Vēsture sauc!

(fragmenti)

Līdz XX gs. pirmajai pusei amerikāņu historiogrāfijā praktiski neierobežoti valdīja Leopolda fon Rankes idejas, t.i. vēsturi tradicionāli pozitīviski uztvēra kā empīrisku zinātni, kas pēta cilvēku sabiedrības evolūciju. Ranke un tā sekotāji centās pagātni aprakstīt “tādu, kāda tā patiesi bijusi” - rekonstruēt faktus, lai cik tie nejauši vai nepievilcīgi būtu. Faktu interpretācija netika pieļauta, jo uzskatīja, ka to konfigurāciju veido providence, tāpēc historiogrāfiju jāuzskata par “fakta apotēzi”. [1] Attiecīgi zinātni uztvēra kā vēstures likumsakarību atklāšanu, balstoties uz zināmo dokumentu un faktu izpēti.

XX gs. 20. gadu beigās, 30. gadu sākumā ASV historiogrāfijā izveidojās un sāka strauji pieņemties spēkā jauns virziens, kurš tālākajā visai spēcīgi iespaidoja vēstures filosofijas Savienotajās Valstīs attīstību. Tie bija t.s. progresisti, kurus tā nosacīti varam iedalīt divās pamatplūsmās: apoloģētiskajā un kritiskajā. Pirmie aizstāv tēzi par ASV vēstures un dzīvesveida „unikalitāti“ un specifiskumu, ASV vēsturi virzošajām īpašajām garīgajām vērtībām, apstākļiem utt. Otrie attiecīgi ir ar pretēju nostāju, un tos nosacīti var iedalīt neitrālajos un radikāļos (pēdējie: kreisi noskaņotie domātāji - marksisti, trockisti, maoisti, staļinisti u.c., - visai raiba publika, kurā kādu nebūt sistēmu izveidot nevar, tos vieno tikai “kreisums”).
Šīs vēsturnieku skolas pamatlicēji F.Džeksons, F.Terners, Č.Birds, K.Bekers, Dž.Robinsons, V.Paringtons u.c., kas reizē ar savu oriģinālu ASV vēstures koncepciju piedāvāja publikai arī jaunu skatījumu uz vēstures epistemoloģiju un vēstures filosofiju. Te visinteresantākā šķiet viņu nostāja metodoloģijā, kuru “galējā” formā 1931. gadā postulēja K.Bekers savā Amerikāņu vēsturnieku asociācijas prezidenta ziņojumā. [2]
Tajā viņš pauda savu slaveno tēzi, kas kopš tā laika ir pastāvīgs diskusiju objekts amerikāņu historiogrāfijā un vēstures filosofijā: “katrs pats sev ir vēsturnieks”. Tas nozīmē, ka vēsturisku faktu jāmeklē nevis arhīvu dokumentos, bet gan ļaužu domās, attiecīgi, vēstures pētniecība ir cilvēku iztēles lauks. Tajā atrastās zināšanas par vēsturiskajiem notikumiem kļūst par vēstures faktu. Pie tam tas tieši atkarīgs no vēsturnieka kā zinātnieka un personības subjektīvās pašizjūtas, kā arī no vispārējā gara laikā, kurā dzīvo šis vēsturnieks. Tā kā katrs vēsturnieks ir profesionālis, t.i. pārvalda un operē ar kategorijām un savas zinātnes metodoloģiju, tad viņa iegūtās zināšanas kaut arī nav absolūti adekvātas objektīvajai realitātei, tomēr ir savā ziņā faktu un izdomas sintēze, un šāda situācija ir pilnīgi normāla historiogrāfijai, kura brīvi attīstās.
Atšķirībā no Rankes, K.Bekers uzskatīja par pieņemamām visu veidu vēstures interpetācijas un to patvaļīgu ievietošanu naratīvā. Vēstures zināšanas viņš uzskatīja par bezgalīgi relatīvām, kas, kā norāda viņa kritiķi, galu galā var novest pie galēja subjektīvisma pesimisma, raugoties uz iespēju gūt patiesas zināšanas. [3]
Bekera skolnieks Č.Birds visumā pieturējās pie sava skolotāja metodoloģiskajiem uzskatiem, taču savos uzskatos nebija tik kategorisks. Kopā ar A.Vagtsu uzrakstītajā publikācijā “Domu plūsmas historiogrāfijā” [4] Birds visai noteikti norobežojas no visu veidu pozitīviskā historicisma, kas mums asociējas ar tradicionālo historiogrāfiju Rankes, Meinekes, Burgharda u.c. stilā: “Pēc daudzu vēstures izpratņu caurskates vēsturnieks var, ja spēj, beidzot izlemt, vai viņš vēlas rakstīt par vēsturi Apgaismības stilā, vai kļūt par tās upuri Rankes manierē.” [5] Apgaismības stilu Č.Birds saprata kā iespēju historiogrāfijā realizēt filosofisku pieeju, t.i. ētikas, estētikas un vēsturnieka subjektīvās pozīcijas sintēzi, paralēli praktiski (faktogrāfiski) pārbaudot iegūtos rezultātus. Savos rakstos “Rakstītā vēsture kā izdomas akts”, “Sociālo zinātņu daba attiecībā pret objektīvu izpēti” [6] Č.Birds mēģina rast tādu metodoloģiju, ar kuras palīdzību būtu iespējams lokalizēt vēstures un analītiskās atziņas to sociālajā kontekstā. Pēc viņa domām tā varētu būt vēstures filosofija.
Č.Birda noslieci uz relatīvismu, atšķirībā no K.Bekera pozīcijas, kurš uzskatīja, ka vēstures interpretācijas procesā ir neierobežots skaits izziņas shēmu, varam uzskatīt - kā viņš pats izteicās, - par zināmā mērā “ierobežotu”. Tā tas varētu būt, jo Č.Birda koncepcija ņem vērā pētījuma neizbēgamo subjektīvā minimumu un ļauj vēsturniekam pašam izvēlēties pēc viņa domām visadekvātākās vēstures interpretācijas un reprezentācijas formas un veidus. Bekers un Birds, nostājoties pret fon Rankes izveidoto vēstures ideālu, noformulēja angloamerikāņu zinātnei prioritāru uzdevumu, kas nākošajās desmitgadēs transformējās par jaunu vēstures epistemoloģiju. Rezultātā 40. un 50. gados tas izvērsās par karstu diskusiju starp Rankes skolas un Birda skolas sekotājiem. Šajā strīdā pēdējos apsūdzēja „amerikāņu unikalitātes“ idejas graušanā.

XX gs. 30.-40. gados norisa paaudžu maiņa progresistu aprindās, un tas ļāva no jauna nostiprināties vispirms apoloģētiskajam, bet pēc tam arī radikāli kritiskajam virzienam ASV historiogrāfijā. Tas nav nekāds brīnums, jo vēstures zinātne ASV vienmēr bijusi pamatā orientēta uz pašu valsts vēstures pētniecību, notikumus ārpus uztverot tikai kā tās fonu. Lielākajai daļai amerikāņu sabiedrības nebija pieļaujama pat doma par amerikāņu vēstures relatīvu pārskatīšanu.

