Izraēla

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Izraēlas Valsts
מדינת ישראל
Medīnat Yisrā'el
دولة إسرائيل
Dawlat Isrā'īl
Izraēlas karogs Izraēlas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaHatikvah (Cerība)
Location of Israel
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Jeruzāleme[1]
Valsts valodas ivrits un arābu valoda
Etniskās grupas  76 % ebreji
19 % arābi
5 % citas minoritātes
Valdība Parlamentāra demokrātija[2]
 -  Prezidents Reuvens Rivlins
 -  Premjerministrs Benjamins Netanjahu
Neatkarība no Palestīnas Britu mandāta 
 -  Deklarēta 1948. gada 14. maijā 
Platība
 -  Kopā 20 770 km² (151.)
 -  Ūdens (%) ~ 2
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2013. g. 8 134 100 (96.)
 -  Blīvums 324/km² (34.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $232,7 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $33 299 
Džini koef. (2005) 38,6 
HDI (2007) 0,932 (augsts) (23.)
Valūta Izraēlas šekelis (₪‎) (ILS)
Laika josla IST (UTC+2)
 -  Vasarā (DST)  (UTC+3)
Interneta domēns .il
ISO 3166-1 kods 376 / ISR / IL
Tālsarunu kods +972

Izraēla (ivritā: יִשְׂרָאֵל‎, Yisra'el; arābu: إِسْرَائِيلُ‎, Isrā'īl), oficiāli Izraēlas Valsts, ir valsts, kura atrodas Tuvajos Austrumos, Vidusjūras austrumu piekrastē. Robežojas ar Libānu Z, Sīriju ZA, Jordāniju A un Ēģipti DR. Oficiālais nosaukums ir "Izraēlas Valsts". Parlamentāra, demokrātiska republika ar vispārēju vēlēšanas sistēmu. 120 vēlētu pārstāvju liels parlamentsKnesets.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas neatkarības pasludināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947. gada ANO rezolūcijā paredzētā Izraēlas teritorija.
Izraēlas teritorija pēc pamiera noslēgšanas 1949. gadā.

1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidot ebreju valsti britu Palestīnas mandātā. Izraēlas Neatkarības deklarācija publiski tika pasludināta 1948. gada 14. maijā Telavivā, tikai stundas pirms britu Palestīnas mandāta beigām. Ebreju Nacionālā Padome šajā dienā sapulcējās Telavivas Mākslas muzejā un pieņēma neatkarības deklarāciju (angļu: The Declaration of the Establishment of the State of Israel - the “Declaration of Independence”). Deklarācija pieminēja jaunās valsts saikni ar Bībeles laika ebreju valsti un diasporas ebreju tūkstošgadu sapni par ebreju valsts atjaunošanu.

Jau pāris minūtes pēc neatkarības pasludināšanas jauno valsti oficiāli atzina ASV, un trīs dienas vēlāk arī PSRS. Pret jauno valsti visnaidīgāk noskaņoti bija tās arābu kaimiņi, jo tā tika izveidota arābu apdzīvotās zemēs, izspiežot no tām pamatiedzīvotājus (liela daļa arābu valstu vēl mūsdienās neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu).

Skatīt arī Izraēlas neatkarības karš

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas suverēnā teritorija bez zemēm, kuras Izraēla anektēja 1967. gada sešu dienu kara rezultātā, ir aptuveni 20 770 km² liela, no kuras aptuveni 2% ir zeme zem ūdeņiem. Izraēlas jurisdikcijā esošās okupētās teritorijas[3] ir 22 072 km² liela. Izraēlas kontrolētās teritorijas kopplatība, ieskaitot militāri pārraudzīto Rietumkrasta teritoriju, ir 27 799 km². Sauszemes robeža: 1017 km; krasta līnija: 273 km. Valsts robežu statuss no starptautisko tiesību viedokļa galīgi vēl nav noteikts.

Izraēla iedalās sešos administratīvos apgabalos (mehozot): Centrālajā, Haifas, Jeruzalemes, Ziemeļu, Dienvidu un Telavivas apgabalā. Savukārt apgabali iedalās 15 apriņķos (nafot).

Ģeogrāfiskie apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gaisa temperatūra mēdz būt krasi atšķirīga, it sevišķi ziemā. Kalnainajos reģionos ir vējains un auksts (Hermonas kalna virsotni gandrīz visu gadu klāj sniegs). Jeruzalemē vismaz reizi gadā snieg. Piekrastes pilsētās — Telavivā un Haifā ir Vidusjūras klimats ar vēsām, lietainām ziemām un garām, karstām vasarām (no maija līdz septembrim lietus ir reta dabas parādība). Augstākā temperatūra Āzijā (53,7 °C) reģistrēta 1942. gadā Jordānas ielejas ziemeļdaļā.

