Aborts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Abortu likumīgums pasaulē

Aborts ir dabīga vai mākslīga grūtniecības pārtraukšana līdz grūtniecības 22. nedēļai, kuras rezultātā auglis iet bojā.

Aborta veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spontānais aborts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aborta izvēles iemeslu salīdzinājums dažādās pasaules valstīs

Spontānais aborts ir grūtniecības dabīga izbeigšanās, kuru visbiežāk izraisa ģenētiski augļa defekti, kuri parasti vairs neatkārtojas. Citi iemesli var būt mātes veselības stāvoklis un dzīvesstils vai kādi ārēji faktori. Reizēm spontānais aborts notiek neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Bieži vien spontānais aborts notiek grūtniecības sākumā pirms konstatēta grūtniecība. Parasti pēc spontānā aborta nerodas problēmas nākamajās grūtniecībās.

Mākslīgais aborts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslīgais aborts tiek izdarīts ķirurģiski vai ķīmiski. Latvijā legāli mākslīgo abortu, pēc sievietes lūguma, drīkst izdarīt līdz 12 nedēļai, ja vien tas neapdraud grūtnieces dzīvību, bet izvarošanas vai smagu medicīnisku komplikāciju gadījumā, ja apdraudēta mātes vai bērna dzīvība un veselība, līdz 22. nedēļai.

Aborta ētiskums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslīgais aborts ir ētiski ļoti strīdīgs jautājums. Pretinieki norāda, ka nedzimis bērns ir dzīvība un aborts ir slepkavība. Atbalstītāji pastāv uz grūtnieces tiesībām izvēlēties un sievietes apstākļu spiestas izdarītu nelegālus abortus, kas var būt bīstami dzīvībai un veselībai. Bieži vien abortu atbalstītāji norāda, ka piedzimstot negribēts vai slims bērns ciestu lielākas morālas un fiziskas mokas nekā aborta izdarīšanas brīdī.

Embrija un augļa tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svarīgi diskusijās par abortu morālo statusu ir noskaidrot, kurā brīdi cilvēks kļūst par juridisku subjektu un uz viņu sāk attiekties tiesības uz dzīvību. Tie, kuri attaisno abortu, apgalvo, ka cilvēkam šādas tiesības var piemist tikai tad, kad viņš ir kļuvis par sevi apzinošu subjektu un ir spējīgs veidot apzinātas nākotnes ieceres. Tiesa šādu nostāju kritizē tie, kuri iestājas par abortu ierobežošanu. Viņuprāt šāds pieņēmums novestu pie tā, ka attaisnojama būtu arī tikko dzimuša zīdaiņa nogalināšanā, jo arī viņam nav izveidojusies runas spēja un viņš neapzinās sevi, kā laikā eksistējošu subjektu, tomēr mūsu morālā intuīcija pretojas leģitimēt zīdaiņa nogalināšanu un par to ir paredzēts sods. Šo argumentu abortu aizstāvji atspēko, sakot, ka attieksme pret zīdaini, kā pilntiesīgu juridisku subjektu ir tikai sociālas konvencijas rezultāts, līdz ar to šim argumentam ir vairāk retoriska iedaba, jo tas noved pie tādām konsekvencēm, kuras, lai arī iespējamas, nav nepieciešamas legalizējot abortus.

Sievietes tiesības kontrolēt savu ķermeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējams svarīgākais jautājums diskusijās par abortu morālo statusu ir sievietes tiesību jautājums attiecībā pret embrija un/vai augļa tiesībām. Var sacīt, ka starp abām pusēm — gan tiem, kuri vēlas ierobežot abortus un tiem, kuri legalizēt, vai saglabāt legālus, pastāv vienprātība tajā, ka aborti ir jāatļauj, ja 1. Sievietes dzīvības ir briesmās 2. Grūtniecība ir seksuālas vardarbības sekas. 3. Gaidāmais bērns būs bezcerīgi slims. Problēmas rodas situācijās, kad neviens no šiem objektīvajiem apstākļiem nav spēkā, bet sieviete tāpat grib veikt abortu. Liberālā un feministiskā pozīcija iestājas par sievietes tiesībām jebkurā gadījumā izvēlēties abortu, arī tad, ja tam nav ārēju iemeslu, savukārt konservatīvā pozīcija apgalvo, ka to darīt nedrīkst, atsaucoties uz diskutablo augļa kā tiesību subjekta statusu. Feministiskas diskurss centienus abortus pakļaut striktiem ierobežojumiem uzskata par veidu, kādā patriarhālās varas struktūras padara sievietes ķermeni par manipulāciju objektu, atņemot vai būtiski ierobežojot pašas sievietes varu pār to.

Sievietes tiesības un vēlme kontrolēt savu ķermeni var uzskatīt par taisnīgām, taču ir jāņem vērā, ka embrijs jeb auglis nav mātes ķermeņa daļa. Tā šūnām ir cita DNS, un lai gan tas attīstās un aug mātes ķermenī, tā ir autonoma būtne, kas mērķtiecīgi un pakāpeniski gatavojas piedzimšanai. Šīs būtnes mērķis ir piedzimt, un tādām būtu jābūt arī tās tiesībām. Sievietes tiesības kontrolēt savu ķermeni un izdarīt savu izvēli pēc loģikas būtu nepieļaut dzimumsakaru un/vai apaugļošanos. Kad apaugļošanās ir notikusi, tā jau ir atbildība par jauno dzīvību.