60. gados uz vispārējā sabiedrības industrializācijas un eksakto zinātņu glorificēšanas fona izveidojās t.s. jaunās vēstures skola, kura postulēja, ka pasauli ne teorētiski, ne empīriski nav iespējams izskaidrot tikai ar vēsturiskās analīzes palīdzību. Universālās, visu izskaidrojošās sabiedrības attīstības teorijas jārada, aktīvi izmantojot arī citu, tai skaitā arī eksakto zinātņu atziņas un metodes. Rezultātā redzam gandrīz totālu amerikāņu historiogrāfijas „scientizāciju“, izmantojot galvenokārt kliometriju. “Par zinātnisku tagad uzskatāma tā vēsture, kurā izmanto starpdisciplinārās metodes; pieaug vēstures “zinātniskums”. Obligāta nu ir prasība vēsturisko faktu zinātniskai pārbaudei. Bet līdz ar specializācijas pieaugumu ir sākusies pašas vēstures zinātnes sašķelšanās atsevišķās disciplīnās.” [7]
Attiecīgi jaunās paradigmas apstākļos likumsakarīgi bija atkal pieaugusi interese par savulaik fon Rankes izvirzītajiem objektīvas vēstures izpētes principiem. H.Meijerhofs par to izsakās: “Formā, kas raksturīga XIX gs., mūsu laiks demonstrē vēstures zinātnes grūtību kulmināciju. Bez tam mūsdienu vēsturiskumam nu jārod sava izeja no šīs visai sarežģītās situācijas”. [8] Izeju amerikāņu vēsturnieki saskatīja vai nu centienos atteikties no naratīva kā tāda, par labu zinātniskam aprakstam, vai mēģinājumā saprātīgi saskaņot scientismu ar naratīvu fon Rankes garā. Rezultātā 70. gadu sākumā vēstures zinātni ASV pārņēma meklējumu krīze, kuras sekas jūtamas vēl šodien.
Kā par to izsakās Hamerovs: “Spilgtākais šīs krīzes aspekts ir vēsturnieka novirzīšanās no tās svarīgās lomas, kāda vēstures zinātnei vienmēr bijusi sabiedrības acīs”. [9] Pēc viņa domām tradicionālā vēsture līdz nesenam laikam patiesi deva iespēju saprast pagātni un prognozēt nākotni. Taču īpašu apakšdisciplīnu parādīšanās visu “veco” vēsturnieku solījumus ietinusi neprognozējamības miglā. Hamerovs šīs krīzes iemeslus redz pretrunās starp “jauno” un “veco” vēsturi, kas izpaužas vēstures zinātnes sadrupšanā un epistemoloģisku modeļu skaita pieaugumā bezjēdzīgā bezgalībā. Bez tam liela ietekme ASV historiogrāfijā 60. gados bija strukturālismam, ko saprata Fuko naratīva, Levī-Strosa atruktūrantropoloģijas, Kuna paradigmu struktūru garā.
Strukturālisms izpaudās “intelektuālo” vēsturnieku koncepcijās, kuri par cilvēku kultūru un uzvedību nosakošajām un kārtojošajām struktūrām  pirmkārt uzskatīja estētikas, ētikas un retorikas kategorijas, otrkārt -  ģeogrāfiskos un klimata faktorus.

70.-80. gados ASV vēsturnieki atteicās no strukturālisma līdz ar modernistisko pētījumu paradigmu par labu poststrukturālismam un dekonstruktīvismam, padarot postmodernisma analīzes paradigmu par vadošo vēstures filosofijas teorijās.
1988. gadā tika publicēts P.Novika darbs “Šis cēlais mērķis: objektivitātes jautājums un vēsturnieka profesija Amerikā”. [10] Līdz pat šim brīdim daudzi to uzskata par spēcīgāko sociālkulturoloģisko pētījumu mūsdienu amerikāņu historiogrāfijā. Tajā Noviks akcentē divus galvenos aspektus: pirmkārt, tāpat kā Hamerovs, arī viņš uzskata, ka šodien amerikāņu vēsturnieku vidū populārākas un ar lielāku ietekmi ir nevis viņu kolēģu idejas, bet gan politologu (Dž.Roulzs, B.Mūrs, V.Bernheims), sociologu (P.Sorokins, Č.Tilli, T.Skolpols), antropologu (S.Mincs, K.Girtcs), filosofu/valodnieku (A.Danto, D.Serls, N.Rišers, L.Vitgenšteins) u.c. koncepcijas. Šāda situācija draudot amerikāņu vēsturniekiem ar to profesionālās identitātes zaudēšanu. Otrkārt, fon Rankes sekotāju aizstāvētā objektīvo vēstures zināšanu ideja nav nekas vairāk kā jauka ilūzija, kuru praksē īstenot nav iespējams. Noviks uzskata, ka postmoderna epistemologiskais apvērsums un jaunās vēstures attīstība skaidri parāda, ka vēsturniekiem nav konkrētas secīgu paņēmienu sistēmas, un patiesi “katrs pats sev ir vēsturnieks”. Postmoderna kulturoloģiskā paradigma stimulē krīzi vēstures zinātnē, taču mainīt objektīvos izziņas apstākļus nedrīkst.
Protams, vēstures zinātnē ASV vienmēr bijis gana plašs dažādu virzienu un domu spektrs, taču, kā 1994. gadā tika pausts Amerikas vēsturnieku asociācijas 87. kongresa gala dokumentā, tik plaša sašķeltība šodien izteikti veicinot amerikāņu vēsturnieku kopienā provinciālismu domāšanā un hiperapakšdisciplināru norobežošanos.[11]
Šo Novika skatījumu vairāk vai mazāk šodien atbalsta lielākā daļa amerikāņu vēsturnieku. Labs paraugs ir A.Aplbī, L.Hanta un M.Džeikoba grāmata “Sakot patiesību par vēsturi” [12], kurā autori analizē amerikāņu historiogrāfiju angloamerikāņu zinātnes evolūcijas kontekstā. Te viņi izdala trīs apkopojošus modeļus tās attīstībā: 1) varoņu modeli, kuru savulaik radīja Ņūtons, Bēkons, Dekarts, un kurā vēsturnieks pozicionē sevi kā bezkaislīgu pagātnes pētnieku; 2) imanentu objektīvu sociālās attīstības modeli, kas izpaužas Herdera, fon Rankes un Hēgeļa idejās par vēsturisko patiesību, un idejās par progresu un cilvēka un sabiedrības evolūciju O.Konta, Č.Darvina un K.Marksa koncepcijās. (Pēc autoru domām visbūtiskākās amerikāņu historiogrāfijai izrādījušās Marksa, Vēbera un Dirkheima koncepcijas. Tieši tās inspirēja trīs lielāko vēstures interpretētāju skolu parādīšanos XX gs.: marksismu, annāles un amerikāņu modernismu); 3) nacionālo modeli, kurš absolutizē nacionālo historiogrāfiju, konkrēti – ASV vēsturi. Savienotajās valstīs vēstures zinātne, pēc autoru domām, vienmēr balstījusies uz ideju par amerikāņu mentalitātes un dzīvesveida unikalitāti, ar ko tā arī atšķiras no vēstures zinātnes Eiropā.
Aplbī, Hants un Džeikobs uzsver, ka šodienas amerikāņu vēsturniekiem nekas cits neatliek kā pētīt savas disciplīnas filosofiskos pamatus: “Konstatējuši negatīvo un pozitīvo patiesībā un relatīvismā, vēsturnieki nespēj saprast, ka tā arī turpmāk būs viņu ikdiena. Acīmredzot nepieciešams no jauna pārdomāt patiesības un objektivitātes jēdzienus.” [13] “Skepticisms un relatīvisms jautājumā par patiesību ne tikai zinātnē, bet arī vēsturē un politikā, cauraudis visu amerikāņu sabiedrību”. [14] Autori pārliecināti, ka tieši postmodernisms ar savu modernisma būtības kritiku ir reanimējis relatīvismu vēstures zināšanās, sagraujot visus politisko un intelektuālo institūtu teorētiskos pamatus un iegrūdis vēstures zinātni ASV dziļā krīzē. Paralēli šie vēsturnieki atzīst zināmu teksta un vārdu strukturizējošo lomu vēsturiskajā izpētē, galvenokārt artikulizējošu pētošā subjekta un izpētes objekta kontaktus. Sevi viņi dēvē par praktiskajiem reālistiem.

