VĒSTURE

SENVĒSTURE

Vietvārds – BALDONE ( Baldohn, Baadbalduoni )
Nav zinātniski noskaidrots vietvārda „Baldone” nozīme, taču pastāv vairāki varianti:
1. Visticamākais ir vietvārdu „Baldone” saistīt ar purvaino apkārtni. Valodniece V.Dambe uzskata, ka vietvārdiem ar bal(i), bel (i), bil (i) saknē, pamatnozīme saistāma ar purva, muklāja vai purvainas, slapjas vietas jēdzienu. Līdz ar to vietvārdi: Bals, Baliņi, Balvupe u.c. savā pamatnozīmē raksturo attiecīgās reālijas atrašanos purvainā vai zemā slapjā vietā.
2. Valodnieks J.Endzelīns uzskata, ka vārds „baldone” ir sens baltu cilmes vārds, kura nozīme mūsdienās ir aizmirsta.
3. Vārdu „Baldone” var saistīt ar vārdu „baldīt”- stipri sist, notriekt gar zemi. Tādā gadījumā Baldone savu vārdu dabūjusi laikposmā no 1100. -1106. vai 1107.gadam, kad Polockas kņazs mēģinājis iekarot Zemgali. Krievi pa Daugavu nonākuši Daugmalē, bet tikuši stipri sakauti un zaudējuši lielu daļu karaspēka. Par šīm cīņām rakstīts arī Nestora hronikā: „В тот же год победила зимигола Всеславичей, всех братьев, и дружины их перебила 9 тысяч. ”
4. Vārda „balduone” sakne ir pazīstama arī citās valodās. Prof. Blese min senlatviešu personvārdu Tālibaldis – tālsitējs, tātad saliktenis no vārda „baldīt” – sist. Vācu vārda „bald” agrākā nozīme – tāds, kas nebaidās, kas uzdrošinās, kauslīgs.
Variantu ir daudz, bet neviens no tiem nav zinātniski līdz galam pamatots.

Baldones apkārtne ir bijusi apdzīvota jau kopš akmens laikmeta. Pirmie iedzīvotāji bija ziemeļbriežu mednieki. Senākie atradumi – akmens cirvji un uzkalniņkapi, kas atradušies pie „Urlām”, attiecināmi uz 1.gt.p.m.ē. – 2. gt.p.m.ē. Akmens un bronzas laikmetā Baldones novadā ceļu nebija, bija tikai mednieku un vācēju iemītas takas. Baldones novads bija mežiem apaudzis un neapdzīvots, tādēļ to apmeklēja apdzīvoto vietu iedzīvotāji, kad viņi devās tālajās medībās. Par to liecina 2.-1.g.t.p.m.ē. atrastie darba rīki – akmens cirvji pie „Runkuļu” mājām un Pulkarnes skolas, akmens kaplis pie „Vildēm”.

Dzelzs laikmeta sākumā Baldones apkārtne ir mazapdzīvota.
Iespējamās svētvietas: upurakmens Krīvu-krīvu kalnā (tagadējā Morisonkalnā), Vanagkalns, sēravots pie Ķekaviņas pilsētas centrā. Atrastie senkapi pie „Vilšķērstu” un „Ibenetas” mājām attiecas uz 5.-9.gs., kad tagadējās Baldones teritorija ietilpst zemgaļu Upmales valstiskajā veidojumā, un attiecināmi uz laiku, kad Zemgalē sākas jauni ieceļojumi, sāk veidoties samērā kompaktas, reti izvietojušās apmetņu apvienības ar savu pilskalnu. Mežotnes pilskalns bija Upmales (latīniski: Opemele) zemes galvenais cietoksnis. Upmale ieņēmusi teritoriju starp Lielupes un Daugavas lejtecēm, ar seno Zemgales ostu – pie Daugmales pilskalna. Robežojās ar Tērvetes, Dobeles, Silenes zemgaļu zemēm, sēļu Medenes zemi un Daugavas līvu zemēm, un ir vistuvākie Ikšķiles kaimiņi.
Dzelzs laikmetā darba rīkus pārsvarā gatavoja no dzelzs. Sākumā dzelzi ieveda, to ieguva maiņas ceļā. Dzelzs darba rīku daudzums palielinājās, kad iemācījās iegūt dzelzi no vietējās purva rūdas. Dzelzi ieguva nelielās kausējamās krāsniņās, tā nebija šķidra, bet kā mīksta mīkla. Tad kalējs to saņēma knaiblēs un kala, karsēja un kala līdz vajadzīgais darba rīks vai ierocis bija pagatavots.10.gs.metālapstrāde kļuva par patstāvīgu nodarbošanos.
10.gs. sāka lietot podnieka ripu. Vienkāršākos darba rīkus no koka gatavoja paši zemnieki, metāla darba rīkus un ieročus gatavoja amatnieki. Amatnieki dzīvoja pie pilīm, kur izveidojās senpilsētas. Apģērbu gatavoja no linu un vilnas audumiem un kažokādas. Rotas lietas gatavoja no bronzas, sudraba, dzintara, retāk no zelta. Vīrieši un sievietes nēsāja dažādas rotas lietas- saktas, gredzenus, piekariņus, važiņas, rokassprādzes, kakla riņķus, rotadatas. Lietoja Mēness-lunāro kalendāru, decimālo skaitļu sistēmu. Iespējams – pazina arī rakstu zīmes.
Baldoni šķērsoja nozīmīgs sauszemes tirdzniecības ceļa Mežotne – Baldone- Daugmale posms. Iespējams, tirgojoties ar igauņu, prūšu, lietuviešu, poļu tautām, ar Krievzemi un Rietumeiropu, aizguva arī zemes apsaimniekošanas paņēmienus, apmainījās ar rotas lietu un ieroču izgatavošanas paņēmieniem. Maiņu tirdzniecība starp novadiem un valstīm veicināja dažādie dabas apstākļi, kas veidoja atšķirīgu augu un dzīvnieku valsti, atšķirīgie derīgie izrakteņi – vienā vietā kādu izrakteņu pārpalikums, citā – to trūkums, atšķirīgās nodarbošanās.
Mūsu novadā dzelzs laikmetā iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, zveju, amatniecību, tirdzniecību. Mežu bagātības veicināja medniecības un dravniecības attīstību. Iespējams, ka baldonieši bija izveidojuši tirdzniecības sakarus arī ar vikingiem, tikpat iespējams, ka viņi arī cieta no vikingu karotājiem un sirotājiem. Notika arī savstarpēji laupīšanas sirojumi kaimiņu zemēs.
1107.gadā Daugavas lejas baseinā iebrūk Polockas kņaza karaspēks, kuru zemgaļi smagi sakauj. Viņiem zemgaļus neizdodas pakļaut. Domājams, ka kauja notikusi pie Daugmales. Zemgaļu ieroči – kaujas cirvji, vienasmens zobeni, šķēpi, bultas, vairogi.
12.gs. parādās jauni iekarotāji – krusta karotāji no rietumiem. Saprazdami, ka vācu kolonijas izveidošanās Ikšķiles-Salaspils apkārtnē var nopietni apdraudēt Zemgales ostu, un līdz ar to arī tirdzniecības ceļa eksistenci, zemgaļi uzbruka kaimiņos esošajai krustnešu pilij, un, saskaņā ar Indriķa hronikas pirmajā nodaļā teikto, 1186.gadā zemgaļi no apkārtnes mežiem, visticamāk no Baldones, lai gan zinātniska izskaidrojuma un pamatojuma tam nav, ir atnākuši uz Ikšķili, un ar lielām virvēm gribējuši ieraut Daugavā tikko izcelto pili, kas atradusies pašā krastā. Meinharda ļaudis – mūki un tirgoņi, šaujot ar stopiem zemgaļus aizdzinuši. Tomēr iekarotāju drošība arī turpmāk palikusi apdraudēta. Uzbrukums Ikšķiles pilij, acīmredzot, noticis ziemā, kad Daugava aizsalusi, jo citādi zemgaļi tik viegli nebūtu piekļuvuši apbruņotai nometnei.
Kad tika panākts pāvesta aizliegums tirgotājiem apmeklēt šo ostu, zemgaļi mēģināja nopostīt vācu apmetni Salaspilī, taču tas neizdevās, un ap 1202., 1203.gadu viņi ar vāciešiem salīga mieru.
Nevaldīja miers arī savā starpā. Upmales zemgaļi naidojās arī ar kaimiņos esošajiem Salas līviem un Tērvetes zemgaļiem, un lai gan apmetņu sabiedrības bija diezgan stabilas un spēcīgas, tomēr atsevišķu indivīdu mēģinājumus iegūt lielāku varu, vietējā un/vai apkārtnes sabiedrība un vadoņi konsekventi pārtrauc, kā tas notika 11.gs. otrajā pusē, kad kāds Daugmales vadonis (kurš gan palicis anonīms) neveiksmīgi mēģināja nostiprināt savu individuālo varu, kontrolējot tirdzniecības ostu, un uz vietas kaļot savu naudu (Rietumeiropas monētu atdarinājumus, saglabājot svešo simboliku), tādējādi veidojot ekonomisku pamatu politiskajām ambīcijām. Taču šo jaunieviesumu laiks ir ļoti īss, darbība - apturēta, un, iespējams, Daugmales pils pat nodedzināta, jo 13.gs. sākumā, ierodoties krustnešiem, Daugavas lejtecē rakstītie avoti nemin nevienu spēcīgu politisku figūru, drīzāk šajā reģionā vērojama izteikta vienlīdzība.
Pēc tam kādu laiku vēsture par Baldoni klusē, taču nav pamata uzskatīt, ka baldonieši dzīvojuši savādāk, kā pārējās seno zemgaļu apvienības, kuras vēlajā dzelzs laikmetā veiksmīgi risināja varas centralizācija - vadonību saglabājot kā alternatīvu valstij un izveidojot sarežģītu sabiedrības struktūra, kur hierarhijas virsotnē bija valdnieki, tad novadu un ciemu vecākie, vairākumu veidoja brīvie iedzīvotāji, bet uz zemākā pakāpiena atradās vergi. Sabiedrības virsslānis dzīvoja nocietinātās pilīs.

