Folkloristika

VIDZEMES SENATNE

Garīdzniecības un bruņenieku gara piemineklis
no
G.Merķeļa

Tulkojis Kaudzītes Matīss.
1906.


Saturs

Priekšruna.
Ievadījums.
Pirmā grāmata. Latviešu senatne

Pirmā daļa.
I. Sākums. II. Latviešu sākums. III. Videvuts, latviešu Mozus. IV. Videvuta dotie likumi. V. Šo likumu iespēja pie latviešu rakstura. VI. Videvuts dibina ticību. VII. Latviešu tālāka izplatība. Pielikums.

Otrā daļa. Latviešu apraksts divpadsmitā gadu simtenī.
I. Sākums. II. Latviešu apgaismība, apģērbs un veselība. III. Viņu rakstura piemīlīgums. IV. Latviešu godīgums un viesmīlība. V. Latviešu dzīve. VI. Politiska satversme. VII. Mājas apstākļi. VIII. Kāzu ieražas un sievu sastāvība. IX. Ierašas pēc nāves gadījumiem. X. Laika iedalīšana.

Trešā daļa. Seno latviešu ticība.
I. Kā cēlušās ticības un priesteri vispāri. II. Viendievība un daudzdievība. III. Latviešu ticības sajēgumi un cienīgākie dievi. IV. Citas dievu šķiras. V. --- VI. Priesteri. Precību dziesma. Brūtes (līgavas) dziesma. Bišu dziesma. Agrais cīrulis.


Priekšruna.

Gadījums deva reiz augsti mācītam Kornēlijam Skribleram I [1] rokās vecu metāla plati ar izcilu virsu. Viņš pārmeklēja to ar senatnes lietu pazīšanas apgaismību un sprieda no rūsakrāsas, ka tā esot grieķu priekšturama bruņa jeb izkārtne; ja, vairāk nekā divu tūkstošu gadu netīrumi nevarēja noslēpt, ka kāda augstāka vieta viņas vidū rādot kādas dievības veidu. Tūliņ viņš rakstīja gaŗu zinātnes rakstu par savu atradumu, raudzījās ar nievājošu lepnumu no augšienes uz visiem mirstīgiem, kuŗiem nebij ne vienas grieķu priekšturamas bruņas un beidzot saaicināja lielā pulkā zinātņu vīrus, lai tie apbrīnotu viņa cienīgo svētumu.

Viņa sievai sametās bail par savu spodrības slavu, kad šis dārgums ar visu senatnes netīrību varot tikt rādīts. Viņa iznesa to slepen no viņas vīra darba istabas, lika to berzt un - nabaga Kornēlius! - ar katru nokrītošo rūsa daļiņu nāca neapgāžami gaismā skaidra patiesība, ka nemirstīgais dārgums neesot nekas cits kā atspīduma plate no kāda salauzta sienas laterņa un dievības veids nekas cits, kā - naglas galva.

Īsti tāpat tas izdodas ar sentēvu krietnību, īpašas nošķirtas cilvēku sugas pelēkiem nopelniem. Beržat tikai to priekšturamo bruņu, un vairākos garumos jūs pat neuzdrošināsaties labpatikšanā izsaukties: "nabaga Kornēlius!" - jūs atradīsat, ka dažs augstas gaišības vārds tikai tāpēc ir slavenāks ar jūsējo, ka to ir valkājis priekš sešsimts gadiem kāds siekalu laizītājs, kāds blēdis vaj laupītājs, un jūsējo kāds godīgs vīrs.

Laimīga tad nu vēl tā zeme, kur šādas sen tēvu krietnumu tiesības ir tikai smieklīgas, nevis samaitājošas, kur viņu lielākās priekšrocības pastāv iekš tā, lai galmu aprindās garlaikotos, vaj ar' gan lai satīriķa pletnei sniegtu pretī slavenākus plecus. Vidzemē viņas sēd lepni goda krēslā virs zemnieku kārtas pleciem, kā meža kaķis - lūsis netvertam aramam vērsim uz pakauša, viņas mīda pašu stiprāko pilsoņu kārtu pie zemes un baŗojas no tās sviedriem. Un no kuŗienes viņam ir nākušas šās plēsīgā zvēra priekšrocības? Nedz kāds līgums ar tautu, nedz kāds tiesīgs likumu devējs, pat ne kāda valdnieka laipnība necēla Vidzemes dzimtmuižniecības un tā stāvokļa, ar kuŗa ilgo pārvaldīšanu viņa lepojas. Viņas ciltstēvi nebij nekas cits, kā laupītāji, kuŗi iebruka zeme ar reliģijas iemeslu, tai uzspieda savu jūgu un viņus izdalīja savā starpā.

"Šo patiesību vēsturiski pierādot, viņu stādot skaidrā gaismā un ceļot tagadnes acu priekšā, varētu panākt svētīgas sekmes, varētu sentēvības lepnumu mācīt varbūt pazemīgāka cilvēcība; - varētu pat tai lietā kaut ko panākt, ka valdībai nāktu gaišāk redzams, cik nenovēršami taisnība pavēl izdarīt zemnieku brīvlaišanu." Tā es domāju un apņēmos šai nolūkā sarakstīt Vidzemes vēsturi. Bet kā es izbrīnējos, kad tos jau esošos darbus, kas nes šo virsrakstu, vēl reiz ņēmu padomos! Nevienā nebij īsto vidzemnieku vēstures, nebij apraksti viņu likumi, tikumība, viņu ticība un tā tāļāk. Ikkatrs no tiem darbojas tikai ar apspiedēju rīkošanos un ar jaunās vācu laupītāju valsts piedzīvojumiem. Pat Jannaus savā citādi ļoti lietojamā grāmatā nav turējis par pūliņu cienīgu to lietu, ka aplūkotu sevišķi ikkatras Vidzemes tautiņas uzvarēšanu jeb likšanu zem jūga. Še es atradu gluži vaļēju lauku; bet ar kādām gŗūtībām bij savienota tā apstrādāšana!

Kā viņa man izdevusies - kādas manas prasības, tas redzams jau no tā, ka es nedevu viņai pat vēstures nosaukuma. Vaj viņa to pelna, tas būs dzirdams.

Bez šaubības viņai rastos uz to vairāk tiesības, kad es visus būtu pievedis tos avotus, no kuŗiem savus uzrādījumus esmu smēlis. Es to esmu atstājis, lai grāmatai neceltos sabojāts izskats, jo pie dažiem aprakstiem pa vienam vilcienam man bij jāņem pat no kādiem desmit dažādiem darbiem. Tai vietā varbūt es visās beigās pielikšu sarakstu no maniem vielas devējiem.

Pēc mana tagadējā plāna vajaga otram sējumam dot pilnīgu vēsturi no bruņenieku valsts, kuŗas izcelšanās redzama jau pirmā sējuma beigās; un ar to es grību nobeigt: jo pēc bruņmeisteru bojā iešanas pazūd Vidzemes lielākā daļa no pašstāvīgo politisko būtņu rindas.

Daži nosaukumi, kuŗi man neciešami bij jāmin, ir līdz ar pašu vietu, ko tie agrāk iezīmēja, sen pa zuduši, un tie, kas nāca viņu vietā, nav ārzemes pazīstamāki. Lai nu tie nebūtu lasītājam tikai tukši vārdi, man bij vajadzīgs ar viņiem iepazīstināt. Ar to ziņu ir pieliktas tās abas kartes, un no tā uzskata viņas apspriežamas. Viņas sastādot es turējos pie Indriķa Latvieša uzrādījumiem, kuŗš manai trešai grāmatai ir bijis par galveno avotu.

Ievadījums.

Tās zemes, kuŗu pagātni es gribu aprakstīt, atrodas starp 56. grāda dienvidus robežu un 60. ziemeļa platuma grādu, gaŗ 39. grāda rietuma malu un gaŗ 46. gaŗuma grādu. Viņas ir plašs līdzenums, bet nevis zemums; tām ziemeļos un rietumos par robežu ir Baltijas jūŗa, pret dienvidiem upes Mēmele un Svētā, kas šķir no Lietavas, pret rītiem lielāko tiesu Peipus ezers un Narvas upe robežā ar Krieviju. Gandrīz visos laikos viņa ir tikusi dalīta trijās provincēs: Igaunija, Vidzeme un Kurzeme, no kuŗām pirmo un pēdējo jau Ādams Brēmens 11. gadu simteni ir nosaucis tagadējos vārdos. Vidējā dabūjusi savu nosaukumu no tās mazās tautas, uz kuŗas vācu tirgotāji vispirms uzdūrās 1158. gadā; un šis nosaukums zīmējās vairāk gadu simteņus uz visu šo zemes apgabalu, jo viņu visu bij aizņēmis vienāds liktens, un vienkopīga virsvaldība viņas dažādos iedzīvotājus nospieda pie zemes. Vecie nosaukumi tika lietoti vairs tikai kā priekš apakšējiem atdalījumiem. Sešpadsmitā gadu simteņa vidū sadalījās nelaimīgā Vidzeme beidzot atkal savās senajās daļās, kad Zviedrija paņēma ziemeļa pusi, bet Polija dienvidus daļu, un tai vietā tad līdzšinīgo valdošo nosaukumu atzina par tiesības turētāju dienvidus pusei: ikkatra daļa nu tika

saukta par hercoga valsti. Zviedrija savienoja drīz atkal abas ziemeļa daļas vecā galvenā nosaukumā, kuŗu es, kad nu beidzot Krievija ir visas trīs šās bruņenieku valsts daļas kopā savienojusi, domājos varēt lietot priekš visa gabala kopā.

Liekas, ka daba ir šo zemi tāpēc iestiepusi jūŗā, lai tur varētu iemitināties mākslas un tirdzniecības sēdeklis. Viņa atrāva tai divdomīgās bagātības un kalnaino zemju dažādību, un deva tai vietā lietiškākos labumus, līdzenumu un jūŗmalu gabalu auglību. Tikai divi vaj trīs augstumi [2], kuŗus ar tiesību var saukt par kalniem, stāv Vidzeme vientulīgi, bet skaistas, pa daļai kuģojamas upes[3] veļ uz visām pusēm savus ūdeņus projām pa auglīgiem laukiem; bagāti zivīm lieli eseri [4] izplatās lielā skaitā saviem ziliem ūdeņiem pa zemes iekšieni un daudz kuģu būvētavu ar ostām [5], kuŗas visas pat netop lietotas, aicina gaŗ jūŗmalu tirdzniecības ģēniju, mantas nest un vest.

Zeme še neglabā vis to neuzticamo bagātību, no kuŗām apakš peruāniešu un meksikāniešu kājām iztaisījās bezdibeņi, kas tos nelaimīgos dzīvus aprija; bet tai vietā greznojās viņas virsa gandrīz vispāri ar bagātāko auglību. Dienvidus zemju mīksnējie augļi gan neizdodas viņā un arī pat ne dārzos bez visai rūpīgas kopšanas, un viņas dabīgie augļi ir mežāboļi, rieksti un ogas - šās nabadzīgās tuvumā būdamo ziemeļa zemju pūra mantas: bet majestētiski ozoli, bērzi un skuju koki ceļas pret debesim; un kur tiem aiz cirvja uzcītības ir bijis jāatkāpjas, tur viņu vietu ieņem treknas pļavas un tīrumi, kur avotiņi un strauti tūkstošiem griežas cauri.

Kustoņu daba Vidzeme nav nabadzīgāka par augu dabu. Arī viņa neaudzina vis dienvidus apgabalu vārīgos, bet ziemeļu stiprajos: ne stirnas un mazākos briežus, bet cēlāko lielo briedi. Nekādi zīda kāpuri nekarājas še zaros ar neaugošiem dārgiem augļiem; tomēr dūc bites daudzumā. Lāči, vilki, lapsas, caunas, āpši un visādi putni apdzīvo mežus, un pastaigājoties, kad grib klausīties lakstīgalā, var dzirdēt līdza arī medņus un baložus, kamēr lielajais briedis ganās acu priekšā, vāveres skrien no koka uz koku [6], zaķis lēkā pavasara sējumos un lūsis starp jauniem zaļumiem kvēlainām acīm raugās pēc laupījuma. Ezeri, upes un strauti ņudz no visādām zivīm: un kad jūŗmalā dažreiz tiek redzēts izbaram simts mēru reņģu, tad upju un ezeru zvejnieks bieži vienā pašā nakti sadabū nevis nabadzīgāku laupījumu kopā no lašiem, plaužiem u.c.; pat no strautiem tuvumnieks nes mazākais garšīgus lasēnus (foreles) uz pilsētu. Daudzi ūdeņi dod arī pērles, lai gan ne no lielas vērtības.

Klimats ir šajās zemes, kāds ziemeļos mēdz būt ziemā ļoti auksts, pa īso vasaru ļoti karsts. Pa laikam tikko aprīli nokūst sniega sega pavisam, kuŗu nereti jau oktobris noklāja pār pakalniem un ielejam; maija mēnesis rāda tos untumus, kādus pieskaita aprīlim, un tikko jūnijs nes līdza jaukas dienas, kuŗas viņam atnesušas mīlīgā mēneša nosaukuma Septembri sāk lapas birt, un pēc nedēļām sešām vidzemnieks laiž atkal savās vieglās kamanās bultas ātrumā pār ezeriem un upēm. Pat nakts neaptur viņa braukšanas. Pa viņas astoņpadsmit stundu gaŗo laiku ziemas vidū spīd sniegs, ja zvaigznes, ar savu piemīlīgo gaismu spīdēdamas, tā nedara. Vasarā turpretī patīkama gaismas krēsla spīd sešas stundas cauri, kamēr saule paliek aiz apvāršņa. Tikai pavasars un rudens nes līdza tumšas naktis ar miglu, tā ka jāvēlas atpakaļ zem kājām čirkstošais sniegs.

Bez šaubības ir klimats no tā laika ļoti pārlabojies, kamēr vācieši ieņēmuši Vidzemi. To laikā viņa bij pāraugusi mežiem, kuŗos tikai kā salas izskatījās apstrādāti lauki: Igaunijā bij tādi gaŗ jūŗmalu un Kurzemē lielāki; jo tur iedzimtie bij jau sabiedrojušies lielciemos; Vidzemes iekšienē mazākos, tāpēc ka še dzīvoja vēl izklaidu esošās būdās.

Pilsētu tolaik Vidzeme nebij, atskaitot Jurjevu, tagadējo Tērbatu, kuŗu krievi 1030. gadā uztaisīja Peipus ezera tuvumā, un Lindanisu, igauņu apcieninātu vietu, kur vēlāk dāņi uzcēla Rēveli, kuŗas osta tolaik igauņiem, dūšīgākiem tā laika jūŗas varoņiem pie Baltijas jūŗas, derēja par sapulcēšanās vietu.

Arī citi igauņu ciemati bij apcietināti palaikam ar žogiem, zemes un koka vaļņiem, visvairāk igauņu un līvu virsaišu dzīvokļi. Turaidas, Kokneses, Tarvastas u.c. pilis maksāja vāciešiem daudz asiņainus aplenkumus. Bruņenieki viņas nopostīja un cēla no akmeņiem laupītāju alas, nosauktas par pilīm.

Tagad arī tās guļ drupos. Bagātās pilsētas greznojās pie jūŗmalām, skaistās lauku mājas pušķo jaukus apgabalus, un mīkstniecība dzīvo pārpilnībā tur plašā klajumā, kur citkārt pa bieziem mežiem lodāja tikai vilnainais lācis un pielīdēja cauna. Kur citkārt bij purvi, tur liecina tagad rūpīgi apstrādāti lauki par ienākumu meklēšanas kultūru; bet ai! nevis šās zemes īstiem kungiem viņa dod savus ieguvumus. Tie atrodas vēl priekšējā dabas īpašībā; tikai vīrišķība, stiprums un godcienīgais nebēdības gars tiem ir zudis. Viņu tēvija bij piespiesta savu lauku ienākumus gaŗus gadu simteņus no veltas atdot nekaunīgiem laupītāju svešniekiem, un arī tagad vēl mīt pārpilnībā desmitā daļa no miljona cilvēku, kas apdzīvo šās 1500 kvadrātjūdzes, dzīvo smalkajās mīkstniecības baudās, kamēr pārējie, nospiesti no vērdzības jūga, smok vēl postā.

Trīs galvenās tautas dzīvoja šai zeme, iekam vācieši viņā ienāca: latvieši, igauņi un līvi. Citi vārdi, kuŗus dzird minam Vidzemes vēsturē nozīme tikai viņu atsevišķās ciltis.

Latvieši, lai gan nesen kā ienākuši, pārvaldīja lielāko daļu, Kurzemi, Semgaliju un iekšējo Vidzemi: lēnīga, miermīlīga, mājotnīga tauta, kad apstākļi tai neuzspieda kaŗa raksturu. Kas viņa tagad ir, to esmu rādījis citā vietā. Viņas agrākā vēsture netapa līdz šim nevērībā palaista: viņas gandrīz nemaz nebij. Kāda vieta Tūmaņa darbos: "Par dažu ziemeļa tautu izcelšanos", palīdzēja man tikt uz pēdām. Es pārbaudīju tās pretrunas, ko viņam kādreiz lielākais vācu vēsturnieks cēla pretim un tiku apstiprināts savā ticībā par Tūmaņa domām. Es ņēmu padomos grieķu, romnieku, leišu un ziemeļu tautu ģeogrāfus un vēsturniekus un kļuvu pārliecināts, ka senās Vītlandes apdzīvotāji un latvieši esot viena pate tauta un viņu senākā vēsture nekas mazāk, kā tikai tenkas.

Pie latviešu tikumības un ticības ierašu ziņām esmu es lietojis Dusburģeri, Hartknochu, Vaisseli, Grunovu, Einhornu, Hiärni un vispāri tik daudz rakstnieku, cik varēju sadabūt. Bet visvairāk man kalpoja šai lietā kāds vecs rokraksts, ko es priekš kādiem gadiem kāda Vidzemes muižnieka grāmatu krājumā atradu un saīsināju.[7]

Pavisam acis krītoši atšķiras no latviešiem visās lietās viņu ziemeļa puses kaimiņi igauņi, kuŗi paši saucas dažreiz par "esti", bet visvairāk par "maa rāvast", t.i. iedzimtie, un no krieviem tiek saukti par čudiem. Šī vecā tauta, ko Tacits un viņa priekšteči sauca par "Phavones" un "Fenni" redzēja latviešu tautu izceļamies un cīnījās jau ar uzvaras sekmēm pret citiem ziemeļu pagāniem, kamēr latvieši vēl, būdami nespēcīgi un mierīgi, ieslēdzās vecās Vītlandes robežās. Senajā zviedru kā arī dāņu vēsturē šī tauta ar saviem brāļiem, tagadējiem seniem un permijiešiem, ieņem svarīgu vietu, un Iekškrievijā, gandrīz visās Urālu kalnu daļās kalnu raktuvēs, ko krievi sauc par čudu augstumiem, liecību dod par mākslas centību mazākais no vienas šo tautu daļas. Nav varbūt visā Eiropā nevienas vecākas tautas, ja arī Rudbeka domas, ka viņa cēlusies np desmit izkaisītām izraelītiešu ciltīm, ir tikai tenka.

Sakso Gramatikus sauc Igauniju par ziemeļa Herkules Šterkatera dzimteni, un viņa zemes līdziemītnieki atradās par viņa cienīgiem. Viņu kuģu spēks bij par briesmām citiem Baltijas krastu apdzīvotajiem, tas izpostīja bieži vien Dānijas krastmalas un nodedzināja Sigtunu Zviedrijā; viņi cīnījās bieži arī kā krietni sabiedrības dalībnieki abu to valstu kaŗa pulkos. Viņi visdūšīgāk turējās pretī vāciešiem, dodami tiem atpakaļ sitienu pēc sitiena, izpostījumu pēc izpostījuma; ja, varbūt viņi tos no Vidzemes pavisam izdzītu, kad latvieši, viņu vecie. dziļie ienaidnieki, nebūtu stājušies tiem pretī, un ja dāņi, zviedri un krievi viņiem nebūtu brukuši virsū no muguras.

No tik daudziem ienaidniekiem viņiem beidzot vajadzēja tikt uzvarētiem. Viņiem tika uzkrauts tas pats jūgs, kas viņu kaimiņus nospieda pie zemes; ja, dažos apgabalos viņi ir pat dziļakā postā, nekā šie, bet viņu enerģiskais raksturs viņus ļoti atšķir no latviešiem; un tie, tikpat kā vācieši, bīstas no viņiem vēl joprojām: jo kur latvietis no izmisēšanās apmulst, tur igaunis gudro auksti un apdomīgi par atriebšanos; kur tas dreb, tur šis draudē.[8] Kad reiz sit atmaksas stunda par tām neizsakāmām negantībām un apspaidīšanām, ar kuŗām vācieši kopš tik daudz paaudzēm Vidzemē ir aptraipījušies, tad visādā ziņā igaunis vīcinās visbriesmīgāk izpostīšanas lāpu.

Pilnīgāku aprakstu par igauņiem un viņu seno senatni lasītājs atradis otrā grāmatā. Tikai dažas somu ziņas, dāņu, zviedru un krievu gada grāmatas bij mani vadoņi; tomēr man jāpateicas še arī savam vecam rokrakstam ļoti daudz.

Bet tur, kur man šai pašā vietā jāstāsta par trešo Vidzemes tautu par līviem, viņš bij gandrīz mans vienīgais vadītājs; jo viņa sarakstītājs ir runājis taisni no tās visplašāk, un citu ziņu par to gandrīz nemaz nav. Iespiesta starp latviešiem un igauņiem, šī mazā, dūšīgā tautiņa dzīvoja gaŗ jūŗmalu no Salaces lejup līdz Daugavai un uz iekšieni līdz Valmierai, pavisam līdz 12o kvadratjūdzu lielā apgabalā un uzturējās visvairāk no zvejas. Pēc ierašām viņa izlikās esot kāda latviešu nozare, un pēc valodas igauņu atvase: bet rūgtākais tautību ienaids šķīra viņu citkārt no abām, un dara to ir tagad vēl.

Līvi bij pirmie, uz kuŗiem vācieši atdūrās. Viņi tika pirmie atgriezti un viņu virsaitis Kaupo ceļoja pat uz Romu pie pāvesta, kā vēlāk būs stāstīts. Viņi dabūja arī pašu lielāko kristīgas ticības svētību, viņi tika gandrīz pavisam izdeldēti. Pastāvīgie kaŗi, iesākumā pret, vēlāk priekš vāciešiem, viņus iznīcināja; viņu vietās nāca latvieši, un tagad ir varbūt tikko ap 300 galvu pie Salaces un Engures krasta palicis pāri no šās tautas. Tomēr ir arī viena muižnieku ģimene Vidzeme v. Livenu kungi, kuŗi esot cēlušies no viņas un pat no tā Kaupo.

Vidzemes stāstu grāmatas piemin vēl vienu ceturto tautiņu no vendu cilts, kas pirmāk dzīvoja Kurzeme un tad pārgāja uz Vidzemi: bet viņa būs neievērojami maza, jo drīzumā pazūd pat viņas pēdas pavisam. Man piedos, ka es nekā sevišķa par viņu nerunāju, tāpēc ka es par viņu nekā nezinu.

Pirmā grāmata. Latviešu senatne.


Pirms Agamemnona dzīvoja daudz varonīgu,
Bet visi neapraudāti un nepazīti,
Vajāti no gaŗas nakts: tāpēc
Ka tiem trūkst aicinātu apdziedātāju.
Hor.

Pirmā daļa

I.

Sākums.

Kultuvetās Eiropas vēsturnieki: cik ļoti izšķiras mans ceļš no jūsējā! Jūsu tautu vēsture ir, vismazāk, spožā laikmetā, nostājušās vīra dzīve pilna spēka un darbības. Es stāvu pie bēru šķirsta jaunekļam, kuŗu nonāvēja asinskārīgi laupītāji, iekam viņš vēl varēja pa pusei attīstīties. Jūs uzrādāt darbus, man ir tikai darbu spējība rādama. Jūs dāvināt lavru kroņus: es stādu vientulīgu cipresu zariņu. Jūs prasāt pēc laiku cienības uz jūsu tautas senatni: es tik meklēju dalības pie manējās; laimīgs, ja līdzcietība, kuŗai jāmostas no šausmīgiem pagājušo gadu simteņu noziegumiem, var tagadnību tikai iekustināt uz līdzcietību. Atņemat man cerību, ka es viņas aizmirstās tiesības jel cik necik varētu modināt, kad viņas apspiedējiem norauju lieko ģīmi; atņemat man to cerību, ka es varētu visas cilvēces draugu priekš viņas iesildīt: - tad spalva man izkritīs.

Tomēr, nevien pasaules pilsoņa mīkstai sirdei, bet arī aukstam vēstures pētniekam vajaga būt latviešu tautas jaunībai no svara. Viņai, kas tagad morāliski un politiski iznīcināta, bij savā laikā nolemts izvest spožu lomu, un to jau iesāka Eiropas ziemeļos. Tautas, kuŗas tagad tura tikko par sevis cieīigu to, ka atcerētos viņu vēl dzīvojam, sajuta sāpīgi viņas varu un bijās no tās; tautas, kuŗas tagad min viņu pie zemes, kāpās citkārt atpakaļ no viņas zobena vaj klausīja viņai. Zviedrija un Dānija tikko spēja sargāties no latviešu igauņu kuģu spēkiem, un no Vācijas robežām stiepās viņu piederumi pat līdz Dņeprai; daudzas Krievijas daļas klausīja citreiz latviešu virsaišiem [9]. Vēl svarīgākas par viņas varu bij viņas gara īpašības. Līdza ar aziātiskā kuplumā būdamu fantāziju savienoja viņa sevi stiprumu un dūšību, iespējas uz izglītošanos un derīgumu uz visādu pilnību; ziemeļa stiprumu ar Indijas piemīlīgumu. Viņas apspiedēju puses ziņu uzzīmētāji cēla viņai neslavu; tomēr simts varenu zīmju, kas viņiem ir izsprukušas pret grību, soda viņus par meliem. Viņas apspiedēji darīja pat visu, lai varētu sabojāt viņas veidu: bet bieži redzamas zīmes rāda vēl ir tagad, kādu augstu nozīmējumu kādreiz daba viņai uzspiedusi. Es raugos atpakaļ uz to, kas viņa solījās būt; es skatos uz to, kas viņa tapa, un - sāpes aizliedz man izsacīt salīdzinājumu.

II.

Latviešu sākums.

Pasaciņas ir bērna zinātnes; teikas - tautas iesākuma vēsture. Bērna brīvā fantāzija pārveido pat nopietnāko patiesību par pasaciņu; pats vienkāršākais gadījums top par brīnumīgu teiku mežonīgas tautas pusmežonīgā svētneša mute. Bet ar patikšanu kavējas vīrs vēl bieži pie tām ērmu ainām, kuŗas radīja bērna iedomāšanas spēks un kuŗas kā kādas parādības no svešas, apburtas pasaules stāv atmiņā pa vienai un spoži; - un kas ikdienišķu cilvēku tikai ielīgsmoja, tas dod dvēseles pētniekam bieži vien bagātu vielu priekš svarīgākiem panākumiem. Bet vaj gan būtu mazsvarīgāk un vaj mazāk atalgotu, kad pētītu pakaļ veselas tautas sākumam, attīstībai un gara gaitai, nekā sadalīt bērna pirmos domu sakārtojumus, un ja tiktu kaut viena pati patiesība atklāta, un ja derētu kaut tikai uz to, viena vienīga liela vīra piemiņu, kā Eiridicena ēnu, no aizmirstības nakts aicināt atpakaļ, tad tas ir labi darīts tad tas ir pienākums, nevis ar lepnu pašpatikšanu teikas, kas savā laikā senčiem bijušas tik dārgas, nonievāt par ākstīgām nelietībām, tāpēc ka viņas spēj rādīties tikai senatnes apģērbā. Nabaga cilvēce, ko gan viņa var vispāri saviem labdariem paliekamu sniegt, kā vien to niecīgo pēclaiku slavu - kuŗa viņas ausu vairs neaizsniegs! Nedusmojaties ar mani jūs, lepnie gudrajie, kas jūs izzudušu varoņu vērtību apskatāt pēc veciem liecību rakstiem, kad es nevaru manas tautas šūpulim klusam gaŗām steigties un ar jums patiesas lietas it kā pasakas nomest pie malas, pār kuŗām jūs laužat spieķi, tāpēc ka jūs bijāt vaj nu par lepniem, vaj par nepiespiedīgiem viņas pienācīgi pārbaudīt. - Ļaujat man mēģināt, vaj man izdosies, - tos necik kroņus, tos vienīgos, ko viņai liktens piešķīris, no izpostīšanas drupiem gaismā vilkt. -

Prūsija bij latviešu tautas dzimšanas vieta.Tur dzīvoja Tacita laika estijieši jeb gutoņi, tauta, kas zītara jeb dzintara dēļ agri tika pazīstama un ko viņa sauca par stiklu. Tā darbojās ar zemkopību, lopkopību un zveju ; viņa godāja Hertu, vācu tautas dievišķo ciltsmāti un tai bij par dievekli, par redzamu elku un kaŗa zīmi meža cūkas nobildē. Rādās, ka viņa ir piederējusi pie lielās ģermaņu tautu ģimenes, un cēlās ar saviem brāļiem, gāzties virsū romnieku zemēm. Tikai maza daļa palika atpakaļ, bet paturēja vēl allaž savu sakaru ar izgājušo galveno cilti. Viņa stāvēja zem rītagotu karaļa Ermanaricha, kas valdīja pie Melnās jūŗas un nomira 376. gadā; un pat Teodorichs sestā gadu simteni dabūja Itālijā no Vislas krastiem nodokli dzintarā.

