Albānija

Albānijas Republika Republika e Shqipërisë
Karogs Ģerbonis
Devīze: Ti Shqipëri më jep nder, më jep emrin shqipëtar (Tu, Albānija, dod man godu, tu man dod vārdu albānis.)
Himna: Hymni i Flamurit
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Tirāna 748) 41°20′N 19°48′E
Valsts valodas		albāņu valoda
Valdība		Parlamentāra republika
-	Prezidents	Bujar Nishani
-	Premjerministrs	Edi Rama
Neatkarība		no Osmaņu impērijas
-	Datums	1912. gada 28. novembrī
Platība
-	Kopā	28 748 km² (143.)
-	Ūdens (%)	4,7
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2014. g.	3 020 209 (130.)
-	Blīvums	98/km² (63.)
IKP (PPP)		2015.. gada aprēķins
-	Kopā	$32,259 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$11 700
Džini koef. (2008)		26.7 (zems)
HDI (2013)		▲ 0.716 (augsts) (95.)
Valūta		Albānijas leks (ALL)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.al
ISO 3166-1 kods		008 / ALB / AL
Tālsarunu kods		+355

Albānija (albāņu: Shqipëria, tulkojumā: Ērgļu zeme), oficiāli Albānijas Republika (Republika e Shqipërisë) ir valsts dienvidaustrumu Eiropā. To rietumos apskalo Adrijas jūra, bet dienvidrietumos Jonijas jūra, kā arī robežojas ar Melnkalni ziemeļos, ar Kosovu ziemeļrietumos, ar Maķedonijas Republiku austrumos un ar Grieķiju dienvidos. Albānijas platība ir 28 748 km² un to ietekmē kontinentālais klimats. Lielākā daļa no Albānijas teritorijas jeb 70% sedz kalnaini apvidi, kuri ir nelīdzeni un grūti sasniedzami. Albānija ar 3,02 miljoniem iedzīvotāju ir simtu trīsdesmit devītā lielākā valsts pasaulē. Albānija ir parlamentāra republika, kas sastāv no divpadsmit apgabaliem. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Tirāna.

Albānijas teritorija tika apdzīvota jau paleolītā laikmetā pirms vairāk kā tūkstoš gadiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā, Konispolē, Dajti kalnā un Ksarā. Albānija līdz 1912. gadam bija daļa no Osmaņu impērijas un pēc Otrā Balkānu kara osmaņi atstāja Albāniju. Sākot no 1925. gada valsti pārvaldīja prezidents Ahmeds Zogu, kurš 1928. gadā pasludināja sevi par karali Zogu I, pirmo Albānijas monarhu. Viņa valdīšanas laiks beidzās, kad pēc Otrā pasaules kara varu sagrāba komunisti, bet pēc komunistu valdības sagrāves Ahmeta Zogu dēls Leka un karaliskā ģimene atgriezās Albānijā 2002. gada 28. jūnijā.

Par spīti smagajai vēsturei ārvalstu valdības un diktatūru dēļ valsts ir demokrātiska kopš 1990. gada. Albānijai ir bijusi svarīga loma, lai parūpētos par etnisko grupu saspīlējumu Dienvidaustrumeiropā, un šī valsts turpina strādāt savu mērķu realizēšanai pievienoties NATO un Eiropas Savienībai. Kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts.

Etimoloģija

Daļa vēsturnieku domā, ka albānieši savu nosaukumu ieguvuši no ilīriešu cilts, kā arī ir tās pēcteči. Citi vēsturnieki uzskata, ka vienīgais, kas mūsdienu albāņus saista ar seno iliriešu ciltīm, ir apdzīvotā vieta, jo ilīrieši romanizējās Romas impērijas un Bizantijas impērijas periodā (jau Bizantijas laikā avotos nav nekādu ziņu par ilīriešu esamību), pēc tam šīm zemēs pāri nāca barabaru tautu viļņi t.s. Lielās tautu staigāšanas laikā.

