Strazdumuižas pamiers
Strazdumuižas pamiers (igauņu: Strasdenhofi vaherahuleping vācu: Waffenstillstand bei Strasdenhof) bija bija 1919. gada 3. jūlijā Rīgas igauņu pamatskolā Strazdumuižā (tagad - Juglas apkaimē Rīgā) noslēgts karadarbības pārtraukšanas līgums starp Igaunijas armijas un sabiedroto priekšstāvjiem no vienas puses un Cēsu kaujās sakauto Niedras valdības Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju (Vācijas armijas VI rezerves korpusu) no otras.
Saskaņā ar līguma noteikumiem karadarbība tika apturēta, līdz 5. jūlijam plkst. 18:00 Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāevakuējas uz Daugavas kreiso krastu; atjaunotais Ulmaņa Ministru kabinets noliek savas pilnvaras un, līdz tiks sasaukta Tautas padome un sastādīts jauns Ministru kabinets, varu pārņems savās rokās sabiedroto gubernatori: par civilgubernatoru tika iecelts Antantes militārās komisijas vadītājs britu pulkvedis Stīvens Talents, bet par militārgubernatoru - amerikāņu apakšpulkvedis Daulijs.[1] 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un 8. jūlijā - Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība.
Satura rādītājs
Sarunu norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
30. jūnijā Sabiedroto valstu militāro misiju apspriedē Liepājā tika nolemts uzdot franču pulkvedim-leitnantam Diparkē (Du Parquet) ievadīt sarunas starp abām karotāju pusēm par kara darbības pārtraukšanu un pamiera noslēgšanu. 1. jūlijā Rīgā esošais vācu karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs sarunās ar Diparkē uzstādīja priekšnoteikumu, ka bijušajai Niedras valdībai pakļautās karaspēka daļas paliek savās pozīcijās no Gaujas grīvas gar Baltezeru līdz Salaspils muižai, bet igauņu daļas jāatved līnijā Skultes baznīca-Inčukalns-Jumpravmuiža, bet vēlāk piekrita vācu karaspēka atvilkšanai uz Daugavas labo krastu.
Tad Diparkē devās uz Siguldu pie Igaunijas armijas 3. divīzijas komandiera ģenerāļa Pedera, kas pēc Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera instrukcijas atteicās slēgt jebkādu līgumu ar ģenerāli Golcu vai Baltijas landesvēru, bet piekrita līguma slēgšanai ar Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību. Viņš piekristu nosacījumam, ka pēc vācu karaspēka aiziešanas Rīgu ieņemtu Ziemeļlatvijas karaspēka daļas, viens igauņu bataljons, kā arī Anatolam Līvenam un Jānim Balodim pakļautās karaspēka daļas. Latviju igauņi atstās tad, kad Ulmaņa valdība paziņos, ka viņa ir spējīga uzturēt kārtību Vidzemē un visā Latvijā bez igauņu piepalīdzības. Sabiedroto misijas vadītājs Baltijas valstīs britu ģenerālis Gofs lika priekšā igauņiem un vāciešiem sūtīt pilnvarotos uz Strazdumuižu pie Juglas ezera uz kopēju apspriedi Diparkē vadībā. Sarunas Strazdumuižā sākās 2. jūlijā 21.00 un kādas divas reizes tās tika pārtrauktas, vispirms no vāciešiem, tad no igauņiem.[2]
1926. gadā Voldemārs Ozols rakstīja par Cēsu-Raunas kaujām un uzvaru Brīvības cīņās šādi: Šī operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Ovalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai.
Pamiera līgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1919. gada 3. jūlija rītā plkst. 3.30 tika parakstīts sekojošs līgums:
„No šā brīža ir noslēgts pamiers starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku no vienas puses un Landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku no otras puses, uz sekošiem noteikumiem:
- 3. jūlijā plkst. 12 jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā.
- Vācu karaspēkam jāatstāj Latvija visdrīzākā laikā, sakarā ar līguma noteikumiem. Vācu karaspēks pārtrauc kara darbību Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krievijas spēkiem.
- Visi vācu virsnieki un karaspēka daļas atstāj Rīgu un viņas apkārtni, pie kam izvākšanās jānobeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri varēs uzraudzīt kara piederumu izvākšanu.
- Viens no Sabiedroto virsniekiem Rīgā uzraudzīs šo vācu krājumu izvešanu.
- Landesvēram tūliņ jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Šī izvākšanās jāizdara līdz 5. jūlijam plkst. 18. Turpmākais Landesvēra liktenis tiks noteikts, saskaņā ar šī līguma § 9.
- Igauņu karaspēks paliek vietās, kuras viņš ieņēmis 3. jūlijā plkst. 3.
- Brīva satiksme pa zemes ceļiem, dzelzceļu un telegrāfu starp Rīgu un Liepāju nedrīkst tikt traucēta no vāciešiem.
- Sabiedroto misijas pagaidām uzņemas Rīgas pārvaldību un darbojas kopīgi ar latviešu valdību.”
Piemiņas plāksne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Strazdumuižas pamiera noslēgšanas vietā atrodas piemiņas akmens. Uz plāksnes latviski un igauniski rakstīts:"Šeit Rīgas Igauņu pamatskolā 1919.g. 3.VII noslēdza Strazdumuižas pamiera līgumu starp Igaunijas karaspēku, Vācijas armijas VI rezerves korpusu un Baltijas landesvēru." Piebilde. Diemžēl akmens nav uzstādīts vietā, kur tika slēgts pamiers, kura redzama pievienotajā attēlā un kur pašlaik atrodas skvēriņš. Bet uzstādīts metrus piecdesmit nostāk, Juglas upes virzienā pie piecstāvu paneļu mājas.
