Andrē Bretons: Sirreālisma manifests (1)

2004. gada 31. augustā, plkst. 2:50

Rubrika: Bibliotēka
(fragmenti)
1924

(..) Mēs vēl arvien esam loģikas varā, lūk, pie kā es gribēju nonākt. Taču loģikas paņēmieni mūsdienās var tikt pielietoti tikai otršķirīgu jautājumu risināšanā. Joprojām modē paliek absolūtais racionālisms, kas ļauj apskatīt tikai faktus, kuri ir tieši saistīti ar mūsu pieredzi. Turpretī loģiskie nobeigumi no mums izvairās. Lieki piebilst, ka arī pati pieredze ir tikai ierobežota. Tā mētājas sprostā, no kura tai arvien grūtāk izkļūt. Arī tā taču balstās uz tūlītēju noderīgumu, un to apsargā veselais saprāts. Zem civilizācijas karoga ar progresa ieganstu ir panākts, ka no apziņas izdzīts viss, ko varēja nodēvēt par māņiem, himeru, aizliegti jebkuri patiesības meklējumi, kuri nav saskaņā ar vispārpieņemtajiem. Redzams, tā ir liela nejaušība, ka nesen dienasgaismā tika izvilkta garīgās pasaules daļa, manuprāt, visnozīmīgākā, par

kuru līdz šim nelikās ne zinis. Šeit jāpateicas Freida atklājumiem. Pamatojoties uz tiem, beidzot iezīmējas uzskata virziens, kurš dos iespēju cilvēka pētniekam virzīt tālāk savus pētījumus, ļaus rēķināties ne tikai ar vienkāršākajām realitātēm. Iztēle, iespējams, ir gatava atgūt savas tiesības.

Ja mūsu gara dzīlēs snauž kādi noslēpumaini spēki, kas spējīgi vai nu palielināt spēkus, kuri ir apziņas virspusē, vai arī uzvarēt tos, tas nozīmē, ka ir liela jēga tos dabūt; vispirms piesaistīt un tad, ja būs nepieciešams, pakļaut prāta kontrolei. Analītiķi paši no tā tikai iegūs. Taču stingri jāievēro, ka ikviens līdzeklis, kurš apriori paredzēts šī pasākuma vadīšanai līdz jaunai kārtībai, var būt gan dzejnieku, gan zinātnieku ziņā, un panākums nav atkarīgs no vairāk vai mazāk untumainiem ceļiem, pa kuriem tie ies.

Tam, ka Freids pievērsās sapņu izpētei, ir ļoti reāls pamats. Patiešām nav pieļaujams, ka šī psihes darbības nozīmīgā puse vēl arvien saista tik maz uzmanības (kaut vai tāpēc, ka no cilvēka dzimšanas līdz nāvei doma ir nepārtraukta, tāpat arī no laika viedokļa sapņa mirkļu kopums, pat ja pievēršamies sliktam sapnim miega stāvoklī, nav ne mazāk vērtīgs kā reālas dzīves mirkļu kopums; teiksim: nomoda mirkļu). Lielā atšķirība, kādu novērotājs parasti saskata starp notikumiem nomodā un sapnī, manī vienmēr radījusi izbrīnu. Tas ir tāpēc, ka cilvēks pamostoties pārsvarā ir savas atmiņas varā, bet parasti atmiņa apmierinās ar to, ka vāji restaurē sapni, atņemot tam jebkādu īsto nozīmīgumu, un saglabā tikai kādu vienu situāciju, kuru sapnis pirms dažām stundām ir atstājis: savas noturīgākās cerības, rūpes. Cilvēks iluzori uzskata, ka jāturpina tas, kas viņam ir būtisks. Sapnis tādējādi paliek iekavās — tāpat kā nakts. Un, tāpat kā tā, vispār nav lietderīgs. Šī īpatnējā situācija vedina uz dažādām pārdomām.

l. Robežās, kurās sapnis noris (skaitās, ka noris), tas ir nepārtraukts un iekšēji kustīgs. Tikai atmiņa piesavinās sev tiesības tajā ko izgriezt, nerēķinoties ar pārejām un uzrādot mums drīzāk sapņu sēriju nekā vienotu sapni. Tāpat arī katrs realitātes mirklis mums šķiet atsevišķs tēls, kura koordinēšana ir gribas pārziņā1.