Vēsture

Aizvēsture

Albānijas teritorija tika apdzīvota jau paleolīta laikmetā pirms vairāk kā tūkstoš gadu. Sākumā uz dzīvi apmetās vietās ar labvēlīgu klimatu un izdevīgiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā (Škodra), Konispolē, Dajti kalnā, un Ksarā (Sarande). Pirmatnējie cilvēki dzīvoja mazās grupās galvenokārt sausās alās. Izmantoja tādas vietas kā alas un zemienes upju ielejās. Viņi izmantoja akmens un kaula darbarīkus. Kopumā šī laika darbarīki bija ļoti vienkārši. Cilvēki paleolīta laikmetā galvenokārt pārtika no augļu vākšanas un savvaļas dzīvnieku medīšanu.Zemju apdzīvotība palielinājās neolīta laikmetā. Cilvēki sāka atstāt alas un apmesties atvērtās vietās. Neolīta cilvēkiem bija tieksme veidot apmetnes brīvos laukos vai upju tuvumā. Daudz šāda veida apmetņu ir atrastas Albānijā, Serbijā (Kosovā), Melnkalnē un Maķedonijas Republikā.

Bronzas laikmets ir raksturojams ar demogrāfiskām pārmaiņām. Tautas, kas nodarbojās ar lopkopību, ieradās no austrumiem apmēram no 3. gadsimta vidus līdz 2. gadsimta sākumam pirms mūsu ēras. Tie iejuka iezemiešu vidū, izveidojot indoeiropiešu Balkānu tautu. Šo populāciju var dēvēt par senajiem pelasgiāniem, kas nereti ir minēti tādu seno laiku rakstnieku darbos kā Homērs un Hērodots. Pelasgiāni ir pazīstami kā senākie Balkānu pussalas iedzīvotāji, dzīvodami šeit vēl pirms ilīriešu vai sengrieķu laikiem. Rodas dažādi viedokļi, analizējot to etnisko piederību. Teorija, kas tiek datēta ar 17. gadsimtu un bija īpaši populāra 19. gadsimtā albāņu atmodas laikā, mēģina savienot pelasgiānu valodu ar albāņu. Aktīvākais šīs idejas atbalstītājs bija austriešu valodnieks Hāns. Tomēr mūsdienās valodnieki klasificē albāņu valodu kā indoeiropiešu nevis vietējo.

Tautu etniskās piederības norobežošanās sākās bronzas laikmeta laikā. Hērodots, sengrieķu vēsturnieks, 5. gadsimtā pirms mūsu ēras rakstīja par pelasgiāniem, kas turpināja dzīvot Grieķijā. Pēc viņa domām, pelasgiānu valoda atšķīrās no sengrieķu, tomēr vēlāk saplūda ar to. Viņi dalījās ar lauksaimniecību, zemkopību un jūru, kā arī bija lieliski celtnieki. Pelasgiāni uzbūvēja sienu apkārt Akropolei Atēnās, par ko atēnieši viņus atalgoja ar zemēm Atikā.

Ilīrieši izveidoja un attīstīja savu kultūru, valodu un antropoloģiskās iezīmes Balkānu rietumu daļā, ko senie rakstnieki piemin savos darbos. Ilīriešu apdzīvotās teritorijas bija plašas. Tās ietver visu rietumu pussalu, uz ziemeļiem no Centrāleiropas, uz dienvidiem no Artas līča (Preveza, Grieķija) un uz austrumiem apkārt Laihinda (Orida) ezeram. Citas ilīriešu ciltis migrēja un attīstījās Itālijā. Starp tiem bija mesapiji un japaigi. Cilts nosaukums ‘Ilīrija’ ir minēts avotos kopš 5. gs. pirms mūsu ēras, kamēr dažu citu cilšu nosaukumi, pēc Homēra, ir minēti 1200 gadus pirms mūsu ēras. Taču ilīriešu etniskā grupa ir vēl senāka.

