Padomju Savienība

Союз Советских Социалистических Республик Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ← 1922 – 1991 Karogs Ģerbonis Devīze Visu zemju proletārieši, apvienojieties! Himna Internacionāle (1922.-1944.), PSRS himna (1944.-1991.) PSRS (1945.-1990.) Pārvaldes centrs Maskava Valoda(s) krievu Valdība Padomju republika Vēsture  - Federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR 30. decembris, 1922  - Belovežas gāršas līgums par savienības pārtraukšanu starp KSFPR, UPSR un BPSR 26. decembris, 1991 Platība  - 1989 22 402 200 km² Iedzīvotāju skaits  - 1989. gadā 293 047 571       Blīvums 13,1 /km²  Nauda rublis

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās — federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR. PSRS konstitūcija 1936. gadā definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk — kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada — kā "attīstītu sociālismu". Padomju Savienība anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā, bet bija spiesta atzīt tās neatkarību 1991. gada 6. septembrī.

Vara

VK(b)P XVIII kongresa delegātu grupa ar Staļinu, Molotovu, Kaļiņinu, Kaganoviču un citiem partijas vadītājiem pirmajā rindā (1939).

Augstākā valsts varas institūcija bija Vissavienības padomju kongress, bet starplaikos — tā Prezidijs. Līdz ar 1936. gada konstitūcijas pieņemšanu augstākā varas — likumdevēja un izpildvaras kontroles — institūcija bija PSRS Augstākā Padome (AP) (krievu: Верховный совет CCCP) — parlaments, kas sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām, Savienības Padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus ievēlēja pilsoņi vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem (no 1988. gada decembra PSRS AP uz 5 gadiem ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongress). Augstākā Padome iecēla Ministru Kabineta locekļus, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika 2 kārtējās sesijas. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja PSRS AP ievēlēts Prezidijs, kas sastāvēja no priekšsēdētāja, 15 vietniekiem, sekretāra un 20 locekļiem. Juridiski valsts vadītājs bija PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs, bet 1990.–1991. gadā — Valsts prezidents.

Praksē tā bija "partejiska valsts" — konstitūcijā bija ietverta preambula par "komunistiskās partijas vadošo lomu", vienīgā atzītā politiskā partija bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP), un partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas — tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju — darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:

• kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
• kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
• kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
• kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.

PSRS CK vadītāji Brežņevs, Kosigins, Suslovs un Podgornijs piešķirot Ļeņina ordeni VĻKJS (1969).

Padomju nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i., par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Vadītāji

PSRS dominēja viena vadoņa princips. Lai arī pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves, kā arī Hruščova gāšanas pastāvēja kolektīvās varas modelis un konstitūcijā noteiktā varas struktūra, parasti augstākā vara valstī piederēja PSKP vadītājam.

• Vladimirs Ļeņins ieņēma valdības (Tautas Komisāru padomes) vadītāja posteni (1922–1924), tomēr aizvien sliktākās veselības dēļ faktiskajā valsts vadībā nepiedalījās.
• Josifs Staļins ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1924–1953), savu varu nostiprināja vairākus gadus pēc Ļeņina nāves, izraidot no valsts Trocki (1929), vēlāk Lielā terora laikā fiziski iznīcinot savus konkurentus Kameņevu, Zinovjevu, Buharinu, Rikovu un daudzus citus.
• Ņikita Hruščovs izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem, ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1953–1964), uzvarēja Beriju un galīgi nostipināja savu varu 1957. gadā, kļūdams arī par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju (1958—1964).
• Leonīds Brežņevs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1964–1982), līdz 1970. gadu sākumam ietekmi dalīja ar PSRS Ministru padomes priekšēdētāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu, PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Podgorniju.
• Jurijs Andropovs, agrākais VDK vadītājs, ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1982–1984).
• Konstantīns Čerņenko ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1984–1985).
• Mihails Gorbačovs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1985–1991), tika ievēlēts par pirmo PSRS prezidentu.

Administratīvais iedalījums

Padomju Savienības karte pēc Baltijas valstu okupācijas (1941). Atsevišķi iezīmēti latgaļi.