 

LIVONIJAS LAIKI

Lai pasargātos no citiem zemgaļiem un lietuviešiem, 13.gs. sākumā Upmales zemgaļi izsaka vēlmi pāriet Rīgas bīskapa aizsardzībā. Vienīgais veids, kā to varēja panākt bija kristīšanās, un 1219. gadā pēc Upmales zemgaļu kristīšanas, Mežotnes( Mesothen) pilī nometināja krustnešu garnizonu. kuram uzbruka Viestarda vadītais kaimiņnovadu zemgaļu karaspēks. Krustneši atstāja Mežotni un zemgaļi atkrita no kristietības un savienības ar Rīgas bīskapu. Nākamajā gadā krustneši devās lielā karagājienā pret "Mežotnē sapulcējušos atkritēju tautu", pēc ilgstošām cīņām pils tika ieņemta, izlaupīta un nodedzināta. Zemgales bīskapijas nenoteiktajās robežās, tika plānota vācu pils celtniecība pie Lielupes. Kā atbilde uz krustnešu nostiprināšanos pie Lielupes, bija zemgaļu un kuršu kopējais uzbrukums Daugavgrīvas cisterciešu klosterim un tā nopostīšana 1228.gada augustā. Nākamajos gados cīņas starp zemgaļiem un krustnešiem norisinājās ar mainīgām sekmēm, līdz aizvien lielākus panākumus guva krustnešu karaspēks, un Upmales zemgaļi - viņu vidū arī baldonieši - bija spiesti padoties.
1254.gada aprīlī Rīgas arhibīskaps Alberts II (Albert Suerbeer) un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Eberhards apliecina, ka „… mīļā miera un saskaņas dēļ viņi laimējot sadalījuši trīs daļās zemi, ko sauc par Upmali, pie kam arhibīskaps dabūjis divas, bet ordenis vienu daļu; bīskapa daļas atradās uz Lielupes un Mēmeles labā krasta, starp Mēmeli un Mūsu un tās abiem krastiem līdz Upītei un Saulei; ordeņa daļa sākās uz Mūsas kreisā krasta pie Vēru sila stiepās gar šo upi nīcām līdz Garai Salai; katrs parts iegūst savu daļu ar tām pašām tiesībām, kā sadalot Zemgali …”.
Livonijas ordeņa augstākais vadītājs bija mestrs. Mestrs bija pakļauts Vācu ordeņa virsmestram, kas dzīvoja Prūsijā. Mestra rezidence atradās Rīgā, vēlāk Cēsīs. Mestru ievēlēja uz mūžu. Mestra vietnieks bija ordeņa zemes maršals, kas pārzināja kara lietas, viņš dzīvoja Siguldas pilī. Sākotnēji ordeņa mestru izvēlējās Vācu ordeņa virsmestrs, bet vēlāk to ievēlēja Livonijas ordeņa kapituls – ordeņbrāļu sapulce.
Ordeņa valsts dalījās apgabalos – komturejās un fogtijās, kuras, savukārt, dalījās muižas tiesās. Līdz 1366.gadam Baldone ietilpa Mežotnes pils novadā, no 1366.gada līdz 1450.gadam – Jelgavas komturejā, no 1450.gadam – Bauskas fogtijā.
Dole un Ķekava bija arhibīskapijas zemes. Robeža gāja no Bērzmentes uz Pulkarni. Starp ordeni un arhibīskapu notikuši robežstrīdi. Ordeņa un Rīgas Doma prāvesta zemesstrīda dokumentā 1435.gadā minēta Bērzbeķes (Bērzes) upe kā robeža. Bērzmentes – Bersemünde un Pulkarnes muiža paliek ordenim.
Rīgas arhibīskaps lielāko daļu zemju izlēņoja bruņiniekiem, kas kalpoja viņa karaspēkā, tie kļuva par viņa vasaļiem, kas bija noteicēji pār saviem lēņu novadiem (tiesīgi ievākt no zemniekiem nodevas, izmantot klaušu darbos, iesaukt karadienestā). Ordenim bija pietiekoši liels karaspēks, tam nevajadzēja izlēņot savu zemi bruņiniekiem. Ordenis parasti izlēņoja nelielus zemes gabalus. Lēņus bez vācu bruņiniekiem varēja saņemt arī latviešu un lībiešu bajāri, kuri sadarbojās ar vācu ordeni. Viņus sauca par lielmaņiem. Viņu pienākums bija ar zirgu un ieročiem doties ordeņa rīkotajos karagājienos.
Lai atvairītu lietuviešus, ordenis vienojās ar daudziem lauku māju saimniekiem, ka viņi vienmēr būs trauksmes stāvoklī, uzmanīs ceļus, ziņos par lietuviešu iebrukumu. Viņus sauca par lauksargiem. Arī Baldones apkārtnē ir saglabājušās „Lauksargu” mājas.

Ordeņa laikos Baldones vārdu atkal diezgan bieži daudzina un šoreiz jau sakarā ar sēravotu. Vēsturiskos dokumentos, kas agrāk atradušies Pēterburgas ķeizariskajā bibliotēkā, bijis redzams, ka 15.gs. sākumā pie Baldones sēravota atradies tā sauktais „mestra tornis”, kur vasarās apmeties Livonijas ordeņa mestrs Bernts fon der Borhs (valdīšanas laiks no 1472.- 1483.gadam) ar saviem draugiem un augstākajām amatpersonām, ne tikai lai ārstētos, jo pārsvarā tie bija veselīgi un stipri vīri, bet vairāk, lai saglabātu spēkus arī vecākos gados. Bruņinieki šo vietu dižodamies sauca par „Jaunības avotu”.
„Mestra torņa” atrašanās vieta nav zināma. Iespējams, ka tas atradies aiz Riekstukalna, apmēram 1kvadrātkilometra lielā meža klajumā, no kura tika padzīti vietējie zemnieki. Šajā klajumā ierīkoto medību mežiņu vēlāk nosauca par Mercendarbi – no vācu valodas „mercendorf”- „iznīcinātais ciems”. Apmēram 100 metru uz dienvidiem no avota atradās tā saucamais vergu akmens, ar tanī neveikli iekaltiem krustiem. Veci ļaudis par to stāstīja kādu notikumu vairākos, nedaudz atšķirīgos variantos: vācu kungi pēc nesekmīgām medībām, aiz dusmām uzdzinuši kokā 6 vietējos cilvēkus un nošāvuši viņus kā putnus. Citi zemnieki tad tai vietā vēlāk uzstādījuši minēto akmeni. Ja tas ir taisnība, tad tas varēja notikt tikai ordeņa laikos.
Ir zināms, ka 1477. vai 1478.gadā Baldonē ārstējies arī Rīgas birģermeistars Soltrumps. Birģermeistaru saindējuši pretinieku no ordeņa aprindām. Mirstošo birģermeistaru slepeni aizved uz Baldoni, un tur notiek brīnums – sērūdens dzeršana viņa stāvokli uzlabo, dzīvība ir glābta un galvenajam rātes vīram rodas spars turpināt cīņu ar ordeni, Rīgas pilsoņu rīcība tiek organizēta tik efektīvi, ka ordeņa mestrs Borhs 1481.gadā ir spiests savu rezidenci pārcelt uz Cēsīm.
Slava par avota dziednieciskajām spējām izplatās tuvu un tālu. Cilvēki no apkārtnes brauca ārstēties. Sēravota ūdeni gan dzēra, gan izmantoja peldēm. Avotiņš, tika izbūvēts no īsta ozolkoka. Gar Ķekavas kreiso krastu ierīkots sauszemes ceļš Rīga – Baldone. Tika celtas ēkas kalpotāju dzīvošanai, zirgu un suņu novietošanai. Kā pateicība par atgūto veselību, avotā vienmēr tika mestas rotas, monētas.
14.gs zemnieki vēl brīvi rīkojas ar savu zemi, mājām, mantu, var nēsāt ieročus, jāmaksā nodevas un dažas dienas gadā jāveic klaušu darbi. Nākas piedalīties arī karagājienos. 15.-16. gadsimtā, kad Eiropā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem, Livonijai kļuva izdevīgi tos vairāk eksportēt, tādēļ tika paplašināti muižas tīrumi un sākas pāreja uz muižu saimniecībām. Vienlaikus vasaļi cenšas nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižu. Tā viņi pamazām kļūst par muižniekiem. Baldonē izveidojās Baldones, Mercendorfas, Mācītāja, Mežkunga muižas. 16.gadsimtā vidēji lielā muižā ir 20 līdz 40 zemnieku saimniecību. Muižu tīrumi tika paplašināti uz zemnieku zemju rēķina. To apstrādāšanai tika izmantots zemnieku klaušu darbs. Vēl 15.gs. beigās viņiem kungu saimniecībā jānostrādā pārdesmit dienas gadā, taču muižu īpašnieki arvien ciešāk cenšas viņus piesaistīt zemei. Vēl gan ir saglabājušies arī saimnieki-brīvzemnieki. Viņi maksā zemes kungiem nodevas naudā. Saglabājušās mājas ar šādu nosaukumu, arī Baldones novadā ir atrodami „Brīvzemnieki”.
Jau 15.gs. pirmajā pusē Livonijas landtāgs bija pieņēmis lēmumu par izbēgušo zemnieku izdošanu un Livonijā bija sākusies dzimtbūšanas ieviešana. 16.gs. pirmajā pusē visi zemnieki bija dzimtļaudis.
16. gadsimtā Krievija vēlējās iegūt pieeju Baltijas jūrai, lai varētu izveidot tiešu satiksmi ar Rietumeiropu. Livonijas karš sākās ar krievu karaspēka iebrukumu Livonijā. 1559.gadā kara darbība pietuvojās Baldones novadam. Karojošo valstu karapulki laupīja un postīja kara darbības un pārvietošanās apkārtnē.1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas sairšanas, Krievija uzsāka cīņu ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, kuras pieteica savas pretenzijas uz t.s. Livonijas mantojumu. Karā Polijas- Lietuvas kopvalsts pusē iesaistījās arī Dānija. Livonijas karš beidzās 1583.gadā ar Krievijas sakāvi. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste. Kurzemes – Zemgales hercogiste bija pakļauta Polijas-Lietuvas karalim. Par pirmo hercogu kļuva pēdējais Livonijas mestrs Gothards Ketlers. Vēlāk viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms, pēc Fridriha nāves viņa brāļa dēls Jēkabs Ketlers.