Ilīriešu pirmsākumi meklējami 1500 gadu pirms mūsu ēras un bronzas laikmeta vidus, kad sāka veidoties ilīriešu etniskās grupas. Dzelzs laikmetā ilīrieši bija pilnībā atšķīrušies un mantojuši antropoloģiskās iezīmes un valodu no neolīta un bronzas laikmetiem. Senā teorija, ka ilīrieši ieradās no Centrāleiropas laikā no septītā līdz devītajam gadsimtam, tika apgāzta pēc Otrā pasaules kara veikto pētījumu laikā. Pierādījumi, ka ilīrieši apglabātu mirušos kopā ar urnām, raksturīgi Centrāleiropai, ilīriešu apmetnēs atrasti netika, tā spēcīgi iedragājot šo teoriju. Centrāleiropas ietekme ilīriešu kultūrā ir radusies amatnieku kustības pārmaiņu rezultātā.

Romas un Bizantijas valdīšanas laiki

Pēc tam, kad Ilīriju iekaroja Romas impērija, tā tika pārveidota par Romas provinci. Ilirikuma vēlāk tika sadalīta Dalmatijas un Panonijas provincēs, zemēs, kuras ietver mūsdienu Albānijas teritoriju. Pēc Rietumromas impērijas krišanas reģionu sāka pārvaldīt Bizantija. Viduslaikos Ilīrijai uzkundzējās arī Bulgārijas un Serbijas impērijas.

Osmaņu valdīšanas laiki

Viduslaikos vārds ‘’Albānija’’ tika aizvien vairāk pielietots, lai apzīmētu reģionu, kas mūsdienās ietver albāņu tautu. No 1443. gada līdz 1468. gadam Ģerģs Kastrioti Skanderbegs veiksmīgi vadīja pretestību osmaņu iebrukumam. Pēc Skanderbega nāves pretošanās turpinājās līdz 1478. gadam, tomēr bez ievērojamiem panākumiem. Skanderbega izveidotās un uzturētās savienības un lojalitātes novājinājās un beidza eksistēt, līdz ar to osmaņi iekaroja Albānijas teritoriju drīz pēc Krujes pils krišanas. Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, tādēļ daudzi albānieši bēga uz kaimiņvalsti Itāliju, visvairāk uz Kalabriju un Sicīliju. Lielākā daļa albāniešu palika ticībā, kurai jau bija pievērsti, - islāmā. Viņi palika daļa no Osmaņu impērijas kā Iskodras, Manastiras un Janijas provinces līdz pat 1912. gadam.

Balkānu karu sekas

Pēc Otrā Balkānu kara osmaņi atstāja Albāniju; Serbijai un Grieķijai pavērās iespēja sagrābt vairākas zemes. Šis lēmums neapmierināja Itāliju, kas negribēja atļaut Serbijai paplašināt krasta līniju, kā arī sadusmoja Austroungāriju, kura savukārt nevēlējās spēcīgo Serbiju savās dienvidu robežās. Par spīti serbu, melnkalniešu un grieķu okupācijas spēkiem un milzīgajam Austroungārijas spiedienam tika nolemts, ka valsti nesadalīs, to apvienos Albānijas hercogistē.

Monarhija

Sākot no 1925. gada valsti pārvaldīja prezidents Ahmeds Zogu, kurš 1928. gadā pasludināja sevi par karali Zogu I, pirmo Albānijas monarhu kopš Ģerģa Kastrioti Skanderbega. Titulējot sevi par Eiropas karali, viņš apprecēja Ungārijas princesi Geraldīni Apponiju de Nagi - Apponiju un iepazīstināja albāniešus ar Eiropas dzīves stilu pēc gadsimtiem ilgas sekošanas austrumu dzīves stilam. Viņa valdīšanas laiks beidzās, kad pēc Otrā pasaules kara varu sagrāba komunisti, bet pēc komunistu valdības sagrāves Ahmeta Zogu dēls Leka (Albānijas kroņprincis), un karaliskā ģimene atgriezās Albānijā 2002. gada 28. jūnijā.