“Praktiskais” jeb “iekšējais reālisms”, tā ir pozīcija, kuru noformulēja un filosofijā aizstāvēja Harvarda universitātes profesors H.Patnems. [15] Saskaņā ar viņa viedokli, “praktiskais reālists” vienmēr apzinās, ka aplūkojamās teorijas tēzes ir vai nu patiesas, vai nepatiesas. Tas, kas tās tādas padara, ir “iekšējs”, racionāli pieņemams, taču tas nav ne izjūtu/uztveres akts, ne apziņas un ne valodas struktūra.
Patnema uzskatus ne vienu reizi vien nopietni kritizēja [16] par to acīmredzamo polisemantiskumu jeb postulējamā “iekšējā” nenoteiktību, ka nepieciešams konkrēti precizēt, ko viņš saprot ar šo nedefinēto “iekšējo”. Aplbī, Hants un Džeikobs to nedara, līdz ar to tā arī netop skaidrs, kā pēc viņu domām nodalīt patieso no nepatiesā vēstures notikumos. Acīmredzot nepietiek tikai pateikt, ka vēstures realitāte dominē pār vēstures teoriju. Nepieciešams parādīt, kā šī dominante realizējas. It kā to cenšoties darīt, autori cenšas “aizlauzties līdz pašai vēsturiskās objektivitātes sirdij” [17], taču nonāk pie secinājuma, ka “profesionālu vēsturnieku pastāvīgi ierobežo sarežģītu noteikumu tīkla valgi. Šo noteikumu ietvaros acīmredzamā parādīšana zināmā mērā ierobežo faktiskos secinājumus, kādus tas var veikt kā vēsturnieks” [18], un tieši tas kavējot objektīvu vēstures izpēti un izklāstu. Taču autori nepaskaidro, kas tie par ierobežojumiem, neraksturo tos - kas ir visai būtiski, - jo tad varētu saprast, cik daudz vēsturnieks spēj būt objektīvs vai kas viņam liedz viscaur būt objektīvam. Viņi ietur praktiskā reālisma realizācijas stratēģiju kā “relatīvisma, cinisma un nihilisma” historiogrāfijā noliegumu, balstoties uz pragmatisma postulātiem.

Šādi vēstures zinātne ASV vienmēr ir stimulējusi filosofiski vēsturisku ideju rašanos un attīstību – sākot ar fon Rankes koncepciju, caur absolūto vai ierobežoto Bekera/Birda relatīvismu, līdz pat mūsdienu vēsturnieku pragmatismam jeb “praktiskajam reālismam”. Vēstures zinātnes attīstības vektors pakāpeniski kļuva patstāvīgs un spējīgs mainīt virzienu, pievēršoties tām vai citām problēmām, kuras konkrētajā brīdī visvairāk komplementāras vēstures filosofijas zināšanām un kopējai situācijai humanitārajās zinātnēs.

Šī interese par pragmatismu ir otrā - pēc vēstures kopējās determinētības, - mūsdienu ASV vēstures filosofijas raksturiezīme. [19] Interešu un orientāciju dažādība, izcelsmes neskaidrība visai apgrūtina pragmatisma definēšanu. Vispārinot, mūsdienu amerikāņu historiogrāfijā pieņemts par visrelevantākajām uzskatīt Dž. Duī idejas, jo tās izpaužas hermeneitiskā intuitīvisma, Heidegera, Gadamera, Gaseta, Rikera, Ārona ideju gultnē, kaut tieši Duī, lai popularizētu pragmatismu, to reprezentēja visai tēlaini un naratīvi, kas neizbēgami noveda pie pragmatisma diskursa vienkāršošanas un shematizācijas.
Rortijs par to izsakās: “Duī eksperimentālisms, kas dominēja cerīgākajā laikā, nebija “īsta” vēstures filosofija, bet gan vienkārši konkrētu uzskatu racionalizējoša apoloģija” [20], noliedzot galveno Duī filosofijā – tā zinātniskās metodes koncepciju. Viņš uzsatīja, ka Duī metode nav nekas cits kā uz jēdziena “scientific” balstīts maldinošs modelis. Šī vārda semantika pamatā kalpo dabaszinātņu līmenī un nav piemērota humanitāro zinātņu aprakstā. Tāpēc “simts gadus amerikāņu pragmatisms svārstījies starp tieksmi pacelt kultūru kā tādu dabaszinātņu epistemoloģiskajā līmenī un tieksmi pazemināt dabaszinātņu epistemoloģisko līmeni līdz mākslas, reliģijas, politikas līmenim”. [21] Rortijs šajā gadījumā piedāvā svītrot jēdzienu “metode” Duī koncepcijā, nomainot to pret “stils”. Arī tad saglabāsies zināms interešu objekta izpētes veids, taču nesakārtotas poētiskas domāšanas un intuīcijas sintēzes veidolā. Kā norāda Ž.K.Volfs, “pragmatisms bez metodes mūs noved pie alternatīva apraksta… bet Rortija naidīgā attieksme pret metodi to dara svešu pragmatisma garam”. [22]
Volfs ar savu “alternatīvo aprakstu” domā to, ka neopragmatisms transformē izpētes objektu tā kā to prasa dotais brīdis, atbilstoši šajā brīdī šķietami vissvarigākajam, izmanto tās hipotēzes un teorijas, kuras rādās simpātiskākas un labākas par citām. Ar to viņš aizstāj pragmatisma pamattēzi - kognitīvo produktu vērtējuma objektīvo kritēriju meklējumus, - ar “lielu daudzumu individuālu iespaidu. Mūsu acu priekšā sabrūk klasiskā pragmatiskā pieeja, kura intelektuālo artefaktu racionālo pareizību saskatīja to spējā būt efektīvam līdzeklim veiksmīgai mūsu ārpusteorētisko jautājumu risināšanā”. [23] “No metodes atbrīvotais pragmatisms” jau ir postmodernisma ēras pragmatisms.