Ir svarīgi piezīmēt, ka mums nav nekāda pamata vēl sīkāk izkliedēt sapņu sastāvdaļas. Žēl, ka par to jārunā, izmantojot formulu, kas principā izslēdz sapni. Bet sapņojošie spriedēji, filozofi? Es gribētu sapņot, lai varētu uzticēties citiem aizmigušajiem — kā es uzticos tiem, kas mani lasa atvērtām acīm, lai pārtrauktu manas domas apzināto ritmu valdīšanu šajā stihijā. Mans pēdējās nakts sapnis varbūt turpina iepriekšējās nakts sapni un ar slavējamu precizitāti turpināsies nākamajā naktī. Tas ir ļoti iespējams, kā mēdz sacīt. Un, tā kā nekādi nav pierādīts, ka "realitāte", kura mani nodarbina, turpina eksistēt sapņa stāvoklī, ka viņa iegrimst neaizmirstībā, kāpēc man pieņemt sapnī to, ko es nepieņemu realitātē? Un tieši pārliecībā par esamību, kas citos brīžos man neliekas apstrīdama? Kāpēc es neceru uz sapņa norādījumiem vairāk kā uz apziņas līmeni, kas aug ar katru dienu? Vai arī sapnis nevar kalpot galveno dzīves jautājumu risināšanai? Šie jautājumi ir tie paši gan vienā gadījumā, gan otrā, un vai tie nepastāv jau pašā sapnī? Vai sapnim ir mazāk smagas sekas nekā visam pārējam? Es novecoju, un varbūt vairāk nekā šī realitāte — kurai es iedomājos sevi pakļaujam — mani padara vecāku sapnis, mana vienaldzīgā izturēšanās pret to. Vēlreiz par nomoda stāvokli. Esmu spiests uzskatīt to par interferences parādību. Šajā stāvoklī ne tikai prāts izdara savādu noslieci uz dezorientāciju (runa ir par dažāda veida kļūmēm un maldiem, kuru noslēpums sāk mūsos dzīvot), bet liekas, ka tas pat pie normālas darbības, redzams, nepakļaujas norādēm, kuras aizkļūst līdz tam no nakts dziļumiem un kurām es to uzticu. Lai cik noteikts tas būtu, tā līdzsvars ir relatīvs. Prāts tik tikko uzdrīkstas, un, ja viņš to dara, tad tikai tāpēc, lai konstatētu, ka kāda ideja vai kāda sieviete ir atstājusi iespaidu uz to. Kādu iespaidu, to viņš nav spējīgs pateikt, ar to viņš tikai parāda savu subjektivitātes pakāpi, neko vairāk. Šis iespaids, šī sieviete satrauc, mīkstina tā stingrību. Tas kādu brīdi tiek it kā savrupināts no tā šķīduma, kurā atrodas, un aizvests debesīs — kā kristāls, kas viņš var būt un kas viņš arī ir. Neatrodot citu izeju, viņš vēršas pie gadījuma, tumšākās no visām dievībām, kurai tas uzliek atbildību par visiem saviem maldiem. Kurš mani pārliecinās, ka leņķis, kurā prātam parādās viņu interesējošā ideja vai sievietes acu izteiksme, nav tieši tas, kas to saista ar paša sapņiem, savieno viņu ar to doto, ko viņš savas vainas dēļ ir pazaudējis? Ja viss būtu izrādījies citādi, kālab lai tas nebūtu bijis iespējams? Es gribētu iedot viņam šī gaiteņa atslēgu.

Guļoša cilvēka apziņa pilnībā apmierinās ar sapnī notiekošo. Mokošais jautājums, vai tas ir iespējams, vairs nerodas. Nogalini, zodz ātrāk, mīli, kā patīk. Un, ja mirsti, tu vari būt drošs, ka modīsies no mirušajiem. Ļauj, lai tevi vada notikumi, nepieļauj, ka tu tiem pretojies. Tev nav vārda. Vissir neiedomājami viegli.

Kāds saprāts, es jautāju, daudz varenāks par nomoda saprātu, piešķir sapnim tā dabisko gaitu, piespiež mani pilnīgi mierīgi uztvert daudzas epizodes, kuru savādība šobrīd, kad es rakstu, mani satricina? Taču man jāuzticas manām acīm, manām ausīm. Šī skaistā diena ir pienākusi, dzīvnieks sācis runāt. Ja cilvēka pamošanās ir smagāka, ja tā nežēlīgi sabojā valdzinājumu, tas nozīmē, ka izdevies radīt nabadzīgu grēku izpirkšanas ideju.