Otrais pasaules karš

Itālija iebruka Albānijā 1939. gada 7. aprīlī, sastopoties ar nelielu pretestību, un pārņēma kontroli par valsti. Šajā laikā Itālija sev pievienoja Melnkalnes, Kosovas un Ziemeļgrieķijas daļas. Tas noveda pie ironiskas situācijas nacionālistiem, - lai arī valsts bija okupēta, sapnis par vienoto Albāniju tika realizēts. Albānijas komunisti un nacionālisti aktīvi cīnījās partizānu karā pret Itālijas okupāciju. Savukārt Vērmahtā tika iekļauta albāņu brīvprātīgo leģions "Skanderbeg", kuru nacistiskā Vācija aktīvi izmantoja partizānu apkarošanai serbu zemēs. Sociālisti (biežāk saukti par komunistiem) pārņēma varu pēc Otrā pasaules kara. 1944. gada novembrī komunisti ieguva kontroli pār valdību ar pretošanās līderi Enveru Hodžu priekšgalā. Komunistu partija tika izveidota 1941. gada 8. novembrī ar PSRS atbalstu Dienvidslāvijas Komunistiskās partijas vadībā.

Sociālistiska republika

Daudzu desmitgažu garumā Sociālistu republikas pakļautībā Hodža izveidoja un sagrāva attiecības ar Dienvidslāviju, Padomju Savienību un Ķīnu. Hodžas ēras nobeigumā Albānija bija izolēta sākumā gan no kapitāliskajiem Rietumiem (Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Austrālijas), gan arī vēlāk no komunistiskajiem Austrumiem. Envers Hodža nomira 1985. gadā. Ir pieejama statistika, kas uzrāda, ka Hodžas valdīšanas laikā apmēram 6000 Albānijas iedzīvotāji tika nogalināti politisku iemeslu dēļ. Par spīti tam dzīves labklājība uzlabojās, kā arī mūža garums palielinājās, rakstītprasme atmaksājās ar ieguvumiem un ekonomiskā izaugsme turpinājās līdz 70. gadu vidum.

Kapitālisma atdzimšana

Pirmās masu pretkomunistiskās protesta akcijas notika 1990. gada jūlijā. Drīz pēc tam Ramiza Alias komunistiskais režīms veica dažas ekonomiskas pārmaiņas. 1990. gada beigās pēc lieliem studentu protestiem un neatkarīgo arodbiedrību kustībām režīms pieņēma daudzpartiju sistēmu. Pirmās daudzpartiju vēlēšanas notika 1991. gada 31. martā, kad lielākā daļa balsu tika atdotas par Komunistu partiju. Opozīcijas partijas apsūdzēja valdību manipulācijā ar balsīm un pieprasīja jaunas vēlēšanas, kas notika 1992. gada 22. martā. Tās noslēdzās ar koalīcijas (sastāvēja no Demokrātiskās partijas, sociāldemokrātiem un Republikāņu partijas) nākšanu pie varas.

1996. gada vispārējās vēlēšanās Demokrātiskā partija uzvarēja ar absolūto vairākumu, iegūstot vairāk nekā 85% vietu parlamentā. 1997. gadā pēc tam, kad Starptautiskais Valūtas fonds piespieda valsti liberalizēt banku praktizēšanos, izcēlās plaši dumpji. Daudzi pilsoņi, nezinot par tirgus ekonomikas darbošanās likumiem, ieguldīja visus savus ietaupījumus piramīdu shēmās. Īsā laika periodā 2 miljardi dolāru (80% no valsts IKP) atradās pāris piramīdu shēmu īpašnieku rokās, izraisot smagas ekonomiskas problēmas un pilsoņu nemieru. No policijas iecirkņiem un militārajām bāzēm tika izzagti miljoniem Kalašņikova automātu un citu ieroču. Pārsvaru guva anarhija; zemessardze un vēl mazāk organizēti apbruņoti iedzīvotāji kontrolēja vairākas pilsētas. Pat amerikāņu militārie konsultanti pameta valsti, lai saglabātu savu drošību. Aleksandra Meksi valdība atkāpās, un tika izveidota nacionālās vienotības valdība. Kā prettrieciens anarhijai, Sociālistu partija uzvarēja 1997. gada vēlēšanās un Beriša atkāpās no prezidentūras.