Orientācija uz pragmatismu amerikāņu historiogrāfijā devusi divus visai svarīgus momentus: šauru jautājumu un tēmu izpētes akcentēšanu un politizācijas procesa sākšanos. Neopragmatisma diskursa un case-study (atsevišķā izpēte) kā likumsakarīgu postmoderniskās domas sašķeltības seku stimulētā vēstures zinātne tagad koncentrējusies vairāk uz “mazo” vēsturisko situāciju - holokausts, III reiha politika, Vjetnamas karš u.tml., - izpēti. Tas izskaidrojams ar vispārējo tendenci mūsdienu vēstures filosofijā atiet no A.Smita vai K.Marksa garā būvētām grandiozām ontoloģiskajām sistēmām.
XX gs. pirmajā pusē vēstures zinātne vēl saglabāja globālas situācijas, ilgtermiņa procesus, ideoloģiskās tendences utt., savukārt mūsdienās makrolielumus visai būtiski papildina detaļu pētniecība (vēstures vērojuma koncentrēšana, aplūkojot tikai vienu ciemu, apvidu, pilsētu vai tās daļu, atsevišķu vēsturisku notikumu, sociālu grupu, ģimeni utt.). Šāda veida mikrovēsture kvalitatīvi paplašina vēstures izpētes iespējas, kaut arī ietver sevī, kā izsakās J.Kokki, bīstamu tendenci uz mikrovēstures sīkumainību. Par izpētes objektiem mazās vēsturiskās situācijas tiek izvēlētas pēc tā, cik liela (pozitīvi vai negatīvi) un raksturīga ir to politiskā vai ētiskā loma vēsturē. Rortijs raksta, ka šodien “dabai un zinātniskajai patiesībai kopumā ir maza nozīme un ir laiks ķerties pie vēstures”. [24] Mazās vēsturiskās situācijas pēta ne tikai pozitīviski orientēti “praktizējošie vēsturnieki”, bet arī to kolēģi – postkonstrukturālisti un dekonstruktīvisti.
Tā visa rezultātā dabiskā ceļā izveidojās situācija, ka pēdējās desmitgadēs viens no vadošajiem vēstures filosofijas virzieniem ASV ir dekonstruktīvisms. Amerikāņu dekonstruktīvisms orientēts uz Deridā dekonstrukcijas variantu, akcentējot tā analīzes tehniku un lielo literatūras pētniecības lomu. (Pēdējais izskaidro Jēlas universitātes dekonstruktīvistu skolas dominēšanu.) Šis vēstures filosofijas virziens koncentrējas uz literatūru un mākslu: literatūra ir nevis vienkārši teksts, bet reizē arī tā lasīšanas process un reakcija uz izlasīto. Lasīšanas stratēģija izpaužas ne tik daudz iedziļinoties ar atklājumiem, nozīmi un iespējām bagātinošā tekstā, cik iekļūstot valodā un, attiecīgi, dekonstrukcijas būtībā. “Es piedāvāju salīdzināt vēstures rakstīšanu nevis ar zinātni, bet ar reālismu literatūrā un tēlotājmākslā. Šai analoģijai jākļūst par vēsturnieka darba pamatu,” – aicina poststrukturālists F.Ankersmits. [25]
No šīm pozīcijām īsteno vēstures dekonstrukciju jaunie intelektuāļi, virziens, kurā vēsturnieki noformulējuši vēstures zinātnes lingvistisko versiju - tās centrālais izpētes objekts ir naratīvs kā vēstures interpretācijas līdzeklis un vēsturiskā naratīva valoda kā pašas vēstures valoda. Pie tam te ar naratīvu saprot nevis tikai īpašu aprakstošo tekstu, bet jau kā spriedumus jeb diskursus, analītiskas zināšanas. Jaunie intelektuālie vēsturnieki jeb jaunie vēstures filosofi savu attieksmi pamato ar to, ka reālā pasaule esot tikai pēctecību ķēde, kurai ir prenaratīva struktūra. Lai to aprakstītu, saprastu un izskaidrotu, nepieciešams to naratīvi konfigurēt. Īpašu interesi te raisa vēsturiskā naratīva teksta references un retoriskie modi. Šis virziens - H. Vaits, D. La Kapra, H. Kelners, S. Banns u.c., - balstās uz mūsdienu literatūras teorijām, it īpaši uz R. Barta, tel kela grupas koncepcijām, kā arī uz Deridā, Fuko, Rikera un Rortija filosofiskajām idejām, pie tam pēdējam tiek veltīta īpaša uzmanība, jo viņš taču nāk no pašu amerikāņu vēstures filosofu aprindām.

R.Rortijs ir viens no nedaudzajiem mūsdienu vēstures filosofiem ASV, kurš var stāties līdzās lielākajām XX gs. autoritātēm filosofijā. Būdams piederīgs analītiskās filosofijas paradigmai, viņš tomēr izrādījās tik ļoti atvērts Dilteja, Heidegera, Deridā un Fuko kontinentālā diskursa stilam, ka paralēli analītiskajiem analīzes paņēmieniem tikpat veikli realizē arī poststrukturālisko un dekonstruktīvo filosofiskās izpētes metodoloģiju. Tomēr neraugoties uz to 1991. gadā savā darbā “Esejas Heidegeram un citiem” [26] viņš cenšas norobežoties no jēdziena postmoderns: “Šķiet, labāk ir vērtēt Heidegeru un Deridā vienkārši kā postnīčeāniskus filosofus, t.i. atvēlēt viņiem īpašu vietu konversionālajā secībā no Dekarta caur Kantu un Hēgeli pie Nīčes, nekā uzskatīt viņus par radikālas “atkāpes” iniciatoriem un indikatoriem”. [27]
Šāda modernisma un postmodernisma diskursu atdalīšana izceļas ar krasu norobežošanos, kuru piedāvāja jau Deridā un Lotars, un Rortijs vairākkārt atkārtojis. Viņš atbrīvoja pragmatismu no metodes tieši tāpat kā kontinentālo filosofiju postmodernisms atbrīvoja no “dziļuma” - tās tradicionālās koncepcijas, - uzskatot, ka pragmatisms un kontinentālā filosofija šajā brīvībā varētu apvienoties. Esejā “Pragmatisms, relatīvisms un iracionālisms” [28] Rortijs uzlūko Džemsu un Duī kā vēstures filosofus, kuri sarāvuši saikni ar kantisko epistemoloģiju, un salīdzina to idejas ar nīčeānisko “antifilosofisko” pozīciju. Ja no Duī darbiem izmestu “metodi” - pārliecināts Rortijs, - tad to droši var uzskatīt par Feijerabenda “Pret metodi” priekšvēstnesi. Kā zinām, Feijerabends viskrasāk noformulējis postmodernisma epistemoloģiskās pretenzijas: “Racionālisma striktās metodes jeb striktās teorijas ideja balstās uz pārāk naiva prekšstata par cilvēku un tā sociālo apkārtni. Ja ņemam vērā visu milzīgo vēsturisko materiālu un necenšamies to “attīrīt” par labu saviem cēlākajiem instinktiem (nodomiem) vai vēlmei panākt intelektuālu drošību līdz skaidrības, precizitātes, “objektivitātes” un “patiesuma” pakāpei, tad kļūst skaidrs, ka pastāv tikai viens princips kurš pastāv visos apstākļos un visās cilvēces attīstības stadijās – “pieļaujams ir viss”. [29] Pats Feijerabends un postmodernisti šo epistemoloģisko plurālismu mīl dēvēt par “metodoloģisko anarhismu” tai ziņā, ka lai sagrautu tradicionālās metafizikas būvi un radītu jaunu filosofiju, derīgs ir viss.
Šajā ziņā Rortijs ar viņiem solidarizējas un attīstot, piedāvā pats savu postmodernās epistemologijas variantu. Pēc viņa domām dradicionālās filosofijas problēmas īstenībā ir pseidoproblēmas, un to formulējums atkarīgs tikai no “vārdnīcas”, kas izmantota to konstruēšanā. Savā grāmatā “Filosofija un dabas spogulis” [30] Rortijs izklāsta savas koncepcijas būtību. Viņš uzskata, ka apkopot visu mūsdienu vēstures filosofiju “vienā filosofijas vārdnīcā būtu tikpat dīvaini kā ietilpināt to preklasiskā laika animisma vārdnīcā”. [31] Rortijs rekonstruēja kartēzisko epistemoloģiju no apziņas filosofijas (philosophy of mind) skatu punkta, vienlaikus paliekot uzticīgs Vitgenšteina inspirētajai jēdzienisko struktūru plurālisma idejai. Viņš uzskata, ka tikai līdz ar apziņas kā forum internum jēdziena parādīšanos - ko pirmais ieviesa Dekarts, - kurā atspoguļojas pasaules izpratne kā tāda, sākas mūsdienu Rietumu filosofija, pieļāvums, ka apziņa ontoloģiski atdalīta no matērijas. Antīkajā filosofijā šī tēze paredz hipostāziskas universālijas, kas balstās uz burtiskām Platona un Aristoteļa filosofijas metaforām. Ja kāds modelē zināšanas sengrieķu paradigmā, tam jāpieļauj, ka pastāv šādi universāli objekti, ko uztver tikai gars. Līdz ar to, uzskata Rortijs, intelekts šajā paradigmā ir sava veida spogulis, kurā redzami gan dabas, gan nemateriāli objekti. Tāpēc Rortijs apsūdzēja klasisko grieķu filosofiju intencionalitātes un realitātes nomināliskā separācijā.
Ontoloģiski neatkarīgās apziņas kartēziskā koncepcija atšķiras no sengrieķu. Te forum internum pasaule (materiālā un nemateriālā) atspoguļo pati sevi un, pētot spoguļa (pasaules) gludo virsmu, mēs rodam zināšanas par pasauli. Rortijs uzskatīja, ka sengrieķu un kartēzisko apziņas koncepcijas apvieno tas, ka “abas nonāk pie dabas “spoguļa” tēla un abas… vienādi nesvarīgas”. [32]
Kopš Dekarta laikiem visi filosofi vienisprātis, ka forum internum, kuras pētniecības operācijas saprotam kā pilnīgas, ir vienīgais patiesības patvērums. Attiecīgi, tikai tos apgalvojumus, kas izgājuši caur forum internum “dzirnavām”, var uzskatīt par zināšanām. Kanta kritiskā filosofija kļuva par Rietumu filosofijas epistemoloģijas evolūcijas apogeju. Taču patiesībā, kā uzskata Rortijs, Dekarta inspirētā epistemoloģija nav nekas vairāk kā vēsturiska nejaušība. Izmantojot Vitgenšteina, Kvina, Deividsona, Selarsa un Kuna darbiem aizgūtu argumentāciju, Rortijs cenšas sagraut jēdzienu forum internum kā patiesības glabātuvi. Viņš parāda, ka ja eliminēt mentālo (mentalistic) valodu, kas radusies nekritiski pieņemot jēdzienu forum internum, nekas būtisks pāri nepaliks. Līdz ar to skaidrs, ka epistemoloģija, kuru mēs līdz šim esam izmantojuši, ir apšaubāma jau pašos pamatos. Rortijs neredz principiālas atšķirības starp diviem epistemoloģijas izpratnes veidiem: aristotelisko, kas balstās uz formālo loģiku un normatīvo zinātnes filosofiju (propozīciju), un dekartisko, kas pamatojas uz zināšanu acīmredzamības postulātu (percepciju).
Pēc viņa domām tas nozīmē, ka problēmas, kuras īstenībā skar valodas un realitātes attiecības, nedrīkst transformēt par problēmām, kas attiecas uz mūsu apziņas darbību. Tās var atrisināt, definējot valodā to, kam mēs patiesi ticam un kāpēc mēs to darām. Līdz ar to racionalitāte pēc Rorti domām ir pastāvīga mūsu skaidrojumu un problēmrisinājumu paškorekcijas ikdienas pozīcija, un zināšanu uzticamību nodrošina tieši šī pozīcija, nevis Dekarta forum internum. Izziņas operācijas ir “uzvedības jautājumu” rašanās pamatā. Ne anglosakšu analītiskās filosofijas empīriskie principi, ne kontinentālās filosofijas ideālistiskie principi nespēj leģitimizēt racionālo diskursu. To var īstenot tikai komunikāciju praxis. Epistemoloģiskās problēmas var atrizināt, vienīgi aplūkojot kādas ir valodas un realitātes attiecības. Tādējādi Rortijs pakļāva dekonstruktīvismam tradicionālo epistemoloģiju un norādīja, ka maksimālu rezultātu sasniegšanai nepieciešams jebkuru problēmu pārveidot semantikas valodā, risināt tās valodas struktūrā un neaizmirst, ka nav vienas patiesības visām valodām – dažādas valodas lieto dažādas valodas. Valoda nav vienkārši kādas atseviškas realitātes spogulis, bet gan šīs realitātes daļa.