4. Tajā mirklī, kad mēs pakļausim sapni metodiskai izzināšanai un pratīsim ar dažādu paņēmienu palīdzību, kuri vēl pakļaujas izpētei, saprast to visā pilnībā (un tas paredz disciplīnu, kas pēta atmiņu pāri paaudzēm; sāksim tomēr ar vairāk redzamo faktu konstatāciju), kur šī līkne attīstīsies visā savā pēctecībā un nesalīdzināmā pilnīgumā, varēs cerēt, ka visi noslēpumi, kuri nemaz tādi nav, sagatavos vietu lielajam Noslēpumam. Es ticu, ka nākotnē sapnis un realitāte, šie divi pretrunīgie stāvokļi, saplūdīs kādā absolūtā realitātē — sirrealitātē, ja tā var teikt. Es došos to iekarot, pārliecināts, ka nesasniegšu savu mērķi; starp citu, es pārāk maz esmu norūpējies par savu nāvi, lai neņemtos aprēķināt visus šī īpašuma radītos priekus.

Stāsta, ka katru vakaru pirms gulētiešanas Sen-Pols Rū piekāris pie savas mājas durvīm Kamarē plāksnīti, uz kuras bijis rakstīts: dzejnieks strādā.

Te varētu vēl daudz ko teikt, bet garāmejot es gribēju tikai pieskarties tēmai, kas pati par sevi pelnītu garu sarunu un pavisam citu stingrību; pie tās es vēl atgriezīšos. Šoreiz mans nolūks ir spriest tiesu pār naidu pret brīnumaino, kas plosās vienā daļā cilvēku, pār izsmieklu, kuram viņi to grib pakļaut. Teiksim īsi: brīnumainais vienmēr ir skaists, lai kā arī tas izpaustos; tikai tas, kas ir skaists, ir brīnumains.

(..) Un tā kādā vakarā pirms iemigšanas es izdzirdu tik skaidri artikulētu frāzi, ka tajā nebija iespējams mainīt ne vārdu, taču tā nebija izrunāta balsī, pietiekami dīvainu frāzi, kura sasniedza manu dzirdi, turklāt nenesot sevī ne mazākās to notikumu pēdas, kuros, kā liecināja mana apziņa, tobrīd es biju iejaukts, frāzi, kas likās, bija uzstājīga, frāzi, kura, es uzdrīkstos teikt, klauvēja pie loga. Es ātri to atzīmēju un grasījos aizmirst, taču mani piesaistīja tās organiskais raksturs. Patiesībā šī frāze mani izbrīnīja, diemžēl tā man nav palikusi atmiņā līdz šai dienai, tas bija apmēram tā: "Lūk, cilvēks, kuru logs pārgriezis uz pusēm", taču šī frāze nepieļāva nekādu divdomību, jo to pavadīja vājš vizuāls tēls2 — ejošs cilvēks, kura ķermeni jostasvietā bija pārgriezis horizontāls logs.

Nebija šaubu, ka runa ir tikai par cilvēku, kurš izkāries pa logu un kuram jāatliecas vertikāli. Bet, tā kā loga stāvoklis mainījās līdzi cilvēkiem, es sapratu, ka esmu saskāries ar samērā reta tipa tēlu, un man tūlīt pat ienāca prātā iekļaut to savā poētisko līdzekļu arsenālā. Tiklīdz es šim tēlam biju izrādījis šādu uzticību, sekoja frāžu straume; tās mani ne mazāk pārsteidza un bez jebkāda iepriekšēja iemesla tik stipri ietekmēja, ka mana sākotnējā pieredze šķita pilnīgi iluzora, un es sāku domāt par to, kā pielikt punktu nebeidzamajam manī verdošajam strīdam.

Vēl joprojām tajā laikā aizrāvies ar Freidu un pietuvojies viņa metodēm, kuras man bija izdevība mazliet pielietot slimo ārstēšanā kara laikā, es nolēmu izvilkt no sevis to, ko gribēju izvilkt no viņiem, tas ir — pēc iespējas ātrāku monologu, par kuru subjekta kritiskā apziņa neko nespēj spriest, kurā nekas nav noklusēts un kurš tātad tiecas līdzināties, cik nu tas iespējams, runātai domai. Man šķita un vēl tagad šķiet — to apstiprina veids, kādā man parādījās frāze par pārgriezto cilvēku, —, ka domas ātrums nebūt nepārsniedz runas ātrumu un ka tā ne vienmēr ir pielāgojama runas aktam vai rakstošai spalvai.