 

KURZEMES –ZEMGALES HERCOGISTES LAIKI

1561.gadā apkārtējās Baldones zemes pievieno Kurzemes hercogistei un no 1562. – 1795. gadam Baldone bija Kurzemes- Zemgales hercoga domēne.
Baldone bija iekļauta Bauskas pilskunga iecirknī. Līdz 1617.gadam hercogistē palika Livonijas laika iedalījums, kurā bija hercoga (kroņa) pagasti, privātmuižu vai dzimtas pagasti, mācītājmuižu pagasti, mežkungu pagasti. Baldonē bija 4 pagasti, kas saucās muižu vārdā – Baldones kroņa pagasts, Mercendorfas dzimtas pagasts, Mācītāja dzimtas pagasts un Mežkunga kroņa pagasts. Baldones draudzē bija vairākas hercoga muižas - Baldones, Mercendorfas, Veclīves, Jaunlīves, Tomes, Misas, Bramberģes. Muižas pārvaldīja pārvaldnieki. Izveidojās Dzelzāmura un Baldones miesti.
Baldones iedzīvotāju vairākums bija zemnieki, kas dzīvoja hercoga muižās, pildīja klaušas, maksāja nodevas, saražoja nepieciešamos produktus hercoga galmam un tirgum. Galvenās nodarbošanās – zemkopība un lopkopība.
Lai gan hercogam nebija reālas varas ārpolitikas jautājums, jo bija jāpieskaņojas Lietuvas–Polijas karaļa politikai, un hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi, un pilnīga noteikšana bija tikai paša hercoga paša īpašumu robežās, kas aizņēma aptuveni 1/3 hercogistes teritorijas, hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, valsts piedzīvoja ziedu laikus, uzplauka kultūra, hercogiste kļuva bagātākais novads Polijas – Lietuvas valstī, bija Baltijas jūras apgabala ražojumu un preču lētākais tranzīttirgus, un iegāja Eiropas valstu ievērības lokā.
Šis periods Baldones vēsturē ir sīki aprakstīts. Konkrēti tas saistās ar hercoga Jēkaba valdīšanas laiku no 1642.gada līdz 1682.gadam. Baldonē tiek ierīkota hercoga „slabada” (pilsētciemam līdzīga, biezi apdzīvota vieta, kam raksturīga strauja izaugsme, kuru apdzīvo amatnieki, kas nav saistīti ar lauksaimniecību) ar manufaktūras centru „Dzelzāmuru”, kurš atradās Misas upes kreisajā krastā, apmēram 10 km uz dienvidiem no avota. Pirmā tiek ierīkota dzelzs iestāde jeb ceplis, blakus atradās noliktavas, strādnieku un amatnieku dzīvokļi un mājas būvamatniekiem. Hercogs Jēkabs lika iekārtot krogu, atļāva brīviem slabadniekiem ierīkot iebraucamās vietas ar noteikumu pārdot tur tikai hercoga alu. Baldones apkārtnē bija 8 krogi, no tiem divos bija mazi veikaliņi.
Slabada ar visām iestāžu ēkām un darba laukumiem stiepās no Mežmuižas šaurā strēmelē līdz „Krastiņu” mežsargu mājam.
Sēravota tuvumā 1648.gadā tika uzcelta muiža un hercogs Jēkabs, revidējot savus rūpniecības uzņēmumus, allaž iegriezies arī Baldonē, kur tad pavadījis ilgāku laiku. Acīmredzot, arī Kurzemes valdnieks toreiz izmantojis avota ūdeņus, kas palīdzējuši atgūt ne vien veselību, bet arī jaunības spirgtumu.
Baldones slabadā atradās sekojošas darbnīcas: dzelzsceplis, lielgabalu lietuve, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, zāģu gateris, mucenieku darbnīca, kālija vārītava, stikla ceplis, virpotava, vara ceplis, monētu kaltuve, ādu mītuve, sedlinieku darbnīca, vadmalas austuve, linaustuve un pulvera dzirnavas.
Baldones dzelzsceplis (t.s. „dzelžu nams”) atradās Misas upes kreisajā krastā pie Dzelzāmura mežmuižas. Tur bija dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, dzelzs virpotava un lielgabalu lietuve. Šejienes rūda bija samērā trausla, tādēļ to pārstrādāja čugunā. Čuguna kvalitāti uzlaboja , pieliekot kaļķus, ko ražoja turpat tuvumā. Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus: Misas upes krastā – 1800 mucu, Jaunsaules purvos – 3000 mucu, Vallē – 900 mucu, Iecavā – 100 mucu gadā.
Ceplis darbojās nepārtraukti un dienā ražoja 6 mucas čuguna, izlietoja šai darbā 72 mucas ogļu. Rūdu novērtēja uz 40 santīmiem (graši) par mucu, darbaspēku uz 3600 latiem (1800 florēniem) gadā ieskaitot šķūtis.
Baldones dzelzsceplis pastāvēja ap 1648.-1705.gadu. 50-tajos gados Kurzemes dzelzsrūpniecība bija sasniegusi savus kalngalus. Ražoja eksportam, jo pastāvīgie kari Austrumeiropā un jaunās kolonijas patērēja daudz dzelzs ražojumus. Naglu kaltuve vajadzīgo dzelzi saņēma no Talsiem, pa daļai no Zviedrijas. Galvenie ražojumi bija mazāki lielgabali, rokas granātas, kuģu naglas, grāpji ar un bez vākiem, katli, lielgabalu lodes. Preci pārdeva iekšzemes tirgos, kā arī sūtīja uz kolonijām (caur Rīgu).
Hercogistes rūpniecības uzņēmumu pārvaldnieks J. Folkerzams 1676. un 1677. gadā apceļojis Zemgali un Kurzemi, pie kam apraksta savus ceļojuma iespaidus, sevišķi pakavēdamies pie toreizējo rūpniecības uzņēmumu stāvokļa. Daži izvilkumi no šī apraksta, kas raksturo mūsu zemes toreizējo stāvokli, pirms 260 gadiem:
«Mans ceļš gāja caur jauko Talsu pilsētiņu un piemīlīgām, labi apkoptām druvām, līdz pat Stendes lielajam mežam, kas aizstiepjas gandrīz līdz Ventspilij, kur nokļuvām 22. augustā. Ventspilī strādā 16 kalēji, kuri saņem pusgatavu materiālu. Tā piem., naglas izgatavo Baldonē.
Kuldīgā izgatavo lielos kuģu enkurus, bez tam vēl urbj lielgabalus un lej lodes un granātas. Buru drānu auž Skrundā. Senāk, kad vairāk vajadzēja, arī Vecsaulē un Vircavā bija buru austuves. Ogles dedzina Tigvē, darvu Rucavā, kur darva ļoti teicama. Tā kā darvu dedzina arī pārdošanai, ir vēl darvas dedzinātavas Skrundā, Kuldīgā, Rendā, Sūros, Augš- un Lejas Bārtavā, Grobiņā, Taurkalnē, Baldonē un Mežmuižā.
Darvu daudz izved uz Holandi. Tauvas un striķus taisa Sūros. Te strādā katru dienu 16 cilvēku, kuri bez zemes dabon 2088 dālderu algas gadā. Kad jāpriež tauvas, kas prasa lielu spēku, tad muižai jāsūta 30—40 strādnieku.
Es dzirdu daudz, ne par malkas trūkumu, bet par meža tālumu sūdzamies, jo klātējie visi nolīsti. Un patiesi, malkas vajadzība nebūs vis maza Baldones, Engures, Mežmuižas, Ēdenes, Vecmuižas un Jelgavas vara cepļos, Mežmuižas un Jelgavas stikla fabrikās (Jelgavā bija vēl bez tam ierīkota tērauda lietuve); tālāk Iecavas, Rucavas, Emburgas, Baldones, Sātu vadmalu fabrikas un beidzot Engures, Seces, Taurkalnes, Dobeles, Lejas-Bārtavas un Rendas zāģu sudmalās, tur klāt nāk vēl daudz citu fabriku un ietaišu.
Vecākais Zemgales dzelzceplis ir Baldonē. Viņš bija 1650. gadā jau darbā.
(Hercogs Jēkabs toreiz vēl princis būdams bija sācis būvēt kuģus un tūliņ pēc valdīšanas uzņemšanas paplašinājis Ventspils kuģu būvētavu. Censdamies pēc politiskas un ekonomiskas neatkarības, bija iesācis flotes būvi, kā arī armijas reformēšanu un stiprināšanu. Sakarā ar to radās jauni rūpniecības uzņēmumi un pieauga dzelzs patēriņš. Kuģbūvniecībā tā bija vajadzīga naglām, apkalumiem, ķēdēm, enkuriem, bet armija prasīja lodes, granātas un ieročus. Hercogs stājās pie vietējās purva dzelzs rūdas izmantošanas. 1650. gadā Baldonē celts pirmais dzelzs ceplis („dzelzs veseris"-„Eisenhammer"))