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos — izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas.

Ekonomika

Industrija bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Iekšpolitika

Ideoloģija

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk — "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru — "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās — padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums — tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret "nepartejiski" domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.–50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu.

Individuāla politisko negāciju kritika netika pieļauta un tika krimināli vajāta (Kriminālkodeksā bija pants "par sociālistiskās dzimtenes nomelnošanu"). Sociālo negāciju kritika tika organizēta centralizēti, veidojot atmaskojošus raidījumus TV (piemēram, Rīgas TV 70.–80. gados populārais raidījums "TV pirts"), preses slejas, karikatūras, kinofilmas, kur tika kritizēti "alkoholiķi", "ierāvēji", "birokrāti" u.c. aplami vidējā un zemākā ešelona nomenklatūras pārstāvji (valsts augstākā hierarhija netika kritizēta un tās lēmumus apšaubīt publiski nevarēja), tiem pretstatot godīgos un strādīgos "vienkāršos cilvēkus".

Ārpolitika

PSRS paplašināšanās Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) un Austrumu bloka izveide (1945-1948).

Lai risinātu tehnoloģiskās atpalicības un produktu trūkuma problēmas, PSRS bija nepieciešama attiecību uzlabošana ar Rietumvalstīm. PSRS bija nepieciešama tirdzniecība ar attīstītajām rietumvalstīm, tāpēc drīz pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas ar nozīmīgākajām Eiropas valstīm un ASV tika uzsākta attiecību normalizācija. Paralēli PSRS turpināja atbalstīt nacionālās atbrīvošanās kustības Trešajā pasaulē un cieši kontrolēt Eiropas satelītvalstis.

Austrumu bloks

Pakļautajās Eiropas valstīs PSRS pieļāva nelielu brīvību, ja netika apdraudēta padomju sistēma. Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku veidoja neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Kopš 1956. gada revolūcijas apspiešanas Janoša Kadara pārvaldītajā Ungārijā notika ekonomikas liberalizācija. Polijā zemniekiem netika uzspiesta kolektivizācija. Taču 1968. gada Prāgas pavasaris Čehoslovākijā apdraudēja padomju varas tālāku pastāvēšanu, tāpēc Varšavas līguma valstu bruņotie spēki to apspieda. Brežņeva doktrīna uzsvēra, ka komunistiskā partija ir atbildīga ne tikai par vienu valsti, bet arī par citām sociālisma valstīm, un ka neviena sociālistiskā valsts nedrīkst nostāties pret pārējām sociālistiskajām valstīm.

Ekonomiskā sadarbība starp Austrumu bloka valstīm nebija ekonomiski izdevīga. Ekonomiskajā stagnācijā slīgstošā PSRS vairs nevarēja atļauties uzturēt savus Eiropas satelītus, kuros bija augstāks dzīves līmenis nekā pašā PSRS. Vairākas Austrumu bloka valstis sāka aizņemties līdzekļus Rietumos, lai uzlabotu savu dzīves stāvokli. Tas īpaši izpaudās Polijā, VDR un Rumānijā. Polijas valdības parāds ārzemju aizdevējiem pieauga no 7,4 miljardiem USD 1975. gadā līdz 21 miljardam 1980. gadā. Investīcijas rietumu tehnoloģijās nenesa gaidīto ražošanas produktivitātes pieaugumu, un noveda pie strādnieku nemieriem un Solidaritātes izveidošanās 1980. gadā, ko izdevās apspiest tikai 1981. gada 13. decembrī, ieviešot valstī kara stāvokli. PSRS samazināja lētas naftas piegādes VDR, Ungārijai, Bulgārijai un Čehoslovākijai, lai pārdodot naftu pasaules tirgū varētu finansiāli atbalstīt Poliju.