Šādā noskaņojumā mēs ar Filipu Šūpo, ar kuru es dalījos savos pirmajos secinājumos, sākām smērēt papīru pilnīgā vienaldzībā, kas no tā var iznākt literārā nozīmē. Izpildījuma vieglums paveica pārējo. Pirmās dienas vakarā mēs jau varējām izlasīt šādā veidā iegūtas kādas piecdesmit lappuses un salīdzināt rezultātus. Kopumā Šūpo un maniem rezultātiem bija ievērojama līdzība: tās pašas konstrukcijas nepilnības, līdzīga rakstura trūkumi, tomēr abiem — neparastas iedvesmas ietekme, dziļa emocionalitāte, liela tik kvalitatīvu tēlu izvēle, kādus mums neizdotos iegūt pat ilga un cītīga darba rezultātā, pavisam īpaša tēlainība un vietām pārsteidzoši asi joki. Vienīgās atšķirības abos teikumos, man šķiet, izrietēja no mūsu noskaņojuma atšķirībām; Šūpo tas bija mazāk statisks kā man; kā arī no tā, lai viņš piedod man šo nelielo pārmetumu, ka Šūpo pieļāva kļūdu, dažām lappusēm augšā uzrakstot (protams, aiz tieksmes uz mistifikāciju) dažus vārdus virsrakstu veidā. No otras puses, man jāpateicas viņam, ka viņš vienmēr ar visiem spēkiem pretojās jebkurām izmaiņām, jebkādiem labojumiem tajos fragmentos, kuri man likās slikti izdevušies. Šajā ziņā viņam, protams, bija taisnība. Patiešām ļoti grūti pienācīgi novērtēt dažādus elementus, var pat teikt, ka, pirmoreiz lasot, tos nav iespējams novērtēt. Jums, kurš raksta, šie elementi ir tikpat sveši kā visiem pārējiem, un jūs izturaties pret tiem ar aizdomām. Poētiskā ziņā tiem raksturīga ļoti augsta tieša absurda pakāpe, turklāt, palūkojoties tuvāk, izrādās, ka šī absurditāte ir tāpēc, ka tā atdod vietu pašām pieņemamākajām, likumīgākajām lietām pasaulē, tās atklātās īpatnības un fakti patiesībā nav mazāk svarīgi par jebkuriem citiem.

Apliecinot cieņu Gijomam Apolinēram, kurš, kā mums šķiet, daudzreiz ļāvās šādam vilinājumam, pie tam neatteikdamies no parastiem literāriem paņēmieniem, mēs ar Šūpo jauno tīrās izteiksmes veidu, kurš nu bija mūsu rīcībā un nekas mūs nekavēja ar to iepazīstināt draugus, nosaucām par SIRREĀLISMU. Es uzskatu, ka mums nevajag atteikties no šī vārda, jo nozīme, kādu tajā ielikām mēs, atbīda nost nozīmi, kādā to lietoja Apolinērs. Bez šaubām, mēs vēl labāk varētu izmantot vārdu SUPERNATURĀLISMS, ko lietoja Žerārs de Nervāls veltījumā "Uguns meitām". Liekas, ka Nervālam gars, kuram mēs sekojām, pieņemts lielākā mērā. Apolinēram turpretī piederēja tikai viens vēl nepilnīgs sirreālisma burts, un viņš nespēja dot tam teorētisku pamatojumu, kas mūs saistītu. Lūk, dažas frāzes no Nervāla, kuras šajā ziņā man šķiet ļoti nozīmīgas:

"Es gribu Jums paskaidrot, mans dārgais Dimā, parādību, par kuru Jūs jau runājāt. Kā Jūs zināt, ir stāstītāji, kuri nespēj sacerēt, neidentificējot sevi ar paša iztēles radītajiem personāžiem. Jums ir zināms, ar kādu pārliecību mūsu vecais draugs Nodjē stāstīja par to, kā viņam bijusi nelaime tikt giljotinētam revolūcijas laikā; viņš tā pārliecināja savus klausītājus, ka tie varēja tikai pabrīnīties, kādā veidā viņam izdevies pielīmēt atpakaļ galvu.