Dzelzs pārpilnības dēļ tagad varēja iekārtoties daudz plašāk, jo šis bija vienīgais materiāls, kuru kuģu būvei vajadzēja pievest no ārzemēm. Visi pārējie kuģu būveļ vajadzīgie materiāli atradāt; uz vietas. Veci ozoli, zem kuriem latviešu, senči bija ziedojuši dieviem, varenas egles 3 līdz 4 pēdas resnumā un linu, kaņepu, darvas — visa Dieva svētība. Baldones dzelzceplis labā kārtībā - te izstrādā ik gadus 4—500 birkavu pa lielākai daļai čuguna, tādēļ, ka šejienes dzelzs ir trausla un kalšanai ne tik derīga kā Engures dzelzs. Naglu kalēji ņem vajadzīgo materiālu no Engures. Kaļamā dzelzs ražošana izmaksā 8 dālderus par birkavu. Zem Baldones inspektora stāv arī Iecavas vara nn Režnu muižas dzelzceplis. Vecmuižas lielgabalu lietava un Tomes muižas papīra sudmalas. Vecmuižā lej lielus zvanus, kurus lielā skaitā var pārdot.
Mežmuižas stikla fabrika darbojas sekmīgi - viņa šogad atmetusi 350 dālderu skaidras peļņas. Atpakaļ es ceļoju caur Mežotni, kura palikusi par īstu fabriku pilsētiņu. Šejienes vadmalas fabrika izauž labāku drēbi, nekā Iecavā, Rucavā, Emburgā, Pienavā un citur. Bet par to Mežotnē lieto spāniešu aitu vilnu, kuru arī ik reizes nevar dabūt, bet tā jāieved no Dancigas, Kurzeme vēl nav spējusi atžirgt no zviedru kara, kurš aprijis un iznīcinājis visas aitas. Emburga jau no tālienes no dūmu mākoņiem noģiedama par rosīgu fabriku pilsētiņu…”
1655. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē un sākās Polijas-Zviedrijas karš. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Zviedri izlaupīja un nodedzināja Baldones rūpnīcas, savas armijas apgādei aizdzina hercoga smalkvilnas aitas, arī zemnieku parastos lopus. Mežā slēpās hercoga amatnieki, arī augsti kvalificētie franču audēji un viņu meistars Lafontēns (cita teika stāsta, ka Napoleona kara laikā franču karavīrs meklēja ūdeni, kuru atrada kādā kalnā, kuru tagad tautā sauc par „Lafontēna” kalnu, pareizāk – Kapteiņa kalnu).
Šajā laikā abas hercogistes kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu, taču tā vairs nekad nesasniedza 1655.gada attīstības līmeni.
Pēkšņais zviedru iebrukums 1658.gada rudenī cepļus bija galīgi iznīcinājis, tā, ka 1661.gadā varēja sākt atjaunot tikai lielākos dzelzs cepļus, tai skaitā arī Baldonē. Pēc 1660.gada organizācija un amatpersonas nāca no Zviedrijas, taču darbs neveicās un ražojumu daudzums stipri samazinājās. Kolonijas bija zaudētas, citas valstis patērēja mazāk dzelzs ražojumus. Rūdu izmantoja tikai līdz 3334 mucām. Dienā saražoja 2 mucas čuguna un 24 mucas ogļu. Arī Baldones rūpniecību atjaunot iepriekšējā līmenī nebija iespējams.
Baldones cepļa pārvaldes priekšgalā bija zviedru inspektors Bengts Stroms, kuram bija padoti visi metālrūpniecība uzņēmumi ( izņemot Ventspili un Skrundu).
Baldonē strādāja zviedri: slokšņu kalējs Hibenets ar astoņiem dēliem, kas algas vietā nomāja Hibenetmuižiņu, Mihaels Martins ar 3 dēliem, Formeris Mullers ar 3 dēliem, cepļa meistars Andersons, plēšu pagatavotājs Bloms un būvmeistars Tisjē.
Virpotavā strādāja vācieši no Ķelnes. Naglu kaltuvē izgatavoja galvenokārt kuģu naglas Ventspils būvētavas vajadzībām, arī rīkus. Starp strādniekiem bija arī latvieši, par ko liecina dati, ka 1662.gadā nomiris Baldones cepļa slokšņu kalējs Paunu Jānis, kurš apglabāts Iecavas baznīcā.
Dažreiz arī no Rīgas kalēju amatnieki griezās pie Baldones cepļa ar pasūtījumiem, jo ceplis bija moderni iekārtots un tuvu Rīgai. Daļa no agrākiem Rīgas pilsētas lielgabaliem lieti Vecmuižā un Baldonē.
Baldones dzelziestādē 1676.gadā izgatavoti: lielgabali, granātas, rokas granātas, miezeri, grāpji, katli, 2,5 1,5 un 10 stopu tilpuma mucas. Visi ieroči un visi darba rīki, ko lietoja domēnu muižās un zemnieku sētās bija nopērkami Baldonē, un ne par velti hercoga Jēkaba iestādēm un to tehnikai var piešķirt starptautisku nozīmi, jo Polija, Lietuva un Maskava iepirkās Kurzemē un Rīgas meistari nosūtīja savus ražojumus apstrādāšanai uz Baldones iestādi, jo tur darba tehnika bija augstākā līmenī nekā Rīgā un prece pie tam lētāka.
Ar 17.gs. beigām Baldones dzelziestāde nevarēja vairs pastāvēt augsto ārzemnieku algu dēļ un 1690.- to gadu sākumā to izrentēja. 1710.gadā darbība beidzās.
Zāģu gateris bija iekārtots pie Baldones dzelzscepļa un darbojās apm. no 1650.gada līdz hercoga Ferdinada nāvei 1737.gadā.
Baldones mucenieku darbnīca Misas „Muceniekos” pastāvēja no apm. 1650.gadam līdz 18.gs. sākumam un apgādāja Baldones dzelzscepļus un darbnīcas ar mucām, baļļām un kastēm.
Stikla ceplis Baldonē pastāvēja no apm. 1650.gada līdz 18.gs. sākumam. 1676.gadā to izrentēja kādam Heinriham Junglingam par 450 florēniem gadā. Jau 1705.gadā hercoga rentkambaris konstatēja, ka Kurzemē stikls vairs nav atrodams, jo Baldones stikla ceplis bija izputināts.
Pulvera dzirnavas Baldonē pastāvēja no apm. 1645.gada. Sakarā ar 1640.-50 gada kariem, pieprasījumi pēc šaujamā pulvera pieauga. Pulvera ražošana toreiz bija problēma, ko varēja atrisināt tikai absolūti neitrālas valstis- arī Kurzeme. Visas izejvielas bija iegūstamas pašā Kurzemē: ogles pieveda no darvas cepļiem, salpetri no vārītavām, sēru – no sēravotu novadiem, no Baldones sēravota. Kā tai laikā no sērūdens iegūst sēru, apraksta K.Kuks „.. gar Ķekaviņas krastu tālu aizstiepjas divas seklas, bet platas dēļu renes, pa vienu tek avota ūdens, bet otra ir sausa: no tās daži darba cilvēki vāc dzelteni baltus sēra nosēdumus, krauj mucās un ved uz Baldones pulvera dzirnavām”.
Baldonē tika iekārtota arī austuve smalkiem audumiem, kura pastāvēja no apm. 1645.gada līdz 1658.gadam. Šīm vajadzībām Rucavā, Lutriņos, Skrundā, Tadaiķos un Turlavā audzēja spāniešu aitu barus. Austuvē strādāja ap 30 franču meistaru ar 40-50 stellēm un ap 30 strādniekiem. Ražoja galma vajadzībām un eksportam, kolonijām un Krievijai. Kad 1658.gadā zviedri izpostīja Baldone, tie iznīcināja austuvi līdz pamatiem. Meistari paslēpās apkārtnē. Kad 1661.gadā austuvi gribēja atjaunot, nolēma to celt citā vietā – Mežotnē.
Ādu mītuve, kas atradās pie Baldones, savus ražojumus izmantoja citu rūpniecības nozaru, galma, ierēdņu un karaspēka vajadzībām.
Sedlinieki darbnīcā izgatavoja zirglieta, vamžus, (ādas uzvalkus), koletus, zobenu makstis, kariešu apvilkumus.
Kopā Baldones „Dzelzāmurā” darbojās 16 darbnīcas un pastāvēja tās līdz Ziemeļu karam 1700.-1721.gada karam.
Zemnieki nodarbojās arī ar zvejniecību, darvniecību, medniecību. Zivju audzētavas dīķi bija ierīkoti hercoga muižā pie „Sīgu” mājām, lai ar svaigām zivīm nodrošinātu hercoga galma virtuvi.
Kurzemes – Zemgales hercogistes laikā ierīkoja lielceļu Rīga – Birži, caur Baldoni-Vecmuižu – Skaistkalni. Gar Baldones novadu gāja lielceļš Rīga – Bauska. Ceļu izmantoja pasta sakariem, tirdzniecībai, transportam. Pārvietojās pajūgos, karietēs, jāšus, kājām. Paplašinājās arī pārvietošanās pa ūdens ceļiem. Tomē iekārtoja ostu. Pastāvēja pasta jeb kurjeru ceļi, hercoga un pārējo iedzīvotāju vajadzībām, pa kuriem katru nedēļu vismaz vienu reizi caur Baldoni jāja vai brauca pastnieks vai kurjers no pils uz pili.