Pa tam pāri palikušie nebij diezgan lielā skaitā, ka varētu savas tēvijas lielo plašumu ieņemt. Viņi tāpēc pacieta mierīgi, ka mežonīgie seni no rītiem un slāvu ciltis no dienvidiem ienāca. Prūsija bij diezgan liela priekš viņu un viņu viesu uzturēšanās, līdz pēdīgi arī kāds bars alaņu atnāca un vietu sašaurināja.

Kad alaņi 375. gadā bij pie Dņepras iztekām no huņiem iz savām vietām izdzīti, tie gāja klīzdami apkārt. Daži savienojās pat ar huņiem un stājās romnieku klausībā; citi savienojās ar gotiem; vēl citi spiedās augšup līdz Baltijas jūŗas krastiem un palīdzēja sastādīt kaŗa plūdus, kuŗi no vandaļiem, gotiem un divdesmit citām tautām sadevās kopā, tad no briesmīgā Radogaisa vadīti vēlās pār Itāliju. Tomēr Stiliko valdīja tolaik pār grimdamās valsts varu, un Radogais tika 406. gadā nokauts pie Florences kopā ar lielu daļu sava kaŗa spēka. Bet Vācijā palikušie vandaļi un alaņi gāja pār Reinupi, uz Galiju, Spāniju un beidzot uz Āfriku. Viena sevišķa atdaļa no pēdējiem bij 464. gadā atkal diezgan stipra, ka varēja apakš sava karaļa Biorgora iebrukt Itālijā [10]: bet arī šīs ziemeļu meža straumes vilnis vēlās atpakaļ satriekts. Pie Bergamo viņi tika pilnīgi uzvarēti, izklīda un bēga, cik tāļu varēja. Lai nu tas bijis pēc šās viņu sakaušanas, lai pēc tās agrākās, kuŗa nāca no Stiliko, vaj arī beidzot ko dabūja no frankiem[11] pie pirmā mēģinājuma iet pār Reinupi: viena alga, daži alaņi, kuŗiem klejošana un kaŗš būs bijis apnicis, gāja atpakaļ līdz Vizlas ietekai ieņemt tukšās vandaļu un gutoņu dzīves vietas, kuŗās viņi senāk bij bijuši par viesiem; daudzi no viņu brāļiem gāja tiem drīz līdza. Tā tad še sadevās kopā četras tautas: gutoņi, slāvi, feni un alaņi - atkāpties negribēja neviena. Uz ziemeļiem to aizliedza jūŗa, no rītiem un dienvidiem viņus spieda pakaļnākdamas fenu un slāvu ciltis, un no vakariem tās tautas, kas pa vācu plašo drūzmēšanās lauku staigāšanas reiboni gāja apkārt. -

Seni, kā Tacits saka, bij augstākā mērā mežonīgi un nabadzīgi. Viņi iztika no medīšanas un no lakstiem, tiem nebij nekādu citu ieroču, kā ar kaulam noasināti sviežamie šķēpi, nebij zirgu, pat ne māju. Viņi nezināja saviem bērniem un sirmgaļviem ierādīt nekādu citu glābšanās vietu pret nemīlīgu laiku un plēsīgiem zvēriem, kā lapainos biezu koku zarus. Tā viņi varēja būt vienaldzīgi pret cilvēkiem un dieviem; viņiem neka netrūka, tāpēc ka tie neka nevēlējās. Viņiem, tiem kailiem, nevajadzēja bīties no saviem kaimiņiem: bet priekš tiem viņiem vajadzēja būt briesmīgiem. -

Estijieši, kā agrāk redzējām, dzīvoja visvairāk no zvejas un zemkopības. Slāvi darbojās ar lopkopību, un tiem bij daudz zirgu, kuŗu piens un asinis viņiem bij mīļākais dzēriens. Tomēr rādās, ka ir viņiem zemkopība nav bijusi gluži sveša. Beidzot alaņi bij savās dzīves vietās pie romnieku robežām vaj arī pašā viņu valsti uzturējušies no arkla, un tagad, kur viņi, staigāšanas nogurdināti, atkal meklēja pastāvīgas dzīves vietas, griezās atpakaļ pie tā. Viņiem bij tā dārgi samaksāta pārākā krietnība par citiem, ka viņi savos kaŗa gājienos un romnieku klausībā iekrājās sev piedzīvojumus un dažādas zināšanas un caur to iemanījās vairāk ieroču lietošanā: tās bij pārākas krietnības, no kuŗām viņiem vajadzēja sagaidīt drīz izšķirošu pārsvaru, kad iz celtos kaŗš; un tas nevarēja palikt nenācis: jo zemkopji, gani un medinieki no dažādām tautām, kā tie varēja ilgi dzīvot cits citam līdzās, nesapiņķēdamies tūkstošās ķildās. Tām vajadzēja būt jo asiņainām un biežām tāpēc, ka neviena tauta nebij pilnīgi spēcīga, neviena nevarēja caur izšķirošu uzvaru pacelt savus dzīves ieradumus par valdošiem. Ikkatra pastāvēja no tik daudzām sevišķām ciltīm, cik tai bij ģimeņu, jo ikkatrs vīrs tika ieskatīts savējiem par neaprobežotu virsaiti. Nobradātām sējumam, nolaupītiem lopiem, strīdā būdamiem meža kustoņiem vajadzēja sacelt nemieru starp divām tādām ģimenēm. līnijās ar aklu niknumu, un pēc šādas gŗūti iecīnītas uzvaras bij izdeldēts tikai viens kaimiņš, lai pēc tam dotos virsū kādam citam atkal tikpat naidīgi, un šās dienas uzvara bij tikai sagatavošanās uz nākošās uzvaras pamešanu. Vispārīgais kaŗš visiem pret visiem, kā pilnīgi brīvā dabas stāvokļa iznākums, plosījās pa Estijas mežiem ar dedzināšanu un slepkavību. Ikkuŗš viņos žņaudza bez plāna tikai uz to, lai sev apkārt iztaisītu tukšu vietu, kuŗā lai varētu dzīvot netraucēts iekš posta, un vienādi tomēr nāca no visām pusēm klāt jaunas tautības, kuŗas sagādāja uzvarētajam to pašu likteni, ko viņš nupat citiem bij izdāvājis. Īsi sakot, šis tik daudz tautu savienojums rādījās esot nolemts uz to, lai būtu par mūžīgu tuksnesi, vismazākais par mūžīgu kaujas lauku, ja neceļas kāds apgaismotāks radījums, kas šos pretīgos spēkus saved vienkop un no mežonīgām jukām prot radīt labi iekārtotu pasauli. Šis gudrais labdaris beidzot nāca un apstākļi atvieglināja viņam viņa uzdevumu.

Pat negantiem mežoņiem vajadzēja beidzot atzīt šās aprakstītās būšanas postu un vēlēties labojumu, lai gan paši nevarēja sastādīt tam plānu. Vājākais, pārvarētais vaidēja pēc sargāšanas un atriebšanas pret stiprāko, kas viņu aizdzinis no sava tīruma vaj arī bij nožņaudzis viņa brāli; uzvarētājs vēlējās mierīgi baudīt iecīnījumus: un kas varēja viņam to gādāt. Jau rītu viņam stāvēja priekšā jauni cīniņi, un viņš nevarēja cerēt, ka vienmēr būs stiprākais. Vajadzība piespieda iet padomos un savienoties kaimiņu ciltīm kopā, bet tā ka tas nenotika vispāri, tad caur to tikai pārvērtās divkaujas par apkaušanu, par slepkavības darbiem un durstīšanos; tā ka nekādi likumi nenosacīja pienākumu, nekāds virsvaldītājs neraudzījās uz viņu piepildīšanu, tad nekas arī nevarēja ilgi pastāvēt, un pēc vienkopīgi iecīnītas uzvaras cīniņu biedri nonāvēja paši cits citu pie laupījuma dalīšanas.

III.

Videvuts, latviešu Mozus.

Beidzot šajās jukās cēlās viens no tiem satversmīgiem un ar augstākiem spēkiem apdāvinātiem gariem, kuŗus mūžīgā gādība liekas tautām sūtot tikai tad, kad viņu liktenim jātiek izšķirtam priekš ilgāka laika - viens no tiem vīriem, kuŗi ar vienu pašu soli iziet no ikdienišķības aprindas, no nenozīmības uz nemirstību, un savā mežonīgā lielumā izskatās tik brīnišķīgi, ka pēcnākami top it kā kārdināti šaubīties par to, vaj viņi tādi patiesi bijuši. Videvuts bij tas vīrs, kas pie Baltijas piekrastēm uzņēma lielāko lomu, kāda mirstīgam var tikt piešķirta, un tapa par tautas izrādītāju, viņas likumu devēju un ticības dibinātāju. Viņš nav rādījies mazāks par Mozu un Muhamedu; bet viņam krita citāds kauliņš. Kamēr tos gadu tūkstošiem gandrīz dievišķi godāja, kamēr pat viņu mācību nicinātāji viņus apbrīno, šis netika turēts pat par pieminēšanas cienīgu. Nievāšana, kādā iekrita viņa tauta caur nelaimes gadījumiem ir pārgājusi arī uz viņas lielajiem vīriem, jo rakstu mācītāji domā vēl vienumēr tāpat kā izraēliešu gudrajā laikos: "Kas gan labs var nākt no Nācaretes?" No viņiem latviešu Numa tiek noraidīts pasaku valsti. Un tomēr viņš atstāja pēc sevis tautu, valsti un ticību. Vaj ar to nepietiek pierādīt, ka viņš tāds bijis, jel sakāt, rakstu sakopotāji, kuŗi sevis neturat par vienkāršiem mirstīgiem, ja jūs tikai varat saprotami stāstīt, ko citi darīja, sakāt jel, kā jūs iedrošināties cerēt, ka ir trīs dienas pēc jūsu nāves vēl kam stāvētu atmiņā, ka jūs dzīvojuši!

Videvuts bij alaņu[12] sirmgalvis, kuŗu viņa plaši sniegdamies gars, viņa apbrīnojamā izveicība, viņa gaišā saprašana un viņa nodibinājušies piedzīvojumi cēla tāļu pāri par viņa brāļiem, pat pāri par viņa gadu simteni: tā tēlo viņu Kojalovičs, tā tēlo viņu vēl neapgāžamāk visa viņa izturēšanās.

Viņa dvēsele cēlās vispirms tās lielās domas, to rupjo, tik dažādi sajaukto ļaušu pulku, kas Estijas mežos cits citu kāva, vest brālībā un šos meža cilvēkus pārvērst par kārtīgas valsts pilsoņiem. Laimīgā kārtā viņam netrūka uz to līdzekļu. Viņš bij bijis līdza savas tautas kaŗa gājienos pie romnieku robežām un tur dabūjis izdevību nākt pie domām par kārtīgas valsts satversmi: viņam bij izdevušies darbi, kuŗi darīja to saviem brāļiem par godcienīgu un ienaidniekiem par briesmīgu. Tāpēc viņa vārdam bij ļoti daudz nozīmes; un ko tas ne paspēja, tur rādija spēku bailes no viņa bērnu zobena: Videvuts bij lielas ģimenes galva, tā tad priekš tā laika apstākļiem varens vīrs.

Viņš aprunājās ar saviem draugiem un kaimiņiem, un kas no viņiem vēl nesajuta vēlējumos pēc labākas iekārtošanas, tiem viņš to ieaudzināja. Līdz ko viņš bij atradis vaj sadabūjis pienācīgu pulku domu biedru, saaicināja viņš tos mežonīgos tuksneša dēlus kopā. Alaņi un aistijieši, slāvi un feni sapulcējās vienviet. Videvuts stājās viņu vidū; viņš runāja un viņa dabīgi skarbais valodas spēks sāka valdīt par viņu gribu tā kā lieli gari alaž mēdz valdīt par maziem. Viņš izskaidroja tiem to postu, to nedrošību, to nelaimību, kas ir tagadējā būšanā, izskaidroja tik gaiši, ka pat nedomātājs, pat nesajutīgākais, kad dzirdēja izstāstām, kas līdz šim ciests, bailes rāvās atpakaļ. Viņš pievienoja klāt, piemērodams viņu saprašanas spēkam, ainu no labākas satversmes. Viņš rādīja tiem pie bitēm, kuŗas viņiem bij vienumēr acu priekšā, ka arī lielā burzā var būt iespējams turēt kārtību, drošību un mieru; ka tas viss topot panākts caur to, ka visas ejot pakaļ vienai mātei, tikai vienam, kuŗa griba esot likums, un kuŗam to varu dodot, caur soda uzlikšanu aprobežot stiprāko, sargāt vājāko un ikkatram gādāt mieru un drošību. "Ja jūs nebūtu nejēdzīgāki par tiem putniņiem, jūs zinātu sen, ka jums vajaga."[13]

Ar stulbu brīnošanos bij drūzma viņā klausījusies: ar mežonīgām gavilēm tā tagad sauca: "Videvuts lai ir mūsu Bojoteras, lai ir mums, kas bitēm māte!" Šī izsaukšanās bij dzemdejusi jaunu tautu, gaisma, kārtība un laime izplatījās pār Aistijas mežiem, kad jaunā "bišu māte" bij tās uzticēšanās cienīga, kas iemantota tika caur izveicību.

IV.

Videvuta dotie likumi.

Tas bij Videvuts. Viņš iekustināja visus, pat klaidoņu fenus, kā alaņus, nostāties paliekamos dzīvokļos un kopt laukus. Viņš sadalīja tos ciltis un ikkatrai ierādīja savas robežas, ikkatram mājas tēvam savu tīrumu; viņš iecēla tiesnešus, kuŗiem vajadzēja aizkavēt cita īpašuma aizskāršanu un sodīt slepkavību darbus: vaj gan vajadzēja cita līdzekļa, kā ieradināt savus jaunos pilsoņus mīlēt kārtību un viņas dibinātāju, nekā kad lika tiem baudīt drošas un mierīgas dzīves saldumu - jau šis vien, kas ir pilsonīgās sabiedrības labums, kuŗa lielumu atzīst tikai tad, kad viņa pietrūkst, nodrošināja viņam paklausību visiem citiem likumiem, lai arī daži no tiem bij cik cieti būdami.

Neatlaidīgi viņš raudzījās par piem. uz to, kā uzturēt ievesto kārtību, lai ikviens viņa valsts loceklis būtu darbīgs, ka varētu iegūt pats sev uzturu. Kas negribēja strādāt, tam bij savs lauks jāatdod citam, un tāds tika izraidīts. Ka viņš pavēlēja neizdziedināmos neveseļus nonāvēt, ka viņš pat bērniem atļāva - ja tas patiesi no veca vīra ir ticams -viņu nespēcības laikā nākušos vecākus nožņaugt, kad tiem gŗūt nācās viņus uzturēt, tas var modināt vairāk līdzcietību uz viņa tautas rupjību un nabadzību, nekā riebjumu uz pašu to lielo vīru. Pie mežoņiem saceļ iespaidu tikai skarbi un satricinoši vilcieni. Kā Mozus lika akmiņiem nomētāt to vīru, kas svētā dienā lasīja malku, un ar lēnākiem līdzekļiem gŗūti būtu pie tā nācis, kā dievkalpošanai iedot briesmīgu godcienību, tā Videvuts deva šo atļauju varbūt tikai tādēļ, lai viņa jaunai tautai liktu jo skaidri saprast, ka ikkatram jāir derīgam un darbīgam. Var būt, ka tas bij tā pat pavisam vajadzīgs, ierobežot savas dzīves prasības cik vien var, lai viņiem ne apniktu jaunā dzīves kārta un viņi neatteiktos no tās aiz trūcības.

Līdz šim Prūsijas mežoņiem vajadzēja tikai caur gadījumu apmierināt to gribu, kuŗai ir vislielākā iespēja uz cilvēci. Ikkatra sieviete bij tā vīra brīvs īpašums, kas viņu viens pats notvēra; viņš ņēma to sev līdza un paturēja pie sevis tik ilgi, kamēr tā viņam patika, vai arī pēc savas vajadzības apmierināšanas lika tai iet projām, nebēdādams nekā vairāk par viņu un savu prieku sekām. Videvuts aizliedza cieti šo kārības veidu un sodīja ikkatru kauna darītāju; viņš iecēla mūža laulības un izraidīja ikkatru, kas tās lauza. Dodams tā sievietēm atpakaļ tiesību, savu labprātību liegt vaj atļaut; pielaizdams to, kas rupjam dabas cilvēkam var izlikties par augstāko dzīves laimību, tikai pret zināmu pienākumu uzņemšanos un rūpēm par pēcnākamiem: viņš atrada drošāko līdzekli, mīkstināt viņu dzīves ieradumus caur sirdi, kuŗu viņš atvēra mīlīgiem tēvišķas un laulības mīlestības modinājumiem.

Arī draudzībai bij saistīt kopā jaunos valsts pilsoņus, lai starp viņiem izzustu agrākā starpība un ienaids. Bet drošākais ceļš, kā savienot tādas savā starpā svešādas puses, bij prieks; jo cilvēks mīlē patiesībā tikai to, ar ko viņš ir bijis priecīgs un kuŗu ieraugot nāk atpakaļ priecīgas atmiņas. Raugāt, še ir tas cēlonis, kāpēc labs sadzīves cilvēks mūs iemīl daudz ātrāk, nekā stīvais klusais, kas nav nekas cits, kā cilvēks ar nopelniem. Raugāt, še ir avots jaunības draudzībām, kuŗas tiek turpinātas pat līdz sirmākam vecumam, varbūt avots arī visai mīlestībai, tikpat vecāku, kā bērnu un laulības! Lai varētu vilkt šo saiti ap saviem jauniem valsts pilsoņiem. Videvuts iecēla viesmīlību par svētāko likumu un noteica svētku dienas, kuŗas tika svinētas ar viskopīgiem mielastiem. Viņš pats ņēma dalību pie tām un lūkoja caur mīlīgu un labvēlīgu izturēšanos iemanto šo cilvēku padevību, kuŗu laimi viņš bij nodibinājis. Lai viņu sanākšanas varenu padarīt priecīgākas, viņš bij mācījis tiem darīt miestiņu. Ar tiesību viņš nopēla brīnumus, ar kuŗiem citi ticību dibinātāji raudzīja drošināt savu cienību. Viņam nevajadzēja tērpties melu šķidrautā, ka esot sūtīts no dievišķības. Viņš pierādīja caur labiem darbiem, ka varēja sajust pat rupjākā mežoņa sirds, viņu esam cienīgu valdīt par tiem un - vīna dievs Bakchus uzvar pasauli.

V.

Šo likumu iespēja pie latviešu rakstura.

Kaŗu Videvuts nekad neveda; savu audzēkni atraut no mežonības, tas viņam bij izprasījis pārak daudz pūļu, nekā kad varētu to atļaut atpakaļkrišanas briesmām. Kas gan lai varētu viņu piespiest, viņa mierīgos lāvrus aptraipīt asinīm? Uzvarēšanas kārība ir tikai negudru cilvēku sērga. un kaimiņi nebij tik briesmīgi, ka viņu uzvarēšana būtu bijusi vajadzīga. Sadalītus sevišķās ciltīs, piespieda viņus viegli, kad viņi ar gadījumu ienāca jaunās valsts tiesā, lai tur nomestos, vaj arī vēl vieglāk viņus atraidīt. Bet viņa paša tauta bij pārak laimīga un pārak apkrauta darbiem, nekā kad viņai vajadzētu tik briesmīgas peļņas, kāds ir kaŗš. Tikai bezdarbīgas, kārumniecīgas un nelaimīgas tautas ir kaŗa mīlētājas,

tāpat kā neveselīgi cilvēki ir ķildīģi un spēji dusmīgi. Lielākie rakstura vilcieni jauniem valsts pilsoņiem bij viesmīlība, lēnprātība un mīlīga miermīlība. Tā viņus mazākais tēlo - kāds joks, kuŗu mums ir paglabājuši vairāki grieķu vēsturnieki.

Kad avāru hans 559. gadā gribēja grieķiem uzkrist, izrīkoja viņš sūtņus pie visām slāvu ciltīm, prasīdams palīga spēku. Arī pie šiem jauniem pilsoņiem, no kuŗiem bij liela daļa slāvu, viņi nāca un lūkoja to virsaišus caur dāvanām piedabūt uz celšanos kaŗot; bet tie sūtīja trīs vīrus pie hana ar dāvanām un atsacīšanās aizbildinājumiem. Viņi pavadīja ceļā piecpadsmit mēnešus, un kad beidzot bij nonākuši, tas netaisnais valdinieks liedzās viņus laist atpakaļ. Viņi slepen izbēga, krita Tracijā grieķu rokās un tika vesti priekšā ķeizaram Maurīcijam. Viņš un viss viņa galms izbrīnījās par šo cilvēku lielumu un par viņu locekļu briesmīgo stiprumu: bet tiem spēcīgiem dabas dēliem nebij pat ieroču. Tikai cīteres bij viņu ceļa lietas; "mēs esam slāvi," viņi sacīja, "un apdzīvojam rietuma pasaules jūŗas krastu.[14] Mūsu zeme nav nedz dzelzs, nedz kaŗa, mēs dzīvojam pastāvīgā mierā un nezinām nekādas labākas darbības par mūziku. Briesmība un piemīlība saistās tik retā un jaukā savienībā, ka viņa arī še nevarēja atstāt nekāda cita iespaida, kā vien piemīlīgu. Maurīcija iemīlēja tos lauvas ar balošu sirdīm, pacienāja, apdāvināja viņus uz labāko un aizsūtīja tad uz Hērakleju.

Ja šie slāvu krastmalu apdzīvotāji, kā tas gandrīz patiesi ir, bij no jauno pilsoņu zemes, tad šis joku stāstiņš dod svarīgu skaidrību par to laiku, kuŗā Videvuts darbojās: tas bij sestā gadu simteņa sākumā. Tāpēc ka viņi tik mierīgi dzīvoja, tad viņiem vajaga būt bijušas jau valsts satversmes; bet tā ka viņi skaitījās vēl par vērgiem, tad tā nevar būt bijusi veca. Drīz sabiedrotie vairs neturējās par piederīgiem pie kādas citas tautas. Caur labdarību Videvuts bij viņus padarījis par saviem apakšniekiem; caur mierīgas dzīves pievilcību, caur drošību un sabiedriskiem priekiem saistīja viņš tos pie sevis uz visiem laikiem. Viņi mācījās atzīt, ka viņu tagadējā laime atkarājas no iedibināto ierīcību pastāvēšanas, un ka tāpēc ir ikkatram svarā, neļaut viņas caur neko apgāzt. Augsts vienkopības gars, saka Kajalovičs, uzliesmoja starp viņiem, un slāvi, alaņi, gutoņi un seni tika savienoti par vienu brālīgu tautu, kuŗas valoda pat vēl tagad rāda neatspēkojamas zīmes, ka viņa cēlusies no sajaukuma, bet kuŗa, t.i. tauta, savas tēvu ciltis drīz pazina vairs tikai kā ienaidniekus un izturējās kā pret tādiem un savus piederumus pret viņiem no slēdza stiprām robežām.

VI.

Videvuts dibina ticību.

Kā sirmgalvis bij Videvuts iesācis savu radīšanu. Viņai bij ātras un laimīgas sekmes; bet sava mūža simts sešpadsmitā gadā viņam bij jāsāk domāt arī uz to, kā viņām varētu nodrošināt pastāvēšanu pēc nāves. Lai izsargātos no visām ķildām, viņš izdalīja zemi starp saviem dēliem [15] un nosacīja vecāko ar viskopīgu noteikumu par augstāko virsaiti. Pats viņš devās kādā tumšā ozolu birzē pie miera; tomēr rūpība par savu mīļo tautu pavadīja viņu arī uz turieni. Viņa godcienīgās dzīves pēdējie gadi bij nolikti priekš tā, lai savai valsts ēkai atrastu jaunu stuti, to nesatricināmāko, kuŗa viņu turēja kopā ilgāk, nekā to iespēja virsaišu vara un kuŗa ilgi pārdzīvoja viņa valdniecības ģimeni.

Neviena ierīcība nav pastāvīgāka, nekā tā, kuŗai zināja likt par pamatu pašas cilvēces vājumu. Pārgrozības ir cilvēku lēmums: viņa atnesības, viņa vēlēšanās, viņa sajēgumi, pat viņa tikumi, un grēku ierašas iztēlojas citādi; tikai spējas uz visu to, gara īpašības paliek mūžam tās pašas, un viena no vairāk acis krītošām un vispārīgām ir tā, apjaust nezināmu pasauli un gribēt būt ar viņu savienībā. Šī ērmotā tiekšanās ir ar mūsu būtnību tik iekšķīgi sasaistīta, ka mēs viņas uz neviena apgaismības pakāpiena nevaram atmest. No aizspriedumiem brīvākais filozofs stāda pierādījumus vispirms vēl priekš tā, ko mežonis grib darīt ar dabas parādībām, kuŗas tam neizskaidrojamas. Ir bijuši cilvēki, kas no šās tiekšanās vispārības gribēja spriest, ka viņi esot nolemti, vadīt cilvēkus uz nepie ciešamu patiesību. Viņi atrada to pārliecinošo pierādījumu priekš tā, ka viņā ir Dievs. Vaj viņiem bij taisnība. Tas man nav zināms, bet to es zinu, ka neviens cilvēka gara vājums nav biežāk un laimīgāk izmantots no visādiem krāpniekiem, kā taisni šis. Neviens kādas tautas dibinātājs neatstāja to nelietotu, turpretī ikkuŗš, kad vien varēja, kļuva par ticības dibinātāju.

Arī Videvuts apņēmās uz to. [16] Daži rakstnieki stāsta, ka viņš esot savas ticības mācību tapinājis no kaimiņiem[17], (kā Mozus savu no ēģiptiešiem).

Tā ka latviešu senai ticībai patiesi ir daži līdzīgumi ar skandināviešu ticību, tad varētu šās domas ļoti viegli pieņemt par tādām, kam var būt pamats, ja tas būtu svarā pie tāda māņticības ragša. Diezgan, Videvuts veda to īpašā kārtībā, kas stipri palīdzēja pie viņa jaunās valsts uzturēšanas.

Kādā birze starp ozola zariem viņš nostādīja triju lielāko dievību tēlus, iecēla tiem ziedojumu nešanas un godāšanas, dibināja priesteru un priesterieņu sabiedrību, kas lai tiem kalpotu un pats tika par krīvu-kirveito jeb par viņu augstāko. Savos kaŗa gājienos viņš bij laikam dzirdējis minam Romu kā pazīstamās pasaules virspilsētu: viņa dzīves vietai vajadzēja būt visas viņa zemes virsvietai; tāpēc viņš to nosauca par Romovi jeb Romnovi, un tas pats nosaukums viņai bij arī tad vēl, kad Polijas karalis Boleslavs vienpadzmitā gadu simteņa sākumā to izpostīja, tā paturēja pat vēl tad krīva valdības vietas nozīmi, kad vācieši ielauzās, lai gan šī tad jau bij pārcelta uz Lietavu.