Šīs Rorti idejas gadsimta beigās pilnībā pārņēma jaunie vēstures filosofi ASV. “Spogulis” … ir uzbrukums epistemoloģiskajai tradīcijai un… tam ir ne tikai tīri teorētiska, bet arī izteikti vēsturiska nozīme”, [33] spriež F.Ankersmits. Par savu pamatuzdevumu jaunie vēstures filosofi - poststrukturālisti un dekonstruktīvisti, - uzskata vēstures pētniecību no lingvistikas pozīcijām, un tāpēc, izmantojot Rortija argumentāciju tradicionālās Rietumu epistemoloģijas kritikā, dēvē visu nelingvistisko vēstures filosofiju par epistemoloģiju. Tajā viņi iekļauj gan pozitīvismu, gan analītisko hermaneitiku, gan valodas analītisko filosofiju. Rortijs šajā gadījumā viņiem ir tīkams ne tikai tāpēc, ka ir “tikai filosofs”, bet arī tāpēc, ka viņš plaši izmanto literatūrzinātni un retoriku savu ideju pierādīšanai. It sevišķI Rortija krasā nostāja pret pārlieko filosofiskā diskursa “sausumu” (dryness), jo vēstures pētījumiem izteikti pietrūkst mākslinieciskās kreativitātes līdzekļu, un vēlme tajā ieviest retorikas elementus uzskatot, ka lai pastāstītu, kāda patiesībā bijusi realitāte pagātnē, nedrīkst aprobežoties tikai ar esošajiem sava laika zinātnes jēdzienu standartiem. Jaunie vēstures filosofi jeb jaunie intelektuālie vēsturnieki uzskata šo Rortija tēzi par ļoti pamatotu un veido savus vēstures naratīvus, maksimāli izmantojot retorikas diskursu.
Paralēli Rortijam, Deridā un Fuko, visai fundamentāli jauno intelektuālo amerikāņu vēsturnieku filosofisko un vēstures izpratnes ideju attīstību ietekmēja Pola Rikēra domas. Rikēra darbs “Laiks un naratīvs” [34] viņus valdzina ar divām pamattēzēm: par vēstures naratīva imperatīvo metaforiskumu un vēstures valodas autonomiju. Pēc Rikēra domām naratīvs ir “heterogēnismu sintēze”, kurā dažādi cilvēka dzīves momenti - mērķi, līdzekļi, mijiedarbība, rezultāti, - ir sintezēti un harmonizēti. Līdzīgi kā metaforas naratīvs ir “semantiska inovācija”, kas ievieš pasaulē ko jaunu ar valodas palīdzību. Tā vietā, lai aprakstītu pasauli kāda tā ir, naratīvs apraksta pasaules metaforu un ir spēja “tā saskatīt”. [35] Šajā ziņā Rikēram naratīva struktūra atdalīta no reālās pasaules: “Sākuma, vidus un gala [36] ideja nav ne pieredzes rezultāts, ne reālas darbības iezīme, bet tikai poētiskas organizācijas rezultāts”. [37] Ja, saskaņā ar Rikēru, naratīva loma ir ienest pasaulē ko jaunu un šis jaunais ir heterogēnismu sintēze, tad naratīvs piešķir pasaulei tādas iezīmes, kādas tai realitātē nepiemīt. Naratīvs reapraksta pasauli jeb, citiem vārdiem sakot, apraksta to “kā būtu”.
Šajā ziņā naratīva struktūra pieder tikai vēsturiskajam tekstam, un tieši tas, kā uzskata Rikērs, “paplašina” realitāti, mūsu spēju saprast pašiem sevi un to, ka iespējams, naratīva mimezis [38] nav vis imitācija, bet realitātes radīšana. Šajā aspektā naratīva valoda ir unikāla.
Šīm Rikēra idejām jaunie intelektuālie vēsturnieki piešķir ļoti lielu nozīmi. Naratīvs tiem nav vis tikai viens no iespējamiem veiksmīgiem notikumu aprakstīšanas veidiem - tā struktūra jau ir pašos šajos notikumos. Naratīvs ir tālu no formālas notikumu izkropļošanas, gluži otrādi - naratīvie pētījumi ir notikumu pamatiezīmju attīstīšana. Laikā, kad citi par varītēm uzsver kardinālo atšķirību starp naratīvu un realitāti (piemēram, pozitīvisti), naratīva vēstures filosofija uzstāj uz to ciešo saistību, pat formu kopību.
Tajā pašā laikā amerikāņu jaunie vēstures filosofi kritizē Rikēru par to, ka viņam naratīvs kļūstot nozīmīgs tikai tad, kad top par temporālās eksistences nosacījumu. Rikērs uzskata, ka laiks būtiski ietekmē naratīva struktūru, kaut arī ir “nenoformējies un klusējošs”. [39] Viņi apsūdzēja Rikēru par atgriešanos pie fundamentālisma epistemoloģijas, ko pats Rikērs tā kritizējis. Tie saskatīja bīstamas iezīmes arī Rikēra filosofijas loģikas fenomenoloģiskajā pamatā. Viņš sliecoties ieslēgt vēstures naratīvu individuālā vēstures aģenta retrospektīvas rāmjos, izmantojot plašu materiālu no fon Vrigta, kurš pēc jauno intelektuāļu domām vispār nav naratīvists, bet gan epistemoloģists, jeb konkrētāk, analītiskās hermaneitikas adepts. Ar fon Vrigda ideju palīdzību Rikērs mēģinot pāraprakstīt atsevišķus pagātnes fragmentus, reducējot tos uz Vrigda “kvazinotikumiem”, “kvaziraksturiem” utt. Viņš pat cenšoties neitralizēt naratīva ieguldījumu vēstures zinātnē, tāpēc no Rikēra koncepcijām tie ņem tikai divas jau pieminētās tēzes, noraidot pārējo viņa naratīva filosofiju kā “vēl neattīstītu”.