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav formāli vienota konstitūcijas likuma.[4]

Tiesu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No dibināšanas brīža savu jurisdikciju pār Izraēlas pilsoņiem veic Izraēlas Rabīnu tiesa. Mūsdienās Rabīnu tiesas kompetencē ir tikai laulību lietas (šķiršanās un laulāšanās jautājumi), kaut gan dažreiz šīs tiesas praksē veiksmīgi konkurē ar civilajām tiesām. Arī Izraēlas musulmaņu kopienas reliģiskajām tiesām arī ir piešķirtas šādas tiesības pār savai reliģijai piederīgajiem.

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt pamatrakstu Izraēlas Aizsardzības armija

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās nozares: augsto tehnoloģiju ražošana (aviācija, komunikācijas, programmēšana, medicīniskā elektronika, šķiedru optika), papīra un koksnes izstrādājumu ražošana, pārtikas, dzērienu un tabakas ražošana, ķīmijas nozare, celtniecības materiālu ražošana, metālapstrāde, tekstilizstrādājumu un apavu ražošana, dimantu apstrāde.

Dabas resursi: potaša (kālija sāļi), vara rūda, dabas gāze, fosfāti, magnijs, bromīds, māls, smilts, koksne. Trūcīgi saldūdens resursi.

Liela nozīme valsts ekonomikā ir izeja uz divām jūrām: Ašdodas un Haifas ostas Vidusjūras piekrastē un Eilatas osta Sarkanās jūras piekrastē (Akabas līča ziemeļos).

  • Eksports (2008.): 61 000 000 000 USD[5]
    • Eksporta partneri (2008.): ASV 33%, Beļģija 7,6%, Honkonga 6,8%[5]
      • Eksporta produkti: mašīnas un iekārtas, programmatūra, apstrādāti dimanti, ķimikālijas, tekstilizstrādājumi un apģērbs, lauksaimniecības produkti.
  • Imports (2008.): 65 000 000 000 USD[5]
    • Importa partneri (2008): ASV 12%, Beļģija 6,5%, Ķīna 6,5 %, Vācija 6%, Šveice 6%[5]
      • Importa produkti: izejvielas, ieroči un munīcija, neapstrādāti dimanti, degviela, plašpatēriņa preces.

Lauksaimniecībā derīgas zemes ir aptuveni puse no teritorijas, bet pārējā ir ārkārtīgi sausais Negevas tuksnesis, kura vienīgā vērtība ir tā militāri stratēģiskā nozīme. Zemes apstrādē dominē sociālistiskais saimniekošanas veids kibucs. Ierobežoto saldūdens resursu dēļ Izraēlā ir izstrādātas dažādas ūdens taupīšanas tehnoloģijas, piemēram, efektīva pilienveida ūdens padeves irigācijas sistēma. Lauksaimniecība ir visai produktīva un nodrošina valsti ar nepieciešamo produkciju, taču eksports šajā nozarē nav nozīmīgs valūtas ieguves avots.

Bezdarba līmenis (2008.): 6,1%. IKP uz vienu iedzīvotāju (2008.): 27 300 USD.[5]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaits ir 7 306 000 (2008.), no kuriem lielākā daļa ir ebreji (76,4%). Valstī dzīvo vēl citas etniskās grupas kā arābi, palestīnieši un vairāku citu etniski-reliģisko grupu pārstāvji — samarieši, druzi, jezīdi u.c. Aptuveni 70% valsts iedzīvotāju koncentrējušies Vidusjūras piekrastes līdzenumā starp Ašdodu un Haifu, kur iedzīvotāju blīvums ir 10 000 cilvēku uz 1 km² (vidējais iedzīvotāju blīvums valstī ir 104 cilv./km², kopā ar okupētajām teritorijām - 324/km²). Aptuveni 1 100 000 iedzīvotāju ir arābi un palestīnieši, kuri pamatā apdzīvo Galileju, kā arī pie t.s. "zaļās līnijas".

Valstī ir divas oficiālās valodas — ivrits un arābu valoda, - kur ivritā runā lielākā iedzīvotāju daļa. Arābu valodā runā ne tikai valstī dzīvojošā arābu un palestīniešu minoritāte, bet arī ebreji, kuri ieceļojuši Izraēlā no arābu zemēm. Plaši izplatītas valodas ir arī krievu un amharu valoda.

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiski neatzītā galvaspilsēta un lielākā pilsēta valstī gan pēc iedzīvotāju skaita, gan pēc platības ir Jeruzaleme (796 200), nākošās pēc iedzīvotāju skaita ir attiecīgi Telaviva (404 500) un ostas pilsēta Haifa (269 300).