16.gs vidū Baldonē izveidojās evaņģēliski luteriskā draudze.
Pirmā evaņģēliski luteriskās draudzes Svētā Miķeļa baznīca celta ap 1560.-1570.gadu, no koka ar salmu vai niedru jumtu. 1637.gadā tā jau ir daļēji sabrukusi.
Otrā evaņģēliski luteriskās draudzes Sv. Miķeļa baznīca – celta 1638.gadā, koka, logi no krāsaina stikla, ar hercoga Frīdriha ģērboņiem un gada skaitli „1638”. Blakus zem jumta atradās dzelzs pulkstenis. Baznīcas koka tornī atradās vēl viens pulkstenis. Baznīcas korē bija redzams hercoga Frīdreiha un hercogienes cilts zīme un gada skaitlis „1638”.
Trešā evaņģēliski luteriskās draudzes Sv. Miķeļa baznīca celta no 1730-1735.gadam, celta no baļķiem, sarkani krāsota, ar dakstiņu jumtu. Trīsstāvu tornis apklāts ar cinkotu skārdu.
Senākā Baldones kapsēta ( 15.-17.gs.) atradās pie baznīcas. No 18.gs. kapos apbedīšana tika pārtraukta.

No 1698. -1711.gadam hercogistē valda Jēkaba mazdēls Frīdrihs Vilhelms Ketlers, pēc viņa pēkšņās nāves atceļā no kāzām ar Krievijas cara Ivana V Romanova meitu Annu Ivanovnu, Kurzemes-Zemgales hercogistē līdz 1730. gadam valdīja Anna kopā ar Ferdinandu Ketleru - Frīdriha Vilhelma tēvoci, kās kā reģents bija valdījis līdz viņa pilngadībai. 1730.gadā Anna Ivanovna, kas uz to laiku jau bija kļuvusi par Krievijas imperatori, uz dzīvi Krievijas impērijā uzaicina arī Ernstu Johanu Bīronu ar ģimeni, kurš kļūst par imperatores favorītu, ar milzīgu ietekmi impērijas politikā. Pēc Ferdinanda, pēdējā Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga (1711.-1737.) no Ketleru dinastijas, nāves, 1737. gadā aprīlī Ernsts Johans Bīrons Kurzemes muižnieku konferencē tiek ievēlēts par Kurzemes hercogu, Polijas seims apstiprina vēlēšanu rezultātus un Polijas karalis Augusts III paraksta pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt Kurzemi no Pēterburgas. Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogu tituls nonāk Bīronu dinastijas rokās.
Taču pēc Annas nāves Ernsts Johans nonāca nežēlastībā un bija spiests atstāt Kurzemi. Ar Polijas karaļa piekrišanu viņš turpināja vadīt hercogisti caur korespondenci. Taču ar to nebija mierā muižniecība, kas pat atteicās pildīt hercoga rīkojumus. Polijas karalis Augusts III padevās muižnieku spiedienam un par jauno hercogu iecēla savu dēlu Kārli. Tādā veidā izveidojās situācija, ka formāli hercogistei bija divi valdnieki. Situācija bija ļoti saspringta - daļa muižnieku atbalstīja Ernstu Johanu, daļa - Kārli. Situāciju atrisināja Krievijas imperatore Katrīna II, kas ļāva Ernstam Johanam atgriezties no trimdas 1763. gadā. Tādā veidā viņa samazināja Polijas ietekmi hercogistē. 1764. gadā Polijas karalis Staņislava Augusts izlēņo Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam un viņa troņmantniekam. Tomēr Ernsts Johans bija noguris no politiskajām cīņām un 1769. gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.
Hercogs Ernsts Bīrons centās Baldonē ierīkot kūrortu, bet šos plānus izjauca viņa izsūtīšana trimdā.
1786.gadā baroni Līveni no hercoga Pētera nopērk Mercendorfas muižu, kur uzceļ kungu māju, kalpu māju, stalli. Jau ap 1770.gadu Baldoni sāk pieminēt kā kūrortu, slimnieki uz Baldoni brauc arvien vairāk.
1780.gados Rīgas garnizonā plosās mēris un toreizējais ģenerālgubernators Brams uz Baldoni sūta ārstēties savus slimos kareivjus un informē hercogu Pēteri, ka ir spiests izmantot viņa avotu. Pie sēravota tiek uzcelta nometne un ļoti daudz karavīru baigajā mēra laikā, dzerdami avota ūdeni, izveseļojas. Domājams, ka no mēra laikiem avots kļūst pazīstams, jo apkārtējiem muižniekiem kareivju nometne un pie sēravota atbraukušie slimnieki devuši prāvu peļņu.
Hercogistes pēdējais hercogs Pēteris valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas, viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijai. Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rietumeiropā.
Baldoni skāra Lielais Ziemeļu karš, bads un mēris. Ivana IV, Alekseja Mihailovoča, zviedru, poļu sakšu, Pētera I karapulki pārstaigājuši Baldones apkārtni visos karagājienos uz Rīgu. Tautā vēl tagad Ķeguma prospekta priedes tiek sauktas par Pētera I Mastu priedēm.
1795.gadā hercogisti pievienoja Krievijai.