No savas Romnoves viņš rīkoja savus dēlus, aprobežoja viņu varu, izlīdzināja viņu strīdus un stājās ceļā, kad tie savu varu gribēja aplam valkāt. Jaunās valsts pilsoņi tādā ziņā stāvēja apakš virsaišiem, kuŗu vara bij aprobežota caur virspriesteri, un apakš garīga valdinieka, kuŗš varēja viņus tikai sargāt, bet ne apspaidīt, tāpēc ka viņš nedrīkstēja uzlikt nodokļu nedz uzsākt kaŗu. Ziemelīgo mežoņu veselīgais prāts bij laimīgi atraisījis to uzdevumu, kas visiem apgaismotu tautu likumu devējiem nācās tik gŗūti: viņš bij iecēlis virsaišu varai paliekamas robežas, nemaz nedarīdams viņas par vājāku.

Patiesi mums nerāda neviena gadījuma, pat šās tautas ienaidnieku piezīmes, kuŗi rūpīgi vizu ir cēluši naidīgā gaismā, ka jel kāds latviešu virsaitis būtu bijis vārmāks, vaj arī ka apakšnieki būtu sadumpojušies. Ikkatra apgabala virsaitis nebij nekas cits, kā viņa ieskatītākais mājas tēvs, priekšnieks pie apspriedumiem, vadītājs kaŗa gājienos. Nekādu blēņīgu cienīšanas zīmju, nekādu vērdzisku godbijības rādījumu, kas dažu vājas galvas zemes dēlu aizkavē visu mūžu, ievērot, ka viņš ir pulka labad, kas ap viņu rāpjas, bet nevis pulks viņa labad. Nekāda atšķirīga greznuma, nekādu pavadoņu! Tā tad arī nekādas varas darbu netaisnības, nekādu nodokļu, nekādu lišķu, kuŗu noziegumi jācieš arvienu vājam kroņa nesējam, un - nekādu dumpju! Virsaitis bij savas tautas padoma devējs, nekas vairāk; un kur viņš nezināja palīdzēt, tad to darīja vectēvs Romnoves ozolu birze. Tur valdīja tik pilnīga vienādība un brīvība jauno pilsoņu zemes, ka vācieši, ielauzdamies Prūsijā, tikai kaŗos un vēlāk pie sarunām nomanīja, ka viņiem ir virsaiši.

Pēc tādas godcienīgas un slavas pilnas dzīves Videvuts nomira ļoti lielā vecumā. Kā dažas stāstu grāmatas apliecina, viņš esot atklāti sadedzinājies, lai tai tautai, kuŗu pats iecēlis, iegūtu dievu laipnību; un viņa to pateicīgi nostādīja savu mazāko dievu jeb svētajo priekšgalā ar to nosaukumu Išvambrotas. Tā bij tāda godāšana, uz kuŗu bez viņa varbūt ne divi mirstīgie nevarēja rādīt tik lielas tiesības.

VII.

Latviešu tālāka izplatība.

Vēl vairāk godinoša, nekā šī dievināšana, bij viņam savu apakšnieku pastāvīgā laime. Viņai vajaga būt bijušai nodrošinātai, viņai vajaga būt bijušai lielai, ja Ruso'a dotās zīmes par laimīgu tautu nav pievīlējas. Viņi vairojās tik stipri, ka tiem viņu zeme drīz palika par mazu. Viņi izplatīja kolonijas uz visām pusēm. Vispirms tie ieņēma visu tagadējo Prūsiju, tad gāja uz rietumu Pomerānijā iekšā un pat Meklenburgā, kur vēl priekšējā gadu simtenī atlikumi no senprūšu valodas esot liecinājuši par bijušām kolonijām. Uz rītiem viņi ieņēma vis pirms Žamaitiju[18], un devītā vaj desmitā gadu simtenī citu Lietavu, saukti par Jacvingeriem un Podlahījiem. No turienes citi dzīvelnieki gāja pret ziemeļiem un ieņēma iekšējo Kurzemi un Vidzemi. Kur šie nonāca, tur klaidonīgie slāvi un feni kāpās atpakaļ: tie savu mežu iekšienē, šie uz jūŗmalu, lai varētu turpināt savu zveju un jūŗas laupītāju darbu. Visur kolonisti nocirta mežus, taisīja līdumus un dabūja no tā savu nosaukumu līdumnieki - latvieši un "Lietuwniki" no "Lata" un "Lihdum", - līdums.[19] Visur viņi ņēma līdz savu patriarhālisko jeb tēvišķo satversmi, savu ticību un krīva augstu godāšanu. Tas vīrs, kas nesa līdz viņa zizli vaj kādu citu amata nozīmi, tika augsti godināts, kā Ulises Iliādē, kad viņš, satvēris Agamemnona scepteri, runā uz tautu ar viņa cienību.

Ikreizes vis neizdevās tiem zemkopības dievenes apustuļiem mierīgi nomesties dzīve. Pomerānijā viņi atdūrās uz kaŗa mīlētājiem ģermāņiem, Podlachijā un Lietavā uz tām tur devītā un desmitā gadu simtenī no jauna iedibinātām poļu un krievu valstīm; še viņu satversme caur ārējo pretspēku dabūja vairāk stipruma. Pastāvīgais kaŗš piespieda, ka vajadzēja pastāvēt joprojām kaŗa vadonim; tāpēc vācu bruņenieki atrada Pomerānijā un Lietavā jau visas zemes virsaišus, bet Prūsijā, Kurzeme un Vidzeme, kur viņi bij dzīvojuši mierīgāk, tikai mazāku apgabalu valdītājus. Arī latviešu raksturs pārgrozījās ar viņu attiecībām. Kāds no vienpadsmitā gadu simteņa rakstniekiem, Ādams Brems, apraksta latviešu zamlandiešus kā līdzcietīgākos, mīlīgākos un palīdzīgākos cilvēkus;[20] un kāds cits no divpadsmitā simteņa stāsta jau, ka kaimiņu tautas tikko drīkstot iedrošināties ap dzīvot viņu tuvumā mazus ciemiņus, un simti no viņiem, ieraudzīdami kādu mazumu latviešu, aizbēg kā bailīgi zaķi no mediniekiem. Viņi jau bij iegādājušies dzelzs ieročus, gāja ar kaŗogiem kaujās, taisīja cietokšņus; un kad poļi 1265. gadā jacvingiešus uzvarēeja, šī tautība tika vienīgi tāpēc izdeldēta un viņu zeme padarīta par tuksnesi, ka neviens kaŗeivs negribēja nedz bēgt, nedz padoties.

Prūsijā vispirms bij iesākts darboties pie latviešu atgriešanās. Svētais Adalberts, Prāgas ercbīskaps, dzimis bēmietis, bij pie viņiem gājis kā misionārs, bet 997. gadā, kā vecās dievkalpošanas gānītājs, nosists. Poļu karalis Boleslavs Drošais bij pirmāk mierā viņa miesas izpirkt ar tik daudz sudraba, cik tās svēra un viņu svēti paglabāt; bet uzkūdīts no ķeizara un pāvesta, viņš apņēmās atriebties, bruka Prūsijā iekšā un padarīja par tuksnesi visu. Tāpēc, ka viņš pat Romnovi izpostīja, tad bij aizskāris prūšus no jūtīgākās puses un tos iekaitinājis uz neizlīdzināmu atriebību. No šitā laika plosījās starp Prūsiju un Poliju reti un ar īsiem miera līgumiem pārtraukts kaŗš, pie kura pat vairāki romnieku ķeizari ņēma dalību. Beidzot prūšu latvieši palika tik stipri, ka viņi pēc savas patikšanas pārstaigāja Mazovijas hercoga Konrāda zemi un lika sev maksāt nodokļus drēbes u.c.[21] Būdams nespēcīgs sevi pats sargāt, viņš dibināja Vidzeme, darīdams pēc Vidzemes zobeņbrāļu parauga, 1223. gadā Dobrcinas bruņeniekus; un kad arī tie bij vāji, tas sauca palīgā vācu bruņenieku ordenu, kuŗš, kad atdeva viņam Kulmas apgabalu un deva drošību, ka visu, ko viņš no pagāniem nolaupīšot viņu dvēseles svētības pēc, palikšot viņam, gāja cauri "kausētu tauku bedrei" - kā viņi sauca Prūsiju ar īsteniem ceļa laupītāju jokiem. - Tagad iesākās 1226. gadā īstās atgriešanas negantības, kuŗas par godu jumpravai Marijai un kristīgai ticībai, nobeidzās ar to, ka senie iedzīvotāji, kas bij ļoti godāta tauta, tika pilnīgi izpostīti.

Jau sešdesmit gadus[22] agrāk tas viss bij iesācies Vidzemē. Še dzīvoja latvieši divpadsmitā gadu simteni, kā jauni atnācēji, vēl izklaidu. Viņi bij gan jau apstrādājuši lielāko tiesu iekšējās zemes, bet bez lielciemiem, tikai pa vienam dzīvoklim, un maksāja nodokļus krievu kņaziem, kuŗi vecos iedzīvotājus, igauņus un līvus, bij padarījuši par saviem maksātajiem. Šī tad bij latviešu valsts vājākā daļa, un šī tad arī kļuva visagrāk pārņemta no vācu laupītājiem. Garīdzniecīgā viltība ievilkās vispirms, un kad viņa bij ielikšķējusies dzīves vietā, tad tā aicināja līdza savus palīgus, slepkavības un laupīšanas kārību, lai viesmīlīgos saimniekus padarītu par vērgiem viņu pašu mājā.

Ilgāk par visām latviešu valstīm pastāvēja Lietava: jo tur bij savienots tautas lielākais stiprums; tur bēga iekšā visi apspiestie no Prūsijas un Vidzemes robežu zemēm, kuŗiem bij brīvība mīļāka, nekā mantojums no tēviem. No šejienes tad arī gāja bez mitēšanās kaŗa pulki palīgā apspiestiem brāļiem. Lietava, kas jau sen bij iecēlusi sev virsaiti jeb lielvirsaiti, apkaŗoja vairāk gadu simteņus ar laimi vāciešus, poļus un krievus un īpaši pēdējiem noņēma daudz kņazu valstu. Viņas iedzīvotāji palika uzticīgi savai tēvu ticībai, kamēr visas apkārtējās zemes jau bij piekļāvušās apakš soda dievenes svētības jūga. Kad beidzot arī pēdējais krīvs Alups aiz bailības, un lielvirsaitis Jagjels aiz goda kārības bij kļuvuši par kristītiem, tad viņi ap četrpadsmitā gadu simteņa beigām sekoja to priekšzīmei, - nevis aiz vājuma, bet tāpēc, ka jaunatgrieztais Polijas karals ikkatram nokristītam dāvināja baltus svārkus.[23]

Vidzemes vēsture leišiem ir bijusi ļoti svarīga loma: bet iekam es to rādu, iekam es uzstādu to šausmaino veltīgas cīnīšanās ainu par brīvību un tēviju, iekam es aprakstu manas tautas nāves cīņu, lai man ir atļauts sacīt, kas viņa bij dzīvībā. Latviešu rakstura, dzīves veida un ticības aprakstīšanai jāiet pa priekšu tai vēstures daļai, kas stāsta par viņas iznīcināšanu.

Pielikums.

Cik ērmota lieta ir ar cilvēka nemirstību, ar šo gaisa murgu ainu, kuŗai tik neskaitāmi cilvēki uzupurējuši laimi un dzīvību, kuŗu lūko iecīnīt caur augstsirdības darbiem un caur noziegumiem, un kuŗu viņas laimīgākais meklētājs var baudīt tikai murgos! No kā tas nāk? Kuŗš var ar tiesību cerēt, ka būtu viņu nopelnījis. Noziedzniekiem, postītājiem cilvēce viņu sniedz pretī, kamēr savu lielāko labdaru daudzreiz neatminas, tikko viņu pašu vairs nav. Daudzkārt pietiek no gadījuma un laimīgām iedomām vien pie viņas iemantošanas, un vesels dzīves laiks, kas bijis novēlēts derīgiem darbiem, augstiem centieniem, bieži nesniedzas tik tālu, ka varētu sargāt no aizmirstības. Streipuļojošais gadījums kaisa lavru vaiņagus apkārt ar tikpat neapzinīgu roku, kā viņš izdala valdinieku kroņus. Vaj pēc tā, ko darīja Videvuts, vajadzētu gan ticēt, ka būtu vēl jāpierāda, vaj viņš pavisam dzīvojis.

Tomēr vēstures pētnieka prasījumi ir neatlaidīgi un ar apcerējumiem viņš nav apmierināms. Mums tie jāpilda, vaj arī mums jāņem pretī viņa nievājošie smaidi un jāatzīstas, ka esam kaluši tenkas. Lai tad! es došu pierādījumus tam, ko esmu rakstījis.

Vieni paši un piepeši stādās priekšā latvieši kā negaidīta parādība iekš ziemeļa tautu vēstures, tā ka nav nemaz iespējams izskaidrot, kur viņi cēlušies un kā atnākuši. Pie kādas agrākas kaimiņu tautas viņi piederēja. Pie nevienas. Nevis ka viņu valodai nebūtu vienādības ar nevienu citu valodu: ne! gluži otrādi, kā visi kaimiņi, kā feni, slāvi un goti nepārprotami un vienādā mērā ir darījuši priekš viņas sastādīšanas, un ka tāpat latvieši, līdz ko viņi sāk darboties, ir bez izņēmuma visu kaimiņu ienaidnieki: iekš tā īsti stāv tas gŗūtums.

Prūsijā mēs atrodam latviešus vispirms; mēs pazīstam šās zemes agrākos apdzīvotājus un zinām skaidri, ka tie nebij latvieši: no kuŗas debesu malas tad un, kādā ceļā viņi ir tur iegājuši. Veltīgi mēs vaicājam citu tautu vēsturniekus pēc šās atbildes. Tie var pazīt pie Ledus jūŗas un Āzijas vidū madžaru un ungāru pēdas; viņi uzrāda vandālu ceļu no Baltijas jūŗas līdz Kartāgai: bet no latviešiem bez tās zemes, kuŗu viņi vēl pa lielākai daļai apdzīvo, nav nekur pēdu, nekur liecību. Nevis, no kuŗienes viņi nāca uz Prūsiju, bet kurp viņi no turienes uz visām pusēm izplatījās, mēs atrodam: tai tad vajaga būt viņu dzimšanas vietai, viņu īstai tēvijai; tur vajaga viņiem, tāpēc ka senie iedzīvotāji nebij latvieši, būt cēlušiemies no vairāk tautu sajaukšanās. Tas ir slēģums, kuŗam mazākais priekš ziemeļa vēstures pazinējiem ir vajadzīgā skaidrība, - un uz kuŗieni viņš ved, tur mūs pavada daži aiz rādījumi. Mēs vaicāsim pirms romnieku un grieķu vēsturniekus: nu lai pa priekšu nosakām, ko viņi varēs mums teikt. Tautiņa, kas pāra simts jūdzes no tāļākām Itālijas un Grieķijas robežām klusu izcēlusies un mierīgi kopa savu zemi, pa tām mežonīgā burzā citas ziemeļa tautas tam nespēcīgam laupījumam dienvidos uzbruka: vaj gan tas lai būtu tiem retiem tā nezināšanas laika mācītiem vīriem ģeogrāfijā ļoti pazīstams ticis? Vaj gan viņi no tās gadījumiem būtu varējuši kaut ko zināt? Kad tik daži dati, ko viņi stāsta no lielākām tautām, sakrīt kopā ar prūšu vēsturnieku piezīmējumiem un ka viņi beidzot tikai uzrāda esam šo tautu pasaule, tas ir viss, ko mēs ar tiesību no viņiem drīkstam gaidīt: to mēs arī atrodam.

Tacits stāsta, kā jau augšā tika sacīts, ka aistijieši jeb gutoņi apdzīvoja Baltijas jūŗas piekrastes pie Vislas iztekas un ka feni bij viņu tuvākie kaimiņi, kuŗi, kad goti cēlās iet, viņiem bez šaubības pakaļ gāja. Piecdesmit gadus pēc Tacita Ptolemejs min jau vendus jeb slāvus par to apgabalu īpašniekiem; bet arī gutoņi dzīvoja vēl tur, kā to pierāda augšā pieminētie zītara nodokļi, kuŗus dabūja Ermanrihs un Teodorihs. Beidzot alaņu vēsture, viņu uzvarēšana, viņu sajaukšanās ar vandaļiem u.t.t., viņu nomešanās pie Baltijas jūŗmalām u.t.t. nestāv nekādā šaubībā, kad de Guignes (Gīnj), Gibons [24] un tie rakstnieki, kuŗiem viņi sekoja, Amians, Jordans un Prokopius, stāv vismazākā ieskatā.

Tās uzrādītās latviešu sastāvības būtu mums nu kopā sadabūtas. Viņu sajaukšanās tad arī ir pieņemama par tādu, kas var būt bijusi; bet mums ir vēl vairāk, mums ir arī liecinieks priekš šās lietas. Jordans, kuŗš rakstīja sestā gadu simteni, saka skaidri, ka ap Vislas iztekām dzīvojot tauta, kas sastāvot no daudz citu tautu sajaukšanās un tiekot saukti par vi dioārijiem[25], tas ir nosaukums, kuŗš maniem laktajiem atgādinās Videvutu un nobeidz visu šaubību, ka še ir runa tikai no alaņu gudrajā audzēknēm - īpaši vēl tāpēc, ka Pretorijs Samlandi un visu Prūsiju sauc par Vītlandi un Vidzemes latvieši, prūšu kolonisti, saucas tagad tikpat bieži par vītlandiešiem, kā par latviešiem, un viņu valodā priekš viņu zemes nav nekāda cita vārda, kā Vidlande (Vidzeme).[26] Vairāk mums nedod dienvidus rakstnieki, un vairāk mēs nedrīkstam gaidīt no viņiem. Tas trūkstošais jāgādā iekšzemes notikumu rakstītajiem, - un viņi to dara.

Gan es varētu vēl pievest, ko stāsta Adalberta dzīves aprakstītājs par krīvu, ko Vulzstans, kuŗš ceļoja divpadsmitā gadu simtenī uz Drauziem pie Elbingas, iemainīt caunu ādas pret vilnainiem kruņķu svārkiem, un ko Ādams Brems vienpadsmitā gadu simteni (Lib de Situ Daniae) par prūšiem: bet šajos laikos mums nevajaga vairs to nabadzīgo ziņu. Iekšzemes vēsturnieki mums izlīdz, kad mēs, kā tas ir dabīgi, tur klāt baitam un apvaicājamies ne tikai pie tiem, kas raksta par Vidzemi, bet sevišķi arī pie tiem, kas raksta par prūšiem un leišiem.

Kāda burvība varēja būt tik spēcīga, sakausēt kopā mežoņus no visām debesu malām. No kuŗienes viņiem nāca tā gluži savādā ticība un garīgas varas satversme, ko tiem pieskaita visi prūšu vēsturnieki. Šos jautājumus atbild Erasmus Stela pēc senām teikām, atbild Stryikovskis pēc vairāk nekā četrdesmit prūšu, leišu, krievu un poļu laika stāstu grāmatām; atbild Grūnovys, kuŗš sešpadsmitā gadu simteņa sākumā, nebīdamies no dzīvības briesmām, klāt bij pie kādas āža vaj auna svētdarīšanas, un tā viņam tika atklāti šās tautas noslēpumi; atbild beidzot pēc šiem Kojalovičs visvienkāršākā un pievilcīgākā kārtā, turklāt nemaz nesabojādams caur kādu brīnumu sava stāsta par Videvutu: tā ir priekšrocība, kas viņam vienam pašam īpaša starp visiem ticību dibinātajiem no Hermes līdz Manko Kapakam. Viņa vēsture ir tik pilna augstas vien tiesības, kāds bij viņa raksturs, tīra no visa, kas neticams, pilnīgi tāda, kādu es to cēlu priekšā maniem lasītājiem; un tomēr patikās vairāk nekā vienam vēsturniekam ar netaisnu deguna saraukšanu [27] skatīties viņai pa virsu. Vaj viņiem bij arī pamati? Vaj nu viņi nekādu pamatu neuzrādīja, vaj arī tie uzrādītie bij mesti uz laimes. Viņus pievest, ir tikpat kā viņus ap gāzt, tad es gribu rādīt viņu nenozīmību tikai steigšanā.

"Vecākie prūšu vēsturnieki, tā tiek sacīts, ne piemin Videvuta. Stela piecpadsmitā un Stryikovskis sešpadsmitā gadu simtenī ir pirmie, kuŗi runā par viņu." Pareizi. Bet viņi ir arī pirmie, kas griezās pie iedzimtajo teikām un pie tām pēc viņām sastādītām gadu grāmatām.[28] Vecākie gribēja sastādīt kopā visu latviešu vēsturi no tām ziņām, kuŗas deva romnieku, grieķu, vācu, angļu ratnieki par Baltijas jūŗmalas apdzīvotajiem kā gaŗām iedami. Vaj tas ir mazāk nejēdzīgi, nekā kad gribētu sastādīt franču vēsturi no tā, ko stāsta varbūt Parīzē bijušais turku sūtnis, kad pārnācis atpakaļ? Prūsijas latviešu mutes ziņu viņi nevarēja lietot, tāpēc ka tie vaj nu nebij klāt, vaj bij gājuši ar tiem kaŗā. Viņi atvasināja Prūsijas vārdu no bitīniešu karaļa Prusias, līvu vārdu no kāda Romas bruņenieka Libo u.t.t. Un šādiem ļaudīm lai būtu vairāk svara, nekā pašu latviešu burtnieku izteikumiem? - "Kojalovičs un citi padara viņu ziņas caur to par aizdomīgām, ka viņi stāsta tikpat uzticīgām sirdīm skaidras pasakas, kā Videvuta vēsturi. Viņi liek, paveidam, kādam bruņeniekam Palemonam Itālijā kāpt kuģi un tikt dzītam pa četrām jūŗam un trim jūŗas šaurumiem, lai varētu Lietavā kāpt malā un dibināt leišu dzimtmuižniecību." Tiešam tiesa! Bet vaj tāpēc, ka Bileama ēzeļa māte nekādā ziņā nav varējuse runāt, vaj mēs no tā drīkstam spriest, ka Mozus nemaz nav bijis? - Pasaka par Palemonu ir, pareizi ņemot, tur tam stāstam drīzāk apstiprinājums, nekā atspēkojums. Var pie viņas redzēt, cik bailīgi viņa ir izdomāta, lai muižniecībai dotu spožāku sākumu, un tā apspiestu tos apcerējumus, kas varētu sniegt ziņas par to, kā vienkop visi cēlušies. Tas gudrais mācīts vīrs Kojalovičs[29] būtu zināms no tās tik smejami izdomātās pasakas atturējies, kad tā lieta, kuŗai bij jātop caur viņu no ģifts glābtai, nebūtu visai droši apstiprināta pret nomākšanu.

Tie ir lielākie iemesli; un tomēr tie, kā redzams, ir tikko atspēkošanas cienīgi. Citi, kuŗi ņemti no nosaukumiem un no tām piezīmēm, kuŗā laikā kas gadījies, nepelna pavisam nekādas ievērības. Pirmajos varētu gluži labi lietot ar vajadzīgiem pārgrozījumiem arī priekš tā, lai paceltu šaubību, vaj pavisam kādreiz bijuši Romuls, Numa, Julijs Cēzars;[30] pēdējie var derēt, ja daudz, uz to, lai strīdētos, vaj tas bij piektais, vaj sestais gadu simtenis, kuŗā Videvuts darīja savus brīnumus: tas ir prieks, kura pēc es pētnieku neapskaušu. Zināms gan, ka tuvākos apstākļus, kā Stryikovskis un Kojalovičs paveidam izstāsta tās no viņu varoņa turētās runas saturu, nevis īsti pašu runu, kā Līvijs un Tacits darīja ar saviem varoņiem) - es grību gan pieņemt kā pierādījumu pret Videvutu, līdz ko uz šā paša pamata grib atzīt, ka viss ir izdomāts, ko pieminētie vēsturnieki vēl daudz sīkāk stāsta par pagājušiem laikiem. Varētu vismazākais nākties gŗūt, abos atrast vienu pašu runu, kuŗa runātājam un klausītājiem varētu būt tik ļoti pie mērota un kuŗai būtu tik skaidrs patiesības iespaids, nekā to esam saņēmuši no alaņu gudrajā runas. -

Godcienīgam un neievainojamam priekš ikkatra vēsturnieka vajaga būt tam likumam, bez pamatiem neka nepieņemt par patiesu: bet tikpat svarīgs ir tas likums, neka neatmest bez pienācīgiem pamatiem. Pirmais dod izdevību spīdēt ar īstu vaj ar iedomātu asprātību; pēdējais bieži vien saistītu spriedelētājam rokas, bieži viņu piespiestu vienkārši pakaļstāstīt, kas taisni nekrīt viņa sakārtojumā. Bet cik ļoti patīk pašprātībai pār kaut ko lauzt spieķi, t.i. notiesāt, ja arī būtu tikai veca tautas teika. Tāpēc vēsturnieki pilda pirmajo likumu ļoti labprāt un pēdējo atlaiž pēc patikšanas; tāpēc viņi noraida labo Videvutu nelietību rindā, nedodami nemaz citādā ceļā uz minējuma tai mīklai par latviešu tautas izcelšanos un viņas sakārtotu ticību. Es ticu, ka esmu cēlis svarīgus pamatus priekš šās lietas patiesības un pretrunas tā atspēkojis, kā tas bij spējams priekš mana darba nolūka. Es ar tiesību lasītāju varu uzaicināt, lielu vīru vēsture apsveikt ar prieku, nebīstoties no pēlieniem par pārspīletu lētprātību. Cilvēce vispāri nav ar šādiem raksturiem tik bagāta, ka mēs ar vienaldību drīkstētu iet gaŗām, kad mums dažs tāds spīd pretī pagātnes gruvekļos.

Otrā daļa. Latviešu apraksts divpadsmitā gadu simtenī.

I.

Sākums.

No kuŗienes nāk tās tādas kā dzimtenes žēlabas, kuŗas sagrābj katru nesabojātu sirdi, uzlūkojot kādu tautu viņas dabīgā stāvoklī? No kā ceļas tā pievilcība, kuŗa ir vienkāršam dabīgas dzīves aprakstam priekš mums, un kuŗas nekad nevar iegūt karaļu pilsētu greznums? Kāpēc tiek iets rakstniekam līdza ar priecīgāku prātu dabas cilvēku būdā, nekā spožu saviesību greznuma istabā? Izsakāt vien, jūs kultūras un mīkstniecības vērgi! Lai arī tās būtu jūs cik pārvērtījušas: tomēr jūs domājaties elpojot tēvijas gaisu, kad vēsture vaj dzeja jūs uz acumirkļiem ved atpakaļ tai stāvoklī, priekš kura cilvēks īsti ir dzimis un vienīgi kuŗā viņš, lai to mēs liedzam cik gribam, pilnīgs var būt, kādā viņam jāir. Tad jūs jūtat, ka jūsu mīkstniecīgais slinkums, jūsu greznība, jūsu cienīgā nespēcība ir spožs posts pret tām vīrišķa stipruma jūtām, kurās stāv dabas dēls, kā sevis paša kungs, kas apkārt viņam! Jūs jūtat to un jūs sagrābj slepenas žēlabas par jūsu netīšu noklīdumu. Veltīgi rauga jūsu nepareizā prātniecība jūs par to mierināt. Jūsu samākslotās vajadzības, jūsu nedabīgās baudas, jūsu spiedin izspiestie prieki, kuŗi jūs atstāj tik tukšus, kad tie jūs neapreibina vaj neapdulina: tas viss nevar pavisam noslāpēt jūsu posta jūtas; un pats pļāpīgākais patiesības sagrozītājs, vidū savai slavas runai par mīkstniecību un izglītību, mestu labprāt nodevis nost visus nieka spīdumus, lai grieztos atpakaļ pie nemākslotā veselīgā ēdiena, vienkāršās būdiņas, brīvās vientiesības, pie, ai! tik svētīgās dabas cilvēka brīvības - kad viņš nejustos par vāju, būt patiesi laimīgs!