Tomēr pēc 1997. gada nemieriem līdz stabilitātes atjaunošanai bija vēl tālu. Naids starp varas eliti Sociālistiskajā partijā bija cēlonis vairākām īstermiņa Sociālistu valdībām. Valsti pārpludināja bēgļi no kaimiņos esošās Kosovas 1998. un 1999. gadā Kosovas kara laikā. 2002. gada jūnijā par prezidenta Redžepa Meidani darba turpinātāju kā kompromisa variants tika ievēlēts kādreizējais ģenerālis Alfreds Moisiu. 2005. gada jūnija parlamentārajās vēlēšanās pēc sociālistu iekšējām ķildām un korupcijas skandālu virknes Fatoss Nano valdībā varu guva Demokrātiskās partijas līderis Sali Beriša.

Albānijas Eiro-Atlantijas integrācija ir bijis vislielākais post-komunistu valdību mērķis. Albānija kā ES dalībvalsts ir atzīta kā prioritāte Eiropas Komisijā. 2006. gadā Albānija parakstīja Stabilizācijas un Saistību Vienošanos ar ES, tādējādi sperot pirmo ievērojamo soli tuvāk ES. Albānija vienlaikus ar Horvātiju 2008. gada 3. aprīlī saņēma uzaicinājumu pievienoties NATO. Ir sagaidāms, ka par pilntiesīgu NATO dalībvalsti Albānija varētu kļūt 2009. gadā.

Joprojām darbaspēks no Albānijas turpina aizplūst uz Grieķiju, Itāliju, Vāciju un citām Eiropas un Ziemeļamerikas daļām. Tomēr migrācijas plūsma pamazām kļūst mazāka, aizvien vairāk iespējām parādoties pašā Albānijā, tai stabili attīstoties.

Administratīvais iedalījums

Albānija sastāv no 12 apgabaliem (rētem).

Apgabals	Centrs	Iedzīvotāju skaits (2010.g.1.janvāris)	Platība (km²)	Blīvums (\km²)
Berati apgabals	Berati	170,845	1,802	159
Dibras apgabals	Peškopi	140,002	2,507	58
Duresi apgabals	Duresi	310,499	827	367
Eļbasani apgabals	Eļbasani	343,115	3,278	105
Fieri apgabals	Fieri	374,074	1,887	198
Ģirokastras apgabals	Ģirokastra	102,549	2,883	36
Korčas apgabals	Korča	257,576	3,711	69
Kukesi apgabals	Kukesi	79,303	2,373	33
Ļežas apgabals	Ļeža	158,829	1,581	100
Škodras apgabals	Škodra	246,060	3,562	69
Tirānas apgabals	Tirāna	800,347	1,586	491
Vļoras apgabals	Vļora	211,773	2,706	67

Ģeogrāfija

Albānijas teritorija ir 28 750 kvadrātkilometrus plaša. Tās krasta līnija ir 362 kilometrus gara un stiepjas gar Adrijas jūru un Jonijas jūru. Rietumu zemienes ir vērstas pret Adrijas jūru. 70% kalnainās teritorijas ir nelīdzena un bieži nesasniedzama. Augstākais kalns Korabs, kas sasniedz 2753 metru augstumu, atrodas Dibras apgabalā.

Valsts klimats ir kontinentāls, tās augstieņu reģionos sastopamas aukstas ziemas un karstas vasaras. Bez galvaspilsētas Tirānas, kurā ir 800 000 iedzīvotāju, citas nozīmīgas pilsētas ir Durresi, Eļbasana, Škodra, Ģirokastra, Vļora, Korča un Kukesa.