KURZEMES GUBERŅA – KRIEVIJAS IMPĒRIJAS SASTĀVĀ

Krievija impērijas sastāvā Baldone bija no 1795.gada līdz 1915.gadam. Baldoni iekļāva Kurzemes guberņas Bauskas apriņķī.
Krievijas valdīšanas laikā atkal lielu nozīmi ieguva landtāgs un muižniecība. Baltijas guberņās visu laiku darbojās īpaša, no Krievijas atšķirīga likumdošanas kārtība, tā saucamie Kurzemes Statūti (Statuta Curlandica), kas bija spēkā līdz 1865.gadam – līdzās kopīgai impērijas administrācijai (ar gubernatoru, guberņas tipa pārvaldi u.t.t.) saglabājās vecās pilsētu un muižniecības kārtas pašpārvaldes un tiesu institūcijas, kurās lietvedība noritēja vācu valodā. Tas tika izskaidrots ar to, ka arī pēc pievienošanas pie Krievijas Baltijā saglabājās vācu muižniecības un vācu buržuāzijas valdošais stāvoklis. Tikai pakāpeniski, līdz 19.gs. beigām šo priviliģēto stāvokli Baltijas muižniecība daļēji zaudēja.
Baldones teritorijā joprojām bija 4 muižas. Baldones muiža bija valsts muiža. Jau no 18.gs. Baldones muižu no valsts rentē Korfu dzimta. Zemes platība – 520 ha. Baldones muižai bija pusmuižas – Ibenetes, Lapteines, Šarlotes.
Saskaņā ar inventarizācijas lietas datiem, 1797.gadā Baldones muižā uzceltas sekojošas zemnieku mājas:
„Putlāči” – dzīvo Putlācis Andrejs ar sievu Annu, dēlu un bērniem Indriķi, Jāni, Annu, Putlācis Mārtiņš ar sievu Grietu, Putlācis Andrejs ar sievu …Sappe (vācu val.) un bērniem Mārtiņu, Miķeli, Jāni, Trīni, Dārtu, Putlācis Juris ar sievu Līzi un bērniem Annu, Līzi un Trīni, Putlācis Krists ar bērniem Grietu un Jēkabu, Putlācis Krišjānis ar sievu Kati, bērniem Līzi un Trīni, Mārtiņš ar sievu Grietu.
„Ārstes”- dzīvo Jānis ar sievu Trīni un bērniem Miķeli, Andreju, Jāni, Dārtu, Jēkabs ar sievu Annu, Kate ar dēlu Mārtiņu, Dārta, Anna, Juris ar sievu Annu, bērniem Jāni, Trīni, Līzi, Mārtiņš, Grieta, Anna, Jānis ar sievu Līzi un bērniem Jāni un Trīni.
„Vecšaugales” – dzīvo Juris ar sievu Margrietu un bērniem Jāni, Annu, Trīni, Līzi, Dārtu, Andrejs ar sievu Trīni un bērniem Jēkabu un Annu, Miķelis, Jānis ar sievu Grietu un bērniem Miķeli, Grietu, Līzi, Mārtiņš ar sievu Evu un bērniem Jāni, Grietu, Mārtiņu un Grietu.
„Šaugales”- dzīvo Juris ar sievu Madi un bērniem Miķeli un Annu, Jānis ar sievu Annu un bērniem Jēkabu un Grieta, Juris, Anna, Dārta un Trīne, Jēkabs ar sievu Annu un bērniem Jāni, Juri, Miķeli, Jēkabu, Pēteri, Annu, Grieta ar Juri.
„Burkāni”- dzīvo Burkāni Indriķis, Ilze, Jānis, Ilze un Jānis, Miķelis ar sievu Trīni, un bērniem Dārtu, Grietu, Līzi, Trīni, Grieta, Jēkabs ar sievu Grietu un bērniem Trīni un Annu.
„Vilšķērsti” – dzīvo Jānis ar sievu Trīni un bērniem Juri, Jāni, Grietu, Annu, Evu, Krists ar sievu Annu un dēlu Jēkabu, Juris, Grieta, Grieta.
„Miles”- dzīvo Miķelis ar sievu Madi un dēliem Juri, Andreju un Mārtiņu, Ilze, Andrejs, Juris ar sievu Grietu un bērniem Trīni, Annu, Grietu.
„Dākas”- dzīvo Juris ar sievu Ilzi un bērniem Miķeli, Annu, Grietu, Jēkabs, Ede, Jēkabs ar sievu Dārtu, Otto ar sievu Grietu un dēlu Mārtiņu, Juris, Trīne, Grieta, Ādams.
„Vecvagari”- dzīvo Miķelis, Andrejs, Juris, Ilze, Jānis ar sievu Annu un bērniem Juri, Trīni, Evu, Grietu, Jānis ar sievu Grietu un meitu Annu, Jānis ar sievu Trīni un bērniem Juri un Līzi, Jēkabs ar sievu Grietu un bērniem Juri, Miķeli, Līzi, Grietu, Annu, Juris ar sievu Līzi un bērniem Andreju un Jāni, Jānis, Grieta, Jānis, Miķelis ar sievu Trīni un dēliem Jāni un Jēkabu, dzīvo Miķelis ar sievu Madi un bērniem
Jāni, Jēkabu, Juri, Viļumu, Andreju, Pēteri, Trīne, Anna, Grieta, Krists.
Vēl ir pieminēti „Bernesti”, „Strautnieki”, „Punkas”, „Kauķi”, „Lamži”, „Ploši”, „Trimdas”, „Cirpi”, „Sīgas”, „Caurumi”, „Lapsēni”, „Ķipāļi”, „Bāliņi”, „Kaijas”, „Puriņi”, „Vilciņi”, „Podnieki”, „Jakari”, „Skujas”, „Galiņi”, „ Kažoki”, „Kukuri”, „Bērzumnieki”, „Līdakas”, „Beniķi”, „Cirši”, „Vētras”, „Sturmes”, „Urlas”, „Jaunbisdeni”, „Bisdeni”, „Vēveri”, „Dūjas”, „Rumba”, „Sakaiņi”, „Dravenieki”.
Inventarizācijas lietā ierakstītas mājas, kuru nosaukumi nav saprotami, jo latviskais nosaukums rakstīts vācu valodā - „Saske, „Tentel”, „Salleij”, „Bresene”, „Riggenek”, „Zenne”, ”Behrge”, „Tomen”, „Sehleisch”, „Ruiding”, „Krikne”, „Klibbe”, „Sasten” .

Mercendorfas muiža bija Līvenu dzimtas dzimtmuiža, ko 1789.gadā Līveni no hercoga Pētera bija nopirkuši. Zemes platība ir ap 480 ha. Mercendorfas muižā viņi uzcēla kungu māju, kalpu māju, stalli. 1795.gadā Līveni atjaunoja sēravota nostiprinājumus, virs avota uzcēla jumtu. Mācītāja muiža bija mācītāja dzimtīpašums. Mežkunga muiža bija valsts muiža. Zemes platība ap 310 ha.
No 1812.gada 20.jūlija līdz 19.decembrim Kurzemes guberņā bija Napoleona okupācijas pārvalde. Kurzemi uz laiku ieņem franču palīgspēki – prūšu pulki, ko naidīgāk uzņēma vietējie vācu muižnieki, nevis latviešu zemnieki. Arī Baldones pagastos iebrūk Francijas armija. Lielākās kaujas notika Baldones apkārtnē – pie Iecavas un Ķekavas. Karš saviļņo latviešus, latviešu zemnieki, zinādami par dzimtbūšanas atcelšanu, cerēja, ka franču armijai iebrūkot Latvijas teritorijā, tiks atcelta dzimtbūšana arī viņiem. Prūši okupētajā teritorijā neatcēla dzimtbūšanu. Protams, laika gaitā zemnieki pārliecinājās, ka nekādas pārmaiņas nenotiek. Gaidīto atvieglojumu vietā zemniekiem uzliek nodevas karaspēka uzturēšanai. Karā Francija cieta sakāvi. 1812. gada rudenī prūšu karaspēks atstāja Kurzemi.
Latviešu zemnieku atkarība no muižniekiem Krievijas valdības laikā vēl vairāk palielinājās. Zemnieki nonāca absolūtā atkarībā no muižniekiem. 18.gs. likumdošana atļāva muižniekiem pielietot miesassodus pēc saviem ieskatiem, bez ierobežojumiem, 1760. gadā tika atļauts savus zemniekus izsūtīt arī uz Sibīriju. Praktiski nebija likumu, kas paredzēja sodu muižniekam par sava zemnieka nogalināšanu, kaut arī tas nebija atļauts. Lielu postu nodarīja Ziemeļu kara laikā ievazātais mēris. Tā sekas vēl ilgi atstāja iespaidu uz tautas dzīvi un saimniecību. 1714. gadā tikai 12% no visām muižnieku zemēm bija apstrādātas.
Spirta dedzināšana, kas deva muižniecībai galvenos ienākumus, atstāja postošu iespaidu uz zemniecību. Slīgstot alkoholismā, zemniecība sāka garīgi degradēties. Krievijas cari atļāva celt krogus un iebraucamās vietas, kuros varēja tirgoties ar alkoholiskajiem dzērieniem, atpūtināt zirgus, pārgulēt nakti, salabot ratus un arī apkalt zirgus. Arī Baldones apkārtne nebija izņēmums.

Krogi Rīgas – Bauskas ceļa posmā.
Gala krogs – celts no baļķiem, ar dakstiņu jumtu, pēc I.pasaules kara – iebraucamā vieta.
Misas krogs- 50 m no Misas upes, celts 1838.gadā, pēc I.pasuales kara izveidota jaunsaimniecība iet bojā;
Drukas krogs – ap 200m no Lipšu kapiem ( tagad dzīvojamā māja).
Balkas krogs – netālu no „Rietumu”mājām.
Krievu krogs – atradās pie Ķekaviņas upes, nodedzināts I.pasaules kara laikā.