Ir viens izglītības pakāpnis, uz kuŗa cilvēks caur neaprobežotu, bet nemākslotu, visu savu spēku lietošanu, caur vaļsirdīgu brālību ar sevis līdzīgiem, kas vēl nav tapusi par važiem, savieno dabas stāvokļa svarīgākos krietnumus ar sabiedrības dzīves krietnumiem. Tāļāk atpakaļ ir rupjums, tāļak uz priekšu ir pārāka nogatavošanās - t.i. iesākusies pūšana. Vienīgi uz šā pakāpiena ir cilvēks īsteni cilvēks; uz šā pakāpiena vajaga prātniekam mācīties viņu pazīt, ja viņš grib sasniegt nesabojātā veidā patieso cilvēka sirds un gara pazīšanu. Vēlāk viņš atrod tikai grēku, vājumu un posta ragžģi. Uz šā pakāpiena vajaga viņu viskrietnāk aprakstīt, ja mīkstniecīgiem greznuma radījumiem grib mazākais uz acumirkļiem likt nosarkt pie ainas, kuŗa rāda, kas viņi varētu būt, un jau tik sen vairs nav. Uz viņa stāv augstsirdīgās, vīrišķās un godcienīgās Ziemeļa Amerikas tautas, kuŗas mūsu smejamā augstprātība sauc par mežoņiem. Uz viņas stāvēja latvieši divpadsmitā gadu simtenī, kad naidīgs likteni svieda vāciešus pie viņu krastmalās.

II.

Latviešu apgaismība, apģērbs un veselība.

Vecie latvieši bij lieli augumā, viņiem bij stiprs miesas sastāvs, sārtbrūna seja krāsa, zilas acis, gludi brūni mati, kuŗi nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru. Tik tos, kuŗus gribēja sodīt, kuŗus gribēja noteikt par negodīgiem, tos viņi apcirpa; un tad tas tāds nedrīkstēja rādīties viņu sapulcēs: tāds tika saukts par sakropļotu.

Vīrieši kā sievietes ģērbās ziemu platos kažokos un vasaru šaurākās vilnainās vaj linu drēbes, kuŗas viņi savilka ar jostu ap viduci. Kurpes (vīzes) tie darīja no kārklu lūkiem un piestiprināja tad ar saitām, kā grieķi savas pastalas jeb sandales. Sievas valkāja nātnas apmaucenes galvā. Meitām bij gaŗas matu pīnes, raibi vaiņagi no vilnas un zvaniņi pie jostas. Arī jaunām sievām bij jāpatur vainags, līdz tās caur dēla dzemdēšanu iemantoja vecu sievu rotu; viņas pazina tikai pie to īsiem matiem un pie tā, ka zvaniņu tām nebij.

Viņu bērni staigāja ziemu kā vasaru gandrīz gluži kaili un bradāja basām kājām tikpat labi pa sniegu, kā lēkāja pa ziedošām pļavām. Tik kad nāca tuvāk lielu cilvēku laiks, kad meitām bij jāaslēpj miesas skaistumi un puisēni varēja piedalīties pie tēvu darbiem, sāka dot kārtīgu apģērbu.

Pēc tādas nocietinošas audzēšanas nāca strādīga, darbīga dzīve. Vīrieši apkopa tīrumus, medīja mežos, meklēja lāčus viņu ziemas midzeņos un vilku mātes viņu guļu vietās, apzvejoja viņu daudzos ezerus un upes. Sievas līdz ar meitām un bērniem ganīja ganāmos pulkus, kopa bites un sagatavoja ēšanai, ko viņu vīri bij ieguvuši. Vispārīga darbība dāvināja vispārīgu veselību. Ar vieglību sievietes piepildīja viņu uzdevumus, un bij pēc dzemdēšanas divās vaj trīs dienās atkal spējīgas griezties atpakaļ pie viņu darbiem. Gadījās bieži pat, ka viņas ceļā būdamas dzemdēja, ņēma savu bērnu priekšautā un tā jūdzēm tālu gāja kājām atpakaļ uz savu dzīves vietu. Vīrieši aizsniedza īpaši lielu vecumu, un dažs, kuŗš līdz astoņdesmitam gadam bij cīnījies līdza savas tautas kaujās, palika vēl trīsdesmit līdz četrdesmit gadus savu brāļu vadītājs pie sarunām un apspriedumiem. Dažs latviešu Nestors kavēja vāciešiem vēl gŗūti viņu sekmes, kad tie jaunākos cīnoņus bij jau dabūjuši pie malas. No sērgām latvieši zināja īpaši maz, iekam vācieši caur savām apkaušanām īpaši maz, iekam vācieši caur savām apkaušanām nebij laukus apklājuši miroņiem un tik bieži gaisu samaitājuši; nezināja gandrīz neka no kaut kādām neveselībām, atskaitot ievainojumus un vecuma nespēku. Tādus vājniekus viņi kopa rūpīgi vairāk mēnešus, un viņu burviem un priesteriem karstās pirtis nācās izlietot visu viņu mākslu pie to izdziedināšanas. Bet ja tas laiks bij pagājis bez veseļošanās panākuma, tad viņus noteica par nedziedināmiem, un cietēji vēlējās tad arvienu paši sev nāvi. Aicināja kopā visus draugus un radus, turēja pie vājnieka guļu vietas sēru mielastu, pa kuŗa laiku viņu vizi apbēra iepriecinājumiem un mīlinājumiem un kuŗa beigās diviem uz to izvēlētiem viņš bij piepeši jānonāvē: tas ir tāds solis, no kuŗa veselīgu domu pareizības mūsu vājie jūtekļi spiež atpakaļ lēkt. Varbūt viņš ir cilvēcīgāks, nekā tā dziedniecības mākslas lietošana, kuŗa nedziedināmo mocekli gadiem patur tādā stāvokli, kas savieno bezspēcību, kāda ir iekš nāves, ar visām dzīvības sāpēm, nedodama tomēr nedz bezjūtības, kāda ir nāve, nedz prieku, kādi ir dzīvībā.

III.

Viņu rakstura piemīlīgums.

Lai gan no tās īpašības, kas pievesta, būtu jādomā, ka viņu raksturs bijis mežonīgs, tomēr visi rakstnieki, kuŗi piemin latviešus priekš vāciešu ielaušanās, ir tai ziņā vienprātīgi, ka viņus apraksta kā mīlīgu, mierīgu tautu un nosauc to par visu mierīgo dzimumu. [31] Būdami bagāti, tāpēc ka viņi neko vairāk nevēlējās, nekā to, kas viņiem bij, būdami laimīgi, tāpēc ka viņi pilnīgā brīvībā un ar netraucētu veselību varēja baudīt savu dzīvību, viņi bij līdzjūtīgi un palīdzīgi pret ikkatru, kas cieta kādu piespaidu. Ja kāds svešs kuģis tika mētāts pie viņu krastiem no vētras, tad viņi steidzās uz glābšanu klāt savās laiviņās;[32] ja tam tika uzbrukts no igauņu un līvu jūŗas laupītājiem, tad viņi ņēma dūšīgi un labprātīgi dalību pie tā aizstāvēšanas, un veda tad prieka pilni tos izglābtos savās būdās uz līgsmu mielastu. Ādams Brems saka: būtu daudz kas slavējams stāstāms no šās cilvēku mīlētājas tautas tikumiem, ja tik - tie būtu kristīti cilvēki. Tā domāja viss viņa kristīgais gadu simtenis. Kas nepiederēja pie Romas virsgana avju kūts, bij nedots rieb jumam un iznīcināšanai. Nejēdzīgie! Tās ir jūsu ticības nolūks, ja viņa citādi lai netop iepazīta par negudru smejamību ragžģi? Kas lai tas cits būtu, nekā cilvēkus daiļot, tiem iedvest lēnprātību un brāļu mīlestību? Jūs atradāt še tautu, kas jau bij tāda, par kādu jūsu ticības mācībām to bij darīt; un jūs - jūs iznīcināt vienu daļu no viņas un liekat otru vērgu ķēdes, tāpēc ka tā nebij no neviena priestera apslacīta ar ūdeni, tāpēc ka tā savus ceļus nebij locījusi priekš jūsu dievekļiem, bet priekš saviem.

Tikai kaŗos pret vācu bruņeniekiem viņa bij cieta, nepielūdzama, asinskārīga: bet vaj to viņai var ņemt ļaunā? Kā lai viņai būtu cilvēcīgs prāts pret svešniekiem, kas nekaitināti, pat bez iemesla nāca no tālienes izpostīt viņu būdas, sadedzināt viņu sējumus, laupīt viņu ganāmus pulkus un gānīt viņu dievekļu svētnīcas, tikai lai viņus piespiestu pildīt bezprātīgu ārīgus iestādījumus? Un kas tos pieņēma, nebij tāpēc laimīgāks: kristība iesvētīja viņu - dzimtbūšanu. Vaj viņiem nevajadzēja šos svešniekus, kas iemitinājās viņu zemes iekšienē, neielaidās nekādā miera derībā citādi, kā vien, kad bij līdz nespēcībai sabeigti, un turēja derību vienīgi tik ilgi, līdz bij atpūtušies uz jaunām negantībām: vaj viņiem nevajadzēja uzlūkot tos par plēsēju zvēriem, vienīgi kuŗu iznīcināšana varēja gādāt viņiem mieru un drošību?

Tomēr atrodam, ka arī pret viņiem bieži vien iedzimusi cilvēku mīlestība, kāda bij latviešiem, paturēja virsroku un ka tie, tiklīdz kā varēja, griezās atpakaļ pie viņu lēnības. Deviņi zobenbrāļi bij kādreiz Vilandes pilī no latviešiem sagūstīti. Nosprieda viņus nomērdēt badā un tāpēc tos ieslēdza kādā dziļā pils telpā iekš zemes. "Kāpēc lai tiem ļauniem vāciešiem tik ilgi vēl dzīvot?" tā sacīja kāda sieva. "Es viņus nomētāšu akmeņiem." Bet akmeņu vietā viņa meta iekšā ēdmaņu. Šī labsirdīgā viltība tika beidzot pienākta un - nosodīta? Nē! latvieši nebij kristīti cilvēki. Viņi apkaunējās no savas nežēlības un atlaida gūstekņus brīvā.

IV.

Latviešu godīgums un viesmīlība.

Vismīlējamāki viņi parādas, kā tie izturas cits pret citu. Nebij pie viņiem nekādu nabagu, kuŗiem bagātākie nebūtu palīdzējuši; nebij nabagu: jo kam nekā nebij, to uzskatīja visur par mīļu viesi. Tiem, kuŗiem nebij nedz zirga, nedz ganāmā pulka, atļāva ikkuŗš turīgākais kaimiņš, pie kuŗa tādi griezās, kādu ķēvi, govi vaj kādas avis, ko agrāk nevajadzēja atdot, kā vien, kad bij trīs reizes dabūti kumeļi, teļi vaj jēri. Kam nebij tīruma, tas izmeklēja kaut kur kādu meža gabalu, nolīda to un pataisīja par lauku, kas tika uzskatīts par šā svētāko īpašumu pat no tā, kuŗa durvu priekšā varbūt tas atradās. Viņi stāvēja savā starpā tik tāļu no visām raizēm, no neuzticēšanās, ka viņi neka neslēdza ciet. Dzīvoklis, kūts, maizes kambars - viss stāvēja vaļā: - ieradums, kuŗš pastāv ir tagad vēl dažos Vidzemes apgabalos. Tam vajadzētu būt ļoti lielam nelietim, ārprātīgam cilvēkam, kas būtu gribējis kaut ko ņemt slepen, tāpēc ka vajadzības apmierināšanai starp šiem mīlējamiem mirstīgiem pietika, kad tikai to izteica.

Tikai vienā gadījumā bij ierasts ķerties pie sveša īpašuma: kad tas bij vajadzēs priekš viesa uzņemšanas. Tas gāja bez bailēm tuvākā būdā un nesa, kas bij vajadzīgs, pat tad, ja īpašnieka nebij klāt. Viņam to pie pārnākšanas sacīt, tas bij vienīgais pienākums, ko tālab vajadzēja uzņemties. Un šos cilvēkus, pilnus augstas vientiesības, pilnus godsirdības un brālības gara, gribēja samaitāt; grēku pilni mūki un mūku biedri labot, glītot. Viņiem bij gŗūtuma diezgan, līdz tie šos ieradināja pie savas netaisnības, mantas kārības, viltības un savas asinskārības. Kad tas viņiem bij izdevies, viņi nosodīja šos cilvēkus par viņu vērīgo prātu ar to, ka nogāza viņus visdziļākā nekrietnībā un vērgu garā.

Viesmīlība bij svarīgākais likums pie latviešiem, kā pie visām tautām, kuŗas nav no svešniekiem pieviltas, aplaupītas, nospiestas; tas ir vairāk redzamais, vairāk iespējīgais tikums, caur ko dabas cilvēks izšķiras no dzīvniekiem. Lai to dara, lai dara vilks, suns, tīģers, savas slakas izsalkušu radījumu baidīdams ar zvērojošām acīm nost no pārpilnības, kuŗas pats nevar saņemt: cilvēkam būs savu trūcīgo brāli savā pajumte uzņemt ar prieku pie sava ēdiena, mīlīgi palīdzēt viņa trūcībai un atrast augstu baudījumu pateicībā, kas viņam spīd pretī no paēdušā, no ātspirdzinātā acīm. Tāpēc viņam ir dota atmiņa, lai viņš atcerētos trūdas sajūtas; jūtīgu sirdi, ja viņš nepaliek vienaldzīgs pie cita sāpēm un priekiem; lai tas viņam ir par vajadzību pirmējās vieglināt, pēdējos uzturēt netraucētus. Šī cilvēku mīlestības dievene, viesmīlība, smaida mums pretī arī no kanādieša dūmu būdas, apakš tāeitieša maizes koka, arābieša telti un zem veco vāciešu ozoliem tikpat piemīlīgi, kā citkārt no latvieša ugunskura. Viņas priekšraksti ir visur spēkā, visur lasāmi: jo daba tos ir rakstījusi sirdi. Kultūrai vajaga būt pavairojušai vajadzības jau līdz bezgalībai, iekam jājūtas par nespējīgu kaut ko dot. Ai, jūs izglītotās tautas! Kāda saprašanas pilnība, kuŗu jūs tik gŗūti iemantojat un ar kuŗu jūs tā lielāties, var jums atlīdzināt to vienu zaudējumu, sirdszaudējumu?

Kas cēla kāju latviešu būdā, tas tika ap sveikts ar prieku. Pati mājas māte sataisīja viņam sēdekli, uznesa ēdienu; mājas tēvs nesa viņam pilnu kausu miestiņa un dzēra pirmais pats uz viņa veselību. Kas viņš esot, no kuŗienes, uz kuŗieni, tā neprasīja neviens; bet ja pats gribēja teikt, kas viņš un kāda vajadzība, tad tas varēja būt drošs, ka atradis līdzjūtību un visādu palīdzību, kuŗu viņš varēja vēlēties. Viņu cienāja tik ilgi, cik tāļu sniedzās padoms, un tad saimnieks pats veda to uz tuvāko dzīvokli, kur viņu sagaidīja tāda pati uzņemšana. Ja viņam notika pārestība kaut kur, tad pirmais saimnieks, otrais u.t.t. turēja par svētāko pie nākumu viņu sargāt, gādāt viņam gandarījumu, par viņu atriebties; viņš nevarēja pat savā dzimtene mierīgāk un drošāk dzīvot, nekā še pie cilvēkiem, kuŗus varbūt pirmo reiz redzēja, un vairs nekad.

Šī augstsirdīgā izturēšanās bij viņiem pašiem bieži par samaitāšanu. Tā reiz bij bruņinieki uzvarēti kādā kaujā no līviem, un kāds vācu bēglis bij glābies kāda latvieša būdā. Viņš tika mīlīgi uzņemts un otrā dienā saimnieks pats pavadīja to uz Ikšķili; bet kāds līvu sirotāju pulks viņus notvēra un svešo nonāvēja. Caur to izcēlās asiņains kaŗš starp abām tautām, kamēr pa to starpu abas tika postītas no vāciešiem.

Cik gluži otrāds ir īpaši sekošais atgadījums pret šo uzticīgo un godzirdīgo latviešu viesmīlību! Kāds Nātangas un Ermelandes tiesas kungs ielūdza kādreiz daudz cienīgu Prūsijas latviešu pie sevis Lencenbergas pili. Bet pa mielasta laiku viņš uzcēlās, aizslēdza rūpīgi visas durvis un aizdedzināja pili, kuŗa sadega ar visiem viesiem; viņš sacīja, ka tie esot slepen aprunājušies par viņa nāvi. Solrāts bij šā nelieša vārds, ar tiesību, saka Dusburgs, nosaukts par brīnišķo, un šis vārds bij vienīgais gods par viņa neuzticību.

V.

Latviešu dzīve.

Latviešu dzīvokļi bij tie paši, kas viņi tagad [33]: būdas no nomizotiem baļķiem, kuŗu starpas tie piepildīja sūnām; salmu jumts gaŗ abām gaŗumā sienām sniedzās gandrīz līdz zemei tai gaŗenā kvadrātā taisītai ēciņai; grīda (kuls) bij stipri sablieķēts māls; logu un skursteņu viņi nepazina. Pirmējo vietā tiem bij tikai vaļēji caurumi, kuŗus varēja aiztaisīt koka durvtiņām. Puse no visas mājas bij liela priekštelpa, kuŗā tika turēti iedzīvotāja mājas lopi (? tulk.); otra puse bij ērta istaba, kuŗu ziemā apdzīvoja visa ģimene: bet vasarā viņi gulēja paspārne vaj arī citur, kur varēja atrast ērtu vietu. Istabas dibenā stāvēja uz tāda kā akmeņu altāŗa viņu mājas dievekļi. Tuvāk pie durvīm bij varen liela krāsns bez dūmu novadīšanas. Tai viņi gatavoja sev ēdienus un cepa maizi; - ziemu tā sildīja viņiem istabu, bet līdz ar to piepildīja istabu arī tik ļoti ar dūmiem, ka paši allaž sēdēja pie vaļējiem sienu caurumiem. Tādi ir (bij - tulk.) latviešu dzīvokļi gandrīz visos Vidzemes apgabalos. Pa to starpu visa Eiropa ir gājusi uz priekšu dzīves ērtībā un zināšanās; pa to starpu arī viņu censīgi mežonīgo atgriezēju pēcnākami tik ļoti pārgrozās, izsmalcinājās, ka viņiem nav atlicies pat vairs ne mazāko pēdu no viņu pirmatnības, atskaitot tikai varmācības prātu: paši viņi (t.i. latvieši) nav dzīves baudīšanā gājuši pat neviena soļa uz priekšu. Viņiem ir vēl visa neērtība, visa nospaidība no agrākās neizkoptības; tikai, kā es sacīju jau agrāk, viņu mantas, kā vīrišķību, pašapziņu un brīvību, viņiem nolaupīja.

Veco latviešu cienīgākie ēdieni sastāvēja no tā, ko viņiem deva lauks, medniecība. ganāms pulks un zveja. No dārzkopības viņi, kā rādās, nav daudz zinājuši. Pašu zemes augļu ir ļoti maz, un tiem pašiem nav nekāda krietna labuma. Sakņāji viņiem nebij pavisam pazīstami. Kāds prūšu latvietis, kuŗš kādreiz no savas tautai tika sūtīts uz Balgas pili, iepazīties ar tiem naidīgiem svešniekiem, redzēja tos ēdam kāpostus, salātus u.c. Izbijies viņš gāja atpakaļ pie saviem brāļiem. "Mēs esam pazuduši," viņš sacīja, "šo cilvēku mēs nevaram pat badā izmērdēt; viņi ēd zāli kā vērši un zirgi."

Medīšana bij viņiem visiem un visur brīva; "jo," viņi sacīja, "ka neviens meža ganāmo pulku (tā viņi sauca meža dzīvniekus) nav audzinājis un sargājis, tad arī nevienam nav tiesības, otram viņu lietošanu liegt: viņš pieder tam, kas to notver." Visu, ko viņi varēja samedīt, tie ēda arī: lāci, vilku, lapsu, āpsi tikpat labi, kā briedi un zaķi. Savus gaļas ēdienus tie sagatavoja koka traukos, kuŗos meta līdz kvēlai sakarsētus akmeņus; un tā tika daudzās vietās arī alus darīts. Zivis viņi vārīja bērzu mizu traukos, kuŗi iztur uguni, kamēr ir iekšā šķidrums; un šis sagatavošanas veids dod zivju mīkstai gaļai tādu labu garšu, kādas nekad nedabū, ja vāra dzelzs, vaŗa vaj māla traukos. Vircu (aizdara) vietā viņi ņēma bez sāls, kuŗu, kā liekas, ietirgoja no kaimiņiem, sevišķi sagrūstas kaņepes un kaņepu pienu, t.i. no saberztā iz čaumalām izspiestā kaņepu sēklas grauda; vēl tagad abi šie pieder pie viņu mīļākiem ēdieniem.

Viņu dzēriens agrākos laikos bij zirgu piens un asinis. No pirmajā viņi, tāpat kā tatāri, mācēja taisīt reibinošu dzērienu, kumisu. Vēlāk viņi mācījās dabūt bērzu un kļavu sulas; priekš tām aprīļa beigās ieurba koku stembos caurumus un iedzina tur renes (mēles), pa kuŗām sulas tecināja apakšā paliktos traukos. Alu, kā rūdas, viņi ir tikko no vāciešiem mācījušies pazīt, par kuŗiem jau Tacits atsaucās ar slavu, ka viņi no labības ir pratuši taisīt dzērienu, - līdzīgu vīnam. Turpretī miestiņš [34] bij no Videvuta laikiem viņu tautas dzēriens, viņu mielastu uzjautrinātājs un aplaimotājs. Pat pie viskopīgiem iestādītiem upuriem bij viņam lielākā loma, un viņi neaizmirsa to prieku devēju bišu labklājību novēlēt kādai īpašai dievībai. Kāds vecāks vēsturnieks, kuŗš pēc priekšējo gadu simteņu parauga, gribēja visur atkal atrast grieķu un romnieku dievus, atrada šai dievībā grieķu vīna dievu Bakchu. Bet nekur šī nejēdzība nav bijusi smieklīgāka nekā še. Tā dieva vārds ir "svētais Ūsiņš": - svētās ūziņas, no tās dzeltanās vielas, kuŗu bites nes mājā pie savām kājām.

Dzeramie trauki viņiem bij koka kausi un ragi, kuriem apakšgals bij aizcietināts ar puļķi, un kad to izņēma, tad derēja arī par pūšamiem rīkiem, kas uzjautrināja viņu mielastus un medībās un kaŗā sauca kopā cīniņu biedrus. Pie viņu ātrām dejām, kuŗas gāja bez takts un kārtības, tikai prieka izrādīšanas labad, spiedza somu stabule, visu slāvu, vendu un fenu tautu mīļākais mūzikas rīks.

Par ieročiem latviešiem bij līkstenīcas, šķēpi, zobeni un mazas vāles no ozola koka, kuŗās dažreiz bij ieliets svins. Ikkuŗš nesa vairāk tādu pie jostas, lai varētu ar tām sviest ienaidniekam, kuŗš ar zobenu vairs nebij aizsniedzams. Priekšturamās bruņas viņi mācījās pazīt - tikai no vāciešiem. Viņi taisīja no viegla koka un tik lielas, ka varēja aizstāties aiz tām un tā apslēpties.

Tikpat šos ieročus, kā visus mājas rīkus ikkuŗš pagatavoja pats. Kamēr sievas ziemā priekš drēbēm vērpa un auda, vīrieši sēdēja apkārt ap ugunskuŗu un taisīja lietas, kad medīšana vaj kaŗš neaicināja viņus projām. Dabīgas gara spējas izmācīja no viņiem māksleniekus, kuŗu darbus vācieši bieži apbrīnoja. Visu, ko viņi tiem redzēja, to taisīja pakaļ bez gŗūtībām un apkaunoja bieži savus meisterus.

Rādās pat, ka raksti, mazākais priesteriem, nav bijuši nepazīstami. Pirmās kaujās pret bruņiniekiem viņi nesa kādreiz kaŗogu ar uzrakstu vecvācu un skandināviešu rakstu zīmēm: "Dievs Kurho! dusmojies uz izpostītājiem! sit viņus!" Uz citiem bij viņu cienīgāko dievību nebildes: pierādījums, ka viņiem arī daiļkrāsošanā jau bijis jel iesākums.

Nauda, šī katras vajadzības, katras vērtības izlīdzinātāja, nebūdama pati nedz vajadzība, nedz vērtība, būs latviešiem bijusi pazīstama, tāpēc - viņiem priekš tās ir savs īpatnīgs nosaukums un ka viņi ļoti agri tirgojās ar citām tautām. Bet ka dāvanas, ko viņi nesa dieviem, un mesli, ko viņi Vidzeme deva krieviem, nesastāvēja naudā, tad rādās, ka viņi savā starpā tās nav lietojuši un arī nav nekādas īpašas bijis. Ar sudraba nagliņām apkaltas ausis vāveru ādām, kuŗas viņi, pēc Neistedta ziņām piedāvāja vāciešiem pirmā tirdzniecībā, bij laikam tikai greznums; un par tādu viņi mēdza pārvērst arī naudas gabalus, kas - gadījumu bij nākuši rokā. Viņi istaisīja tiem caurumus un kāra viņus saitās ap kaklu.

Vēlāk nozūd pie latviešiem visas uzcītības zīmes mākslas darbos. Jo ir jaunākas ziņas, jo tumšāki un nezinātnīgāki viņi rādās un jo mazāk paliek pēdu no tikumības un no izglītības spējam pie tiem.[35] Bet tas ir izskaidrojams. Kad kāda valsts tiek izpostīta, nogrimst mežonībā viņas iedzīvotāji. Tikai miera un brīvības klēpi attīstās cilvēka gars savos skaistākos ziedos - uz mākslām. Tāpēc būtu ļoti netaisni, ja gribētum apspriest senos latviešus pēc tā, kas viņi vēlāk kļuva un tagad vēl ir. Bruņenieki iznīcināja viņu garu, kā viņu būdas un valsti. Gadsimteņiem ilgi viņi izplatīja izpostijumus un briesmas pa visām latviešu tautības daļām. Neviena šās mierīgās cilts būda nebij droša ne acumirkli no tiem laupītājiem, kuŗi domājās tāpēc esot jo svētāki, jo vairāk noziegumu tie varēja sakrāt, un kuŗi turēja par pazudušu ikkuru acumirkli, kuŗā nedarīja slepkavības darbu. Kur viņi redzēja pagānus, tur ieraudzīja savas asinskārības laupījumu, pietika jau ar to vien, ka kāds nebij kristīts, lai viņu tāpēc nodotu nāvei. "Kad meisters Dītrichs," tā runā kāda gadu grāmata, "bij gan Vidzemi apskatījis, ka tur esot liela pagānības zeme, sapulcināja viņš daudz ļaušu un gāja Dieva vārdā Kurzemi iekšā, kāva, ņēma lielu laupījumu un palika tai zeme." Ar tiesību tiek sajusts riebums pret inkvizīciju; bet tā bij tik mazumā, kas bruņenieku biedrības bij lielumā: iesvētīta slepkavu savienība pret ikkatru, kas negribēja pielūgt Romas virsmūku. Viņa kāva pa vienam; šās nožņaudza tautas uz reizes.

VI.

Politiska satversme.

Latviešu politiskā satversme, kā viņu tikumīgā izglītība, parādās vienpadsmitā un divpadsmitā gadu simteni pārējas pakāpienā no vidējā dabas stāvokļa uz to, kuŗā grieķu republikām radās viņu lielie vīri, tikpat varoņi, kā gudrajie un mākslinieki. Ikkatrs no dabīgām robežām apvilkts zemes gabals bij valsts par sevi; bet vizi, lai gan viņi dažreiz kaŗos cits pret citu bij sapiņķēti, turējās pie vienkopīga svētuma, vienkopīgiem dieviem un priesteriem, cēlās, līdz vāciešu iebrukšanai, vienprātīgi pret ārējiem ienaidniekiem un turējās par brāļiem.

Kā ikkuŗš zemes gabals, tā aŗī ikkuŗa ģimene bij valsts par sevi, kuŗas virsaitis bij mājas tēvs, kas valdīja pār savām sievām un bērniem neaprobežoti, bet kad nāca savstarpības ar citām ģimenēm, padevās augstāko virsaišu spriedumam. Tas apdzīvoja palaikam vaļņiem un žogiem apgādātu pili, kuŗa stāvēja pie kāda ūdens vaj kādā kalnā. Viņš bij tiesnesis miera laikos un kaŗos par vadoni, kad tam bij dūšas diezgan; tomēr abos gadījumos ne vis neaprobežoti. Kad bij spriežams spriedums, viņš sapulcināja kādu skaitu no vecākiem mājas tēviem, kuŗi ar viņu kādā svētā birzē turēja tiesu; un kad bij jānospriež kaŗš vaj miers, tad viņš caur uguni, kas tika kurināta kāda uzkalniņa galā, saaicināja pie sevis visu tautiņu. Ikkatram bij viena balss, ikkatri tika uzklausīts; jo kur var būt tik drošs, ka netiks aizbārtas nekādas tiesības, kur tās var tik viegli aizstāvēt, tur nevienam nenāk prātā neatzīt otra par kopbūšanas locekli. Tai satversmei vajaga būt jau ļoti greizai, kur ikkuŗš vīrs nestāv vairs viņa pilnā spēkā; un tas nav tik jaunu valstju vājums. Ikkatrs runāja uz sanākušiem ļaudīm un ikkatrs bij runātājs, tāpēc ka runāja ar dalības ņemšanu. Kad beidzot kāds spriedums bij taisīts, tad viņa izdarīšana piederēja virsaitim. Viņš izraudzīja sūtņus. kuŗi tautas vārdā mainīja šķēpus ar ienaidnieku, kad miers bij jāslēdz. Viņš no pulka izraudzīja tos, kuŗi derēja priekš kaujas, ja tautas griba nogriezās uz kaŗa pusi. Kaŗapulks pats izvēlēja sev vadoni un apsolīja tam uzticību un paklausību, likdams roku uz nolocīta pakauša; bet līdzko kaŗš bij beigts, pabeidzās arī viņa cienīšana, un viss griezās atpakaļ pie vecās kārtības, pie vecās vienādības. Pēc tam tauta paturēja tomēr tik daudz cienīšanas un mīlestības uz savu varoni, kuŗš viņus vairakkārt vadījis uz uzvaram, ka tie palika netīši par viņa piekritējiem un klausīja viņa priekšzīmēm. Kad Kaupo, Toreidas virsaitis, pieņēma kristīgo ticību, to darīja viņam līdza gandrīz viss viņa apgabals.

Tēva lieli darbi vilka tautas uzmanību un gaidīšanu uz dēlu; un tam pašam vajadzētu būt bijušam loti zemam, ja priekšzīmes un uzticība ne sniegtos tik tāļu, ka varētu arī viņu stiprināt uz drošiem uzņēmumiem un vest viņu pie tiem nopelniem, kuŗus tam jau iepriekš pieskaitīja. Tas ir bijis sākums visai mantotai cienīšanai virs zemes pie visām tautām, līdz kamēr beidzot likumi nostiprināja viņu mantošanu, un tā ar vienu pašu misēkli atsvabināja lielu tēvu pēcnākamus no tām pūlēm pašiem tapt lieliem, un negribot ieveda nožēlojamu starpību starp mantotu un pelnītu godcienību: misēklis, kuŗš labākai tautas daļai atņēma cenšānās spēku un aplamības sekmēja, kas turpinājās gadu tūkstošus. Pie latviešiem bij iesācies pirmējais, bet ne pēdējais no šiem veidiem. Pat virsaišu gods vēl nebij visur mantojams ; tas nodibinājās tikai kaŗu laikos ar vāciešiem. Bet godcienīgs bij pie viņiem ikkuŗš, kas godcienīgi darīja.

VII.

Mājas apstākļi.

Par savu ģimeni ikviens vīrs bij pilnīgi kungs. Viņš varēja pēc patikšanas noteikt, kuŗi no viņa bērniem, ko tam nesa viņa sievas, bij audzināmi. Pārējie, īpaši visi, kas kroplīgi dzimuši, tika nonāvēti. Pēc tā mēra, kā bērni sāka palikt pašstāvīgi darītāji, vecāki sāka cienīt arī viņu brīvību. Un pat tagad vēl saka latvietis dažos apgabalos par savu dēlu: kā lai es viņu piespiežu? Viņš jau ir tāds pats cilvēks kā es![ 36] Ka šis uzskats šī piemīlīgā citu līdzcilvēku brīvības cienīšana ir varējusi pastāvēt tik daudz gadu simteņus cauri apakš samaitājošo vērdzības važu svara, tas dod augstu sajēgumu par šīs tautas taisnīgo prātu agrākos laikos. - Zināma lieta, ja grib audzināt cilvēkus, kas lai būtu brīvības cienīgi, tad tā viņiem jau bērnu gados jādod baudīt, un viņus vajaga vadīt tikai caur padomiem, caur ārēju apstākļu pie vadīšanu. Turpretī to puiku, kas lokās apakš pārmācītāja rīkstes un caur to netiek pretīgs un stūrgalvīgs, to darāt vien par kungu kalpu. Neviens cits vīra gados nebūs derīgāks varmācību nest un varmācību darīt. Caur saprātīgu dzīves likumu izplatīšanu par audzināšanu Ruso ir varbūt vairāk darījis priekš francūžu brīvības, nekā caur savu "Viskopības līgumu". Caur šo viņš modināja tikai atmiņas uz tautas tiesībām, bet kur tie sekmēja tādu vīru izglītošanu, kuŗiem bij diezgan spēka, tos likt lietā.

Tik līdz ka kādam jaunam cilvēkam bij aizsniegts tas vecums, ka varēja dibināt savu mājas būšanu, viņš no sava tēva tapa pilnīgi neatkarīgs, ja cienīšana un pateicība nesaistīja pie tā; bet šās saites pie tik labiem cilvēkiem bij diezgan stipras, ka sirmgaļviem varēja nodrošināt pašu mīļāko kopšanu, tā ka viņa dzīvība stāties nostājās un nāvi viņi vēlējās kā kādu labdarījumu. Vienīgais sods, ko tēvs varēja uzlikt savam neklausīgam dēlam, bij izraidīšana no būdas un mantojuma atraušana. Tad viņš dēlam piesēja salmos pār plecu cirvi pie sāniem un sacīja" "Tu, kas nemīlē vairs sava tēva, kā to dara putns, kas jau var skriet, tad ej ar to pūra mantu, ko putns dod savam bērnam!" Ja salmi pārtrūka, iekam tas atstumtais gāja pār sliegsni, tad pat cirvis palika atpakaļ. Ja viņam bij diezgan izveicības dabūt to projām, tad tas piederēja tam - bij derīgs priekš dzīvības uzturēšanas.

Palaikam tēva piederums pārgāja uz jaunāko dēlu; jo, viņi sacīja, vecākais esot to jau ilgāk līdz baudījis, un esot drīzāk spējīgs iemantot pats savu. Pie jaunākā palika arī māte.

VIII.

Kāzu ieražas un sievu sastāvība.

Precēšanās jaunam dabas cilvēkam ir svarīgākais dzīves veikals: uz to visas tautas rotājas, cik nu varēja izdomāt, un ievērojamākās ceremonijas sastopam mēs vienumēr pie šās veikalības. Arī pie latviešiem tās bij ļoti dažādas.

Līdz ko kāds jauneklis bij ar savu mīļāko vienis prātis, tas apciemoja viņas vecākus; un kamēr tas viņus kavēja, vajadzēja dažiem klusam līdza paņemtiem biedriem to skaistuli, kuŗu izvilināja no būdas, pārtīši ar varu aizvest. Drīz viņiem devās pakaļ pats brūtgans. Kad pakaļdzinējies vecāki tos panāca, tad izcēlās pārtīša cīņa, kuŗu pēdīgi nobeidza caur izlīgumu. Meitas mīlētājs solīja viņiem izpirkšanas maksu un vecāki liedzās, līdz tā tiem izrādījās diezgan liela. Tad tika norunāta kāzu diena, un līgava līdz tai gāja atpakaļ uz tēva māju. Šie ieradumi ir rupji, bet viņi, tikpat labi kā izglītoto tautu ieradumi, dibinās uz kaunības un tikumības, kuras izskatu pat mežonīgās tautas grib sargāt. Visur šķiet, meita ciešot no tā, ko viņa tik labprāt atļauj. Un kad še viņai no mīļākā vajadzēja tikt aizvestai: vaj tas izsaka, lai gan stiprākos vilcienos, kaut ko citu, nekā to, ko mūsu skaistās grib sacīt, kad viņas no tā jau sen ar ilgošanos gaidītā jaunekļa izlūdz apdomāšanās laiku, iekam viņas tam apsola savu roku, lai gan viņš iepriekš bez apdomāšanās laika var būt daudz vairāk sasniedzis. Arī tā ietirgošana lai mums nav tik sadusmojoša; jo varbūt tam bij tikai tā nozīme, ka laimīgais mīlētājs tiem, kuŗi izaudzinājuši tam mīlestības pilnu laulātu draudzeni, domājās par vajadzību rādīt savu pateicību, atlīdzināt viņiem tos labumus, ko tie varētu dabūt no izaudzinātas meitas. Kultivētās tautas pērk caur pūru savām meitām vīrus, tāpēc ka tās nezina, ko ar viņām iesākt: tā man nerādās mazākais nekāda pilnība. Izpirkšanas maksa, vaj īsteni pateicības dāvana sastāvēja no dažiem liellopiem, no kažoku ādām vaj arī no citām tādām lietām; gadījās bieži, ka mīlētājam vajadzēja iet kādu laiku par kalpotāju pie sievas vecākiem.

Kad beidzot atnāca tā svarīgā diena, tad lūdzam brūte kopā savus draugus un draudzenes. Tika turēts kopmielasts, un pēc tā pabeigšanas jaunā mājas saimniece uzaicināja visus apraudāt viņas zaudējamo meitas kārtu. Dikti vaimanādami visi gāja ar viņu pa visu saimniecību apkārt. "Ai!" viņa izsaucās. "mans mīļais tētiņ, mana mīļā māmiņ! Vaj man nebūs jums vairs taisīt vietu un klāt galdu? Vaj man nebūs vairs jums iekurināt uguni, kas lai sildītu jūsu vecos locekļus? Mīļais ugunskurs, pie kuŗa es darbojos no savas bērnības: nu man būs jādarbojas pie cita - sveša! Mīļais uzticīgais sunīti, mīļās aitiņas un vistiņas ! Es jums nesniegšu vairs barības, vairs nevarēšu priecāties par jūsu pieņemšanos!" Visi vaimanāja ar viņu un tad atkal to priecināja, kamēr pienāca brūtgans ar savu pavadoņu rindu. Tad cēla viņu uz ratiem, kas bij izpuškoti segām un lentām, un visi viesi to pavadīja jāšus. Katrā muklajā, katrā avotā, visos krustceļos, kur viņi gāja gaŗām, viņa meta sarkanas vilnas kušķus, un pavadītāji skandināja skaņas dziesmas klāt. Kad viņi tuvojās brūtgana mājai, viņai nāca pretī kāds vīrs, kuŗš nesa vienā rokā pilnu kausu miestiņa, otrā degošu pagali. Viņš tecēja trīs reizes ap ratiem un sniedza tad viņai kausu ar šo pamudinājumu: "Kā tu savu vecāku mājā sargāji uguni, tā dari turpmāk pie sava vīra !" Tad kučars, kuŗam bij tas goda vārds "keleveze"[37] nolēca no ratiem un steidzās mājā. Tur stāvēja augsts, ar segām un ķiseniem piekrauts sēdeklis. Ja viņam izdevās ar vienu lēcienu tikt tam augšā, tad viss tas apklājams piederēja viņam; ja ne, tad "keleveze" tika ar kaunu aizdzīts. Tagad vadīja līgavu pie tā paša sēdekļa, mazgāja viņai kājas un slacīja visu, kas mājā bija, ar to ūdeni, kamēr viņa tika vadīta apkārt aizsietām acīm un viņai vajadzēja ikkatru durvi atvērt ar kāju, dārzā, maizes kambari, kūtis, pat uz mēslu čupas mest dažus gabaliņus naudas, lai pielabinātu tur dzīvojošos garus.

Kad tas apkārtgājiens bij pabeigts, tad gāja pie galda un še, kā arī pa visu godību laiku, neapklusa brīvo jaunekļu un meitu dziesmas, kā vien, ja kad klātbūdamais vaidelots vaj mūks pacēla savu balsi, jaunlaulātiem viņu pienākumus celt abu priekšā, vaj arī pie koklēm dziedat kādu noliktu dziesmu. Pēc pāra stundām jaunais vīrs gāja gultā; līgava tika vesta viņam līdz, tā pretojās un tika ar sitieniem iemesta guļu vietā. Tad ēda abi ceptas ogas un āža nierus, un laulība bij noslēgta. Otrā rītā nocirpa jaunai sievai matus, pret ko viņa izdalīja veltes, kuŗas tika atlīdzinātas ar dārgām. No šā brīža viņa, bez nekādu tāļāku ierašu pildīšanas ņēma dalību pie dzīrēm, kas turpinājās vēl dažas dienas.

Tā ir bieži dzirdēta un ļoti pareiza piezīme, ka šās vaj tās tautas neizkoptība vaj izglītība tiekot pazīta pie tā visdrošāk, kā katra no viņām izturēties pret sieviešu dzimumu. Ja tik caur to viņa dabū smalkumu kaislībās un sirdzīgo dvēseles sajūtu, kuŗa ir uz to vajadzīga kādu būtni tik tāpēc godāt, ka tā var priekus dot, un tai rādīt padevību, ka - tā ir vāja; kamēr vājums ir tiesīgs prasīt tikai saudzēšanu.

Latviešu izglītība bij, kā es sacīju, tikko sākumā; izturēšanās pret sievām bij pie viņiem, kā pie visām šās kārtas tautām, nevis ļoti mīlīga. Tā kā brūte no viņas vecākiem tika pirkta pēc tam kad izrādīšanās labad tā bij tikusi nolaupīta, tad tas bij dabīgi, ka sievu ieskatīja par tādu mājas piederumu, kas iemantots caur pirkšanu un laupīšanu. Viņa kalpoja vīram, tomēr kopā ar viņu neēzdama, viņa mazgāja tam kājas, tai nācās viņam visur paklausīt un tika uzskatīta tik ļoti par viņa īpašumu, ka arī pamāte pēc tēva nāves piederēja pie dēla sievām, kā visa cita manta.

Laulības pārkāpējas tika ar viņu mīļākiem sadedzinātas atsevišķās vietās, un viņu pelnus izkaisīja vējā; pat viņu bērniem bij par viņiem jācieš. tie nekad nevarēja tikt par svētniekiem. Tas pats notika arī ar tām, kas viņu vīriem aizliedza laulības pienākumus; tomēr šie pārkāpumi esot atgadījušies reti. Agrākos laikos bij ierasts, ka sievas nonāvējās uz viņu mirušo vīru ugunssārtiem, kā banianu dievietes Indijā. Vēlāk latvieši pieņēma piemīlīgākas ierašas attiecībā pret atraitnēm. Tām, kuŗām bij bērni, tika ļauts atkal apprecēties; citas varēja būt jauniem vīriem par bagātību, kā Harknoits saka, līdz viņas bij dzemdējušas. Tak viņas iestājās vaideloteņu biedrībā t.i. viņas piederēja dieviem - un priesteriem.

Savus vārdus seno latviešu sievas dabūja alaž no putniem, vīri no četrkājnieku dzīvniekiem, skatoties pēc tā, cik viņu raksturs attāļā ziņā rādījās velnam vaj otram līdzīgs. Šo pašu ierašu atrod ir tagad pie Amerikas mežu iemītniekiem, un atrada visu gandrīz visu tagadējo apgaismoto tautu uzvārdos. Tas man rādās prātīgāk, nekā kad nosauc kādu cilvēku ar vārdā, kas nedod nedz prātam jēdziena, nedz arī kaut kādi attiecas uz pašu šo zīlējamo radījumu. Tikai grozoties sadzīves sastāvībām, dažas ģimenes piesavinājās ārkārtīgas priekšrocības, kad tas, no kādas kārtas kuŗš cēlies, sāka krist vairāk svarā, nekā paša cilvēka krietnums, tad sāka likt vērā to, ka jāatgādina caur savu vārdu, pie kuŗas rases pieder: še ir viens pierādījums vairāk, ka novēršanās no dabīga tikuma dibinās uz kaut kādas samaitātnības cilvēku sabiedrigā dzīvē. -

IX.

Ierašas pēc nāves gadījumiem.

Tikpat ērmoti bij tie ieradumi, ko viņi ievēroja pie miroņiem.

Līdz ko kāds vīrs bij miris, nomazgāja viņu uzvilka viņam labakās drēbes un nosēdināja viņu galda galā, ap kuŗu sapulcējās visi radi un draugi, kas vecāks bij, tas ņēma kausu miestiņa, uzdzēra no tā mirušam, un visi darīja pēc viņa priekšzīmes. Tad sacēlās žēlabu vaimanas: "Ai, tu nevari ar dzeršanu vairs atbildēt! Kam tu jel miri! Kam tu mums esi to darījis! Vaj tava sieva nebij diezgan skaista? Vai mēs visi nemīlējām tevis sirsnīgi? Ai, arī atbildēt viņš vairs nevar u.t.t.

Dažas dienas vēlāk sapulcējās atkal no jauna. Ar mielastu atkal iesākās svinības, bet pie tām, mirušā vietā sēdēja, kā priekšnieki, divi tilusoņi: tie bij tādi cilvēki, kuŗus bīskapa Jēkaba dota priekšrocība no 1249. gada apraksta par pilnīgiem bēru runātājiem un gadījumu dzejniekiem; tā izskaidro ka viņi bijuši nekaunīgākie meļi, kuŗi saukuši ļaunu par labu un mirušos par visiem viņu noziegumiem, ko tie kādreiz darījuši slavēja. Šie goda vīri un pa to laiku, kamēr ēda, sacīja slavas runas par nomirušo, un svinīgā klusumā tās tika uzklausītas. Tad nesa mironi ārā, lai liktu to uz sārta. Ja tas bij bijis vīrietis, tad lika tam viņa ieročus un zemkopības rīkus līdzās; ja, agrākos laikos nebij mierā ar to vien, kad sadedzināja līdz ar viņu viņa mīļāko zirgu un viņa suni, bet arī, kā es agrāk pieminēju, viņa mīļāko sievu, un ja tas bij bijis kāds virsaitis, tad arī viņa tuvākiem priesteriem vaj vaidelotam bij jāņem par labu, viņu uz turieni pavadīt. Bet sievietei sakrāva tikai viņas sieviešu darba rīkus apkārt. Sārts tika aizdedzināts un tilusoņi uzsāka skaņi dziedat dziesmas, kuŗas nobeidzās ar to, ka viņi, skatīdamies uz debesim un ar parādīšanu redzēšanas aizgrābtību, apliecināja: viņi redzot nomirušo uz grezni puškota zirga ar zibošiem ieročiem un lielu pavadoņu pulku pār padebešiem paceļamies uz citu pasauli.

Pāri palikušos kaulus un tuvākos apkārtējos pelnus lika māla traukos - urnes, kādas vēl priekšējā (t.i. XVIII.) gadu simtenī Prūsijā izraka no kapu uzkalniņiem. Šās urnes tika svinīgi apraktas kādā vaļējā vietā. Sievietes - radinieces pavadīja tās līdz ciema robežām, bet vīrieši - visi jāšus zirgos - līdz apglabāšanas vietai, kur klāt viņi nemitīgi ar kailiem zobeniem cirta pa gaisu un saucam "Bēgat, elles gari, bēgat atpakaļ ellē!" Kapa tuvumā bij ierokams miets, uz kuŗa uzlika naudas gabalu vaj citu ko vērtīgu. Visi jātnieki tad devās ar nolaistām pavadām auļiem uz turieni. Kuŗš bij tik laimīgs, ka varēja to naudas gabalu satvert, tas rādīja to citiem gavilēdams, un ar šo bij sasniedzis to godu, būt par svētku priekšnieku un nolaist urni zemē. Tad uzmeta kapa kopiņu un griezās atpakaļ pie mielasta. Bet gadskārtīgi vēl nāca nomirušā bērni un tuvākie radi vaimanāt virs viņa pelniem.

Rādās, ka vēlāk, īsti Vidzemē mirušie nav vis tikuši vispāri sadedzināti, bet tikai aprakti.

Nomirušā mājas tēva manta tika līdzīgi izdalīta starp viņa bērniem; bet iekam viņi iesāka dalīt, tiem vajadzēja ar vaidelotiem vaj virspriesteriem izlīdzināties, t.i. dot viņiem bagātas dāvanas, tā bij tiesību, pa kuŗu cieti vēroja apakšpasaules dievs Pīkols, kā tas tāļāk būs redzams.

Ja nomirušais neatstāja pakaļ bērnu, tad visa viņa manta tika izlietota pie paglabāšanas. Dzīrēja vairāk dienu, gāja uz derības skrieties, dažādi spēkoties u.t.t.

X.

Laika iedalīšana.

Gadskārtīgie miroņu svētki, kuŗus latvieši ieturēja par godu viņu nomirušiem mīļajiem, ap gāž tās dažu gadu grāmatu domas: ka latviešiem nebijis nekādas nokārtotas laika iedalīšanas. Zināms, mums nav no tā ne zīmes palicis pāri, ka viņi būtu skaitījuši savus gadus no kaut kāda svarīga notikuma. No Videvuta laikiem šai laimīgai tautai nebij nekas vispāri svarīgs atgadījies; tolaik viņi nebij tik brīvi no darba vaj arī tik attīstījušies, ka piezīmētu savus gadus pa vienam, un viņu vaideloti vēl nebij tik mācīti, to apskaitīt, kas viņiem nebij zināms, vaj arī pārak lepni, noteikt pasaules dzimšanas stundu un viņu cilts sarakstam likt pacelties atpakaļ līdz turienei. Ikkuŗš gads bij viņiem pats par sevi kaut kas vesels - pilnīgs: viņš iesākās, mainīja savu veidu un aizlaidās, kā padebeši no klints pieres, neatstādams atpakaļ nekādu citu pēdu, kā vien to svētību, ko devis un kuŗu viņi baudīja, kamēr cits atkal tikpat laipnīgi pildīja viņu maizes kambarus. Nedēļu viņiem nebij, jo kā lai gan jūdu likumu devēja iekārtojums lai aizkļūtu pie viņiem. Ja viņi gribēja nozīmēt kādu dienu, kur kaut kas darāms vaj apspriežams, tā viņi ievēroja to no tā dienu skaita, kas līdz tai noliktai dienai bij vēl dzīvojamas, un ikkuŗš tad iezīmēja tās pa vienai ikkatru rītu ar mazgiem pie savas jostas, vaj arī caur iegriežamām zīmēm koka stembā. Tomēr rādās, ka tie arī saules ceļu ir ņēmuši smalki vērā, tāpēc ka viņi svētīja pavasara svētkus ikkatru gadu viņa īstā iesākumā, 22.martā. Vēl agrāk viņiem vajaga būt bijušiem visādā ziņā mēneša griežu ievērotajiem. Patiesi viņiem bij mēneši, kuŗus viņi nesauca pēc to ievērojamākām gada laiku savadībām.

Janvāru sauca par ziemas mēnesi, tāpēc ka tai aukstums Baltijas zemes mēdz būt pašā spēkā. Tad ir allaž iepriekšējais audums jūŗu jau tāļu apklājis ar ledu un caur to aizkavē viļņiem sasildīt gaisu uz zemes.

Februāru mums gadu grāmatas sauc par sveču mēnesi; bet šis nosaukums man rādās būt viltots un jaunais darījums, tāpēc ka seniem latviešiem nebij sveču, bet tikai skalu, un katoļu sveču diena krīt taisni tai mēnesi.

Marts bij apaļais (glumledus) un

Aprīls sulu mēness; pēdējais saukts tāpēc tā, ka bērzu zari sevišķi šai mēnesī sāk pilēt (kad ielauzīti - tulk.) no pārliecīgās sulas, kuŗa kāpj augšā pa stembu, un viņi tai ieurba (mēles), lai dabūtu sulas, vienu no viņu mīļākiem dzērieniem.

Maiju sauca par lapu,

Jūniju par ziedu,

Jūliju par liepu mēnesi;

Augusts - suņu mēness, tāpēc ka suņu trakums viņā ir visbiežāk un visbīstamākais;

Septembris - silu mēness, jo tagad viņi mēdza aizdedzināt silus, lai nākošā gadā būtu labas ganības.

Oktobri viņi sauca par garu mēnesi: viņu miroņu svētki (veļu laiks - tulk.) tika tai svētīti; Novembris salnas un Decembris vilku mēness, tāpēc ka vilku auru laiks darīja ceļus nedrošus.

Šie nosaukumi par sevi ir ļoti vienaldzīgi; bet viņi aizrāda uz to mūžīgo apriņķi, pa kuŗu griežas cilvēka prāts, tāpēc ka pašas apgaismotākās tautas ap deviņas desmitdaļas nesaprotamu vārdu ir atstājušas un gājušas atpakaļ pie tādiem, kas ko nozīmē. Brīvs, mierīgs dabas cilvēka prāts uztver vairākās lietās ātri pareizo uzskatu. Sērdzīga dzīšanās pēc lielām mācībām viņu novada sāņus, un pēc gadu tūkstošiem viņš nāk atkal atpakaļ uz to pašu punkti, no kuŗas izgāja. Tas ir pie neskaitāmām svarīgākām lietām tā bijis, nekā pie nosaukumiem, paveidam pie audzināšanas, pie pilsonīgām sastāvībām, pie valsts satversmes u.t.t. Visur atgriešanās pie dabas paliek augstākā zīmē no patiesākās apgaismības. Protams, ka atpakaļgriezējies dara to aiz cēloņiem, ko dabas cilvēkam pavēl dabas prāts: un šī starpība bij gan cienīga, ka ņem pāra tūkstošu gadu lielu riņķi jeb gaŗāku ceļu apkārt.

Trešā daļa. Seno latviešu ticība.

I.

Kā cēlušās ticības un priesteri vispāri.

Nevis mierīgā pasaule vien, arī garīgā tiek cilvēkam atvērta vispirms austrumā; un veselām taukam tikpat kā vieutulīgiem snaudējiem, liekas uzlēcošā saule sūtām rīta sapņus. Visi garīgie murgi - sākot no Kadmus teikām līdz Muhamedam un kristīgai baznīcai, - plūda no austruma pār Eiropu, un kritās tās lēnam atpakaļ no rietuma apgaismības. Pat Odins un Manko Kapaks norādīja uz austrumu, kā uz viņu gudrības avotu un to vietu, no kuŗienes jānāk viņu parādīšanām piepildīšana. Rādās, ka arī latviešiem viņa bijusi ļoti svarīga. Vaj viņu ticība, tāpat līdzīgi visām citām, ir cēlusies no šā šūpuļa, vaj arī tik tās zemes, no kuŗām tas spožais dienas spīdeklis katru rītu uzsāka savu svētības pilno ceļu un kuŗas tāpēc tiem varēja izlikties par viņa mājokli, tikai šās lietas pēc bij augstā godā un cienā, tas būtu gŗūti izmeklējams līdz zināmam pārliecināšanās pakāpienam. Varbūt ka abas lietas kopā savienojās, darīt viņiem "austras zemes", to zemi uz rietiem, par svētu. Tur bij tā drūzmēšanās vieta, uz kuŗu viņi pārcēla visus savu sapņu bērnus. Tur valdīja saule ar viņas vīru mēnesi. Tur bij abiem dzimuši viņu neskaitāmie bērni, zvaigznes, un tad tiem uztaisījuši mājas pie debesim; no turienes viņu vēlāk dzimušie gāja caur pasauli uz zelta, sudraba un dimanta zirgiem un lēja pār zemi nakts rasu, lietu, sniegu un sarmu, kaisīja arī sēklu augiem. To visu dažreiz tikko priesteri maz acumirkļus dabūja redzēt. Par krīviem sauca viņi to zemju iedzīvotājus, un pat viņu svētākam priesteram tie nezināja dot nekāda augstāka goda nosaukuma, kā vien to pašu vārdu: arī viņš tika nosaukts par krīvu[38] Šī vienkopīgā sakne, skaitot pēc debesu puses, lai neno vadu mūsu, ka kristum tai smejamā kļūdā, kuŗā ir krituši tik daudzi mācīti vīri, kuŗi visur ieraudzīja atkal grieķu un romnieku dievus un no tā gribēja spriest par tautu izcelšanos, viņu ierašām un t.t. Latviešu senā ticība nav cēlusies no senās dienvidus eiropiešu, un tikpat maz no skandināviešu ticības, bet gan ar viņām nākusi no viena un tā paša avota. tas ir - no tā, ka cilvēka gars ir visur ar vienādām īpašībām.

Līdz ko cilvēks ir izraudzījies paliekamu dzīves vietu[39], viņš iesāk vairāk vērot visas parādības, kas ir tam apkārt: pat ikdienišķākās, kuŗas viņš agrāk, kā medinieks, redzēja, nekā tur klāt nedomādams, top viņas ievērojamas. Viņš vēro, viņš pārliek; bet viņš vēl neka nesaprot. Izskaidrojumus, kuŗus viņš meklē, atradis viņa bērnu bērnu bērni tikai caur tūkstošiem izmēģinājumiem un netīšiem atklājumiem. un tomēr arī viņam jau vajaga atbildes, un tomēr nezināšana ir gŗūts stāvoklis, kuŗa cilvēka gars ilgi nepanes. Ko viņam nevar dot saprašana, to viņš prasa no domu iztēlošanas spēka. Nedzīvā dabā viņš redz kustēšanos; viņš domā to esam cēlušos no nepazīstamas gribas, un - tā ir izrādīta garu pasaule. No šā laika nu ir saule un mēness labdarīgas dievības, kuŗas iet pa debesim, lai varētu dot zemei svētību. Lietus plūst lejup pēc gaisa valdnieka pavēles, kuŗš liek saviem vējiem velt padebešus[40] šurp, vaj arī izgaisināt, bieži arī ar dusmām met savus zibeņus, un pērkons runā bārgi caur debesīm. Upes veļas pēc kāda nepazīstama iedzīvotāja prāta caur sevi projām, kad viņš ir pie laba prāta, vaj arī aprij krastus, kad viņš dusmojas.

Ja šām parādībām nebūtu nekādas iespējas pie cilvēka laimes, vaj arī tikai laba iespēja bijusi, tad tie laikam būtu palikuši stāvot pie tiem izskaidrojumiem, ko viņiem deva viņu izdomas. Viņi būtu lūkojušies tādās parādībās, kā kādā vienaldzīgā skatspēle, visādā ziņā gan arī apbrīnojuši to izdomāto būtņu varu, bet nekad nieņēmušies prātā, tām rādīt godāšanu, t.i. ievest dievkalpošanu. Pateicība, tas mums jāatzīst, ir pārak vājš dzenulis priekš cilvēka dabīgās nerūpības, lai izdomāšanas spēku varētu ļoti uzturēt darbībā. Bet saule, kuŗa aicināja sējumus iz dīgļiem, viņus arī bieži vien izdedzināja, vaj arī viņa daudz dienu no vietas aizsedzās ; lietus vaj nu nenāca, vaj izpostīja. Vējš bij vētra, izgāza augļu kokus un nogremdēja kuģotājus; upes gāja pāri un apslīcināja laukus un pļavas u.t.t. Nu bezspēcīgais cilvēks nevarēja palikt - še stāvot, savu dievu varu atzīt: viņam bij jālūko arī to iegūt, viņiem nest pateicību par to labdarībām, vaj arī salīdzināt viņu dusmas. Viņš lūdza, viņš locīja ceļus, lai lūgšanas ietu vairāk pie sirds, viņš deva dāvanas. Bet tās dāvanas, kas tika noliktas tiem neredzamiem pie jūŗmalām, uz augstumiem un laukos vaj arī birzēs un dārzos, netika noņemtas vai baudot izlietotas; tās palika nepārgrozītas, kur viņas bij noliktas. Tā tad bij vajadzīgs tās viņiem sagatavot, viņas līdzīgi tiem padarīt gaisejādā dabā, laipiņas būtu tiem baudāmas. Sadedzināšana, kuŗai priekš neizkopta nezinātāja vajadzēja būt brīnišķai, deva tuvu sasniedzamu līdzekli, ar ko pārvērst ēdienus par gaisējādiem, un tā bij atrasti dedzamie upuri. Kuŗam pirmam ienāca prātā viņus uzstādīt ar īpašām ārējām ieražām, kuŗa lūgšanas visbiežāk piepildījās, tas tika lūgts vaj arī aizmaksāts, lai ir priekš citiem, kam vajadzīga palīdzība, upurētu un lūgtu; tas ir, viņš tika par priesteri un burvi: divas kārtas, kuŗas ir pilnīgi vienādas. Abu viņu darbs ir, piedabūt augstākas būtnes, ka lai tās lietotu savu varu cilvēkiem par labu; tāpēc tie visām neizkoptām tautām viņus atrod savienotus vienā personā.

Ar šito kārtu iztēlojās dievību mācības, māņu un brīnumu sakārtojums; jo, lai nodibinātu savu ieskatu un to pavairotu, lai iemantotu ticēšanu, ka tai kārtai ir iespēja pie dieviem, viņa rādīja, ka tā ļoti labi pazīst dabu un viņas vēsturi. Viņa izdomāja tai tādu kā personīgo sastāvību, pielika ik vienam īpašas savadības, tiekšanos uz kaut ko un vēlēšanos, pavairoja šo būtņu skaitu cik vien spējams, un sarīkoja brīnumus, kuŗus tie esot darījuši uz viņas lūgumu. Viņa bij iesākusi ar to, būt par tulku starp cilvēkiem un dieviem; turpmāk tā uzmetās par dievu vietnieci pie pirmajiem, un nu piederēja zeme viņai, cik tāļu sniedzās tās dievi.

Šis ir tas gājums, kuŗu visās zemes daļās ņēma pirmā ticības lieta un viņas satversme. Visur radās un auga abas caur no vienādiem cēloņiem, apakš vienādām sastāvībām. viņam tad vajadzēja pieņemt arī vienādu veidu. Islandietim un samojedam, skandināvietim un latvietim bij pērkoņa dievs, tāpat kā grieķiem un romniekiem; nevis tāpēc, ka pirmajiem būtu bijis kaut kas zināms no Ceisa, bet tāpēc, ka pie šiem pērkons rūca tāpat, kā pie viņiem ! Šie upurēja tāpēc, ka tas bij vieglākais ceļš, padarīt savas dāvanas par gaisejādām. Šiem bij priesteri, un šie viņiem klausīji, tāpēc ka visur ir cilvēki, kas - būdami gudrāki un viltīgāki, nekā lielais pulks, un tie lieto savas pārākās spējas, lai iegūtu varu un bagātību. Visa starpība starp tām divējām vecās dievticības mācībām, kuŗas viena ir pret otru, pastāv tikai izgrozījumos, kuŗi nāk no tautu dzīves īpašībām vaj no to zemes gabalu dabas, kuŗus viņas ap dzīvo. Arī latviešu dievības mācība sniegs mums apmēram tās pašas lietas, kuŗas uzstādījusi ikkatra cita. Bet iekam mēs pārejam uz to, lai man ir atļauts, acumirkli apstāties pie tiem iespaidiem, kuŗus cilvēka raksturs saņem no daudzdievības. Tas stāvoklis, kādā viņa tos noliek, ir tik ievērojams, ka viņš pelna gan tuvāku aplūkošanu.

II.

Viendievība un daudzdievība.

Cilvēki rada sev dievu, un tas rada viņiem raksturu. Viņu atklājumi neredzamā pasaule noteic, kas viņi ir redzamā pasaule. Kuŗam pirmam ir domas par dievību, un kas pie tā nāk, lai pie tautas ievietos tas, ko sevi iedomājies, uzspiež viņai zīmi, kuŗas daudzreiz gadu tūkstoši nenodzēš. Ir tiesa, ka izdomātais pasaules gars ir visās īpašībās tikai tā atspīdums, kas viņu izdomājis: bet viņš staro atpakaļ no visām viņa godātāju sirdīm. Ābraama Dievs pieņēma cietu, atriebīgu, lepnu kaŗa kunga raksturu, kas viņu sludināja Arābijas tuksnešos: tāpēc tad kļuva paši izraēlieši, lai būtu līdzīgi viņu augstai uzspiestai sirds lietai, asinskārīgi, nesalīdzināmi augstprātīgi, visas citas cilvēces ienaidnieki, Cilvēka dēls tēloja savu debešķīgo tēvu par tādu cilvēku mīlētāju, par tik mīlestības pilnu, par tik labdarīgu un pacietīgu, kāds bij viņš pats: tādi bij arī viņa piekritēji pirmos gados pēc viņa nāves.

Vaj dievībām ir tik liela iespēja pie vien dievniekiem, kā viņas tad lai nestrādā pie daudz dievniekiem, kuŗiem viņu dievi ir vienumēr tik tuvu! Veltīgi tiek sacīts pirmajam: "Dievs ir visur klātbūdams gars." Vaj nu viņš tur nedomā neka, vaj uzlūko to lielo jēdzienu ar aukstu brīnošanos. Dieva vispārīgā klātbūtne kavē to, ka viņš būtu klāt ikkatram sevišķi. "Kas ir visur, tas nevar būt viss vienā vietā. Kādai būtnei, kuŗa Ķīnā, pašā tāļākā zvaigzne ir tik klātbūdama, tik darbīga kā še, es esmu nesvarīgs, nekā kad viņa īpaši ar mani gribētu nodarboties." Tā pretos savā sirdī viena Dieva cienītājs: varbūt bez visa tā, ka viņš sevi to apzinātos. Viņa dievība pamet viņu tik vēsu, tik vienaldzīgu, ka viņš beidzot izmeklē, vaj tad arī patiesi ir tāda būtne - viņš pabeidz vaj nu ar to, ka sevi panievā, ka to varējis pavisam ticēt, - vaj arī viņš pēc ilgas gudrošanas un taustīšanās iemanto tikai vienaldzīgu varbūtību, kuŗa viņa sirdi nekad, arī priekš viena brīža nevar iesildīt.[41]

Cik citādi tas ir ar daudzdievniekiem! Raugāt viņu nākam no savas būdas: tas koks, kas to apēno un viņam vēdina dzestrumu, ir vienas labprātīgas dievības mājoklis, vaj arī jel viņai svētīts. Viņš skatās augšup caur lapu jumtu. saule viņam spīd tāpēc, ka tai patīk viņa ceļi; vaj arī lietus dzirdina viņa sējumus tāpēc, ka viņš iemantojis caur upuriem vaj labiem darbiem gaisa valdnieka labprātību. Ja viņam ir viens no abiem par kaiti, tad tas nav gadījums, bet sods par viņa pārkāpumiem, kas viņam jāsalīdzina. Viņa ganāms pulks iedodas, tāpēc ka viņa apsargātājs tam ir labvēlīgs; ja cieš, tad cieš tāpēc ka viņš to apkaitinājis. Viņš sagrābj savu šķēpu, ka ietu pa mežiem, bet nevis, ka nebūtu caur mājas dieva tuvumu, kuŗš viņu un saimniecību pa nakti pasargājis, ticis uzaicināts uz godbijības pilnu pateicību. Viņš ieiet birzē: dievības vēsma šalc caur galotnēm. Ja izdodas medīšana, tad viņam ir nesama jauna pateicība, un kā gan viņš var to darbīgāk parādīt, nekā caur viesmīlību pret svešnieku, kuŗu pa to starpu ir sarga dievs vadījis viņa būdā? - Šim sarga dievam viņš iededzina par godu uguni mājas ugunskurā, pie kuŗa viess sasildās; tam viņš klāj galdu, pie kuŗa šis paēdas. Viņa tiesības tas godā iekš cienīšanas un aizsargāšanas, ko tas šim dod. - Viņš brauc pa jūŗu šūpotajā laiviņā: kāds dievs līdzina viņa priekšā ūdeņus; kāds cits dievs saceļ viņus augstu un peŗ vētrā viļņus un draud laiviņai bojā iešanu. Briesmās ceļas dūža: kuģotājs spēkojas un cīnās, viņš sasniedz krastu, viņš izlec malā; kāds Dievs ir, no kuŗa viņš izdabūja savu dzīvību! Kādu pašuzticēšanos, kādu dūšu būs viņam smelties no šām domām!

Jā, daudzdievnieks var būt neizkoptāks, nežēlīgāks, nejūtīgāks, nekā viendievnieks: bet viņš būs arī uzticīgāks, godsirdīgāks, stiprāks, dūšīgāks, tikumīgāks, nekā tas. Viņa dievu tuvums, apakš kuŗu acīm tas staigā, nemitīga kopbūšana, kādā viņš stāv ar tiem un tas, ka viņi ir aizsniedzami, var būt par cēloņiem, ka māņticība kavē sekmēties viņa zināšanām: bet censību un stiprumu tas manto divkārt, ko uz otras puses pazaudēja. Un šajās domās ir ja paraksta Šilera izteikums:

"Kad cilvecīgāki bij dievi,

Bij dievīgāki cilveki."

III.

Latviešu ticības sajēgumi un cienīgākie dievi.

Latviešu ticības jēdzieni nedz nu bij daudzi skaitā, nedz izdomāti ar smalku gudrību. Viņi ticēja, ka visam, sākoties no pērkoņa, tad lejup līdz mēslu čupai, esot sava īpaša dievība, kuŗu vajagot godāt; viņi ticēja dvēseles nemirstību, negribēdami neka nosacīt par viņas turpmāko būšanu; viņi domāja, ka - lai varētu palikt dieviem - vajagot darīt, kas tiesa esot, un pie tiesības atrašanas pa ļāvās jūtu vadīšanai - drošākam vadonim, nekā ir morālistu liekā gudrošana. Tas bij viss viņu ģeoloģijas saturs, pietiekošs priekš tādas tautas, kas nepazina nekādu sastāvību, nekādu vajadzību, kā vien no draudzīgās dabas.

Pēc latviešu domam dievība bij par augstu, nekā kad to varētu ieslēgt četrās sienās. Viņi godāja to, kur atrada zīmes no viņas esamības un no viņas varas: pērkoņa dievu apakš ozoliem, kas bieži bij svilināti no zibeņiem; meža dievu birzes, jūŗas dievu pie jūŗmalas; druvu apsargātāju uz tīrumiem, no kuŗiem nupat bij ievākuši viņa svētību. Ikkuŗš mājas tēvs bij turklāt priesters. Tik viņu augstākām dievībām bij bez tam zināmas vietas, kur viņiem tika kalpots visas tautas vārdā no sevišķi uz no ieceltiem kalpotājiem.

Tādas vietas bij Romnove, Nadrauenā, Marienburgā, Heilienbeilā un pie Velau'as. Pirmajā vietā stāvēja ozols, kuŗam resnuma caurmērs bijis divpadsmit pēdas, un laikam caur sūnām un ziemā zaļiem starpikņiem, varbūt caur priesteru mākslu, tas pat ziemā nebijis zaļuma zaudējis. Viņš bij kādu gabaliņu apkārt ietērpts astoņkārtīgās segās: tā izcēlās svētais apriņķis, kuŗu visvairāk slapināja upuru asinis, kuŗš neiesvētītās drūzmas acīm nebij aizsniedzams un kuŗā pat krīvs un cienīgākie vaideloti nedrīkstēja citādi iet, kā vien, kad bij jāpilda svētie pienākumi. Tikai ļoti svinīgās mēnesnīcas naktis nolaidās zemē tā briesmīgā šķiršanās siena starp tautu un viņas dieviem. Segas vēlās nost un ļaužu pulks no godbijīga tāļuma ar šausmām lūkojās augšup sava likteņa vadītājos, kā kādā citā pasaule. Augstu starp trim lieliem ozola zariem, kuŗi no stembra attāļinājās lieliem līkumiem cits no cita un uz galotni atkal cits citam tuvojās. spīdēja pretī apakš tumšajiem zaļumiem Pērkuna, Patrimpa un Pīkola krūštēli. Pie viņu kājām stāvēja viņu svētā apzīmējumi; un starp tiem gulēja Krīvs uz vaiga, lūgdams. Gaŗas vaidelotu rindas dziedāja lēnas svinīgas slavas dziesmas, un augšup veldamās liesmas ar dūmu padebešiem no aizdedzinātiem upuriem izplatīja pār to cienīgo pulku burvīgu līpinošos gaismu, kas brīžam mainījās ar tumsu.

Pērkuns, pērkoņa dievs, kuŗu vārdu tas ir paturējis pie latviešiem vēl līdz šim, bij iztēlots kā vidēja mūža vīrs ar dusmīgu, draudīgu seju. No liesmām tam bij kronis, un melna pinkaina bārda karājās pār krūtīm. Viņš bij tas, ka varā stāvēja laiki, kā arī valdītājs par citiem dieviem. Viņam bij īpaši ozoli svētīti, un mūžīgā uguns no šo koku malkas viņam par godu tika kurināta - svētā apriņķi Pērkoņa rūkšana bij šī dieva valoda. "Vecais tēvs baras," tā saka latvieši vēl tagad, kad pērkonis rūc. Tā ka viņu domu gājums bij mazāk tumšs, tika sacīts: "Viņš runā uz krīvu." Tad mājas tēvi gāja laukā no savām būdām, nesa traukus ar svaigu gaļu uz pleciem, klusām lūgdami saudzēšanas, un tā apstaigāja savu tīrumu robežas; un kad negaiss bij pagājis gaŗām bez kaites, baudīja viņi - svētīto dāvanu priecīgi ar savām ģimenēm.

Pērkunim labā pusē stāvēja Potrimps, priecīgs smaidošs jauneklis, kuŗa galvu ietērpa vārpu vaiņags. Varbūt viņš bij saules dievs, kuŗa druvām deva auglību. Viņa svētums bij kopiņas, zem kuŗām kādā podā tika ar pienu barotas lēnas čūskas, kā galvojums par mājas pilnību. Kristīgie mūki apvainoja šo laipnīgo dievu, ka viņš prasot bērnus upuram: bet parastās dāvanas, ko viņam nesa, bij vīraks un vaski. Uz viņa svētkiem priesteri sataisījās caur triju dienu gavēšanu, pa kuŗu laiku tie gulēja uz kailas zemes; varbūt viņi gribēja caur trūkuma jūtām iedegties augstākā pateicībā pret pārpilnības devēju; varbūt viņu stāvoklim bij jāiztēlo tas posts, kādā cilvēkiem bij jāsmok bez viņa labdarījumiem.

Kreisajā puse tam "rūcējam un spērējam" sēdēja savā troni Pīkols, un augstākā dieva dusmīgais skatiens bij virzīts uz viņu, būdamu bāla sirmgalvja izskatā un asinīm notraipītā sejā ar gaŗu sirmu bārdu un baltu miroņa autu ap galvu: uz viņu, to apakš pasaules dievu, kuŗš nevis mīlestību, bet tikai drebēšanu prasīja no visiem dzīviem. Viņa zīmes bij miroņu galvas, kuŗš stāvēja viņa priekšā saspraustas uz kārtīm, un viņa parastais upuris - tauki, ko dedzināja kādā katlā. Priekš kaŗa sākšanas tam upurēja cilvēku no ienaidnieku tautas un asiņu pilēšana vaj tecēšana no caurdurtām upurējamā krūtīm nozīmēja vaj nu to, ka tiks sakauti, vaj ka uz varēs. Pēc kaujas viņam tika atkal nožņaugti cienīgākie gūstekņi. Kādam krusta bruņeniekam Gerhardam bij Prūsijā kādreiz tas liktens. Viņu piesēja pilnā apbruņotā kaŗa stāvokli uz zirga, tā kājas piesēja pie četriem zeme iedzītiem mietiem, sakrāva ap viņu lielu sārtu un to aizdedzināja. Tā upurēja vēlāk arī Hirchalzu, kādu Magdeburgas pilsoni.[42] Dažreiz bij mierā ar to, sadedzināt priekš šā dieva baltus zirgus, kuŗi tad iepriekš tikmēr tika apkārt trenkāti, kamēr bezspēcībā nokrita pie zemes pa pusei jau pagalam.

Pīkolam bij nozīmēti tie upuri, kuŗi tika uzlikti priekš kāda miroņa paglābšanas. Viņš rūpējās arī par to, - lai priesteriem pie tā netiktu viņiem pienācīgā tiesība; jo kad pie mantojuma dalīšanas viņiem bij paiets gaŗām, vaj arī - tikai skopi iedomāti, tad viņš nakti dauzījās pa māju un pa klētīm un tā piespieda mantiniekus izlabot savu misēkli un kādu vaidelotu ar dāvanām dabūt uz savu pusi. Tikai asinis varēja tad salīdzināt to drūmīgo elles valdinieku, tāpēc mūks nemitīgā lūgšanā plosīja sev rokas, līdz troksnis mājas dievu svētnīcā sludināja, ka dievs nu apmierināts. Vēl tagad dažos Vidzemes apgabalos ir pazīstams vārds pekle, kas nozīme elli; arī raudošus bērnus vēl vienumēr Pīkols ved pie dusas, - ja viņam nav ielikts no vāciešiem vietnieks.

IV.

Citas dievu šķiras.

Dievu otrā šķira, kurai nebij nekādu noteiktu altāŗu, bij lielāka. Pie viņas piederēja:

Okopiruns, kuŗš kārtoja spīdekļu ceļus un gada laiku maiņas, bet netika nekur īpaši godāts.

Kurīo, kuŗš vēl īpaši pļaujai bij likts par gādātāju. Ikgadus viņi upurēja tam pirmajos laukaugļus, tad salauzīja viņa tēlu un uzcēla tam jaunu kāda uzkalņa virsgalā. Viņa cienīgākais tēls stāvēja Heiligenbeilā iekš ozola. Pie šā dieva viņi griezās ar lūgšanām caur kaŗoga uzrakstu, ko es agrāk pieminēju, pēc palīdzības pret vācu laupītājiem, kas nodedzināja viņu laukus. Arī Pomeranijā viņu cienīja tāpat kā Svaikstiksu jeb Svantevitu, ausekli, Rētrā iekš Meklenburgas, vīra izskatā ar lauvas galvu.

Perdoitis bij vēja dievs. Viņš gāja pa jūŗu un zemi, kur tad viņa matu sprogas, padebeši, plivinājās ap galvas šķirtni. Uz kuŗieni viņš pa griezās, uz turieni plūda viņa dvaša - vētra. Viņam un Gārdietim (gardēdim), zvejas dievam, viņi nesa uz plakaniem akmeņiem pie jūŗmalas mielastu no sava zvejas laupījuma.

Pergrūbs , pumpuru perētājs, bij pavasara dievs. Viņš izviļināja ziedus, lapas un sējumus laukā no dīgļiem, un nopelnīja caur to ikkatru pavasari vienus vispārīgus svētkus.

Puškaitis, zemes dievs, mājoja vismīļāk zem saragžģījušiemies ciriņu krūmiem. Turp viņam nesa alu un ēdienus un lūdza viņu, lai sūtot ar bagātām dāvanām mājās un šķūņos barstukus, markopetus un pilvaitus, kas bij trīs mājas garu jeb rūķīšu sugas.

Līgo bij mīlestības un draudzības dievs, un viņam par godu tauta sarīkoja ikkatras vasaras vidu vienu svētku nakti. [43]

Ausskuts jeb Avsskutis , avju cirpējs, bij naidīgais ļaunais gars, no kuŗa starp cilvēkiem un lopiem izgāja sērgas un mocības. Viņa vaina bij, kad aitām atradās vilna nogājusi no muguras: zīme, ka mēris tuvumā.

Laimas māmiņa - palīdzētāja dzemdētājām.

Ūsiņš, bišu dievs, jau agrāk ir paskaidrots. Šās šķiras dievu ir pārak daudz. nekā kad varētu viņus visus še pieminēt. Tāpēc es eju pie trešās šķiras, kuŗas priekšgalā stāvēja pats Videvuts zem nosaukuma Ižvambrotas jeb Ciemnieks, mājas saimnieks: viņš bij vienīgais no šiem, kam vēl tika svinīgi upurēts.

Viņam, tam latviešu zemkopības dibinātājam vispāri, uzticēja vēl pieci simti gadus pēc tam viņas un visas saimniecības sargāšanu. Pie dažiem mājās viņam bij sava īpaša svētnīca, kur tam uzlika medu un pienu. Bet pie visiem viņš tika iedomāts svētku mielastos. Viņam tika nesti vēl īpaši ēdamie un dzeramie upuri, lēja no ikkatra miestiņa trauka, ko gribēja tukšot, drusku nost viņam par godu un no katras uznestas bļodas meta dažus kumosus kaktos. Bet visvairāk tam kalpoja pavasara un bluķa svētkos, kuŗus es aprakstīšu vēlāk.

Pie šās pšžas šķiras piederēja arī barstuki , markopeti un pilvaiti: gari, kuŗi, sevišķi pie vājniekiem un bezmiegainiem ieslīdēja istabā ar mēness stariem un tie, lakatos ietītu bērnu veida, gāja pie gultas. Viņu apciemojumi nebij vis nepatīkami; jo viņi nesa pilnību klēti un paglabā un vairoja visu brīnišķā kārtā. Viņiem lika arī ēkaugšās un maizes kambaros īpašās naktis mazas bļodiņas ar ēdmaņu, un priecājās, ja atrada, ka bij ēsts: jo tas bij svētības pasludinājums.

Kāda cita mājas dievu šķira bij čūskas, šī dzīvnieku suga, kuŗa starp visiem rāpuļiem ir cilvēkam pati riebīgākā, tomēr gandrīz visos seno ticību nostāstos ieņēmusi ievērojamu vietu. Latvieši baroja no tām kādu lēnu sugu savās mājās, ēdināja to ar svētu rūpību un turējās ar viņu tik tuvu, ka bērni daudz reiz ar tām ēda no viena paša trauka. Viņi uzskatīja to par lielu noziegumu, no kuŗa varētu pat visa mājas būšana iet bojā, ja kādu no tām nokāva. Arī meža čūskas tika godātas, īpaši no sievietēm, kuŗas viņām lika piena traukus cauros kokos un izlūdza saviem vīriem spēku priekš laulības priekiem.

Bez viņām pieskaitīja vēl caur melniem un baltiem zirgiem, lieliem briežiem, krupjiem un citiem dzīvniekiem kādu veidu no svētuma; arī bij svēti meži, ezeri, strauti un kalni, kur meži nenocirsti un kur varēja tikt medīts, ūdeņos zvejots un laukos arts, kuŗiem ik gadus nesa upurus un kuŗi vēl tagad tiek slepen apmeklēti un godāti. It sevišķi bij sentēvu kapi svētīti, un viņu dvēselēm sarīkoja īpašus svētkus.

V.

Kādā noliktā dienā ziemas laikā mājas tēvs kurināja pats sava dzīvokļa labāko telpu, kuŗa bij arvienu pirts, tīrīja to savām rokām, klāja galdu un apkrāva to ar izlasītākiem ēdieniem. Tad viņš aizsūtīja visu savu ģimeni, stājās durvis ar skaliem, kuŗus viņi lietoja sveču vietā, un lūdza svinīgi pie galda visu savu nomirušo radinieku dvēseles,[44] kuŗas viņš sauca pie vārdiem un kur viņš pats dažas stundas ar skaliem rādīja uguni. Kad viņš domāja, ka viņa neredzamie viesi nu esot paēduši, tad cirta savus skalus uz sliegšņa un paskubināja dvēseles, tagad mierīgi griezties uz māju, bet pa lielceļu, lai nesamītu labības (? tulk.)