Jaunie intelektuālie vēsturnieki uzskata, ka vēstures naratīvs nav vis temporāli organizēta notikumu secība (progresija), bet pirmām kārtām autora un naratīva lasītāja dialogs. No šejienes izriet to nerimstošā interese par mūsdienu literatūras teorijām, lielāko tiesu par poststrukturālisma literatūrkritikas praksi, ko realizē literātu grupa, kura 60. gados Francijā izdeva žurnālu “Tel Quel” (Ž.Delēzs, J.Kristeva, R.Barts u.c.).
Īpašu viņu uzmanību piesaistījušas Barta idejas par dekonstrukcijas būtību un naratīva pamatiezīmēm. Tāpēc visbiežāk citēts un analizēts ir Barta darbs “Autora nāve” (1968), kurā Autora vietā Barts liek Vēstuli un sludina pēdējās indiferentitāti, identitātes neesamību, absolūto neitralitāti, t.i. saprot Vēstuli kā “jebkuras balss destrukciju”. [40] “Tikko kā autors ir aizvākts, absolūti velti kļūst jebkuri centieni tekstu “atšifrēt”… Vēstule pastāvīgi rada jēgu, kas tūdaļ pagaist, notiek sistemātiska jēgas izdalīšanās”. [41]
Balstoties uz šo tēzi, amerikāņu jaunie intelektuālie vēsturnieki paģēr, ka vēstures naratīva tekstā nav tāda notikuma, kam būtu absolūti fiksēta nozīme, arī tāda, kādu notikumam parasti piešķir naratīva autors. Respektējama un pētāma ir tā nozīme, kas ir relevanta konkrētajam brīdim. Sekojot Bartam, tie izdala trīs galvenās naratīva iezīmes: statiskuma un reizē arī blakustrokšņu neesamību (naratīva balss kā autoritātes balss, it īpaši autora un lasītāja attiecībās, pie tam pēdējais ir brīvprātīga verga statusā); un ironijas balss, kaut ne vienmēr uzsvērta, attiecībās autors-centrālais varonis un autors-lasītājs; no ironijas balss izriet trešais naratīva aspekts: autora atrašanās ārpus, virs vai pēc naratīva notikumiem (t.i. autora īpaša temporālā pozīcija). Šī ex post pozīcija dažkārt liek jaunajiem intelektuāļiem zaudēt samērību starp naratīva notikumu kārtību un to “pārstāstīšanas” kārtību.
Atšķirībā no Barta un franču dekonstruktīvisma kā tāda, kas tiecas sagraut tekstu, amerikāņu dekonstruktīvisti - literāti un vēsturnieki, - cenšoties dekonstruēt tekstu, vienlaicīgi to it kā rada. Balstoties uz analīzes intepretācijas paradigmu, tie demonstrē jebkuras teksta izpratnes veltīgumu un tajā pašā laikā apluko dekonstrukciju kā neizbēgamu priekšnoteikumu analīzes konstruktīvai izpratnei. Īpaši te tiek akcentēts (sekojot Deridā, Rortija, Rikera idejām), teksta retoriskais modus. Kopumā dekonstruktīvisma un poststrukturālisma virzieni amerikāņu mūsdienu vēstures filosofijā savos pētījumos noformulējuši vēl divus visai svarīgus aspektus: a) orientāciju uz mūsdienu literatūras teorijām; b) intereses par naratīvu atdzimšanu. Uz pēdējo kā izpētes objektu, koncentrējas arī analītiskā vēstures filosofija.

Var teikt, ka dekonstruktīvisms un analītiskā vēstures filosofija mūsdienu ASV historiogrāfijā ir divas savstarpēji visai “asi” konkurējošas skolas. Nereti dekonstruktīvismu asociē ar antivēsturiskumu un absolūto relatīvismu Bekera/Birda garā, bet analītisko vēstures filosofiju ar pastāvīgām diskusijām par vēstures izteikti epistemoloģisko pamatu un izpētes tehniskās nodrošināšanas problēmām.
Analītiskās vēstures filosofijas problēmu kopums ASV noformējās XX gs. 30. gadu vidū, mainoties analīzes tēmām: no loģikas filosofijas uz epistemoloģiju, ko saprata kā valodas, izziņas un nozīmes filosofisko pamatu meklējumus. Šajā laikā analītiskā vēstures filosofija - piemēram, Hempela/Popera “apkopojošā teorija”, - pētīja pozitīvisma paradigmā vēstures zinātnes metodoloģiju. 50.-60. gados analītiskā vēstures filosofija realizējās diskusijās starp “apkopojošās teorijas” (D.Hempels, K.Popers, E.Nagels u.c.) piekritējiem un analītiskās hermaneitikas (U.Drejs, P.Gardiners [42], P.Vinčs u.c.) atbalstītājiem.
60.-70. gadu mijā dzima jauna diskusija, kuru inspirēja Danto, Volša, Helli un Mandelbauma darbi: par naratīvu kā iespējamu metodi vēstures izskaidrošanā. 70. gadu beigās analītiskajā vēstures filosofijā fon Vrigts, Deividsons, Kuains, Rorti u.c. izraisīja jaunu diskusiju par darbības teoriju kā alternatīvu “apkopojošajai teorijai”. Var teikt, ka visu šo laiku vienīgā teorētisko diskusiju tēma ir bijusi izskaidrošanas problēma sociālajās zinātnēs un konkrēti vēsturē. Atšķirībā no dekonstruktīvisma, analītiskā vēstures filosofija secīgi realizē pētījuma izskaidrošanas paradigmu ar formālās un propozicionālās loģikas aparāta, kā arī Vitgenšteina jēdzieniskā karkasa palīdzību. Tāpat, atšķirībā no dekonstruktīvisma, analītiskā vēstures filosofija demonstrē gandrīz absolūtu vēsturisko notikumu aspekta ignoranci, kas liek tai zaudēt vēsturiskās nozīmības sajūtu. Var teikt, ka mūsdienu ASV analītiskā vēstures filosofija ārkārtīgi daudz nodarbojas ar naratīva loģiskās struktūras izpētes problēmām kā tādām un naratīva teikumiem konkrēti, kas ir gandrīz vai galvenais tās interešu objekts.