Ķīna un Trešā pasaule

PSRS neveiksmīgi centās atjaunot 50. gadu beigās sabojātās attiecības ar Ķīnu. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas Mao Dzeduns sāka baidīties par PSRS militāru uzbrukumu. Uz abu valstu robežas 1969. gadā vairākus mēnešus turpinājās militārās sadursmes. PSRS brīdināja, ka plāno atomtriecienu pa Ķīnas militārajiem centriem. Militārie draudi noveda pie minimālas attiecību normalizācijas, 1969. gada septembrī Kosiginam Pekinā tiekoties ar Džou Eņlaju. Līdz pat 1980. gadu sākumam PSRS pie robežas ar Ķīnu izvietoja lielus armijas, aviācijas un kara flotes spēkus.

1966. gadā PSRS zaudēja ietekmi Ganā, tajā pašā laikā Indonēzijas armija iznīcināja komunistisko partiju. 1967. gadā Izraēla sakāva ar padomju ieročiem bruņotās arābu valstis. Piecus gadus vēlāk Ēģipte izraidīja padomju militāros padomniekus. Lai atgūtu ietekmi reģionā, PSRS sāka aktīvi atbalstīt radikālos režīmus Lībijā, Sīrijā un Irākā. Laikā no 1966-75. gadam PSRS jaunattīstības valstīm piegādāja ieročus 9,2 miljardu USD vērtībā. Laikā starp 1978. un 1982. gadu šis apjoms pieauga līdz 35,4 miljardiem USD.

1975. gadā PSRS un Kuba sāka sniegt militāro atbalstu marksistiem Angolas pilsoņu karā. PSRS un Kuba arī atbalsta Etiopijas marksistus 1977.-78. gada karā pret Somāliju. Dienvidjemena izveidoja PSRS aviācijas un kara flotes bāzes.

Attiecības ar ASV

ASV prezidents Džimijs Kārters (pa kreisi) un PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs paraksta bruņošanās ierobežošanas līgumu (SALT II) Vīnē (1979).

Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60to gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības. Sākās atslābuma periods. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās. Taču sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs. Papildus Angolai, PSRS 1979. gada iebrukums Afganistānā un 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Jaunievēlētais Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē.

Sports

Maskavas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija (1980).

Padomju Savienības Olimpiskā komanda 14 reizēs no 18 ieguva visvairāk Olimpisko spēļu medaļu, pie kam kopš 1952. gada Padomju Savienības sportisti vienmēr bija medaļu kopvērtējuma pirmajā trijniekā. 1980. gadā Vasaras Olimpiskās spēles notika Maskavā.

PSRS izlase tradicionāli bija ļoti stipra basketbolā gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē, vīriešu izlase uzvarēja vairākos Olimpiskajos turnīros, Pasaules un Eiropas čempionātos. PSRS futbola izlase sasniedza finālus vairākos starptautiskos turnīros, tomēr nespēja sevi parādīt kā vienu no starptautiskā futbola lielvalstīm. Tās komanda uzvarēja vairākos čempionātos (tādos kā 1960. gada Eiropas čempionāts) un sasniedza daudzus finālus (piemēram, 1988. gada Eiropas čempionātā). PSRS hokeja izlase dominēja starptautiskajā sportā, iegūstot zelta medaļas gandrīz visās Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos, kuros tā startēja.

1960. gados Padomju Savienībā uzplauka daiļslidošana, sevišķi pāru slidojumā un dejās uz ledus. No 1927. gada PSRS šaha lielmeistari bija līderi Pasaules čempionātā.

Sabrukums

Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam.^{[nepieciešama atsauce]} Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:

• Pirmās pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu u.t.t., nebija spējīga pielāgot sabiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika zaudējusi sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem Pārtikas programmas realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavērusi "dzelzs priekškaru” un devusi iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas sagrāvusi to lojalitāti valstij.
• Otru viedokli pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisījuši nevis iekšēji, bet gan ārēji cēloņi — "kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība" pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas — it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bijusi laba un dzīvotspējīga. Tā ļāvusi nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī "ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos".

Belovežas gāršas līguma parakstīšana par NVS izveidi (1991).

PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process — pārbūve (kr. перестройка), — samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām — politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs. Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja "Vienošanos par Neatkarīgo Valstu Savienības dibināšanu", kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.

Ārējās saites

• Распад СССР — PSRS izjukšana (krieviski)
• (pdf) PSRS vēsturei veltītā bibliogrāfija (krieviski)