Krogi Rīgas – Skaistkalnes ceļa posmā.
Kumeļkrogs – atradās netālu no Mežvidiem. Šajā krogā nebija naktsmītnes, varēja tikai atpūtināt zirgus, iegādāties pārtiku, stiprinošus dzērienus, darbojās virtuve ar dažādiem ēdieniem. II.pasaules kara laikā krogs nodega.
Klapu krogs – celts 19.gs.otrajā pusē. Šis krogs bija viens no lielākajiem šajā apvidū, vēlāk iebraucamā vieta (tagad dzīvojamā māja).
Bernestu krogs – celts 19.gs, darbojās līdz I.pasaules karam, pēc II.pasaules kara – mežniecības ēka.

Krogi Baldones – Iecavas ceļa posmā.
Punkas krogs – celts 1797.gadā, atradās netālu no Ķekaviņas upes. 1900.gadā daļu kroga pārbūvēja par saiešanas namu un tajā iekārtoja brīvbibliotēku.
Piķa krogs – atradās netālu no Punkas kroga, pastāvēja līdz 20.gs.sākumam, celts no baļķiem ar lubiņu jumtu, 1935.g nojauca.
Sveņķa krogs – celts 1800.g, atradās Baldones muižas centrā, pretī tagadējam „Senču” veikalam, piederēja Baldones muižas muižniekiem Korfu dzimtai. nodedzināts I.pasaules kara laikā.
Šķēpiņkrogs – celts 19.gs, atrodas pie Misas upes. Tajā bija arī veikals, tas darbojās līdz I.pasaules karam (tagad dzīvojamā māja).
Beku krogs – celts 19.gs beigās, atradās netālu no „Griķu” mājām, un Misas dzirnavām, vēlāk atradās zemnieku saimniecība.
Dekmeru krogs – atrodas pie ceļa Baldone – Sakaiņu pilskalns. Krogs bijis celts no guļbaļķiem, ar salmu jumtu, tajā bija veikals, kas darbojās tikai ziemā, pāri Daugavai vedis ceļš uz Rīgu. Krogs darbojās līdz I.pasaules karam. Vēlāk kroga ēka pārvesta uz „Ķēpiem” un izmantota kā kūts.

Krogi Baldones – Tomes ceļa posmā.
Sila krogs – atradās 5 km no Baldones, koka ēka, gar krogu tecēja sēravots, 20.gs. beidz pastāvēt kā krogs, pēc I.pasaules kara šī bija jaunsaimnieka dzīvojamā māja, ko daļēji pārbūvēja.

Krogi Baldones – Daugmales ceļa posmā
Kāķu krogs – atradās Kāķu kalniņā, pakājē pie Mercendorfas muižas, I.pasaules kara laikā gāja bojā.

Krogi Baldones – Rīgas ceļa posmā.
Rapska krogs – atradās netālu no 1870.gadā celtās Mercendorfas pagasta skolas, krogs bijis ļoti vecs, kroga vietā 1923.gadā uzcēla Baldones 6.-kl. pamatskolu.
Korfa krogs – atradās Korfa mājās Baldonē, Rīgas ielā. Tas pastāvēja līdz I.pasaules karam.
Pēc kara ēkā bija dažādi veikali. Kroga ēka saglabājusies, tajā mūsdienās atrodas veikals un kafejnīca.
Baznīcas krogs – celts 19.gs, atradās iepretī baznīcai, naktsmītnes tajā nebija, to nojauca 1955.gadā.
Mežkunga krogs – atradās pretī Mežkungu muižas mājai un piederēja mežkungam. I.pasaules kara laikā gāja bojā.
Bērzumnieku krogs – celts no koka, tajās atradās veikals, pēc I.pasaules kara atradās iebraucamā vieta, krogs nodega 1939.gadā.
Ebes krogs – tirgoja ar alkoholiskajiem dzērieniem, pastāvēja līdz I.pasaules karam, pēc tam – iebraucamā vieta, ar veikalu.
18.gs. vidū Vidzemē izplatījās Vācijā radusies hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība, kas pauda pirmos kristiešu brālības ideālus, kustības pārstāvji veidoja dažādus zemnieku pulciņus, dievkalpojumos centās panākt zemnieku aktivitāti un rūpējās ne tikai par zemnieku reliģisko pārliecību, bet arī par izglītošanu. Hernhūtiešu kustība gan Baldonē neizveidojās, bet tās atbalstītāji bija arī baldoniešu vidū. Doles draudze bija vienīgā, kas vieta Daugavas krastā, kur izveidojās brāļu draudze. Draudzes pamatus Dolē lika mācītājs Johans Frīdrihs Zīlmanis. Saiešanas nama nebija, tādēļ pulcējās zemnieku sētās. Hernhūtiešu pulks bija ap 80 cilvēkiem. Brāļu draudzes locekļi kopā ar mācītāju apmeklēja dievkalpojumus arī Baldonē, aicināja baldoniešus viņiem pievienoties, bet Baldones baznīcas mācītājs viņus centās padzīt un atnācēji kopā ar baldoniešiem lūgšanas noturēja mājās „Ennes”.
Pastiprinoties zemnieku dumpjiem 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā, 1817. gadā Aleksandrs I, pēc muižnieku izstrādātā likumprojekta, atcēla dzimtbūšanu Kurzemē, Zemniekus atbrīvoja bez zemes un ierobežoja viņu pārvietošanos. Smagā sakāve Krimas karā rosināja Aleksandru II veikt virkni reformu, 1861. gadā dzimtbūšana tika atcelta visā Krievijā un līdz ar to arī Latgalē. Tagad jau zemniekus atbrīvoja ar zemi, tikai par to bija jāmaksā, Kurzemē 1 ha zemes maksāja – 92 zelta rubļus. Ar 1863.gadu zemniekiem ir atļauts apmesties pilsētās un izsniedz pases. 1866.gadā Aleksandrs II izdot „Baltijas guberņu pagastu pašvaldības likumu”, un turpmāk visa pārvalde uz laukiem pāriet pašu zemnieku vēlēto amatu rokās. Pagasts ir mazākā pārvaldes vienība uz laukiem.1864.gadā notiek tiesu reforma- visām kārtām tiesa ir viena.

Baldones teritorija palika sadalīta 4 pagastos, kas saucās muižu vārdos, un kuros vēlētās pagasta valdes un vēlētie pagasta vecāki izveidojās 1866.gadā.
Baldones kroņa pagasta centrs atradās blakus Baldones muižai 5 km no Baldones centra. Pagasta valdes māja bija „Brumeļos”. Bija cietums un pagasta skola. baznīca atradās pagasta teritorijā Baldones centrā.
Mercendorfas dzimtas pagasta centrs atradās Baldonē, tagadējā Rīgas ielā 99, netālu no pagasta centra bija neliels cietums, pagasta skola, bija arī savs pagasta policists. Baznīca visiem pagastiem bija viena.
Mācītāja dzimtas pagasta centrs bija mācītāja dzīvojamā māja. Baznīcas un mācītāja uzturēšanai katrā draudzē nodibināja īpašu mācītāja pagastu. Pagasta zemnieki īrēja zemi no mācītāja, par ko tika samaksātas nodevas. Ķekaviņas kreisajā krastā uzcēla mācītāja dzīvojamo māju un saimniecības ēkas.
Mežkunga kroņa pagasts izveidojās pie Baldones – Rīgas ceļa, kur uzcēla mežkunga dzīvojamo māju un kantori, saimniecības ēkas. Centrs - tagadējais mežniecības kantoris. Mežkunga pagasta vecākais rūpējās par skolu apkurināšanu, jo tās bija jāpagādā ar malku visai apkures sezonai. No Mežkunga pagasta zemniekiem ievāca nodevas mežkunga uzturēšanai. Zemniekiem par malkas saņemšanu savām vajadzībām no valsts meža bija jāmaksā nodevas mežniecībai. Katrā muižā bija savi meža pārziņi.
Pagasta valdi ievēlēja pagasta kopsapulcē. Tajā varēja piedalīties visi saimnieki un nomnieki. Bezzemnieki varēja piedalīties tikai ar savu izvirzīto pārstāvi no 10 cilvēkiem. Kopsapulce ievēlēja pagastu vecāko, tā palīgu un „runas vīrus”. Pārsvarā puse no „runas vīriem” bija saimnieki, bet otra puse bezzemnieki. Tika ievēlēta arī pagasta tiesa. Izpildu vara pagastā piederēja pagasta vecākajam. Pagasta valde pārzināja nodokļu ievākšanu, tiesu lietas, pasta sistēmu, baznīcas dzīvi, ceļus, patversmes, izsniedza pases un citus darījumus. Muižniekiem vara pār pagastu bija ierobežota, muižas vairs nepildīja vietējās varas lomu, kādu tās bija ieguvušas 15.-16.gs. Pagasta valdei tomēr nebija tiesības pieņemt lēmumus par muižnieku lietām.