Albānijas gramatikā vārdam var būt noteiktā un nenoteiktā forma, un tas attiecas arī uz pilsētu nosaukumiem: izmantoti tiek gan Tiranë un Tirana, Shkodër un Shkodra.

Demogrāfija

95% iedzīvotāju ir albāņi. Atlikušie 5% minoritāšu ietver grieķus, maķedoniešus, serbus (melnkalniešus), romus (čigānus), Balkānu ēģiptiešus, vlahus (tikai aromūnus) un itāļus. Pamata saziņas valoda ir albāņu ar diviem dialektiem — gegu un tosku. Daudzi albāņi tekoši runā arī angļu, grieķu, itāļu, krievu un franču valodā.

Osmaņu impērijas sastāvā Albānija kļuva par lielākoties musulmaņu apdzīvotu teritoriju. Komunistiskā režīma laikā reliģija tika pilnībā aizliegta, un Albāniju pasludināja par pirmo un vienīgo ateistisko valsti pasaulē. Mūsdienās, kad pastāv ticības brīvība, Albānijā ir dažādas reliģijas un konfesijas, tomēr visvairāk ir musulmaņu, proti, 75% kopējā iedzīvotāju skaita. Citas pasaulē izplatītās reliģijas Albānijā nav sevišķi populāras. Jauktu reliģiju laulības ir ierastas, un ļoti spēcīga albāņu identitātes sajūta ir tā, kas saliedē kopā visu pārstāvēto reliģiju albāņus.

Ekonomika

Kopš komunistiskā režīma krišanas 1990. gadā Albānija ir uzsākusi ekonomiskās programmas ceļā uz brīvā tirgus ekonomiku. Demokrātiski ievēlētā valdība, kas savu darbību sāka 1992. gada aprīlī, izstrādāja ambiciozu ekonomisko reformu programmu ekonomisko problēmu apturēšanai un valsts tirgus ekonomikas veicināšanai. Tās galvenokārt ietvēra cenu un maiņas sistēmas liberalizēšanu, finanšu nostiprināšanu, valūtas ierobežošanu un stingru ienākumu politiku. To papildināja plaša pakete ar strukturālām reformām, ieskaitot privatizāciju, uzņēmumu un finanšu sektoru reformas un legālas tirgus ekonomikas un privātā sektora darbošanās struktūras izveidi. Lielākā daļa cenu tika liberalizētas un pašlaik tuvojas tipiskajiem reģiona rādītājiem. Lielākā daļa lauksaimniecības, valsts māju un mazās industrijas tika privatizētas līdz ar transportu, pakalpojumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc vairākām ekonomiskām krīzēm, kas notika pēc 1989. gada, ekonomikas stāvoklis lēnām uzlabojās, līdz 90. gadu beigās pārsniedza 1989. gada IKP līmeni. Cenu augšanas dēļ lielai daļai tautas vienalga jāsaskaras ar ekonomiskām grūtībām. 1995. gadā Albānijā sākās lielo uzņēmumu privatizācija. Kopš 2000. gada Albānija ir piedzīvojusi strauju ekonomisko izaugsmi.

Pēc Stabilizācijas un Saistību Vienošanās 2006. gada jūnijā/jūlijā ES sūtņi ir mudinājuši Albāniju turpināt iesākto reformu ceļu, pievēršoties preses brīvībai, īpašumu tiesībām, organizāciju veidošanai, cieņai pret etniskajām minoritātēm un pašvaldību vēlēšanu starptautisko standartu ievērošanai.

Albānijas krasta līnija gar Jonijas jūru, īpaši tuvumā Grieķijas tūristu salai Korfu, aizvien vairāk piesaista tūristu interesi tās salīdzinoši nepiesārņotās dabas un pludmaļu dēļ. Tūrisma industrija strauji paplašinās.

Skatīt arī

• Albānijas karaliste
• Albānijas pilsētu uzskaitījums
• Vietas Albānijā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā