Francija

Francijas Republika République française
Karogs Ģerbonis
Devīze: "Liberté, Égalité, Fraternité"
Himna: "La Marseillaise"
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Parīze 48°52′N 2°19′E
Valsts valodas		franču valoda
Valdība		Unitāra pusprezidentāla republika
-	Prezidents	Fransuā Ollands
-	Premjerministrs	Manuels Valss
Izveidošana
-	Franku valsts	486. gadā
-	Rietumfrancija	843. gada 10. augustā
-	Monarhijas gāšana	1789. gada 14. jūlijā
-	Pirmā Francijas republika	1792. gada 22. septembrī
-	Piektā (pašreizējā) Francijas republika	1958. gada 4. oktobrī
Iestāšanās ES		1957. gada 25. martā
Platība
-	Kopā	674 843 km² (40.)
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2011. g.	65 821 885 (20.)
-	Blīvums	116/km² (89.)
IKP (PPP)		2010. gada aprēķins
-	Kopā	$2,146 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$34 092
Džini koef. (2008)		32,7
HDI (2010)		▲ 0,872 (ļoti augsts) (14.)
Valūta		eiro, Klusā okeāna franks (EUR, XPF)
Laika josla		CET (UTC+1)
-	Vasarā (DST)	CEST (UTC+2)
Interneta domēns		.fr
ISO 3166-1 kods		250 / FRA / FR
Tālsarunu kods		+33

Francija (franču: France, izrunā: [fʁɑ̃s]), oficiāli Francijas Republika (République française, [ʁepyblik fʁɑ̃sɛz]), ir valsts Rietumeiropā ar dažām aizjūras salām un teritorijām, kas atrodas citos kontinentos. Francijas Eiropas daļa robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. Dienvidos to apskalo Vidusjūra, rietumos — Biskajas līcis (Atlantijas okeāns), bet ziemeļos — Ziemeļjūra. Franciju no Apvienotās Karalistes šķir Lamanša šaurums, zem kura atrodas tunelis, kas savieno abas valstis. Francijas kontrolē ir arī Korsikas sala Vidusjūrā un vairākas citas mazākas piekrastes salas. Francijas aizjūras departamenti robežojas ar Brazīliju, Surinamu (Franču Gviāna) un ar Nīderlandes pakļautībā esošo Sintmārtenu (Senmartēna). Paši francūži savu valsti bieži dēvē par L’Hexagone (Sešstūri), jo pēc kontūras atgādina šo ģeometrisko figūru.

Francija kopš 17. gadsimta beigām ir viena no pasaules lielvarām. 18. un 19. gadsimtā tā kļuva par koloniālu impēriju. Tai piederēja aizjūras teritorijas Rietumāfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Mazajās Antiļu salās. Francija 1957. gada 25. martā bija viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. No visām Eiropas Savienības valstīm tā pēc platības ir vislielākā. Tā ir arī viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibinātājvalstīm, kā arī NATO un G8 locekle. Jāpiemin, ka tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm. Francija ir viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči, kā arī tajā atrodas daudz atomelektrostacijas. Francija ir unitāra pusprezidentāla republika.

Francijas galvaspilsēta ir Parīze. Valstī ir arī daudz citas skaistas un ievērojamas pilsētas. Nozīmīgākās no tām ir Nica, Marseļa, Bordo, Lille, Liona, Tulūza, Strasbūra un Nante. Francija ir tūristu visiecienītākā valsts. Katru gadu to apmeklē vidēji 82 miljoni tūristu. Francijā ir daudzi pieminekļi, celtnes un citas ievērojamas apskates vietas, kā, piemēram, Luvra, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Versaļas pils un Parīzes Dievmātes katedrāle. Administratīvi Francija sīkāk tiek iedalīta reģionos un departamentos.

Etimoloģija

Nosaukums Francija ir cēlies no latīņu vārda Francia, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "franku zeme". Savukārt par šīs cilts nosaukuma rašanos ir vairākas teorijas. Viena no versijām ir tāda, ka šis nosaukums ir cēlies no senģermāņu vārda frankon, kas nozīmē "šķēps" vai "pīķis".

Vēsture

Aizvēsture (līdz 6. gadsimtam p.m.ē.)

Francijas teritoriju pirms 200 000 gadiem apdzīvoja neandertālieši, viena no cilvēku ģints sugām. Tiek lēsts, ka tie izmira pirms 30 000 gadiem, jo tos izkonkurēja saprātīgais cilvēks, kas mūsdienu Francijas teritorijā ienāca pirms 50 000 gadiem. Lasko alā ir atrasti zīmējumi, kas liecina par viņu klātbūtni tajā laikā. Aptuveni pirms 6500 gadiem sākās pāreja no paleolīta un mezolīta laikmeta, kad dominēja mednieku-vācēju ciltis, uz neolīta laikmetu.

Gallija (6. gadsimts p.m.ē.—486)

6. gadsimtā p.m.ē. no Centrāleiropas mūsdienu Francijas teritorijā ienāca galli, ķeltu ciltis. Romieši gallus iedalīja divās grupās: viena grupa bija Transalpu galli (tulkojumā "galli aiz Alpiem"), kas dzīvoja mūsdienu Francijas teritorijā, bet otra grupa bija Cizalpijas galli, kas apdzīvoja teritoriju starp Po upi un Alpiem. Tā kā Cizalpijas galliem nebija nozīmīga loma Francijas vēsturē un tos agri pakļāva romieši, tad turpmāk tekstā ar vārdu "galli" ir apzīmēti Transalpijas galli.

Venkingetoriksa padošanās Jūlijam Cēzaram (glezna).

Galli bija kareivīgas ciltis, kas bieži karoja ar akvitāņiem, kas dzīvoja uz dienvidiem no Garonnas upes, un ģermāņiem, kas dzīvoja austrumos. Galli 4. gadsimtā p.m.ē. iebruka pat Senajā Romā. 221. gadā p.m.ē. caur gallu pārvaldīto teritoriju karagājienā uz Romu devās arī slavenais kartāgiešu karavadonis Hanibāls Barka. 2. gadsimta p.m.ē. beigās romieši sāka Gallijas iekarošanu. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. No 58. līdz 51. gadam p.m.ē. Galliju pilnībā iekaroja romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars. Gallu pretestību pret Cēzaru nesekmīgi vadīja Verkingetorikss.

Galli dibināja vairākas apmetnes, kas laika gaitā ir pārvērtušās par lielpilsētām, piemēram, Lutetia Parisiorum (mūsdienās Parīze) un Burdigala (Bordo). Arī akvitāņi ir dibinājuši apmetnes, kas vēlāk ir izaugušas par lielpilsētām, piemēram, Tolosa (Tulūza). Ilgi pirms romiešu iekarojumiem, sengrieķi bija izveidojuši savas kolonijas Provansā, Francijas dienvidos pie Vidusjūras. Šajā pašā apvidū arī feniķieši dibināja Massalia (Marseļa) un Nikaia (Nica). Savukārt romieši Francijas teritorijā dibināja pilsētas Lugdunum (Liona) un Narbonensis (Narbonna).

Pēc Gallijas iekarošanas romieši to sadalīja četrās provincēs: Gallia Narbonensis, Gallia Lugdunensis, Gallia Aquitania un Gallia Belgica. Galli laika gaitā pieņēma romiešu kultūru; daudzi, kuri nepakļāvās romiešu likumiem, tika aizvesti verdzībā uz citām Romas provincēm. Gallu valodas sajaukšanās procesā ar vulgāro latīņu valodu un vēlāko iebrucēju franku valodu radās franču valoda.

Laikam ritot, Gallija arvien vairāk nostiprinājās kā Romas impērijas sastāvdaļa. Vairāki Romas imperatori, kā Klaudijs, Karakalla, Antonijs Pijs, ir dzimuši Gallijā. 3. gadsimtā no 260. līdz 274. gadam īslaicīgi pastāvēja pat Gallu impērija, jo Romas impēriju skāra vairāku krīžu periods. Šajā laikā Gallijā ienāca un apmetās uz dzīvi arī ģermāņu ciltis, kā franki un alemaņi. 4. gadsimtā masveidā ķelti pārcēlās uz dzīvi no Britānijas uz mūsdienu Bretaņu.

418. gadā romieši Akvitānijas provinci atdeva gotiem apmaiņā pret viņu palīdzību aizsardzībā pret vandaļiem. Goti par savu galvaspilsētu izvēlējās Tulūzu. Gotu palīdzība daudz nelīdzēja, un 5. gadsimtā Romas impērija sabruka. Akvitānija palika vestgotu kontrolē, kuri drīz iekaroja lielu daļu Gallijas dienvidus. Austrumos burgundieši izveidoja savu karaļvalsti, bet pārējā Gallijas teritorija palika franku kontrolē.

Franku karaļvalstis: Merovingu un Karolingu laikmets (486—987)

Kārļa Lielā kronēšana.

4. gadsimtā ģermāņu ciltis, galvenokārt franki, uzbruka galliem. Francija kļuva par pirmo valsti Eiropā, kura pēc Romas sabrukšanas ariānisma vietā pieņēma kristietību. Franči paši sevi mēdza dēvēt par "Francijas viskristītāko karaļvalsti".

486. gadā franku karalis Hlodvigs I pakļāva gallus. Hlodvigs kristietību pieņēma 496. gadā. Līdz ar to viņš ieguva atbalstu no Romas pāvesta cīņai pret neticīgajiem vestgotiem, kas dzīvoja dienvidos. 507. gadā viņš pakļāva un pievienoja Franku karalistei Akvitāniju, kā arī vestgotu galvaspilsētu Tulūzu. Hlodvigs par Franku karalistes galvaspilsētu pasludināja Parīzi. Pēc Hlodviga nāves mantinieki viņa karalisti sadalīja četrās daļās. Aptuveni 250 gadus franku apdzīvotajās teritorijās valdīja vairāki Merovingu karaļi. 751. gadā Pipins Īsais kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.

Franku valsts uzplauka, kad pie varas nāca Pipina dēls Kārlis Lielais. 771. gadā Kārlis Lielais uz ilgāku laiku apvienoja franku apdzīvotās teritorijas. 774. gadā viņš zem savas varas pakļāva langobardus; 788. gadā pievienoja savai karaļvalstij Bavāriju; 796. gadā sakāva avārus pie Donavas; 801. gadā uzbruka musulmaņu pārvaldītajai Spānijai; 804. gadā pakļāva Lejassaksiju.

800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru. 843. gadā noslēgtais Verdenas miera līgums sadalīja Kārļa Lielā karaļvalsti trīs daļās, no kurām vislielākā bija Rietumfrancija. Tā arī ir musdienu Francijas aizsākums. Karolingu valdīšanas laikā Franku karalistei regulāri uzbruka vikingi.

Francija viduslaikos (987—1453)

Karolingu dinastija valdīja līdz pat 987. gadam, kad par karali kļuva Hugo Kapets no Kapetingu dinastijas. Pēc Kapetingiem valdīja Valuā un Burboņu dinastijas, kuras apvienoja valsti.

Francija viduslaikos bija decentralizēta valsts. Karaļa autoritāte vairāk bija reliģiska nekā administratīva.

Francija jaunajos laikos (1453—1789)

Francija 1477. gadā.

Monarhija bija īpaši spēcīga 17. gadsimtā, kad Francijā v Luijs XIV. Tobrīd Francijā bija lielākā valsts Eiropā pēc iedzīvotāju skaita. Francijai bija liela ietekme gan Eiropas politikā, ekonomikā, gan kultūrā. Franču valoda kļuva sarunvalodu starp dažādu valstu līderiem. Lielā daļā no apgaismības laikmeta notikumiem norisinājās tieši Francijā. 18. gadsimtā franču zinātnieki veica nozīmīgus atklājumus zinātnē, kā arī Francija ieguva un pārvaldīja vairākas aizjūras teritorijas Amerikā, Āfrikā un Āzijā.

Francija jaunākajos laikos (1789—1914)

Monarhija Francijā pastāvēja līdz Franču revolūcijai, kura sākās 1789. gadā (republika tika pasludināta 1792. gadā). 1793. gadā Francijas karalim Luijam XVI un viņa sievai Marijai Antuanetei tika izpildīts nāvessods. Revolūcijas laikā tika nonāvēti arī vairāki tukstoši citu cilvēku. 1799. gadā par republikas jauno līderi kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš vēlāk pats sevi pasludināja par Francijas imperatoru (1804—1814). Viņa vadība Francija bija iekarojusi lielu daļu kontinentālās Eiropas.

Pēc Napoleona sakāves 1815. gadā Vaterlo kaujā, monarhija valstī īslaicīgi tika atjaunota. Vēlāk, 1852. gadā, Napoleons III izveidoja tā saukto Otro impēriju. Napoleons III tika gāzts pēc sakāves Franču-prūšu karā, kas norisinājās 1870. gadā. Viņa režīms tika aizstāts ar Trešo republiku.

18. un 19. gadsimtā Francija kļuva par lielu koloniālo impēriju. Impērijas sastāvā tika iekļauta daļa no Rietumāfrikas un Dienvidaustrumāzijas. Šajos reģionos vietējo kultūru un politiku spēcīgi ietekmēja Francija, kuras pēdas ir jūtamas arī mūsdienās. Daudzās bijušajās kolonijās oficiālā valoda ir franču valoda.

Francija 20. gadsimtā (1914—mūsdienas)

Francija bija viena no uzvarētājvalstīm gan Pirmajā, gan Otrajā Pasaules karā. Pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota tā sauktā Ceturtā Francijas republika.

Ģeogrāfija

Francijas topogrāfiskā karte.

Francija atrodas Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju (robežas garums 620 km), Luksemburgu (73 km), Vāciju (451 km), Šveici (573 km), Itāliju (488 km), Monako (4,4 km), Andoru (56,6 km) un Spāniju (623 km). Tā kā aizjūras teritorijas robežojas arī ar Brazīliju, Surinamu un Nīderlandei piederošo Sintmārtenu, tad arī šīs valstis var uzskatīt par Francijas kaimiņvalstīm. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi un Pireneji. Francijā ir arī daudz upju. Divas nozīmīgākās no tām ir Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir daudz pakalnu un upju ielejas. Dažādās valsts vietās ir ļoti atšķirīgs klimats. To spēcīgi ietekmē Atlantijas okeāns.

Francijas platība ir 674 843 km², pie kuras ir pieskaitīta tās aizjūras departamentu teritorijas. Francijas Eiropas daļas platība ir tikai 551 695 km².

Klimats

Kopumā Francijā klimats ir mērens, bet jūtamas ir reģionālās atšķirības. Valsts ziemeļu un rietumu piekrastē vēji no Atlantijas okeāna atnes ļoti mitru gaisu. Laikapstākļi tur ir mainīgi, vasaras ir vēsas, ziema — maiga. Daudz kontinentālāks klimats ir Parīzes apkaimē, reģionā, kuru sauc par Ildefransu. Šajā teritorijā ir daudz nokrišņu pavasarī un rudenī, bet vasarā dažkārt plosās pērkona negaiss. Francijas austrumos un Centrālā masīva reģionā ir lielākas ziemas un vasaras temperatūru starpība. Valsts dienvidos, bet īpaši dienvidaustrumos (Provansā) dominē siltais Vidusjūras klimats. Gaisa temperatūra vasarā mainās robežās no 17 °C līdz 29 °C, un ziemā ļoti reti nokrīt zem 0 °C. Francijas dienvidos ir jūtama mistrāla ietekme. Mistrāls rada zaudējumus zemkopībai. Francijas teritorijā ir vienmērīgs nokrišņu sadalījums. Dažas zemienes valsts daļas ziemeļos saņem mazāk nekā 300 mm nokrišņu gadā, bet atsevišķos kalnu rajonos nokrišņu daudzums pārsniedz 1300 mm gadā.

Par Francijas aizjūras teritoriju klimatu skatīt attiecīgo zemju rakstos.

Administratīvais iedalījums

Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos. 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (tas ir, Eiropā) un četri ir tā sauktie aizjūras reģioni.

Lejasnormandija Nora- Padekalē Overņa Akvitānija Puantū- Šaranta Limuzēna Augšnormandija Rona-Alpi Provansa-Alpi- Azūra krasts Korsika Dienvidi- Pireneji Pikardija Ildefransa Bretaņa Luāra Burgundija Lotringa Centrs Langdoka- Rusijona Franškontē Elzasa Šampaņa- Ardēni Vidusjūra Biskajas līcis Lamanšs Apvienotā Karaliste Beļģija Luksemburga Vācija Šveice Itālija Spānija

Akvitānija Augšnormandija Bretaņa Burgundija Centrs Dienvidi-Pireneji Elzasa Franškontē Ildefransa Korsika (īpašs statuss) Langdoka-Rusijona

Lejasnormandija Limuzēna Lotringa Luāra Overņa Pikardija Provansa-Alpi-Azūra krasts Puatū-Šaranta Rona-Alpi Šampaņa-Ardēni Ziemeļi-Padekalē

Francijas četras aizjūras teritorijas ir šādas:

1. Gvadelupa
2. Franču Gviāna
3. Martinika
4. Reinjona

Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 342 apgabalos (arrondissements). Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.

Valdība

Francijas valsts iekārta ir pusprezidentāla republika, kas ir noteikts Francijas Piektās republikas konstitūcijā. Šī konstitūcija tika apstiprināta ar referendumu, kas notika 1958. gada 28. septembrī. Tajā nācija arī ir paziņoja, ka tā ir nesadalāma, pasaulīga, demokrātiska un sociāla republika. Tās konstitūcija paredz varas sadalīšanu.

Izpildvara pieder gan Francijas prezidentam, kopš 2012. gada 15. maija Fransuā Ollandam, gan Francijas premjerministram, kopš 2012. gada 15. maija Žanam Markam Ero. Prezidents tiek ievēlētas uz 5 gadiem, bet premjerministru amatā ieceļ valsts prezidents. Francijas parlamentam ir likumdošanas vara. Tas sastāv no Nacionālās Asamblejas (Assemblée Nationale) un Senāta. Nacionālajā Asamblejā ir 577 deputāti, bet Senātā — 343. Nacionālās Asamblejas deputāji tiek ievēlēti tiešās vēlēšanās, bet Senāta locekļus uz 9 gadiem ievēl vēlētāju kolēģija no Francijas departamentiem.

Bruņotie spēki

Lidmašīnu bāzes kuģis Charles de Gaulle.

Francijas militārie spēki ir sadalīti četrās nozarēs:

1. Armée de Terre (armija)
2. Marine Nationale (flote)
3. Armée de l'Air (gaisa spēki)
4. Gendarmerie Nationale (militārie spēki, kas kalpo kā Nacionālā policija)

Francijai ir aptuveni 359 000 karavīri. Militārajiem izdevumiem 2005. gadā tika tērēti 2,6% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir augstākais procents Eiropas Savienībā. Francija un Apvienotā Karaliste kopā iztērē aptuveni 40% no ES aizsardzības budžeta. 10% no Francijas aizsardzības budžeta tā iegulda kodolieroču uzturēšanā.

Starptautiskās attiecības

Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm un tai pieder veto tiesības. Francija ir arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) locekle. Francija atrodas galvenās mītnes tādām starptautiskām organizācijām, kā OECD, UNESCO, Interpol un citas.

Francija ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. 1960. gados ar tās palīdzību franči centās iegūt varu pār kontinentālo Eiropu, neļaujot Apvienotajai Karalistei iegūt to. Kopš 1990. gadiem Francija ir kļuvusi īpaši draudzīga Vācijai. Tas bija mēģinājums kļūt par ietekmīgāko valsti Eiropas Savienībā. Tā tādēji radīja konkurenci Apvienotajai Karalistei un ierobežoja Austrumeiropas valstu ietekmi. Francija ir arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) locekle. 1990. gadu sākumā Francija tika kritizēta par tās pazemes kodolieroču izmēģinājumiem Franču Polinēzijā. 2003. gadā Francija nosūtīja lielu skaitu karavīrus uz Irāku, kur sākās ASV uzbrukums irākiešiem. Francijai ir arī palikusi spēcīga politiskā un ekonomiskā ietekme uz tās bijušajām kolonijām Āfrikā. Piemēram, tā ir nosūtījusi ekonomisko palīdzību un kareivjus miera uzturēšanai uz Kotdivuāru un Čadu.

Demogrāfija

Vairāk nekā 90% Francijas iedzīvotāju ir dzimuši šajā valstī, ir baltādainie un runā franču valodā. Tālā pagātnē Francija atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā un tajā apmetās uz dzīvi dažādas ciltis — ķelti, vestgoti no Itālijas un vikingi. Senie grieķi pirms 2600 gadiem nodibināja tirdzniecības koloniju vietā, kur tagad atrodas lielākā ostas pilsēta Marseļa. Vēlāk liela daļa no Francijas nokļuva Romas impērijas pakļautībā. 18. — 20.gadsimtam Francija bija koloniāla lielvalsts. Tai piederēja lielākā daļa Ziemeļāfrikas, Rietumāfrikas, Karību jūras reģions, Dienvidaustrumāzijas, un tai piederēja daudzas salas Klusajā okeānā.

Tomēr Francijā dzīvo daudz ieceļotāju no tās bijušajām kolonijām, īpaši no Ziemeļāfrikas. Liels ir iebraucēju skaits arī no Portugāles, Itālijas, Spānijas un Turcijas.

Francijas iedzīvotāju skaits

• 1900 40,5 milj.
• 1964 48,1 milj.
• 1978 53,2 milj.
• 1987 55,5 milj.
• 1998 58,5 milj.
• 2005 60,8 milj.
• 2008 61,9 milj.

Reliģija

Parīzes Dievmātes katedrāle.

Francijā reliģijas brīvību garantē tās konstitūcija. 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi, 31% ir agnostiķi vai ateisti, 4% - musulmaņi, 3% - protestanti un 1% ir jūdaisma piekritēji. Atlikušie 10% pieder pie citām reliģijām vai arī nemāk pateikt savu piederību.

Valoda

Francijas valsts valoda ir franču valoda. Tā pieder pie romāņu valodu saimes, pie kuras pieder arī spāņu un itāļu valoda. Visā Francijā ir vairāki franču valodas dialekti. no 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija izplatīta diplomātijas valoda.

Daļa no Francijas iedzīvotājiem runā basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, vācu, flāmu un oksitāņu valodās.

Lielākās pilsētas

Francijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2012.gads)

Parīze Marseļa
	Vieta	Pilsēta	Reģions	Iedzīvotāji	Vieta	Pilsēta	Reģions	Iedzīvotāji	Liona Tulūza
	1	Parīze	Ildefransa	2 240 621	11	Renna	Bretaņa	209 860
	2	Marseļa	Provansa-Alpi-Azūra Krasts	852 516	12	Reimsa	Šampaņa-Ardēni	181 893
	3	Liona	Rona-Alpi	496 343	13	Havra	Augšnormandija	173 142
	4	Tulūza	Dienvidi-Pireneji	453 317	14	Sentetjēna	Rona-Alpi	171 483
	5	Nica	Provansa-Alpi-Azūra Krasts	343 629	15	Tulona	Provansa-Alpi-Azūra Krasts	164 899
	6	Nante	Luāra	291 604	16	Grenoble	Rona-Alpi	158 346
	7	Strasbūra	Elzasa	291 604	17	Dižona	Burgundija	152 071
	8	Monpeljē	Langdoka-Rusijona	268 456	18	Anžē	Luāra	149 017
	9	Bordo	Akvitānija	241 287	19	Nīma	Langdoka-Rusijona	146 709
	10	Lille	Nora-Padekalē	228 652	20	Vilerbāna	Rona-Alpi	146 282

Tautsaimniecība

Francija ir vadošās rūpniecības valstu grupas G8 biedrs. Francija pasaulē ir astotajā vietā pēc saražotā iekšzemes kopprodukta. 1999. gada 1. janvārī Francijā un vēl 11 Eiropas valstīs par nacionālo valūtu kļuva eiro.

Francijā ir reģistrēti gandrīz 2,9 miljoni uzņēmumi. Valsts kontrolē ir uzņēmumi, kuri pārvalda dzelzceļu, elektroenerģiju, aviāciju un telekomunikācijas. Nozīmīga kompānija gan lidmašīnu, gan kosmosa kuģu ražošanā ir Airbus. Francija kosmosa kuģus palaiž no sava kosmodroma Franču Gviānā.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejošana

Francijas plašās zemes platības — no kurām puse ir aramzeme, bet ceturtdaļu klāj meži — dāvā plašas iespējas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Valsts daudzveidīgais reljefs un augsne, kā arī atšķirīgās klimatiskās zonas tikai palielina šo potenciālu. Nokrišņu daudzums ir salīdzinoši augsts gandrīz visā valstī, tāpēc ūdens apgāde parasti nav problēma. Pietiekami daudz zivju Atlantijas okeānā un Vidusjūrā nodrošina valsti ar papildu resursiem.

Lai gan lauksaimniecībā tiek nodarbināti salīdzinoši maz cilvēku (aptuveni 4% no darbaspēka) un veido tikai 3% no iekšzemes kopprodukta, Francija ir vadošā Eiropas valsts lauksaimniecības produktu ražošanā un eksportēšanā. Šajā valstī tiek saražoti aptuveni 20% no visiem Eiropas Savienības lauksaimniecības produktiem. Visvairāk tā eksportē kviešus, mājputnus, piena produktus, liellopu un cūkgaļu. Francijā ir attīstīta arī vīna ražošana. Šajā valstī saražo aptuveni vienu trešdaļu no visa Eiropas Savienībā saražotā vīna daudzuma. Francijas zemnieki 2006. gadā no Eiropas Savienības saņēma 10 miljardus ASV dolārus subsīdijās.

Derīgie izrakteņi un enerģija

Francijā plaši tiek iegūta enerģija atomelektrostacijās

Francija daudz līdzekļus iegulda kodolenerģijā. Tas padara Franciju par mazāko ogļskābās gāzes ražotājvalsti starp septiņām rūpniecībā visattīstītākajām valstīm pasaulē. Lielāko daļu no elektronerģijas (78%) saražo Francijas 59 atomelektrostacijās.

Kultūra

Lielāko daļu no tās vēstures, Francijai ir bijusi nozīmīga loma Eiropas kultūras dzīvē.

Literatūra

Franču literatūra pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Francija šajā laikā bija sadrumstalota, tādēļ katra reģiona autori rakstīja savā stilā un gramatikā.

17. gadsimtā nozīmīgākie autori bija Blēzs Paskāls un Renē Dekarts, kuru darbi ietekmēja aristokrātiju. Tie iespaidoja arī vēlākos autorus.

Franču literatūras slavas stundas bija 18. un 19. gadsimtā. 18. gadsimtā ievērojamākie autori bija Voltērs un Žans Žaks Ruso. Vēl slavens kļuva bērnu literatūras rakstnieks Šarls Perro. Viņš ir uzrakstījis tādas pasakas, kā "Pelnrušķīte", "Runcis zābakos", "Sarkangalvīte", "Apburtā princese" un citas.

19. gadsimtā nozīmīgākie rakstnieki bija Viktors Igo, Aleksandrs Dimā un Žils Verns.

Nobela prēmiju literatūrā ir ieguvuši 13 franču rakstnieki: Silī Pridoms, Frederiks Mistrāls, Romēns Rolāns (Romain Rolland), Anatols Franss (Anatole France), Anrī Bergsons, Rožē Martēns di Gārs, Anrē Žids (André Gide), Fransuā Moriaks, Albērs Kamī, Sendžonss Pērss (Saint-John Perse), Žans Pols Sartrs, Klods Simons (Claude Simon) un Žans Marī Gistavs Leklēzio.

Mūzika

Neskatoties uz Luī Kuperēna (Louis Couperin), Žana-Filipa Ramo (Jean-Philippe Rameau) un Žana-Batista Lilī (Jean-Baptiste Lully) klasiskās mūzikas darbiem, franču mūzika starptautiski kļuva slavena 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tādi komponisti kā Ektors Berliozs, Kamijs Sensānss, Moriss Ravēls, Klods Debisī un Polijā dzimušais Frederiks Šopēns radīja frančiem raksturīgo mūzikas stilu, ko tālāk pilnveidoja 20. gadsimta komponisti, piemēram, Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), Darjī Mijo (Darius Milhaud) un Eriks Satī. 20. gadsimta beigās daudz eksperimenti tika veikti elektroniskajā un akustiskajā mūzikā. IRCAM (Eksperimentu un pētījumu institūts mūzikā un akustikā), kas atrodas Parīzē, joprojām veic pētījumus un cenšas ieviest dažādus mūzikas jauninājumus.

Mūzikas profesiju apmācība ir palikusi nemainīga. Parīzē atrodas divas konservatorijas, bet pa vienai konservatorijai atrodas Strasbūrā, Bordo, Nicā un Lionā. Parasti labākie talanti no reģionālajām konservatorijām dodas studēt uz Parīzes konservatoriju (Conservatoire de Paris), kas tiek uzskatīta par labāko valstī. Kopš Otrā pasaules kara tur ir mācījušies vairāki starptautiski izcili diriģenti, piemēram, Herberts fon Karajans un Daniels Barenboims (Daniel Barenboim), kuri ir atjaunojuši sabiedrības interesi par klasisko mūziku.

Francijā, galvenokārt jauniešu paaudzei, visvairāk interesē populārā mūzika, īpaši Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes produkcija. Pašu franču izpildītās dziesmas galvenokārt ir tā sauktie šansoni (chanson), romantiskas franču balādes. Slavenākie to izpildītāji ir Žuljeta Greko (Juliette Gréco), Edīte Piafa, Šarls Aznavūrs, Žoržs Brasess (Georges Brassens) un Beļģijā dzimušais Žaks Brels.

Kino

Franču kino ir ieņēmis nozīmīgu vietu valsts kultūrā vairāk nekā simts gadus. 19. gadsimta beigās kustīgo attēlu tehnoloģiju izgudrotāji Ogists un Luī Limjēri (August & Louis Lumière), Alise Gī-Blaše (Alice Guy-Blaché) un citi kļuva par industrijas pionieriem. 1920. gados franču filmas kļuva slavenas ar savu poētiski reālisko sižetu, piemēram, Abela Gansa (Abel Gance) filmas. Ne mazāk slavenas kļuva arī Marsela Paņola 1930. un 1940. gados filmētās filmas. Paaudze, kas vēlāk kļuva zināma kā nouvelle vague ("Jaunais vilnis", 1950. gadu beigas — 1960. gadi), deva tādus izcilus režisorus kā Žanu Liku Godāru un Fransuā Trifo.