Reliģiskie aizliegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristietības pozīcija balstīta uz bausli "tev nebūs nokaut". Kristieši uzskata, ka cilvēks rodas nevis pakāpeniski dzīves gaitā, bet olšūnas apaugļošanas brīdī, kad izveidojas jaunā dzīvība. Tas tiek pamatots ar novērojumu, ka turpmākā augļa attīstība ir pakāpeniska, bez straujiem lēcieniem un pārmaiņām. Arī iepriekš minētajā 12. vai 22. nedēļā augļa attīstībā nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas, pēc kurām varētu secināt, ka šis auglis, kas iepriekš nebija cilvēks, tagad ir cilvēks. Tātad tiek uzskatīts, ka mātes ķermenī augošais embrijs jau no paša sākuma ir cilvēks. Cilvēka nogalināšana, ja šis cilvēks neapdraud citu cilvēku dzīvību, ir nepieļaujama. Tā nav tikai akla paklausība bauslībai, bet arī saprātīgs spriedums. Ja cilvēku drīkstētu nogalināt tad, ja viņš kādam var kļūt par apgrūtinājumu vai vājuma brīdī pats vēlētos beigt dzīvi, tad cilvēka dzīvības vērtība un cieņa būtu būtiski iedragāta, un tam varētu būt katastrofālas sekas. Turklāt termina "cilvēks" definīcijas sašaurināšana var novest pie lielākās daļas homo sapiens sugas pārstāvju izslēgšanas no šīs kategorijas.

Jūdaismā rabīni visai kategoriski nostājas pret abortiem uzskatot, ka tā tiek kavēta mesijas atnākšana.

Aborti un sociālais konteksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stīvena Levita un Džona Donahjū veiktajā pētījumā viņi secina, ka pastāv korelācija starp abortu legalizāciju un noziedzības līmeņa samazināšanos, respektīvi, laika posmā, kurā ASV tika legalizēti aborti, ir fiksējama noziedzības līmeņa samazināšanās. Tiesa, šo aspektu nosoda daži abortu pretinieki, apgalvojot, ka šādi secinājumi var novest pie sava veida eigēnikas, jo abortus parasti izvēlas sociāli zemākie slāni un līdz ar to sabiedrība tiek atbrīvota no noteikta tipa indivīdiem, ko var traktēt, kā diskrētu genocīdu.Abortu pretinieki norāda uz minētā pētījuma trūkumiem, runājot pat par 330 % vardarbības pieaugumu pret bērniem.[1] Abortu aizstāvji atbild, ka eigēnikai līdzīgā tendence šeit tiek diskreditēta izmantojot ad Hitlerum argumentu, kas cenšas to sasaistīt ar Hitlera un Nacistiskās Vācijas politiku, kura ietver negatīvas konutācijas, kaut arī šeit tā kalpo sabiedrībai nenodarot ļaunumu kādai atsevišķai grupai. Viņi uzsver, ka ir būtiska atšķirība starp organizētu masu iznīcināšanu, kas balstās uz ideoloģiskās fikcijām un iespēju sabiedrībai kvalitatīvi attīstīties bez ārēja spēka ietekmes, kas šajā gadījumā ir abortu legalizācijas sekas. Abortu pretinieki diskusijās norāda arī uz datu viltošanas[2][3][4] un tendenciozas atlases[5] gadījumiem no abortu aizstāvju[6] puses. Tāpat tiek ziņots par gadījumiem, kad abortu aizstāvji, ignorējot likuma prasības, nav ziņojuši par iespējamiem izvarošanas gadījumiem,[7] arī par citiem kriminālnoziegumiem[8] t. sk. kanibālisma gadījumiem[9][10] abortu klīnikās. Dažbrīd pozīcijas "par" un "pret" pieņem kriminālu raksturu, kad tiek izteikti draudi pretējo uzskatu aizstāvjiem un pat slepkavības. 2009. gada maija pēdējās dienās ASV nogalināts viens no zināmākajiem abortu aizstāvjiem, ārsts Džordžs Tillers[11]), ko abortu pretinieku "Pro Life" lielākās grupas kategoriski nosoda[12] Piemēram , viena no tām - "Pro Life Action Ministries" šajā sakarā raksta: Pro-Life Action Ministries is an interdenominational Christian organization dedicated to publicly defending the sanctity of human life, and saving lives from abortion, infanticide and euthanasia now through peaceful direct-action and educational projects.[13]

Pēcaborta sindroms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēcaborta sindroms (PAS) vai pēcaborta stress ir psihisku simptomu komplekss, kas var parādīties kā sekas.[14]

Pēcaborta sindroms var izpausties:

  • Sievietei, kurai veikts aborts
  • Vīrietim, kurš ir nedzimušā bērna tēvs,
  • Ārstiem un medicīnas personālam, kas iesaistīts abortā.[14]

Konkrēts PAS iestāšanās laiks nav noteikts. Sindroms iestājas ,kad ir pārstājuši darboties izdzīvošanas mehānismi. Tā izpausmes konkrētajās situācijā ir atkarīgas no vairākiem apstākļiem: aborta veida (mākslīgais, spontānais), vēlmes kļūt par māti (tēvu), vai aborts izdarīts ārēja spiediena ietekmē utt. Dažas izteiktākās PAS pazīmes vīrietim un sievietei ir šādas:[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aborts kristīgajā skatījumā