(..) Un, tā kā Jūs bijāt neuzmanīgs, citējot vienu no sonetiem, kas uzrakstīts SUPERNATURĀLA sapņa stāvoklī, kā teiktu vācieši, Jums nepieciešams iepazīties ar viņiem visiem. Jūs tos atradīsiet sējuma beigās. Tie nebūt nav tumšāki par Hēgeļa metafiziku vai Svēdenborga "Ievērojamajiem", un tie zaudētu savu pievilcību, ja būtu izskaidrojami; atzīstiet vismaz manas izteiksmes kvalitāti..."

Tikai aiz ļaunprātības var apstrīdēt mūsu tiesības lietot vārdu SIRREĀLISMS tajā pašā nozīmē, kādā mēs to saprotam, jo ir skaidrs, ka pirms mums šim vārdam nav bijuši panākumi. Tātad es to definēju reizi par visām reizēm.

Sirreālisms, lietv., vīr. dz. Tīrs psihes automātisms, ar kuru izsaka mutvārdos vai rakstiski, vai arī jebkādā citā veidā reālo domas darbību. Domas diktāts ārpus jebkādas prāta kontroles, ārpus jebkādiem estētiskiem vai tikumiskiem apsvērumiem.

Filoz. encikl. Sirreālisms pamatojas uz ticību iepriekš vērā neņemtu noteiktu asociatīvu formu augstākajai realitātei, uz ticību sapņu visvarenībai, domas nesavtīgajai spēlei. Tas cenšas sagraut visus citus psihes mehānismus un aizstāt tos galveno dzīves problēmu risināšanā. Absolūtā sirreālisma aktus veica kungi: Aragons, Barons, Buafārs, Bretons, Karīvs, Krevēls, Deltejs, Desnoss, Eliārs, Žerārs, Limbūrs, Malkins, Morizs, Navils, Nolls, Perē, Pikons, Šūpo, Vitraks.

(..) Bet mēs, kuri nenodarbojamies ne ar kādu filtrāciju, mēs, kas kļuvuši par uztvērējiem tām daudzām skaņām, kuras nonāk līdz mums kā atbalss, mēs, kas pārvērtušies par reģistrējošiem aparātiem, kurus nenohipnotizē līnijas, kuras tie izzīmē, mēs varbūt kalpojam vēl cēlākai lietai. Tāpat mēs godīgi atdodam atpakaļ "talantu", kuru mums piedēvē. Jūs varat ar mani runāt par šī platīna metra, šī te spoguļa, šo durvju un debesu talantu, ja vēlaties.

Mums nav talanta, pajautājiet Filipam Šūpo:

"Anatomiskas manufaktūras un lēti dzīvokļi novedīs pie dižāko pilsētu izpostīšanas."

Rozē Vitrakam:

"Tiklīdz es pieminēju marmoru — admirāli, kā tas pagriezās uz papēžiem kā zirgs, kurš uzslējies pakaļkājās Polārzvaigznes priekšā, un norādīja man vietu uz savas trijstūrainās cepures, kur man jāpavada mana dzīve."

Maksām Morizam:

"(..) Lielajam Kancleram ar savu kanclerieni, (..) sētniekam ar savu monokli, Misisipi ar savu sunīti, Brīnumam ar savu Dievu Kungu neatliek nekas cits kā pazust no jūras virsmas."

Žozefam Deltejam:

"Ak vai! Es ticu putnu tikumībai. Pietiek ar vienu spalvu, lai es nomirtu no smiekliem."

Luijam Aragonam:

"Spēles pārtraukumā, kad spēlētāji sapulcējās ap dzirkstoša punša kausu, es pajautāju kokam, vai viņam vēl ir viņa sarkanā lente."

Un man pašam, kurš nenoturējās, neuzrakstījis šī priekšvārda neprātīgās līkloču līnijas.

Pajautājiet Robēram Desnosam — tam no mums, kurš varbūt tuvāk par citiem pietuvojies sirreālistiskajai patiesībai, kurš vēl pagaidām neizdotajos sacerējumos un savos daudzajos eksperimentos pilnībā attaisnoja manas uz sirreālismu liktās cerības, un es gaidu no tā vēl daudz. Šodien Desnoss runā sirreālistiski pēc vēlēšanās. Neparastā veiklība, ar kādu viņš ietērpj vārdos savas domas, sagādājot mums lielu baudu, noved pie lielisku tekstu rašanās, kuri tūlīt zūd, jo Desnosam labāk tīk darīt ko citu, nevis tos pierakstīt. Viņš lasa sevī kā atvērtā grāmatā un nedara neko, lai sataupītu šīs lapiņas, kuras plivinās viņa dzīves vējos.