Šī līdzāspastāvēšana un ideju konkurence ļauj mums saskatīt amerikāņu mūsdienu historiogrāfijā vēl trīs svarīgas īpatnības.
Pirmkārt: vienlaicīga un vienlīdzīga divu vēstures filosofijas zinātniskuma standartu (jeb ideālu, stilu) realizācija. Atbilstoši zinātniskās izziņas teorijai, mūsdienās izdala trīs zinātniskuma pamatpieejas: matemātisko, dabaszinātnisko un humanitāro. Katras pieejas specifiku nosaka īpaša relevanto metožu un jēdzieniskā aparāta kategoriju  kombinācija.
Matemātisko pieeju redzam jau analītiskajā vēstures filosofijā, kas balstās uz formālās loģikas izzinoši pētnieciskā stila metodēm. Tā piesaista specifiski loģiskās (daļēji matemātiskās) metodes vēstures zinātnei un aplūko vēsturiskās realitātes īpašus aspektus (vēstures naratīva teikumu loģisko struktūru, darbību vēsturē utt.), tā ietvaros palīdzot risināt dažādas sarežģītības pakāpes problēmas. Matemātiskā pieeja te kalpo kā vēstures loģisko pētījumu tehnika, un realizējas izskaidrojošajā paradigmā. Pieturēšanās pie izpētes zinātniskuma matemātiskās pieejas līdz pat 80. gadiem bija “angļvalodīgās pasaules intelektuālās dzīves dominējošais etalons”. [43] Savukārt humanitāro pieeju demonstrē “jaunās vēstures” un poststrukturālisma (dekonstruktīvisma) diskurss, kas balstās uz hermaneitikas, semiotikas, psiholoģijas, mākslas zinātnes un literatūrzinātnes izziņas stilu un metodēm. Tas piesaista šo zinātnes disciplīnu specifiskās zināšanas vēstures zinātnei, akcentējot to mijiedarbību, t.i. starpdisciplināro raksturu.
Amerikāņu historiogrāfijā šo pieeju polarizāciju visai labi aprakstījis H.Patnems, uzsverot, ka sociālās zinātnes nav iespējams “scientizēt” un to mēģinājums piemēroties izziņas etaloniem dabaszinātnēs ir pārpratums. Doma, ka mūsu zināšanas “koekstensīvas tam, ko mēs varam publiski pārbaudīt, sekojot labi zināmajām zinātniskās pārbaudes paradigmām, ir pretrunā jau ar visvienkāršākajiem mūsu zināšanu faktiem”. [44] Patnems uzskata, ka pozitīviskās zinātnes filosofijas spiediena rezultātā sociālāszinātnes ilgu laiku absolūti nepamatoti sekojušas “maldīgajam” ideālam par objektivitāti, un nu pienācis laiks radīt jaunu, adekvātu pieeju humanitārajām zinātnēm. Jāatzīst, ka īpašu asumu šai pozīcijai piešķir jau minētais mūsdienu humanitāro zinātņu starpdisciplinārais raksturs un, protams, tā filosofiski vēsturiskie virzieni.
Otra amerikāņu mūsdienu vēstures filosofijas īpatnība izpaužas, definējot tās dekonstruktīvisko un analītisko versiju, kas uzskatāmi parāda dominējošo interesi par vēstures naratīvu. Savulaik Rankes inspirētais vēstures notikumu naratīvais izklāsts kā nekur tika pieņemts tieši amerikāņu historiogrāfijā un vēstures filosofijā. Rankeānisma ietvaros tika pat noformulēti specifiski “amerikāniski” vēsturisko naratīvu tipi, piemēram, “patriotiskais” naratīvs, kur visu vēsturi aplukoja caur ASV vēstures un dzīvesveida prizmu, “komercijas” naratīvs, kas jau XVIII gs. definēja amerikāņu uzvedību, t.i. apvienoja tos uz ekonomiski politisko interešu interešu un, attiecīgi, “citādu” interešu pamata. [45]
Analītiskais vēstures filosofijas virziens padarījis naratīva pētījumu pat par galveno objektu savā vēsturiski filosofiskajā analīzē. Pazīstamie U.Gelli, A.Danto, M.Vaita darbi izprovocēja ļoti lielu interesi par naratīvu ASV, kā rezultātā tam pievērsās virkne filosofu analītiķu: Nrešers, R.Noziks, D.Deividsons, H.Patnems, D.Serls u.c. Viņi skrupulozi analizēja naratīva loģisko būtību, struktūru un sastāvdaļas. Analītiskās filosofijas iegūtos rezultātus aktīvi pārņēma savā arsenālā dekonstruktīvisti un poststrukturālisti, kuriem naratīvs jau ir praktiski vienīgais vēstures analīzes veids. Līdz ar to amerikāņu historiogrāfijā sastopam visas naratoloģijas formas: literatūras naratīvu, vēstures narativu, filosofijas narativu, naratīvu kā starpdisciplināro pētījumu jomu. Arī vēstures filosofija ASV XX gs. otrajā pusē  pamatā ir naratīva vēstures filosofija, kas realizējas dažādās naratīva izpētes un izpratnes paradigmās.
Trešais svarīgais aspekts izriet no analītiskās un poststrukturālās paradigmas līdzāspastāvēšanas, ir pašrealizācija atbilstošā epistemoloģijas sistēmā. Mūsdienu ASV historiogrāfija visai viegli savieno tradicionālās filosofiskās tēmas ar to analīzes tehnisko aparātu. Tas ir ne tikai svarīgs filosofiskās analīzes instruments, bet bieži arī vēstures filosofijas pamattēma.
Pēdējā svarīgā mūsdienu ASV historiogrāfijas pamatiezīme ir atvērtība relevantu kontinentālo diskursu uztverē. Šāda atvērtība ir visai pašsaprotama, jo vēstures filosofija ASV vienmēr orientējusies uz mijiedarbību ar kontinentālo filosofiju. Amerikāņiem ir “tipiska to filosofijas salīdzināšana ar franču… plaša aizraušanās ar virzieniem, kas pēdējās desmitgadēs ienāk Ziemeļamerikā no Francijas (dekonstruktīvisms, poststrukturālisms, šizoanalīze u.c.)… Grāmatnīcās filosofu analītiķu darbus no centrālajiem plauktiem izspiedusi raibā “postmodernisma” produkcija…” [46] Orientēšanās uz Eiropu ir raksturīga arī vēstures zinātnei ASV. “Vēsture un historiogrāfija Savienotajās valstīs vienmēr jutušas spēcīgu kontinentālo kolēģu iespaidu, - raksta Himmelfarbs. [47] Pirmkārt jau runa ir par franču XIX gs. sociālās vēstures līdz ar R.Arona kritiskās vēstures filosofijas ietekmi. Vērojama arī spēcīgi vācu XIX-XXgs. mijas historiogrāfijas iespaidi (E.Dirkheims, M.Vēbers, T.Parsons, V.Zombarts, E.Trelčs). Par A.Gramši “kultūras hegemonijas” un E.Hobsbauma “aplamās tradīcijas” teorijām var jau runāt kā īpaši populārām.
Gadsimta otrajā pusē “annāļu”, “jaunās vēstures”, dekonstruktīvisma un poststrukturālisma filosofijas kontinentiālais stils ar tā vēstures un antropoloģijas izpētes metodēm sācka visai izteikti ietekmēt pat ASV vēstures filosofijas analītisko paradigmu. Kontinentālajā filosofijā amerikāņus vilina vēstures kults, kas radies vēl renesanses laikā un atdzimis, pateicoties Nīčem, Šopenhaueram, Haidegeram un Jaspersam kā kulturologisks (psiholoģisks, antropoloģisks, ētisks) un ontoloģisks neovēsturiskums. Ar pēdējo tiek saprasta tēze par cilvēka esības permanenti eksistenciālu vēsturiskumu, ko vēsture nenosaka un kas nav no tās atkarīgs. Kā uzsver Rortijs, ap 1950. gadu “liela daļa amerikāņu intelektuāļu uzpriezuši muguru vienlaikus gan pragmatismam, gan analītiskajai filosofijai. Viņi sākuši lūkoties uz Tilliha, Sartra, Markūzes kai kāda cita pusi, kas tiem šķiet dziļāks”. [48]
Līdz ar to, ASV XX gs. otrās puses vēstures filosofiju historiogrāfijā var raksturot šādas pamatiezīmes: 1) spēcīga vēsturnieku profesionālās refleksijas ietekme (mazākā mērā to, kuri strādā tradicionālajā naratīvo aprakstu paradigmā, lielākā mērā “jauno” vēsturnieku, līdz ar neizbēgamo akcentu uz starpdisciplināro sintēzi un mazāk imperatīvi – uz naratīvu); 2) neopragmatiska orientācija un kā rezultāts – interese par “mazajām” vēsturiskajām situācijām, kā arī vēstures filosofijas politizācijas process; 3) vēstures dekonstruktīviska un poststrukturāla interpretācija, līdz ar vēstures naratīva lingvistiskās koncepcijas absolutizāciju un tā tekstu modu retorismu un referencālu izdali, mūsdienu literatūras teoriju filosofiski vēsturisku refleksiju; 4) vēstures analīze loģiskā pozitīvisma un valodas filosofijas paradigmās, akcentējot vēstures naratīva valodas loģiskās struktūras izpēti; 5) divu zinātniskuma pamatpieeju - matemātiskās un humanitārās, - realizēšanās, saprotot tās kā izskaidrojošās un interpretatīvās paradigmas, analizējot izpētes objektu; 6) vēstures filosofijas specifika kā naratīva un naratīvi diskursiska; 7) sevis kā epistemoloģiskas apakšsistēmas dažādās tās subsistēmās pašrealizācija; 8) izteikta atvērtība kontinentālās vēstures filosofijas teorētiskajām un daļēji metodoloģiskajām idejām.

Atsauces:
1 –Ранке Л. Фон. Об эпохах новой истории. - Москва, 1898.
2 – Becker C. Everyman His Own Historian. // The American Historical Review. 1932. Vol. 37. Nº2,  221-236. Pp.
3 – Кунина А.Е. США: методологические проблемы хисториографии. - Москва, 1988
4 – Beard Ch., Vagts A. Currents of Thouth in Historiography. // American Historical Review. 1937, Vol. 42, Nº3.
5 – Ibid. 478. P.
6 – Beard Ch. Written History as an Act of Faith. // The Philosophy of History in Our Time. - N.Y., 1959; Item. The Nature of Social Sciences in Relations to Objectivity of Inquary. - N.Y., 1934.
7 – Жук С.И. Эффект зеркала: журнал “Villiam and Mary Quoterly” и современная американская хисториография. // Американский ежегодник. 1994, 211. c. [93]
8 – Meyerhoff H. History and Philosophy: An Introduction. // Philosphy of History in Our Time. L.-N.Y., 1959, 22-23. pp.
9 – Hamerow T. Reflections on History and Historians. - Univ. of Wisc. Press, 1987, 10. p.
10 – Novick P. That Noble Dream: the “Objectivity Question” and the Averican Fistorical Profession. - N.Y., 1988.
11 – Sk. Новая и новейшая история. 1995, Nº1 [154]
12 – Applby A., Hunt L., Jakob M. Telling the Truth about History. - N.Y., 1994.
13 – Ibid. 194. p.
14 – Ibid. 3. p.
15 – Patnam H. Realism and Reason. – Mass: Cambridge, 1983
16 – Rorty R. Putnam and the Relativist Menace. // Journal of Psihology. Vol. 90 (1993); Margolis G. Compating Dummettes and Putnam’s Internal Realism. // Philosophical topics. Vol. 20 (1992); etc.
17 - Applby A., Hunt L., Jakob M. - 255. p.
18 – Ibid. 256. p.
19 – Pirmais vēstures izziņas pragmatisko koncepciju formulējis G. Mids 1935. gadā (Mead G. Philosophy of the Present. - N.Y., 1935). Viņš uzskatīja, ka vēsturei jāizmanto derīgas, konkrētā vēstures materiālā efektīvas pētniecības teorijas.
20 -  Рорти Р. Прагматизм без метода. // Логос. 1995, Nº8, 166. c. [91]
21 – Ibid. 155. c.
22 – Волф Ж.К. Прагматизм  с методом или без такого? // Логос. 1996, Nº8, 191. c. [165]
23 – Решер Н. Американская философия сегодня. // Путь. 1995, Nº6, c. 133. [166]
24 – Rorty R. Philosophy in America Today. // Rorty R. Consequences of Pragmatism. Mineapolis: Univ. of Minnesota Press, 1982, 228-229. pp.
25 – Ankersmit F. The Relity Effect in the Writing of History: the Dynamic of Historiographical topology. - Amsterdam, 1989.
26 – Rorty R. Essays on Heidegger and Others. // Rorty R. Philosophical Papers. - Camb. Univ. Press: Cambridge, 1991, Vol. 2
27 – Ibid. 1.-2. pp.
28 – Rorty R. Pragmatism, Relativism and Irrationalism. // Rorty R. Consequences of Pragmatism. - Univ. of Minnesota Press: Mineapolis, 1982
29 – Фейербанд П. Избранные труды по методологии науки. - Москва, 1986, c. 158-159 [172]
30 – Rorty R. Philosophy and the Mirror of Nature. - Oxford, 1983.
31 – Ibid. 11. p.
32 – Ibid. 45.-46. pp.
33 -  Ankersmit F. The Dilemma of Contemporary Anglo-Saxon Philosophy of History. // History and Theory. Beiheft 25., 1986, Nº4, 15. P.
34 - Ricoeur P. Temps et recit. - Paris, 1983.-1987, Vol. 1.-3.
35 - Ricoeur P. La metaphore viva. - Paris, 1975
36 – t.i. naratīva struktūra
37 - Ricoeur P. Temps et recit. Vol. 3, 67. p.
38 – Jēdzienu mimezis Rikers paņēmis no Aristoteļa “Poētika”, un tas viņam ir naratīva pamatkoncepts.
39 - Ricoeur P. Temps et recit. Vol. 1, 14. p.
40 – Барт Р. Смерть автора. // Барт Р.  Ищбранные работы: семиотика. – Поетика: Москва, 1989, 389. c. [183]
41 – Ibid. 389. c.
42 – Gardineru visai ietekmēja zinātniskās izpētes pozitīviskā paradigma, teču metodoloģijā viņa idejas sakrita ar U.Dreja un P.Vinča idejām.
43 – Sampson G. The Transformational Generative Paradigme and Modern Linguistic Theory. // Language. 1976, Vol. 52, 963. p.
44 – Putnam H. Meaning and the Moral Sciences. - London, 1978, 70. p.
45 – Breen T. Narrative of Commercial Life: Consuption, Ideology and Community on the Eve of the American Revolution. // William and Mary Quaterly. 1993, Vol. 50, 471.-501. pp.
46 – Грязнов А.Ф. Вместо послесловия. // Путь. 1995., Nº8, 177-178. c. [195]
47 – Himmelfarb G. The New History and the Old. - Harvard Univ. Press, 1987, 3.p.
48 - Rorty R. Pragmatism, Relativism and Irrationalism. 156. p.

© tulkojis A. Buks, 2007. – Кукарцева М.А. Основные черты северо-американской философии истории второй половины XX века. // Кукарцева М.А. Современная философия истории США. -  Иван. гос. ун-т: Иваново, 1998. - 215 с.
http://abuss.narod.ru/Biblio/kukartzeva/kukartzeva_intro.htm