Starp īstajiem svētkiem bij ievērojami vis vairāk pirmie, būdami novēlēti mīlīgam Pergrūbam jeb pumpuru perētājam. Kapēc šos svētkus svinēja pavasari, to var uzminēt viegli. Līdz ko iesākās labs laiks un ladzu ziedi izplētās, virškaitis jeb augstākais lūdzējs saaicināja tā apgabala tautiņu kopā. Svinīgas slavas dziesmas tika uzņemtas, tad nokauti divi jēri, kuŗus pieveda jaunas, skaisti izrotātas meitas, un tos sadedzināja ar tādu augļu koku žagariem, kas augļu vēl nebij nesuši: visi cerības apzīmējumi. Viršskaitis iztukšoja kausu miestiņa, nometa to aiz sevis un sacīja: "Varenais Pergrūb, dzīvajo tēvs! Tu aizbaidi ziemu, sūti savu svētību pār zemi, dīgst zāle, dīgst puķes. Svēti mūsu tīruma un noslāpē nezāles! Svētī mežu un dārzu! Katrs zariņš lai top par zaru, ka lai cilvēki un ganāmi pulki atrod ēnu; katrs pumpurs lai top par ziedu, katrs zieds par augli, ka cilvēkiem, bitēm un putniem tiek barība, un tevi slavē baudīšanā."

Drūzma gāja dziļāk mežā. Kāds jauns vērsis tapa pievests kādam altāŗim, un ar paceltām rokam lūdza priesteris:

"Tēv Pērkun, Tavi bērni vada šo upuri pie altāŗa bez vainas! Svēti, tēv, arklu un sējumus! Lai greznojas salmi vaŗa sārtumā, kā meldri ar lielām vārpām, augstiem kroņiem - ar īstiem graudiem pildītas."

"Visus melnos, krusas pilnos padebešus dzen projām uz lieliem purviem un mežiem, uz plašiem tuksnešiem, kur tie nebaida neviena cilvēka! Un dodi saulei spīdumu un lietu, lai sējumi ieņemas![45]

Upurs tika izdarīts un otrs kauss iztukšots; trešais piederēja bišu dievam Ūsiņam, kuŗam pie tām tautām, kas dzēra miestiņu, vajadzēja būt Bakchus vietā. "Bez gana," tā runāja viršskaitis, "maldās tavs mazais ganāmais pulks ielejās un uz kalniem, pa pļavām, laukiem un dārziem: tik tavas acis visus skaita. Sargi to! Sargā tavus putniņus (bites - tulk.) no cielaviņām un bezdelīgām un no burvības, kad viņi miglā un rasā meklē savu zeltu ar mudru sīkšanu. Neļauj aukstam lietum viņus mest pie zemes un saltumam sastindzināt: vairo viņus, lai mēs varam tevi teikt ar dziesmām!"

Jautra deja bij svētkiem par beigumu, pie kuŗas ar garīgu censību ņēma daļu tā sirmgalvis pie spieķa, kā zīdāmais bērns uz mātes rokām. Gavilēdams tas pulks, ar svētīdamo viršskaiti priekšgalā, gāja no ciema uz ciemu, un tika visur draudīgi uzņemts.

No šitās apkārtiešanas sauca šos svētkus par: "kurciemi", kur tik dzīvokļi.

Otrie svētki, novēlēti visas mīlestības un dzīves prieku dievam - Līgo. Tam viņi svinēja svētkus visu cauru vasaras nakti, kuŗus jau ilgi iepriekš priecīgi gaidīja tikpat vīri, kā puisēni, tikpat māmuļiņas, kā pieaugošās skaistajās. Šitos svētkos ķildas lika pie malas un slēdza precības; šos svētkos - apciemoja radi radus, kas nebij redzējušies visu gadu. Vīrs tur, miestiņa kausam apkārt ejot, saredzējās ar savu tāļo kaŗa biedri, sieva ar savu jaunības rotaļu biedreni, jaunava še brīvībā ar savu mīļāko; bērniem bij ko ēst un ko izlēkāties. Vaj tur jābrīnās, ka visi jau iepriekš gaidīja šos svētkus ar priecīgu ilgošanos, un pie līgo saucieniem visas gŗūtības kļuva vieglākas?

Tikko metās svētā krēsla, tad viršskaitis sprauda apdarvotu mucu uz gaŗas kārts un to aizdedzināja: tā bij svētku salduma zīme.[46] Tūliņ, appušķojušās ozolu lapām un puķēm, nāca tai laipnai gaismai pretī ģimenes no viņu mierīgām būdām, attāļākās no birzes, kur viņas bij apmetušās. Raga, somu stabules vaj pūšamās stabules skaņas ziņoja gājiena sākumu; pakaļ tam nāca vezumi ar miestiņu un alu: tie bij ziedojumi, kuŗi īpašā ziņā tika nesti prieku dievam, tāpēc ka tiem bij izplatāmi prieki pār lielu sapulci. Kam nebij neka ko nest, tas nesa jel sauju smaržīgu zāļu, ko kādam draugam sataisīt mīkstu sēdekli. Līdz ko tie brālīgie ļaudis bij vienkop, priesteris uzsāka slavas dziesmu, un no visa pulka plūda prieka pilnās skaņās pateicība dievībai. Pa tam sievas bij sataisījušas mielastu, un bagāti ar nabagiem nosēdās zāle cits citam līdzās. Drīz jaunekļi un jaunavas lēca augšup uz deju; arī bērniem bij savas deju rotaļas. Atskanēja somu stabules un cītares, - un varbūt visā zemes virsū nav bijis vienkopīgāku un augstāku prieku, nekā šie, kas cēlās visā zeme no vienas pašas līgo nakts. Deja, dziesmas rok' no rokas staigājoši kausi ar miestiņu, saderības pilna izateikšanās, darīta vēl saldāka, vēl sirsnīgāka caur gada laika jaukumu - tā viss savā starpā maigās, līdz pirmie saules stari pasludināja, ka jāiet. Ar mīlestības pilniem rokas spiedieniem un ar iestiprinātu brālības prātu griezās Līgo bērni atpakaļ pie saviem darbiem.

Priesteru un kundzības spaidi iespēja nolaupīt latviešiem visus svētkus; tikai mīlestības un prieka dievu viņi nav ļāvušies sev pavisam atņemt. Pat mūki liekas būt sajutuši, ka šī prasība būtu bijumi pārāk liela. Tā tad visi atstāja šos svētkus tikai tie šā ziemeļu Amora vietā lika Jāni kristītāju, gandrīz visas Līgo svētku ieražas tika ieturētas par godu tam jūdu tautas vientulim un nebij uzskatāmas vairs par māņu ticību. Tagad, kā viegli domājams, viņa vārds greznojas latviešu svētku dziesmās; beigu paņēmiena atkārtojums viņam tomēr bijis jāatstāj vēl vienumēr tai prieka devējai dievībai. Paveidam viens dzied:

"Dieva dēliņ, mīļais Jānīt
Ko tu vedi vezumiņā?
Puķu kroņus jaunām meitām,
Puišiem caunu cepurītes."
Bet tad viss pulks krīt klāt, dziedādams: "Līgo, līgo, līgo Jānīt![47]

Redzams, ka šis vārds tagad pie latviešiem ir tas, kas bij pie grieķiem "Jo", "Evan Evoe"!

Vairāki ļoti spēcīgi viņu valodas izteikumi nāk no tā, it kā paveidam līgot un līgaviņa. Pirmais nozīmē gavilēšanu visaugstākā sajūtībā, un pēdējo jauns puisis uzsauc savai meičai, kad viņš grib to vissirsnīgāk mīlināt. Vācu valodā es nezinu tam pretī atrast neviena vārda, kas pilnīgi izsacītu to pašu. "Mazā prieku dieviete", tas dod gan tās pašas domas, bet nevis to pašu sirsnību, ko "līgaviņa".

Trešos svētkus svinēja augusta mēnesi priekš pļaujas. Arī uz to salasījās visi apkārtējā apgabala ļaudis. Kādā uzkalnā tika uzcelts altāris no dažiem akmeņiem, tad veda klāt upurējamo lopu, palaikam kādu teļu. Viršskaitis uzrunāja ļaudis, slavēja viņiem dievu žēlastību, kad labība stāvēja labi; ieteica viņiem būt pateicīgiem pret dieviem un viņu priesteriem, kā arī saticību, godīgumu un viesmīlību savā starpā. Tad upura lopu nokāva un sadedzināja. Ja turpretī pļauja deva maz cerības, tad priesteris sapulcinātiem rādīja priekšā viņu grēkus, lūdza dievus, tos viņiem piedot; un vizi ļaudis savienoja savas balsis vaimanās un lūgšanās. Tad tas ievērojamākais nogrieza no sava lauka vienu sauju, kuŗa tika svinīgi uzsprausta uz kārts, un kārts iemieta tuvējā pļavā. Ikkuŗš nu nesa, ko viņš varēja dot, un noziedzniekiem šai dienā par viņu noziegumiem bij jādod divkārtīga daļa. Tas viss tad tika izlietots lielā mielastā. Dienu vēlāk iesākās pļauja, turklāt vispirms vienkop uz tā lauka, kuŗš bij devis to uzsprausto kaŗogu.

Pēc beigtas pļaujas iesāka āža svētīšanu, kuŗu Olans Rudbeks, ja viņš to būtu zinājis, bez šaubības, pieskaitītu latviešiem tādā ziņā, ka tie cēlušies no izraelītiešiem, un to darītu tikpat pamatīgi, kā viņš to bij darījis ar feniem. Patiesi viņai ir ļoti acis krītoša vienādība ar izraeliešu grēka auna ceremoniju un ar katoļu grēku sūdzēšanu, ka varētu krist kārdināšanā, visus šos svētkus turēt par kādu jaunāku izgudrojumu, ja prūši neapsolītos jau Litihas bīskapa Jēkaba privilēģijā no 1249. gada to āža svētīšanu atstāt. Viņi tomēr gan neturēja vārda; jo vēl ap 1520. gadu Simons Grunau's bij ar savām dzīvības briesmām klāt pie šiem slepenībā turamiem svētkiem, un viņam mums jāpateicas par lielāko daļu no tām sīkākām ziņām, kuŗās aprakstīti tajos pildāmie ieradumi: no tiem tad, zināms, toreiz jau daudzi, kuŗi bij pakaļdarījumi kristīgiem, būs bijuši pielikti klāt.

Labākās drēbes apģērbušies ciema vīri [48] veda lēnām un svinīgi āzi kādā šķūni, kamēr sievas un meitas gādāja klāt miltus, alu un miestiņu.

Līdz ko bij visa draudze kopā, vaidelots lika krāsnī malku ar kādu savādi brīnumīgu sakārtošanu, un laida uguni klāt. Tad viņš ieņēma kādu augstāku sēdekli un sacīja runu sapulcētiem, kuŗā tas izstāstīja viņu tautas sākumu, senatnes vēsturi un beidzot dievu baušļus, un beidza ar to, ka viņš, pazemīgāk nekā katoļu mūki atzinās par viņu vairākkārtīgu pārkāpēju. Visi klātesošie darīja tāpat pēc viņa priekšzīmes un ikkuŗš atzina savus pārkāpumus pēc tam tad to āzi uzcēla, tad viņš svinīgā gājienā nesa apkārt, dziedādami laikam grēku nožēlošanas dziesmu, un tad nolika uz kaujamā sola. Ar atbraucam rokam nāca vaidelots klāt un paskubināja visus, šo no viņu sentēviem cēlušos ierašu saņemt ar godbijību un turpināt pie bērniem. Viņš izdalīja nāves griezienu, un ikkuŗš rūpīgi uztvēra drusku no tā upura lopa asinīm, lai varētu ar to apslacīt mājā lopus un mājas lietas. Gaļu tad sagrieza un sagatavoja. Pa sagatavošanas laiku, un kamēr sievas līdza atnestos miltus samīcīja par mīklu, vīri nometās ceļos priekš vaidelota un ar dažiem sitieniem saņēma grēku piedošanu; bet tad gāzās visi viņam virsū, plēsa viņa matus un viņu sita, lai viņš arī dabūtu ciest par saviem grēku darbiem: šī ieraša kristītiem priesteriem izskatās par visriebīgāko. Līdzko mūks bij atkal sakārojis savu apģērbu, viņš griezās pie sievām un pamudināja viņas uz uzticību un paklausību saviem vīriem un uz rūpību mājkopībā, kā arī pie bērniem; bet vīri sēdās ap uguni un meta caur liesmām uz vienu un otru pusi mazus mīklas piciņus tik ilgi, līdz viņus turēja par pilnai izcepušiem, lai varētu ēst ar upura gaļu. Beidzot āža kaulus apraka svinīgi ārpus ciema.

Visa gada svētku un darbu rindu noslēdza beidzot līdzības pilnie bluķa svētki, kuŗi tika svinēti oktobra beigās, kad zemes strādnieks iesāk baudīt savu vasaras pūliņu augļus; svinēšana notika pie bagāti klāta galda ar visādiem gada augļiem. No visām mājas kustoņu sugām tika pievests viens tēviņš, viena mātīte, kuŗus vaidelots pēc svinīgas lūgšanas nosita ar vāli. "Ciemniek," tā sauca sapulce, "šo upuri mēs nesam tev, tāpēc ka tu mūs veselus esi pasargājis, tāpēc, ka tu mums ezi devis pilnību; dari to arī turpmāk, to mēs lūdzam." Nu tika sarīkots mielasts, kas bij virslieta pie visām svinībām; bet tiekam tas tika gatavots, vilka veci un jauni ap ciema robežām ozola bluķi un ap katru sevišķu būdu ar dziesmām, kuŗās apdziedātas pagājušā gada laika gŗūtības un ziemas miera baudīsana, kā tā alga. Beidzot svinīgi bāza krāsnī to pūliņu apzīmētāju un pie viņa gaismas un siltuma baudīja mielastu. No ikkatra ēdiena tika, arī kā upura daļa, daži kumosi nomesti zeme ar šiem vārdiem. "Saņem žēlīgi, cieminiek, un baudi priecīgi!"

VI.

Priesteri.

Kārtīgi nolietas ierašas nevar notikt bez priesteriem jeb bez tādiem cilvēkiem, kam ir svarā tas, ka viņas tiek turētas; citādi tās vismazākais nepastāvēs ilgi. Šī kārta ir uz to nolemta, lai jaunām tautām dotu stipru vidus punktu, ap kuŗu viņām pulcēties; tā ir kā eža, kuŗa cilvēka garu, kam kultūra tikko iesākusies, kaut grimt atpakaļ neizkoptībā, ja tikai nebūtu gŗūt šo saiti saraut, kad galotne uzkāpts un kad vajaga brīvi tecēt! Jo taisni caur to, ko garīdzniecība tautas bērnībā darīja, tik derīgi, caur turēšanos pie viena punkta, top šī lieta kaitīga, ka beidzot pienāk pilngadības vecums.

Arī pie latviešiem priesteri bij īpaša kārta, kuŗas galva bij tas bieži pieminētais krīvs. Ka viņš mājoja svētā Romnoves birze; kā viņš iz sprieda ķildas starp latviešu virsaišiem Prūsijā, Lietavā, Kurzemē un Vidzemē; ka tam bij uzraudzība par to varas lietošanu; ka viņa sūtītie, kuŗi tikai viņa zizli vaj kādu citu zīmi no viņa varēja uzrādīt, visas viņa plašās tautas robežās varēja rīkoties ar viņa cienību, to jau es esmu stāstījis. Man paliek tikai maz un aprobežotas ziņas, jo vēl varam sacīt par šo latviešu dievu vietnieku.

Viņa lielākais darbs bij izjūgt tautai dievu svētību un viņai to gribu darīt zināmu. Priesteri viņu cēla svinīgi uz augsta sārta, kur tas nogrima kādu laiku lūgšanā un pārdomāšanā, un tad savas parādīšanas darīja zināmas priesteriem, kuri tās atkal paziņoja tautai Pie viņa nāca tad, kad kaŗš bij nospriests; viņš izsprieda par to taisnību, kad vaicāts bij orākuls, kā viņš beigsies, un pēc pabeigta kaŗa gājiena saņēma trešo daļu no laupījuma. Kad viņš nomira, tad visa tauta palika kā bez spēka. Nedrīkstēja tikt nekas uzsākts, pat nekas nospriests, līdz vaideloti pēc triju dienu pavešanas un svinīgiem upuriem bij izvēlējuši viņa pēcnācēju un stādījuši to priekšā tautai. Ja viņš palika pārāk vecs, ka nebij vairs pienācīgs savu darbu izdarītājs, tad viņš kāpa uz sārta, no kuŗa tas mēdza pasludināt dievības nolēmumus, pamudināja tautu uz paklausību dieviem, izskaidroja, ka viņš gribot aiziet jo tuvu pie tiem, lūgt priekš saviem bērniem svētību, un tad iecēla savu pēcnācēju. - Malkas sārts sāka liesmot un garīgā valdinieka dzīves ceļš bij pabeigts.

Pēc tam, kad vienpadsmitā gadu simteni Boleslaus Drošais bij izpostījis prūšu Romnovi, atkāpās krīvs atpakaļ Lietavas iekšienē un iedibināja tur jaunu. Tur tad notika tas, ka Alups, pēdējais krīvs, piecpadsmitā gadu simteņa sākumā izskaidroja, ka viņa dievi tam esot pavēlējuši kristīties, tāpēc ka ilgāk nevarēšot viņa apsargāt.

Krīva palīgi bij vaideloti un zigonoti: garīgā biedrība, kas pastāvēja no vīriešiem un sieviešiem, kuŗi dzīvoja neprecējušies un kuŗiem stingri bij ievērojama šķīstība, jo ikkatra netiklība tika sodīta ar nāvi. Latvieši šai lietā bij gudrāki par vāciešiem; viņi uzņēma šai biedrībā tikai pavecus vīrus un atraitnes, kam jau bij uzaudzināti bērni.

Šās biedrības locekļi tika vēlēti no pašiem vaidelotiem - tautas, varbūt no zemāku māņu rādītāju vidus, par kuŗiem es vēlāk pieminēšu. Viņi dzīvoja visvairāk Romnovē pie krīva, bet daži tika izsūtīti pie tām dažādām tautas ciltīm, lai tur darītu ticības darbus. Viņi nesa dieviem upurus[49]. Viņi iepazīstināja tautu ar ticības mācībām un bij nomodā par viņu tiklību; viņi izlūdzās dievu parādīšanos, svētīja sapulcējušos un skaitīja viņiem pa priekšu lūgšanas, deva padomus un slepenos dievekļu noteikumus, izlīdzināja strīdes, pasludināja ļaudīm svētkus, sēšanas un pļaušanas laikus un aicināja viņus kopā pēc iecirkņiem, kad bij jāpasludina dievu, tas ir krīva nospriedums. Dažos sevišķos gadījumos gāja vīri kā sievas pēc dzimumiem vaj nu pie vaidelotiem vaj pie vaidelotēm.

Kā zemākos priesterus Pretorijs min līgusoņus un tilusoņus, bet pēc Hartknocha liekas ticams, ka vaideloti paši bij abēji, gan priecīgu, gan sērīgu dziesmu dziedātāji, senlaiku latviešu dziesminieki. [50] Kas viņiem bij darāms pie pavadīšanām jeb miroņu paglabāšanām, kā arī pie upuru ierašām, to es esmu sacījis jau agrāk. - Dievekļu slepenos teicienus viņi atklāja dažādā ziņā. Drīz tas kā no upura lopa asinis pilēja vaj tecēja, drīz arī tas, kā krita sakapātā lopa daļas pasludināja nākotni. Divdomīgus gadījumus viņi lika izšķirt baltai kumeļu mātei, kuŗa ganījās svētajā birze. Svinīgi viņu vadīja pie šķībi iesprausta šķēpa; un ja viņa cēla labo kāju pār to, tad tā bij zīme, ka jautājuma atbilde tiek dota ar jā vārdu. Pēdējā šķira šo goda cienīgo vīru sastāvēja no īsteniem māņu ļaudīm, kuŗi bij visu visādi: ievainojumu apvārdotāji bungu burvji, pūšļotāji, citi, kuŗi zīlēja no vaskiem vaj no alus un tā tāļāk. [51]

Pievilcīgākas par šo pēdējo gudrībām būtu pirmējo dziesmas, ja mums no tām kaut kas būtu atlicies; bet iekš Dieva kristīgi trakojoša ielaušanās no rietuma un no dienvidiem izpostīja latviešu valsti tik ļoti. ka drīz nepastāvēja vairs nekas no to satversmes un no ierašām. Kā lai dziesmas būtu patvērušās. Prūsijas un Vidzemes latvieši bēga alās un mežos, kur viņi cīnījās ar postu un badu; un ja viņi izgāja no turienes, tad tas notika tikai vaj nu aiz izsamišanās meklēt nāvi apakš svešo laupītāju zobeniem, vaj arī sniegt kaklu pretī viņu jūgam; un šādā gara stāvokli netiek dziedāts.

Prūsijā Sigfrīds no Feihtvangenas, pirmais vācu augstmeisters, kuŗš tur ierīkoja savu valdības vietu, darīja visu ko spēja, lai iznīcinātu latviešu valodu, un tas viņam izdevās, jo viņš pavēlēja kungiem pieturēt savus apkalpotajos pēc vāciskas runāšanas, lika turēt dievkalpojumus vācu valodā un izslēdza visus iedzimtos no kalpošanas. Protams, ka ikkurš tāpēc būs centies rādīties par vācieti. Vidzeme šie līdzekļi netika pieņemti, lai laupījums paliktu šķirts no laupītājiem caur mūžīgi paliekamu zīmi, un tā laupījumu varētu nodrošināt priekš sevis: pa to starpu ir latvieši še par daudz sajukuši ar svešām tautām, nekā kad varētu zināt, kāda bijusi viņu valoda pirmajos laikos, vaj arī ka varētu meklēt pie viņiem daudz senatnes lietu. Ja tādas vēl kaut kur ir, tad tām vajaga būt Lietavā.

Ja drīkstētu no tagadējās latviešu valodas spriest, tad tas iznāktu ļoti par labu viņu vecākai valodai. Tagadējā ir nabadzīga attiecībā uz zinātnēm un mākslu; bet viena no bagātākām pie sajūtību izteikšanas un daiļot vārdos. Kur ir jāsaka pakaļ kāda skaņa, tur viņas nosaukums atdod to uzticami atpakaļ. Kur kāds dzīvnieks, kāda parādība var iekustināt domas, tur nosaukums jau aizrāda uz to. Vēl vienmēr tuva savstarpīgā valodā tiek saukta lapsa par brāli pelēksvārci (? - tulk.), lācis par platkāju krusttēvu, vilks par meža laupītāju un par spīdaci (no viņa acu zvērošanas nakti), ziemeļa blāzma par kāviem jeb par garu kauju u.t.t. Viņu vienkāršais, dabas iespaidiem atvērtais gars, viņu mudrās domas atrod gandrīz netīši, kas apgaismotu tautu dzejniekiem jāmeklē tik gŗūti, un viņu valodas labā izskaņa viņus pabalsta. Gandrīz ikkatram vārdam viņi var pēc patikšanas likt nobeigties uz katra pašskaņa, un lielākais skaits no viņu mazinājumu vārdiem nobeidzas uz ita un inga ( ? - tulk.), kā daudz itāliešu vārdi uz etto un ino[52]. Arī vaj nevienai taukai varbūt negadās biežāk negribot vaj nezinot runāt dziesmu pantos. Redzams, ka "augšup ejošas līnijas dzīves gājumu" sarakstītāja izteikums, I. daļā, 72.l.p., ka "latviešu valoda ir jau pa pusei poēzija", atzīstams par ļoti pamatotu.

Esot tādai valodai, tādām spējām un tādiem senās ticības nostāstiem, kā tas viss bij veciem latviešiem, nevarēja viņiem dzejnieku nekad trūkta visi dziedāja, visi sacerēja; tomēr viņiem bij kā mēs augšā redzējām, arī viņu īpašie dziedātāji un dziesminieki, kuŗi svētās birzes ēnā savai tautai sacerēja pamācības un izpriecības. Sevišķi bij trīs dziesmu sugas: dziesmas (leitis saka Giesmes), - tās bij ar nopietnu saturu, kā pamācības un kaŗa apdziedājumi; ziņģes, pie leišiem daina, -priecīgas dziesmas, un raudas, sēru vaj kapa dziesmas. No visām tām atrodas tagad vairs ļoti mazs skaits, un tikai vēl vecu muižnieku ģimeņu rakstu krājumos, un viņu iznīcināšanas cēlonis atrodas vēsturē.

Ar briesmīgu noņēmību mūki noteica latviešu dievus par velniem un viņu ierašas un dziesmas par noziedzīgām. Kad notvēra kādu latvieti vaj igauni pie pirmajo pildīšanas, tad iesākumā tādus sadedzināja, vēlāk tie dabūja baznīcas šautenus, un bieži vien bij kādas vecas dziesmas izdziedāšana vien jau bārgu sodu cēlonis. Nodomātās sekas nevarēja palikt nenākušas. Tautai kuŗai tiek padarīts riebīgs tas, kas viņai bij godājams, kuŗai apakš briesmīgākās apspaidības arī pēdējais spieķis, kā piemiņa no augstirdīgiem un godcienīgiem senčiem, ticis nolaupīts, tai vajadzēja drīz caur viņas nelaimes jūtām un aiz piespiestas aprobežotnības nogrimt nekrietnībā. Senatne viņai bij - nolaupīta; kur lai tai celtas dūša, strādāt priekš laimīgākas nākotnes."

Drūmīgi un kā apmulsumā viņa stiepa tagadnes nastas, kā arkla vērsis savu jūgu, un drīz izlikās esot priekš tā radīta.

Līdz ko šai tautai bij nācis dzimtbūšanas liktenī, viņa apklusa; viņas ģēnijs aizlaidās raudādams, un ilgi jau - pus gadu tūkstoša viņa veltīgi gaida laimīgāku laiku, kuŗi viņai atļautu griezties atpakaļ. - Kas pašā tautā vēl no labāka laikmeta atlicies, tur ir mazas drupatas, nesvarīgas mīlestības dziesmas un pasakas. Tajās rāda, kā to apliecina augšā pievestie izteikumi, bijusi veco tautas gaismotāju stiprākā puse. Man vajadzīgs mazākais vienu no tām vēl pāri palikušām celt laktajam priekšā, un es atstāju viņam paša spriešanu, ko no viņa var smelties.

"Kad Pērkuns," tā es dzirdēju kādreiz stāstam kādu neredzīgu sirmgalvi, "bij pasauli dzemdinājis, Pīkols skatījās ienaida pilns, ka viss bij jauks un labs. Vispārīga laime viņam sacēla dusmas. Viņš radīja meža laupītāju (vilku). Stiprus kaulus un zobus viņš tam deva, biezu kažoku un vienmēr izsalkušu kuņģi; tikai dzīvības dot tas viņam nespēja. Tad viņš gāja pie Pērkuņa un sacīja: "Ķēniņ, tu esi darījis tik daudz jauku lietu; ļauj arī man to prieku, ka varu kaut ko radīt. Mans dēls tur ir gan nejauks un neizskatīgs, bet es viņu tomēr mīlēšu. Dodi dzīvību." Pērkuns pasmaidīja.

"Tu gribi, lai manas mīļās aitiņas tiek samaitātas," viņš sacīja; bet tavs briesmonis būs par cēloni, ka bagātie uzturēs daudz nabagos, ka daudzi bāreņi tiks izaudzināti par ganiem. Lai top dzīvs!" - Tas godīgais vecais nepielika beigās nekādas mācības, bet bērni domāja pakaļ un atrada to patiesi, - ja arī kāds mākslas tiesnesis purinātu galvu par šo stāstiņu.

Latviešu dziesmas, kas tagad dzīvo, sadalās trijās gluži šķirtās sugās. Pirmā pastāv no tām pieminētām drupatām, palaikam, divas vaj četras rindiņas bez atskaņām un uzturas tautā vairāk paruņu, nekā dziesmu veidā. Viņas ir pazīstamas pie dievu dēliem, saules meitām, zemes dieviem u.t.t., kuŗus viņā sastop. Gaŗāka vesela dziesma gan nav vairs no tām sastādama. Kad grib iepazīties ar seno latviešu dzejošanas veidu, vajaga mācīties no tā ko viņu apspiedēji pa gadījumam paglabājuši.

