Staļingradas kauja

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 48°42′N 44°31′E / 48.700°N 44.517°E / 48.700; 44.517

Staļingradas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Bundesarchiv Bild 101I-218-0529-07, Russland-Süd, Stalingrad, Geschützstellung.jpg
Vācu artilēristi apšauda pilsētu
Datums 1942. gada 23. augusts1943. gada 2. februāris
Vieta Staļingrada, Krievijas PFSR, PSRS
Iznākums Sarkanās armijas uzvara
Karotāji
PSRS Trešais reihs
Rumānija
Itālija
Ungārija
Horvātija
Komandieri
Josifs Staļins
Georgijs Žukovs
Vasilijs Čuikovs
Aleksandrs Vasiļevskis
Ādolfs Hitlers
Frīdrihs Pauluss
Erihs fon Manšteins
Volframs fon Rihthofens
Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
1 129 619[1]
Kopējie zaudējumi:
841 000[2]

Staļingradas kauja bija viena no lielākajām Otrā pasaules kara kaujām, kurā PSRS cīnījās pret Trešo reihu un tā sabiedrotajiem, par Staļingradas (mūsdienās Volgograda) pilsētu Krievijas dienvidrietumos. Tā norisinājās no 1942. gada 23. augusta līdz 1943. gada 2. februārim,[3] un bija daļa no operācijas "Blau" — 1942. gada Vācijas vasaras stratēģiskās ofensīvas. Abu pušu kopējiem zaudējumiem sasniedzot apmēram divus miljonus cilvēku, šī kauja kļuva par vienu no lielākajām un asiņainākajām Otrajā pasaules karā. Staļingradas kauja tiek uzskatīta arī par Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā.[4]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ass valstu karaspēka ofensīva sākās 1942. gada vasaras otrajā pusē. Ar gaisa spēku palīdzību lielākā daļa pilsētas, kas bija viens no lielākajiem PSRS mašīnbūves centriem, tika pārvērsta drupās, tomēr ofensīva apstājās pilsētas iekšienē, kur notika kaujas pilsētvidē. Lai arī vācieši spēja iegūt savā kontrolē vairāk kā 90% pilsētas, tomēr viņiem neizdevās iegūt savās rokās nelielu daļu pilsētas, kas tieši piekļāvās Volgas upei, kā arī forsēt pašu upi. Uzbrukuma apstāšanos veicināja rudens un vēlākā ziemas iestāšanās, kas nesa sev līdzi lietu un sniegu, kā arī aukstu laiku. Vāciešu ofensīvas mērķis bija auglīgie Donas, Lejasvolgas un Kubaņas rajoni, kā arī Baku un Groznijas naftas ieguves vietas.[5]

1942. gada novembrī Sarkanā armija uzsāka operāciju "Urāns", kuras laikā spēja iznīcināt Vērmahta 6. armijas flangos esošās vienības. Operācijas rezultātā 6. armija tika aplenkta Staļingradas iekšienē. Ziemas aukstums, nespēja apgādāt ielenktos vācu karavīrus, kā arī krievu nemitīgie uzbrukumi arvien novājināja vāciešu karavīrus un padarīja izlaušanos par neiespējamu. Atkāpšanos un mēģinājumus izlauzties no ielenktās pilsētas pilnībā noliedza Trešā reiha bruņoto spēku virspavēlnieks Ādolfs Hitlers, kurš uzskatīja, ka vācieši ar gribas spēku un upurēšanos spēs noturēties pilsētā, līdz citas vienības tās no ārpuses atbrīvos.

1942. gada decembrī visi mēģinājumi pāršķelt aplenkumu nedeva nekādu rezultātus. Arī mēģinājumi apgādāt ielenktos no gaisa izgāzās. 1943. gada februārī vāciešu pretošanās spēja Staļingradā bija tikpat kā izsmelta, kas noveda pie to iznīcināšanas un atlikušo karaspēka vienību kapitulācijas.[6] Vācieši šajā kaujā zaudēja vairāk kā 840 tūkstošus karavīru, bet padomju puses zaudējumi bija lielāki par 1,1 miljonu cilvēku.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Россия и СССР в войнах ХХ века – Потери вооружённых сил (krieviski)
  2. Bergström, Christer, (2007), Stalingrad – The Air Battle: 1942 through January 1943, Chevron Publishing Limited ISBN 978-1-85780-276-4 (angliski)
  3. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 114. un 341. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  4. "Battle of Stalingrad." Encyclopædia Britannica. 2009. Encyclopædia Britannica Online. 6 May. 2009. (angliski)
  5. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  6. Shirer, William L. (1960). The Rise and Fall of the Third Reich: A History of Nazi Germany New York: Simon & Schuster. (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]