Citi starptautiski slaveni franču kinorežisori ir Žans Renuārs (Jean Renoir), Žaks Tati (Jacques Tati), Žans-Pjērs Melvils (Jean-Pierre Melville), Alēns Renē (Alain Resnais), Ēriks Romers (Éric Rohmer), Robērs Bresons (Robert Bresson) un Luī Mals (Louis Malle).

Slavenākie franču kinoaktieri ir sākot ar Fernandelu (Fernandel), Morisu Ševaljē, Arletī (Arletty) un beidzot ar Brižitu Bardo, Žerāru Depardjē un Katrīnu Denēvu. Katru gadu Kannās notiek viens no prestižākajiem filmu festivāliem pasaulē — Kannu kinofestivāls.

Tūrisms

Francija ir tūristu visapmeklētākā valsts pasaulē. 2007. gadā to apmeklēja aptuveni 81,9 miljons tūristu. Ja salīdzina ar Spāniju un ASV, kuras ir nākošās apmeklētākās valstis, tad tās attiecīgi ir apmeklējuši 58,5 miljoni un 51,1 miljoni tūristi. Vienas no visvairāk apmeklētākajām apskates vietām ir Eifeļa tornis un Triumfa arka.

Parīzes metropolē atrodas arī viena no Disnejlendām.

Sports

Tour de France

Populāri sporta veidi ir futbols, regbijs un noteiktos reģionos basketbols un handbols. Francijā ir norisinājās 1938. un 1998. gada FIFA Pasaules kauss, kā arī 2007. gada Pasaules kauss regbijā. Stade de France, kas atrodas Parīzē, ir lielākais stadions Francijā un tajā norisinājās 1998. gada FIFA Pasaules kausa fināls un arī 2007. gada Pasaules kausa regbija fināls 2007. gada oktobrī. Francijā arī notiek gadskārtējais Tour de France, slavenākais velobrauciens pasaulē. Francija ir arī slavena ar savu Lemānas 24 stundu izturības sacīksti autosportā, kas norisinās Sartas departamentā. Daži lielākie tenisa turnīri arī tiek rīkoti Francijā, piemēram, Parīzes Masters un Francijas atklātais čempionāts, viens no četriem "Grand Slam" turnīriem.

Francija cieši sadarbojas ar modernajām Olimpiskajām spēlēm. Tieši franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns ierosināja spēļu atjaunošanu 19. gadsimta beigās. Pēc tam kad Atēnām tika piešķirtas pirmās spēles, pamatojoties vēsturiski uz antīko spēļu izcelsmi Grieķijā, Parīzē norisinājās 1900. gada spēles. Parīze bija arī pirmās mājas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai pirms tā pārcēlās uz Lozannu. Kopš 1900. gada spēlēm Francijā vēl ir notikušas četras Olimpiskās spēles: 1924. gada Vasaras Olimpiskās spēles atkal notika Parīzē un trīs Ziemas Olimpiskās spēles (1924. gadā Šamonī, 1968. gadā Grenoblē un 1992. gadā Albērvilā).

Francijas futbola un regbija izlase ir iesauktas par Les Bleus komandu formas tērpu krāsas dēļ, kas ir Francijas trīskrāsainā karoga krāsās. Futbola izlase ir viena no visveiksmīgākajām pasaulē, it īpaši laikā ap 21. gadsimtu, ar vienu uzvaru FIFA Pasaules kausā 1998. gadā, vienu FIFA Pasaules kausa otro vietu 2006. gadā un diviem Eiropas čempionāta tituliem 1984. un 2000. gadā. Stiprākā valsts futbola līga ir Ligue 1. Regbijs arī ir ļoti populārs, īpaši Parīzē un Francijas dienvidrietumos. Regbija izlase ir piedalījusies visās Pasaules kausa regbija izcīņās un piedalās gadskārtējā Sešu Nāciju čempionātā. Pateicoties stiprajiem vietējiem turnīriem Francijas regbija izlase ir uzvarējusi sešpadsmit Sešu Nāciju čempionātos, ieskaitot astoņus Grand Slam un ir aizkļuvusi līdz pusfinālam un finālam Pasaules kausā regbijā.

Ārējās saites

• (angliski) France. CIA - The World Factbook. Atjaunināts: 2011-04-19.
• (franciski) France. Lonely Planet. Atjaunināts: 2011-04-19.