Otrā sugā atrodas dziesmas no vācu saknes. Godcienīgais prāvests Stenders gribēja strādāt caur apgaismoju taču ražojumiem pie šo ļaužu gara, par kuŗiem viņš bij uzņēmies gādāt. Viņš tulkoja, un turklāt ļoti laimīgi, daudz vācu dziesmu latviski. Turīgos apgabalos viņas atrada piekrišanu, un ceļotājs tiek tur patīkami pārsteigts, kad viņš dzird latviešu ganu meitu ganos dziedam pazīstamu meldiju, klausās un pazīst kādu jauku dziesmiņu no Veisa vaj no Hoeltija latviskā apģērbā. Tomēr šie ražojumi, cik labi arī viņi ir izdevušies, dod liecību vairāk par latviešu valodas lunkanību, nekā par tautas garu. Tikai skaistuļu mutē viņš tērpjas vēl vārdos un meldijā. Vidzemes Parnasam ir tikai mūzes, bet nav Apolona[53]. Vīrs un jauneklis, pat sieva nes ar mēmu nopietnību naidīgā likteņa svaru; tikai jaunavām viņu vieglākais jūgs dod drošību ar jaunības mudruma jūtam pīt rozes ērkšķu kroni. Jaunavas ir tautas dzejnieces: tās raksturo viņu dziedājumus uz reizes un ar vienu vilcienu. Gandrīz visi tie grozās tikai ap šā dzimuma lielajiem dzīves gadījumiem: ap mīlestību, precēšanos, kāzām; vaj arī šās dziesmas ir īsi jūtu, nebēdības, rūgtu untumu izvirumi tam brīdim; tauriņi, kuŗi priecīgā saules spīdumā lido augšup un nākošā acumirkli vairs nav redzami. Šādām dziesmām ir arvienu tikai divas vaj četras rindas, kuŗas kādā vienkāršā meldijā top ļoti vienskaņīgi nodziedātas, un beigās kors iekrīt pamatskaņas oktāvā iekš gaŗi stiepjamas ō skaņas. Ir tomēr arī gaŗākas dziesmas, kuŗas tiek vienumēr atkal dziedātas. Es še no abām sugām kādas rādīšu, lai gan ar to nožēlojumu, ka varu attēlot tikai viņu domas, bet ne pirmatnējo pievilcīgo vientiesību.

Precību dziesma.

Mīļo māmuļiņ! mīlīga un slaika
Ir tava meitiņa, skaista kā zelta magone!
Daiļa un čakla turklāt kā bezdelīga,
Kad tā taisa ligzdu. Mīļo māmuļiņ,
Dodi man to mīlīgo saimnieci, lai tēvs priecātos!
Pirkšu viņai zīda lakatus un platas
Lentas, kas plivinās. Skaistā aubē
Tad viņa apciemos māmuļiņu; un ne vis viņa viena:
Glaimīgus bērnu bērnus liks viņa māmuļiņai klēpi.
Ja tu man nedosi tās darbīgās skaistās,
Tad es miršu aiz žēluma; un kur jūs mani apraksat?
"Rožu dārzā, tu miglaci, mēs tevi paglabāsim.
"Zem rožu lapām būs tev tur dusēt,
"Cēlas rozes būs ik pavasari ap tavu kapu,
"Un svētku rītos tecēs visas,
"Visas meitas pie kapa, un puškosies."-
Mīļa māmuļiņ, dodi labāk man to meitu!

Brūtes (līgavas) dziesma.

Aiz mājas auga liepa.
Es lēcēja, zīlīte[54], lēcu augšā,
No zariem uz zariņiem augšup.
Jau uz trešā es redzēju precniekus;
Lepnus precniekus. Deviņai ratu nāk
Un simts jauni zirdziņi lēkādami šurp.
Steidzies, māsiņ, steidzies kambarī,
Kārto tavus kuplos matus un uztaisi vaiņagu.
Māmiņ, puško viņu skaisti raibām segām.
"Māte nepuško manis; viņa raud ļoti."
Lai puško brāļa sieva tevi; tā jau neraud.
"Brāļa sieva manis nepuško; mēs dzīvojām naidā!-
"Puško nu, brāļa sieva, mani; nu mēs šķirsimies;"
"Nu ir mūsu tīrumi izdalīti." -

Ka tomēr brāļa sievām[55] būs bijuši iemesli dusmoties, apliecina šī asi zobgalīgā dziesmiņa, kuŗu dzird bieži dziedam:

Ai tu, laimes bāleniņ,
Kam gan tāda līgaviņa!
Kuce bļodu izmazgāja,
Kaza šķirsta kāpostiņus.
Koris: Ō!

Šādās zobgalībās parādās īpaši to dzejnieču acumirklīgas sacerēšanas stiprums, un viņas zina pieglaudīt tās pie pašiem niecīgākiem apstākļiem. Tā kādreiz kāds muižnieka puisēns (ar savu skolotāju) apmeklēja kādas latviešu kāzas. Viņam bij kažoks no sesku ādām, kuŗām, kā zināms, astes tiek atstātas klāt. Līdz ko viņš bij iegājis, tad kāda jocīgi nebēdīga meiča iesāka:

Mūsu žēlīgs jaunskungs valkā
Žurku ļipu kažociņ.
Koris: Kažociņ'.
Pats viņš drīz būs arī kaķis,
Mūs tad, peles, plucinās.
Koris: Plucinās.

Ta pati meitene tai pašā vakarā pēc kādas strīdas, kuŗā no kāda nieka knēveļa bij aizķerts viņas sparīgais mīļākais, bet pašam izdevies vāji, dziedāja:

Ar to labo pakaļkāju
Zaķis spēra bāliņam,
Ai tu, manu bāleniņ,
Nabadziņu, bāleniņ!
Es gribēju tevi glābt,
Aiz smiekliem i nevarēju.

Še nāk divas ar patīkamāku saturu.

Bišu dziesma.

Bitīte tu slavējama,
Mantas krāji migliņā,
Saules staros sēdēdama,
Zelta kroņus darināj'.
Mazas bites, lielas bites,
Visas medus šūnas šuv -
Mazas māsas, lielas māsas,
Visas vīru kopējiņas.

Agrais cīrulis.

Mīļais dziedātājs, mazais cīruli, no kurienes
Šurp nāci tik agri? Vēl sedz krūmus un rugājus
Zibošais sniegs; tik pelēkais akmens ir vaļā,
Un murkšķinādamas guļ visas manas aitiņas vēl kūtī.

Mīļais cīrulīt, bēdz lai tevis vanags,
Negantais vanags nenoķer! - Zelta ratos
Brauc ap meža stūri žēlīgie kungi:
Mīļais cīrulīt, nu bēgšu es arī! -


[1] Skat. Memoirs of Martin Scriblerus Popena rakstos. <<<

[2] It īpaši Zilais kalns, četras jūdzes no Valmieras, un lielie Kangari, šaura, bet krietni augsta kalnu kosa, kas, kā tilts, gandrīz ceturtdaļu jūdzes gaŗumā guļ starp dieviem purviem. Viņa ir drusku platāka, nekā vajadzīgs lielceļam, kas stiepjas pa viņas virsu. <<<

[3] Dažas bij, dažas varētu viegli par tādām tapt. Tās krietnākās ir: Vente, Lielupe, Gauja, Daugava, Salace. Torgele jeb Pērnava, Mētra un Narova. <<<

[4] Peipus ezers (15 jūdzes gaŗš un 7 jūdzes plats). Vircezers, Burtnieku un Lubānas ezers Vidzemē, Usmas un Babītes ezeri Kurzemē ir lielākie. Mazāku ir tāds daudzums, ka dažai muižai pieder 15 līdz 20. <<<

[5] Pie Liepājas, Ventspils, Rīgas, Pienavas, Arensburgas, Baltijas Portas un Rēveles. <<<

[6] Vidzemē ir divas vāveru sugas, lēcējas un sauktās lidotājas, kuŗas kāju starpā var izplatīt plēvi. Abas tiek še jau ziemā pelēkas, tāpat kā zaķi balti. <<<

[7] Bet zināms, gan ne ar to rūpību, kāda tam īsteni pienācās; jo es biju tikko divdesmit gadus vecs jauneklis. Mani pazīstami Vidzemē varēs viegli uzminēt šās mantas īpašnieku: bet kamēr man tā cerība ir jāatmet, ka savu agrāko nevērību varēšu pats izlabot, man jāapmierinās ar to, ka dodu tikai šā noraksta aprakstu. Viņš ir lielā formātā ap astoņas loksnes biezumā un ar dažādu virsrakstu: "Par pagānu ieražām, kas agrāk še ir bijušas spēkā". Spriežot pēc vārdiem, kas pierakstīti malā, it kā Tantaras, kas tekstā ievests zīmītēs, vajaga viņam būt tulkotam no latīniskās mūku valodas. Sarakstītāja un tulkotāja vārdi nav pieminēti, tāpat kā tas laiks, kad viens vaj otrs strādājis. Pēc valodas un rakstības spriežot liekas, ka tulkojums ir izdarīts priekšējā gadu simtenī. šo rakstu es atradu klāt piesietu kādai liela formāta garīgai grāmatai. <<<

[8] Ir paveidam ļoti ikdienišķi gadījumi, kad kāds pārgalvīgs, nebēdīgs muižnieks, savās mazās kamaniņās piespiež veselu rindu latviešu ar smagiem vezumiem griezt viņam ceļu un iegrimt pusass dziļā sniegā; bet igaunim rūpīgi tiek atstāts ceļš, jo ir tikuši bieži piedzīvoti tādi gadījumi, kur viņš ar loku mācīja pareizību. Un šis mācības priekšcelšanas veids ir ticis saprasts pat no augstdzimušiem lielkungiem. Kāds muižnieks v.T.kgs no A. muižas meklēja sev prieka kādreiz iekš tā, ka, braukdams gaŗām dažiem igauņu vezumniekiem, ikkatram viņiem reiz ar pātagu iesita: viņa augstā stāvokļa pierādīšanas darbs, kuŗu viņš pie latviešiem būs bijis darījis simtiem reižu. Bet cik dziļi sašļuka viņa pašapziņa, kad viņš redzēja igauņus apstājamie, zirgus izjūdzam un pātagas vicinādamus dzenamies viņam pakaļ! Tikai viņa zirga ātrums izglāba viņu. Kādu citu, kas negribēja ceļa griezt, viņi saņēma, piebāza apakšdrēbes pilnas sniega un tad atlaida, lai brauc. Viņam bij saprašanas diezgan, aizsargāties no izsmieklības caur nesūdzēšanu. <<<

[9] Ar vārdu leišu lielkņaziem. <<<

[10] Paulus Diaconus in con. Eutropü. Es neatminos, ka cits kāds rakstnieks būtu pieminējis šo iebrukumu. <<<

[11] Kajalovičs saka, ka viņi tikuši sakauti pie Reinupes no sikambrijiešiem; bet tas vārds sikambrijieši bij sen pazudis. Šis pārmisījums varēja viegli celties pie tautu staigāšanas laika tumšās vēstures un nemazina nebūt notikumu patiesības. <<<

[12] Bet no kā mēs zinām, ka viņš bija alanis. Ja mēs arī gribētu, uz mums nav tiesības, atmest leišu autoritāti iekš viņu pašu vēstures, tad par to galvo jel tas apstāklis, ka tie no romnieku apgabaliem atpakaļ nācēji alaņi visādā ziņā bija gaismotākie no visām tām ļaužu drūzmām un ka tiem, pēc Zūma domām, bijusi jau mācība par dievībām. Citi rakstnieki gan apgalvo, ka viņi pielūguši kādu zobenu: bet šī teika ir cēlusies skaidri no huņu karaļa Atilas Marsa zobena. Turklāt alaņi paši sevi sauca par "azer" un viņu zemi par "Azročieme": un vēl ļoti ilgi pēc latviešu atgriešanas bij "Astras" jeb "Austras zeme" pasakainā dievu un brīnumu zeme austrumā. Skaties pat Stendera latviešu gramatikas mitoloģiskā vārdu sarakstā, kā arī tur stāv "austruma zemes". <<<

[13] Zināms, tā būtu smejama iedomāšanās, apgalvot, ka Videvuts patiesi to tā runājis. Bet šī runa, ko pieved Kojalovičs pēc vecākiem laikgrāmatu rakstītājiem, ir tik ļoti piemērota pusmežonīgu cilvēku sajēgai un Videvuta raksturam, ka gandrīz nav iespējams ticētu, Videvutu esam citādi runājušu. <<<

[14] Zem kuŗa nosaukuma, kā skaidri protams, viņi ir varējuši domāt tikai Baltijas jūŗu, tāpēc, ka pie ziemeļa jūŗas nedzīvoja nekādas slāvu tautas. - Šo gadījumu stāsta Teosilākts, Teozāns un Anastasijs. <<<

[15] Kā tiek uzdots, tad viņam to bijis divpadsmit, no kuŗiem ir cēlušies Prūsijas apgabaliem un Lietavai nosaukumi. Šām neievērojamībām es paeju gaŗām. <<<

[16] "Viņš gribēja arī drusku ticību uzcelt," tā saka jocīgais Vaisels savās vecās prūšu vēsturēs. <<<

[17] Erasmus saka iekš "Prūsijas senatnes": Videvuts esot to dabūjis no sūdaneriem, t.i. no atpakaļpalikušiem gutoņiem. <<<

[18] Kajalovičs izstāsta pirmo gājienu uz turieni apakš Litokana, Videvuta dēla, gluži sīki. Es turu par lieku, kaut ko no tā stāstīt. <<<

[19] Līdzīgi paraugi, kā tautas dabūjušas viņu nosaukumus no kāda lielāka peļņas darba vaj arī no viņu zemes īpašībām, gadās bieži pie slāvu un fenu tautām. Tā poļiem viņu nosaukums ir no "poļe" - klajums, ecerītiem no "etzer" - ezera. Seni Laplandē un Somijā saucot paši sevi par "suomah lainen" jeb "sabmeladzh" - purva iemītnieki, un Daugavas ietekā no "lib" - smiltis "liwa lainen" smilšu ļaudis. - latvieši saucās tāpat arī vēl tagad. <<<

[20] "Sembi ir cilvēcīgākie cilvēki," saka Ādams Brems, un tāpat Helmolds: "Prūši - ļoti humāni pret tiem, kas cieš trūkumu." <<<

[21] Kādreiz, kad viņam nebij spējams nodokļus aizmaksāt, viņš ielūdza savas zemes iecienītākos pie sevis viesos, un kamēr viņi dzirdēja, viņš lika viņu drēbes, kas bij noliktas priekšistabā izdot Prūsijai. <<<

[22] Tomēr vācieši nebij pirmie, kuŗi mēģināja šo zemi atgriezt. Ādams Brems saka iekš "Lib. de Situ Danieae" no Kurzemes: "Caur kāda tirgotāja pūliņiem, kuŗu dāņu karalis piedabūjis caur daudz dāvanām, ir tur tagad uzcelta baznīca" Ādams nomiris 1076.gadā. Laikam kūri ir likuši mieru šim iedibinājumam, nekā vairāk par viņu nevērodami, un tā viņš atkal apklusa. Varbūt viņu sala bij Kurzeme, ko igaunieši sauc par "Kurefoiar". <<<

[23] Tas bija tāds atgriešanas veids, kuŗš pie kristītiem pirmos gadu simteņos rādīja tikpat lielu iespēju, kā še pie pagāniem. Julijans atkritējs lika izdalīt savien kaŗa pulkiem dāvanas; bet ikkatram, kuŗs pienāca tās saņemt, vajadzēja gaŗām ejot mest dažus graudus vīraka uz romnieku dievekļu altāŗa, un daudz tūkstoši atsacījās bez apdomāšanās no kristīgās ticības, kuŗai viņi, mocīti būdami, bij palikuši uzticīgi. <<<

[24] Gibons saka 27.nodaļā: "Kāda cita alānu cilts virzījās ar vairāk bezbailīgu dūšu pret Baltijas krastmalām, savienojās ar ģermāņu ziemeļa puses ciltīm un dalīja laupījumu" u.t.t. - un atkal 30.nodaļā: "viņu cīniņš (pret huņiem) griezās uz bagātiem un piemīlīgiem līdzenumiem, caur kuŗiem Visla tek mierīgi Baltijas jūŗā. - To apgabalu apdzīvotāji varēja būt nodomājuši, romiešu valsts daļās atsvabināties no savām pārliecīgām drūzmām. - Lepnais Radagaiss gāja uz ģermāņu ziemeļu galu. Vandāļi, suevi un burgundieši bij šā varenā kaŗa pulka stiprums, bet alaņi, kuŗi bij atraduši viesmīlīgu uzņemšanu viņu jaunās dzīves vietās, pavairoja savus kaujās esošos jātnieku spēkus u.t.t. - Pēc šo barbaru aiziešanas palika viņu dzimtene (Baltijas krastmala) dažus gadus par tuksnesi un sērīgu vientulību līdz - tas trūkums tika izpildīts caur jauniem iedzīvotājiem." Še nāk leišu ziņas. Es pievedu jaunāko liecinieku, tāpēc ka tas lasītājam būs vistuvāk pie rokas. <<<

[25] Eginhards devītā gadu simtenī Karļa Lielā vēsturē nostāda aistijiešus pie Baltijas jūŗas dienvidus krastiem: bet šis mācītais franku valdnieka slepenrakstītājs ir sapratis ar to tagadējos igauņus, vaj arī viņš turējies tikai pie sava Tacita; vaj arī viņš tika caur to maldināts, ka dāņi un angeļi, pēc Sūma domām, sauca visas austruma tautas par estioniem. <<<

[26] Šis vārds nāk no vidus; bet tagadējie "vidzemnieki", t.i. Vidzemes latvieši, nedzīvoja vidū, turpretī gaŗ robežām latviešu valstij, un jūŗmalu apdzīvotāji saucās tāpat par vidzemniekiem, kā tie, kas dzīvo zemes iekšienē. Ja viņi grib apzīmēt kādu izšķirību, tad to dara caur šiem vārdiem "malinieši" un "sensis" (skaties Hupeļa top. Nr.2. sēj.). - Redzams, ka Tūmaņa kungam nav tik ļoti nepatiesība domāts par viņa "vitiem", kā hosrāts Šlöcera kungs reiz gribēja pierādīt, atvasinādams "latviešu" no "vites" un baltiesšus" no "balta". Ja tam būtu pamats, tad vajadzētu latviešiem būt dabūjušiem sava vārda no vāciešiem un cittautu rakstniekiem Baltijas jūŗas vārdu ņēmušiem no latviešiem. <<<

[27] Kas grib redzēt kādu nelaimīgu mēģinājumu, padarīt notikumu par neticamu caur to, kādā veidā viņu priekšā ceļ, tas lai uzšķir vispārīgās vēstures piecdesmitā daļā, 25.lapu pussē Videvuta stāstus. Tur stāv: alaņi aptecēja prūsietes, viņi gāja kūļuvāršas u.t.t. Kad sacīja: romnieki aptecēja sabinietes un tad gāja kūļuvāršas ar to tēviem un brāļiem; vaj sabiniešu laupīšana būtu caur to atspēkota? - Mana augstcienīšana pret šīs vēstures sarakstītāju un viņa nopelniem aizliedz vairāk sacīt. <<<

[28] Bet kuŗ ir tās gadu grāmatas, tā vaicāja kāds godcienīgs pētnieks, kas tik še tuvākas pārliecināšanas neturēja par pūliņu cienību. - Labi; ja viņu nevar vairs parādīt, tak mums ir Stryikovskam, kuŗš ņēma no tām izvilkumu, divkārtīga pateicība parādā. Nevienam nebūs neticams, ka viņas kādreiz bijušas, kuŗš apdomā, ka labākā, vairāk ticamā un patiesi lietprātības pilnā Vidzemes gadu grāmata, Origines Livoniae, tika sarakstīta no kāda latvieša, starp tiem gadiem no 1196. līdz 1226. Viņa palika gandrīz gluži nepazīstama, un tie daži noraksti no viņas būtu varbūt jau iznīkuši, ja kāds Hanoveres bibliotekārs, Grubers, nebūtu viņas izdevis. Varbūt ka kāds Romas bibliotekārs darīs to pašu ar leišu gada grāmatām, kuŗas lietoja Stryikovskis. Ja viņas būtu patiesi iznīkušas, tad tas notika droši caur to, ka vācu ordens, kā stāsta Kulnas kanclers Lukas Dāvids, visas gadu grāmatas, kuŗas varēja sadabūt, lika sadedzināt, izņemot Dosburgu un Jerošinu. <<<

[29] Par tādu viņu atzīst pat hofrāts Šlöcers, kuŗš vispārējās vēstures piecdesmitā daļā Lietavas vēsturi sniedz gandrīz tikai pēc Kajaloviča. <<<

[30] Tāpēc, ka kāds leišu vārds, kuŗam esot vienādība ar Videvuta vārdu, nozīmējot zināt (es nepazīstu tāda vārda, lai gan es leitiski saprotu) un goda nosaukums vojevod nozīmē kaŗa vadonu, tiesnesi, tad tiek apgalvots, ka Videvuta vārds esot sakalts no šiem diviem vārdiem. Vaj gan drīzāk goda nosaukums nevarētu būt cēlies no cilvēka vārda? - Tomēr uz tādiem pamatiem es nevaru ielaisties, citādi - kāds lauks še gan atvērtos! <<<

[31] Jornandes Lib. de rebus Geticis c.v. Arī šis apraksts rāda, ka tie sūtņi pie avāru hana bijuši laikam jaunās valsts pilsoņi. <<<

[32] Ādams Brems saka: "Trešo salu apdzīvo sembi jeb prūši, ļoti humāni cilvēki, kas cenšas palīdzēt tiem, kuŗi uzņemas dzīvības briesmas dodamies jūŗā jeb kas tiek apdraudēti no jūŗas."

Kristītie! vai jūsu ticība jums māca augstāku goda prātu? Alga neviļināja šo mežoņu palīgā; jo kā patlaban rakstnieks saka, viņi nievāja zeltu un sudrabu un uzņēma tos svešos viesmīlīgi; tikai viņu svētās vietās tie nedrīkstēja iet. <<<

[33] Nav jāaizmirst, ka šī grāmata rakstīta priekš simts gadiem. Tulkotājs. <<<

[34] Teodofija Jaunajā sūtņi, ko viņš sūtīja pie Atlilas, Maksims un Vigilijs, tikuši savā ceļojumā 448.gadā no mežonīgiem cilvēkiem pamieloti ar miestiņu (mētu), kuŗu Priskus sauc par kamus. Arī šis ir viens aizrādījums vairāk, no kuŗienes latvieši dabūjuši savu apgaismību un mācību. - Dienvidus vāciešiem saka D.Antons, bij miestiņš (mjodmēts) divpadsmitā gadu simtenī nepazīstams. Misijonāri, svētā Ontona pavadoņos, slavēja miestiņu, kuŗu viņi atrada vispirms Pomerānijā, kā nepazīstamu dzērienu, kas līdzinoties vīnam. Wita Ottonis. - Sk.Šlöcera krievu gada grāmatu paraugos. <<<

[35] Ziņu par to karogu ar uzrakstu senejās rakstu zīmēs rakstītu ir paglabājis pirmais Prūsijas bīskaps Kristijans savā grāmatā par Beliala bērniem. Viņš bij tas, kas izgādāja vācu bruņenieku ataicināšanu. <<<

[36] Bet tu jau viņu uzaudzināji, es sacīju kādreiz kādam vīram, kas tā runāja. Es izmaksāju, viņš sacīja, tikai to, ko mans tēvs darīja pie manis. <<<

[37] Īstenībā ceļa vedējs. <<<

[38] Vēl tagad Vidzemes latvieši sauc savus austruma kaimiņus par krieviem, Vitebskas un leišu latvieši par "krīviem". <<<

[39] Nedz ganu, nedz medinieku tautām nav nekādu ticības stāstu. Tikpat maz hotentoti, kā Amerikas mežoņi ir mēģinājuši sakārtot savus tumšos jēdzienus no gara pasaules puses. <<<

[40] Tas ir ievērojams, ka pagāni, kuŗi visam pielika dzīvību, nekad un nekādā zemes daļā nav nākuši pie tām domām, arī padebešus skaitīt par dzīviem. Viņu kustēšanās tad, skaidri protams, notiek bez nekādas gribas. Turpretī vējš, kas viņus dzen projām, ir bijis visur cienāms par dievību. <<<

[41] Es še nerunāju no vāju galvu morgotājiem, kuŗi atzīst Dievu par visas radības valdinieku, un tomēr sev slepeni glaimo, ka esot viņam vaj nu caur ticības darbu pildīšanu, vaj caur pārāku iekāršanu ticības lietās tikuši tik svarīgi, ka tam šo laime esot visvairāk acīs turama, ja pat vēl, ka tas priekš viņiem apturot pasaules likteņa gājienu. <<<

[42] Divreiz viņam krita kauliņš uz nāvi, un abas reizes viņu atsvabināja viņa citreizējais viesis Heinrihs Monte, kāds citreizējais kristīts cilvēks, bet tagad prūšu vadons. Kad trešo reizi Hirchaltzam krita kauliņš, tad viņš ticēja tur esam aicinājumu uz asiņu liecinieka likteni un cieta nāvi labprātīgi. <<<

[43] Hermans Beckers saka, ka dzeršanas dievam Komsam esot svinēti šādi nakts svētki. Es neesmu nekur nekā par to atradis. <<<

[44] Veļus jeb velēniešus. Tulkotājs. <<<

[45] Līdzīga lūgšana Pērkunim atrodas tai grāmatiņā: "Par igauņiem un viņu māņticību". - Lai iedomājas vienu acumirkli priesteri nemākslotā godcienības apģērbā, kā viņš mežoņu bara vidū lūdz Pērkuna dievu, nebaidīt cilvēkus, un laupītāju virsnieks, ik gadus gāja apkārt pa Vāciju, derēt jaunu slepkavu pulku pret tiem nabagiem, kuŗi - lūdza savu Pēkruni nebaidīt neviena cilvēka. <<<

[46] Tādas pašas svētku svinības bij arī pie slāvu un fenu tautām svinamas. <<<

[47] Tagad pie Līgo svētkiem ir par priekšnieku dzimtkungs. Viņš saņem vēl tos parastos sadāvinājumus priekš svētku mielasta, un dod par to dažas mucas novadījušās alus. Skat.: "Latvieši Vidzemē". 56.l.p. <<<

[48] Tas bij Prūsijā; Vidzemē nav nekādu latviešu ciemu. <<<

[49] Adalberta "Martyriums" saka: "Ugunīgais Sigo izlēca no trakojoša pulka un ar visiem spēkiem mezdams milzu bultu, pārdūra viņa sirds iekšieni. Pats priesteris it kā pienākuma dēļ taisīja pirmos ievainojumus," Ezovijas baznīcas laiku grāmatas. <<<

[50] Tilluffones Harknohs atvasina no tilufut, mufitare, tāpēc ka, savas ieražas pildīdami, viņi čukstēja lūgšanas. Līgusoņi liekas cēlušies no tā aprastā vārda līgot, kas nozīmē gavilēt, dziedāt. <<<

[51] Kāds vecs rakstnieks, Ādams Brēms, ja es atminos pareizi, apliecina, ka Kurzemes burvji bijuši tik slaveni, ka spānieši un grieķi ceļojuši šurp, prasīt viņu padoma. Bet tuvāk izmeklējot izrādās, ka par spāniešiem domātie bijuši leišu kaciki un par grieķiem domātie - krievi. <<<

[52] Itālietis no sava mazinājuma vārda var taisīt kādu citu; bet latvietis to var darīt trešā un ceturtā kārtā, kā: brālis, brālītis, brālutis (? - tulk.) brālulītis un bāluliņš (bāleniņš? - tulk.). Skat. par to Stendera gramatikā 51.l.p. <<<

[53] Parnass - kalns Grieķijā - nozīmē dzejnieku un dzejas mākslas vietu. Mūzes - mākslas dievietes, Apolons - dzejas un citu mākslu dievs. Tulkotājs. <<<

[54] Latviešu laimes putniņš. <<<

[55] Vaj arī par brāļu sievām. Tulkotājs. <<<


Atpakaļ