 

Maģiskās sirreālistiskās mākslas noslēpumi

Rakstisks sirreālistisks sacerējums vai pirmais un pēdējais uzmetums.

Pēc tam, kad jūs būsiet iekārtojies kādā vietā, kur jūsu domai visvieglāk būs koncentrēties uz sevi pašu, lieciet atnest jums rakstāmpiederumus. Atslābinieties, cik vien iespējams. Aizmirstiet par savu ģenialitāti un saviem, kā arī citu cilvēku talantiem. Sakiet man, ka literatūra ir viens no skumjākajiem ceļiem, kas ved pie visa. Sāciet rakstīt ātri, bez jebkādas iepriekš izdomātas tēmas, pietiekami ātri, lai neiegaumētu un nepūlētos pārlasīt uzrakstīto. Pirmā frāze atnāks pati no sevis: ļoti pareizi ir tas, ka katru mirkli mūsos ir kāda frāze, kas ir sveša mūsu apzinīgajai domai, kura prasa ārēju izpausmi. Lielākas grūtības ir ar nākamo frāzi, nav šaubu, ka tā vienlaicīgi ir atkarīga gan no mūsu apzinātās, gan neapzinātās darbības — ja tikai pieļauj, ka pats pirmās frāzes uzrakstīšanas fakts prasa kaut vai minimālu uztveri. Tam jūs īpaši nevajadzētu uztraukt, jo šeit pa lielākai daļai ari slēpjas sirreālistiskās spēles labums. Vienmēr būs tā, ka punktuācija izjauks absolūti nepārtraukto mūs interesējošās straumes tecējumu, kaut arī liekas, ka tā ir tikpat nepieciešama kā skanošas stīgas trinkšķināšana. Turpiniet tik, cik jums tas patiks. Uzticieties čukstu neizsīkstošajam raksturam. Ja jūs esat pieļāvis kļūdu, var teikt, neuzmanības kļūdu, un rodas klusuma draudi, nevilcinoties pārtrauciet šo pārāk skaidro rindu. Tūlīt aiz vārda, kura izteiksme jums liekas aizdomīga, uzrakstiet kādu burtu, piemēram, burtu l, vēl joprojām burtu l un pārtrauciet patvaļu, liekot šo burtu, nākamā vārda sākumā. (..)

Tulkojis Aivars Eipurs.
Karogs, 1990. gada 12. numurs

1 Jāņem vērā sapņa ietilpība. Parasti es atceros tikai tā virsslāni. Visvairāk tajā ir tas, ko es mīlu — bet tas pamostoties nogrimst. Viss, kas nav saistīts ar iepriekšējās dienas iespaidiem: tumšas lapotnes, kroplīgi zari. "Reālajā" dzīvē tāpat — visvairāk patīk "grimt"

2 Glezna, šis vizuālais atveids, man neapšaubāmi nozīmēja vairāk nekā dzirdes tēls. Skaidrs, ka to noteica ari man piemītošā iekšējā trauksme. Kopš tās dienas man ne reizi vien nācies apzināti koncentrēt uzmanību uz līdzīgām parādībām, un es zinu, ka tās savā skaidrībā neatpaliek no dzirdes tēliem. Ja man pa rokai būtu zīmulis un balta papīra lapa, es viegli varētu ieskicēt to kontūras. Te nav runa par zīmēšanu, bet tikai par kopēšanu. Tāpat es varētu attēlot koku, vilni vai kādu mūzikas instrumentu — jebkuru priekšmetu, kuru patlaban es nespēju atveidot pat shematiski. Pārliecībā, ka atradīšu izeju, es iedziļinātos labirintā, veidotā no līnijām, kuras sākumā man šķita pilnīgi bezjēdzīgas. Un, atverot acis, es izjustu ļoti spēcīgu pirmoreiz ieraudzītā sajūtu. Šeit minēto apstiprina daudzie Robēra Desnosa mēģinājumi; lai par to pārliecinātos, pietiek pašķirstīt žurnāla "Feuilles libres" 36. numuru ar daudziem viņa zīmējumiem ("Romeo un Džuljeta", "Viens cilvēks ir šorīt miris" u. c.), kurus šis žurnāls uzskatīja par vājprātīgā zīmējumiem un savā naivumā kā tādus tos arī publicēja.


Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    "Sievietēm, kas vēlas būt vienlīdzīgas ar vīriešiem, trūkst ambīciju."

    Timotijs Līrijs


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem