas kultūra bija ļoti līdzīgas — netika veidoti uguns kapi un vīriešu un sieviešu kārtas mirušos guldīja kapu bedrēs pretējos virzienos. Taču sēļu vīriešu apbedījumos ir sastaptas vairākas īpatnības. Atrasti ir apbedījumi, kuros mirušajiem bija savstarpēji savienotas plecu jostas un pie kājām novietota vācele ar sieviešu rotu komplektu (kaklariņķi, aproces, saktas). Viens no lielākajiem sēļu kapulaukiem, kas arheoloģiski pētīts ir Lejaspdopeļu kapulauks. Arheoloģiskie izrakumi šeit ir veikti 20. gs. 60. g. sākumā. Kapulaukā atrodas 63 uzkalniņi, no kuriem izpētīti ir 10 uzkalniņi un 42 apbedījumi. Interesanti, ka apbedījuma kājgalī noliktas ne tikai rotaslietas, bet arī darbarīku komplekti. Atrasti arī gleznojumi uz koka. Tie ir gan melnbalti, gan daudzkrāsaini (sarkanā, baltā un melnā krāsā). Atrastie gleznojuma fragmenti liecina, ka apbedījumā varēja būt bijuši apgleznoti vairogi, kā arī melnā un baltā krāsā tonēti šķirsti. [nepieciešama atsauce]
Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sēļi runāja sēļu valodā, kas pašlaik ir izmirusi. [8] Sēļu valoda pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupas. Valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs gan Sēlijā, gan arī Vidzemes dienvidaustrumu daļā (Aiviekstes upes baseinā).
Sēļu tautas noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Livonijas krusta karu perioda sākumā krustneši ātri pakļāva sēļu apdzīvotās teritorijas abos Daugavas krastos. 1208. gadā tika ieņemta galvenā sēļu pils — Sēlpils pils. Tomēr cīņas Sēlijas dienvidu daļā pret Nalsenes zemes pierobežā dzīvojošajiem sēļiem ieilga uz vairākiem gadu desmitiem, postošo karagājienu dēļ vairums iedzīvotāju bija spiesti šo teritoriju pamest. 1261. gadā Daugavas kreisā krasta sēļu zemes tika iekļautas Livonijas ordeņa valsts sastāvā, tomēr kari ar Lietuvas dižkunigaitiju par šo zemju piederību turpinājās vēl līdz 15. gadsimtam. Pēdējās ziņas par sēļiem kā par tautu ir sastopamas 14.-15. gs.[9]
Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pēteris Šmits. Par zemgaliešu un sēļu tautību. Filologu biedrības raksti. 1.sējums. Rīgā, 1927. (latviski)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas I. sējuma 1198. sleja, Rīga, 1927.-1928. gads
- ↑ Sēlijas krastā un pakalnos (latviski)
- ↑ Augšzemes sēļi (latviski)
- ↑ Andra Simniškytė. The Land of Selonia in the 6/7th—13/14th Centuries: Territorial Structure and Hierarchy (angliski)
- ↑ Romas pāvesta Inocenta IV rīkojums Asīzē, 1254. gada 23.maijā (latviski)
- ↑ Šnore 1970 - Šnore E. Sēļi. - LME, 3.sēj. R., 1970. 320.lpp.
- ↑ Sēļi (latviski)
- ↑ Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi (latviski)
- ↑ Sēlija: virtuāla vai reāla? (latviski)