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominējošās reliģijas ir jūdaisms (76,4%), islāms (16%) un kristietība (2%). Pēc Izraēlas Centrālā statistikas biroja datiem saskaņā ar 1965. gada Iedzīvotāju reģistra likumu (angļu: Population Registry Act of 1965), kas nosaka, ka ikvienam ir jāuzrāda sava reliģiskā piederība, 1974. gadā Izraēlā dzīvoja 5 473 100 iedzīvotāju, no kuriem 81,15% (4 441 300) bija jūdaisti. 1993. gadā Izraēlā bija 5 327 600 iedzīvotāju, no kuriem 81,37% jūdaisti, 14,1% musulmaņi, 2,85% kristieši, bet 1,68% citu reliģisko konfesiju pārstāvji.[6]

1948. gadā. Neatkarības deklarācijā Izraēla tika pasaulei pieteikta kā jūdu valsts Izraēlas zemē (angļu: Jewish state in Eretz Izrael), kurā visiem iedzīvotājiem tiek garantēta reliģijas brīvība. Neatkarības deklarācijai Izraēlā nav konstitūcijas statusa. Tā tikai pauž “valsti veidojošo cilvēku pamatkredo” un kalpo kā Izraēlas likumu interpretācijas līdzeklis.

Abos Izraēlas 1994. gada konstitucionālajos likumos iekļauta preambula, ka tie veidoti, pamatojoties uz Izraēlas Neatkarības deklarācijas garu. 1980. gada Repatriācijas likumā noteikts, ka jūdaisma pamatprincipi atspoguļojas Izraēlas valsts pozitīvajā likumdošanā. Tādējādi Izraēlas valstiskais jūdaisms nepārprotami atspoguļojas likumos, kaut gan nevienā likumā jūdaisms nav pasludināts par valsts reliģiju. Tāpēc Izraēlu grūti ierindot kādā no valsts un baznīcas attiecību modeļiem, jo likumi neatspoguļo faktisko stāvokli. Realitātē ir valsts baznīca, jo likumus pieņem ticīgie jūdaisti (īsteno karjeru politikā ateistam nav iespējams, jo elektorāts ir vairāk vai mazāk reliģiozs) bet likumdošanā - daļēja nošķiršana.

Valsts apmaksā jūdaistu reliģiskās vadības (rabīnu un to palīgu) algas un izdevumus. Valsts budžets pilnībā sedz sinagogu, kapsētu un dažādu reliģisko kulta ēku rekonstrukciju, uzturēšanu un jaunu objektu celtniecību. No valsts budžeta tiek atbalstītas arī citu valstu ebreju diasporu kopienas. Jurisdikciju pār Izraēlas pilsoņiem veic Izraēlas Rabīnu tiesa. Rabīnu tiesas kompetencē pašlaik ir tikai reliģisko kopienu locekļu civillietas (šķiršanās un laulāšanās jautājumi), kaut gan dažreiz šīs tiesas praksē veiksmīgi konkurē ar civilajām tiesām.

Tiek atbalstīti arī musulmaņi. Vairāk nekā 300 islāma garīdzniekiem algas tiek maksātas no valsts kases. Valsts finansē musulmaņu mošeju, kapsētu uzturēšanas izdevumus un dažādas citas reliģiskās vajadzības.

Izraēlas 1977. gada Krimināllikumā ir noteiktas sankcijas par reliģijas zaimošanu. Saistībā ar Krimināllikuma normām Izraēlā ir jāskata likums par Svētās Zemes svētvietu aizsardzību. Par kulta celtņu bojāšanu, apgānīšanu un reliģisku ceremoniju traucēšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu pat līdz trim gadiem.

Ebreju vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Balodis V. Valsts un baznīcas kopība. // Jurists. - 1938. - Nr.3/4
  • История еврейского народa. Гешарим Иерусалим 5761-Мосты культуры. - Москва, 2001 - С. 579

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Netiek starptautiski atzīta par Izraēlas galvaspilsētu
  2. Israel. The World Factbook. Central Intelligence Agency (2007-06-19). Atjaunināts: 2007-07-20.
  3. Izraēlas okupētās teritorijas ir Rietumkrasts, Austrumjeruzaleme un Golānas augstienes. Tās ir teritorijas, ko Izraēla, pēc Sešu dienu kara, ieguva no Jordānijas un Sīrijas. Palestīnas valstij paredzētās teritorijas, kuras Izraēla okupēja 1948.-1949. gada karā un anektēja, faktiski ir tās teritorijas daļa un netiek dēvētas par "okupētām". Bez tam Izraēla vēl joprojām kontrolē Gazas sektora gaisa telpu un pieejamību no jūras puses, kā arī regulē tā ekonomiskos sakarus ar pārējo pasauli.
  4. Aharon Barak: Judge in a Democracy. Princetown, Oxford: Princetown University Press, 2006, p.30.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Israel Central Bureau of Statistics. The Bank of Israel's
  6. Balodis R. Valsts un Baznīcas attiecību veidi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]