|
Vērtīgi raksti ir raksti, kurus Vikipēdijas dalībnieki ir atzinuši par vislabākajiem rakstiem Vikipēdijā. Vērtīgie raksti tiek noteikti, balsojot par vērtīga raksta kandidāta atbilstību noteiktiem kritērijiem.
Visus izvēlētos vērtīgos rakstus apzīmē ar mazu zvaigznīti ( ), kuru var redzēt attiecīgā raksta augšējā labajā stūrī.
Pašlaik latviešu Vikipēdijā ir 50 vērtīgi raksti no kopējiem 73521 rakstiem (apmēram 1 raksts uz 1 471 rakstiem).
|
«Andrejs Rubļovs» (krievu: Андрей Рублёв) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1966. gadā PSRS uzņemtā mākslas filma. Tā ir vēsturiska kinodrāma, kas brīvi traktē ievērojamā 15. gadsimta krievu ikonu gleznotāja Andreja Rubļova (attēlā glezna «Svētā Trīsvienība») dzīvi. Filmas scenārija autori ir Andrejs Končalovskis un Andrejs Tarkovskis. Galvenās lomas atveido Anatolijs Soloņicins, Ivans Lapikovs, Nikolajs Griņko, Nikolajs Burļajevs.
Sākotnējais filmas nosaukums bija «Andreja pasija» (Страсти по Андрею). Filmu veido astoņas noveles, kas sižetiski ir maz saistītas, taču rada laikmeta mozaīku, parādot viduslaiku Krievijas kopainu. Filmā atspoguļots trauksmainais 15. gadsimta sākuma periods Krievijā (1400—1423), kuru raksturo cīņa starp konkurējošiem valdniekiem un tatāru iebrucējiem. Laikmets parādīts, sekojot klejojoša mūka Andreja Rubļova piedzīvotajam. Klejojumu gados pieredzētās šausmu ainas ir kā Andreja Rubļova ticības pārbaudījums. Filma ir melnbalta, izņemot tās epilogu, kas ir krāsains.
Pēc filmas uzņemšanas tā uzreiz nenonāca pie skatītājiem, jo vairākus gadus ilga ar cenzūru un filmas saīsināšanu saistītas problēmas. 1969. gadā Kannu kinofestivālā, startējot ārpus konkursa, filma ieguva FIPRESCI balvu. Padomju Savienībā filmu sāka rādīt 1971. gadā, bet cenzūras dēļ tā bija saīsināta. 1973. gadā filmu ASV izplatīja Columbia Pictures arī nedaudz grozītā variantā. Tādējādi zināmi vairāki filmas varianti.
|
Lībiešu valoda (līvõ kēļ) ir gandrīz izzudusi urāliešu saimes Baltijas jūras somu grupas valoda, viena no divām valodām, kas autohtonas Latvijas teritorijai un vienīgā valoda līdzās latviešu valodai, kas Latvijas teritorijā netiek uzskatīta par svešvalodu no juridiska skata punkta. Filoģenētiski starp abām Latvijas valodām nav nekādas radniecības, taču tās ievērojami ietekmējušas viena otru, īpaši fonoloģijas ziņā, attīstot savdabīgas iezīmes, kas neraksturīgas to radu valodām, tā piemēram, latviešu valoda attīstījusi daudzas fonoloģiskas iezīmes, kas neraksturīgas baltu-slāvu valodām, lībiešu valodai, citu piemēru vidū raksturīga salīdzinoši ļoti sarežģīta uzsvērtās zilbes struktūra, tai pat laikā izteikta neuzsvērto patskaņu redukcija. Tai tuvu radniecīgā, taču izteikti konservatīvā somu valoda pieļauj daudz mazāku zilbes sarežģītību, tai pat laikā saglabājot neuzsvērtus patskaņus ļoti garos vārdos.
|
|
Zigfrīds Anna Meierovics (1887—1925) bija Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. Viņš bija pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatā Meierovics bija no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā.
Z. A. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics veicināja Latvijas Republikas de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Meierovicam esot Ministru prezidenta amatā, tika ieviests Latvijas lats, panākta vienošanās ar Padomju Krieviju par pilsonības optācijas kārtību, ieviesta latīņu druka un pieņemti vairāku valsts iestāžu statūti.
Meierovics gāja bojā autoavārijā 1925. gada 22. augustā Sēmes pagastā, apmeklējot savus bērnus. Apbedīts 27. augustā Rīgas Meža kapos.
|
Topkapi pils (turku: Topkapı Sarayı, طوپقپو سرايى — ‘Lielgabalu vārtu pils’ — pils tā nosaukta 19. gadsimtā pēc tolaik tai blakus bijušajiem lielgabalu vārtiem) atrodas Stambulas Sirkedži kvartālā un no 1465. līdz 1853. gadam bija Osmaņu impērijas sultānu rezidence. Pili 1459. gadā pavēlēja uzcelt sultāns Mehmeds II Iekarotājs un tās celtniecību pabeidza 1465. gadā. Pils atrodas uz zemesraga, kas atdala Zelta raga līci no Marmora jūras un no paugura, uz kura pils uzcelta, paveras brīnišķīgs skats uz Bosfora jūras šaurumu. Pils sastāv no vairākām mazākām ēkām, kas sagrupētas atsevišķos pagalmos. Pils ir bagāta ar osmaņu arhitektūras stilu paraugiem un tajā glabājas apjomīgas porcelāna, mantiju, ieroču, vairogu, bruņutehnikas, osmaņu miniatūru, islāma kaligrāfijas manuskriptu, sienu rotājumu un sultāna vērtslietu un juvelierizstrādājumu kolekcijas.
|
|
|