18.gs. parādās vietu nosaukumi Baldone, Avoti, Dzelzāmurs, Mercendorf, Bahd- Baldone. Baldones miestā bija 20 mājas un 1 baznīca.1850.gadā Baldonē ir 145 iedzīvotāji.
1858.gadā Baldones muižas pagastā, saskaņā ar muižas inventarizācijas lietu, klāt nākušas vairākas zemnieku mājas: „Reiskatas”, „Spindzeles”, „Igauņi”, „Lipši”, „Ķūderi”, „Skārstenes”, „Avotnieki”, „Balkas”, „Lielzemnieki”, „Čokas”, „Kalna Strautnieki”, „Lejas Strautnieki”, „Zaķi”, „Zunduri”, „Jaunploši”, „Vecploši”, „Gala Lapsēni”, „Jaunvecvagari”.
Baldonē pirmie oficiāli reģistrētie trīnīši nākuši pasaulē 1850.gadā Orlowsky ģimenē – visi trīs puikas. Savukārt populārākie vārdi, kas jaundzimušajiem Baldonē doti 18. – 19. gs. ir: meitenēm –Anna, Anne, Trīne, Līne, Līze, Mīle, Made, Kate, Olga; zēniem – Jānis, Andrejs, Mārtiņš, Jurris/Jurre, Mikkel, Villis, Peter. Sākot ar 19. gs. otro pusi „kungu mode” pāriet arī uz latviešu saimniekiem un zemniekiem, t.i., bērniem tiek doti 2 vārdi; līdz tam tā ir vācu un poļu muižnieku tradīcija, liekot bērnam divus un trīs vārdus.
Laikā no 1850. –1860. g. Baldones draudzē katru gadu vidēji reģistrēti: jaundzimušie ~ 158; salaulāti ~ 34 pāri; miruši ~ 116. Arī slavenajai fon Līvenu dzimtai viena gada laikā aizsaulē aizgāja 3 mazi bērniņi, (no pāris mēnešiem līdz 10 gadu vecumam); acīmredzot tomēr bija kaites, no kurām nespēja glābt ne slavenais sēravots, ne ietekmīgu baronu rocība.

Izmaiņas skar armiju - ievieš vispārējo karaklausību no 20 gadu vecuma, karadienestu samazināja līdz 6 gadiem sauszemes karaspēkos un 7 gadi – flotē. Tika ieviesta trīsgadīgā pamatizglītība, vidusskolās par maksu varēja mācīties visu kārtu piederīgie, ģimnāziju absolventi varēja bez iestājeksāmeniem uzsākt mācības universitātē.
Nepārtraukti mācoties un strādājot, latvieši pārvērš savu zemi par attīstītāko un izglītotāko visā Krievijā. Latviešu saimnieki savus laukus apstrādā ar modernām mašīnām, pilsētās ceļas jauni nami, uz visām augstākajām Krievijas mācību iestādēm plūst latviešu studenti, strauji pieaug iedzīvotāju skaits, visās malās darbojas latviešu biedrības, notiek koncerti, teātru izrādes, iznāk laikraksti. Vairāk nekā puse no Latvijas zemes atrodas nedaudzu muižnieku rokās un pastāv dažādas veclaicīgas kārtu privilēģijas, latviešu valoda joprojām ir aizliegta skolas un pārvaldes iestādēs. Lai arī latvieši ir sadalījušies šķirās, ar dažādām interesēm, tomēr galvenajā jautājumā tauta ir vienota – tiem pašiem jāiegūst tiesības pārvaldīt savu zemi. Ap 19.gs. vidu spēcīgs tautiskās kustības vilnis pārņem latviešu tautu un tautā sākas atmodas laikmets, ko veicina latviešu gruntnieku un saimnieku izveidošanās un izglītības pieaugšana.
Pirmās skolas Baldonē radās 19.gs.:
Baldones pagasta skolas:
- 19.gs. 30-tajos gados skolas darbojās krogā. Skolotājs – krodzinieks. Krogs nav zināms.
- 19.gs. 40-tajos gados skola darbojas Baldones muižas rijā. Skolotājs –dzirnavnieks no Stūru dzirnavām.
- 1859.-1876.gadam darbojās Baldones pagasta 2-klašu skola. Skolotājs – Krišjānis Šepskis (ēka nav zināma).
- 1876.- 1923.gadam skola darbojas 1876.gadā uzceltā ēkā. Sākumā 2-klases, vēlāk- 4 klases. Līdz 1891.gadam skolotājs Krišjānis Šepskis.
- 1919.- 1923.gadam sāka darboties Mežmuižas skola.
- 19.gs.beigās atvērta Pulkarnes skola. I.Pasaules kara laikā sabombardēta.

Mercendorfas pagasta skolas
- 1886.gadā mācītāja vienklasīgā skola.
- 1860.-1870.gadam darbojas 2-klašu skola. Skolotājs – Ernests Felzens.(pēc stāstiem – atrodas „Liepalejās”). Saukta – pagasta skola.
- 1870.-1918.gadam sāk darboties jaunajā skolas ēkā Parka ielā. Sākumā 2 klases, vēlāk – 4 klases. Līdz 1873.gadam Skolotājs E.Felzens. No 1873.-1900. skolotājs Juris Zundurs.

Ņemot par paraugu Rīgā nodibināto „Latviešu biedrību”, daudzās vietās Kurzemē latvieši apvienojas un dibina biedrības.
Biedrības Baldones apkārtnē:
1871.gadā nodibinājās dziedātāju biedrība.
1896.gadā nodibinājās brīvbibliotēkas biedrība- - viena no pirmajām bibliotēkas biedrībām Latvijas teritorijā
1896.gadā nodibina Baldones lauksaimniecības biedrība.
1893.gadā nodibinājās Baldones sēravotu labierīcības un namīpašnieku biedrība.

1873.gadā notika Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki. Ziedu vītnes tiek apvītas ar lentām sarkanbaltsarkanā krāsā, kā latviešu karogam, kuru atklājusi Tērbatas latviešu studentu biedrība, un kurš tiek pieņemts par latviešu nacionālo karogu.
1860.gadā uz mēģinājumiem pirmo reizi sapulcējas dziedātāji Baldones pagasta skolā. 1868.gadā nodibina kori, vadītājs pagasta skolotājs Krišjānis Šepskis. Kā Baldones jauktais kori ar 20 dziedātājām un 22 dziedātājiem, piedalījās Pirmajos Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā.

1880. – 1900.gadam Baldones un Mercendorfas pagastu jaukto kori vada Baldones evaņģēliski luteriskās draudzes ērģelnieks skolotājs Juris Zundurs.
No 1900. – 1904. gadam kori vada – Frīdrihs Meijers,
No 1904. – 1911.gadam – Pēteris Krauze, pēc tam kori ir vadījuši – Jānis Grunde, Atis Zundurs, Dāvids Apinis, Jānis Priedītis.
Pastāvējis arī vīru vokālais ansamblis.

No 1823.-1824.gadam Baldones centrā tika uzcelta ceturtā evaņģēliski luteriskās draudzes Sv. Miķeļa baznīca. Iesvētīta 1824.gadā. Šī baznīca saglabājusies līdz mūsdienām.1900.gadā Baldones baznīcas kori vadījis Jānis Dūmiņš, profesora, Baldones Goda pilsoņa Jāņa Dūmiņa tēvs.
Sinagoga līdz 19.gs.sākumam atradās netālu no Stūru dzirnavām, līdz 1941.gadam – Baldonē Kalna ielā .
Krievijas impērijas laikā nespējnieku nams atradās „Lipšos”.
Aktīvi rosījās pašdarbnieki. 1900.gadā Punkas krogu pārbūvēja par Saiešanas namu, kurā rādīja teātra izrādes, notika dejas, lasīja lekcijas, dibināja biedrības. Baldonieši mīlēja spēlēt un skatīties teātri. (Teātra iestudējumi, kā veiksmīga tradīcija, saglabājusies līdz mūsdienām.) No 1868. – 1873.gadam 8 reizes spēlētas teātra izrādes. 1875.gadā Sveņķu krogā tika uzvesta luga „Pūces Spieģelis”, „Lakstīgala un brāļa meita”, „Vienai jāprecas”. Visus šos un turpmākos gadus sabiedrības galveni virzītāji bija skolotāji Jānis Grunde un Pēteris Krauze. Pašdarbību nevadīja algoti cilvēki.
1837.gadā Baldonē nodibināja tautas bibliotēka. No 1900.gada brīvbibliotēka atradās piebūvē pie Saiešanas nama, (1928.gadā tā nodeg, bet tiek atjaunota) .
Uzplauka un attīstījās Baldones novada saimnieciskā dzīve. Krievijas impērijas laikā izveda muižās un zemnieku saimniecībās ražoto produkciju – graudus, linus, kaņepājus, lopkopības produkciju, kokmateriālus, mastu kokus, medījumus zvērādas. Ieveda – sāli, siļķes, alkoholiskos dzērienus, metālu, lauksaimniecības tehniku, audumus.
Baldonē Liepu alejā bija akmeņkaļu darbnīca, bija arī galdnieka darbnīca, dārzniecības, darvas cepļi.
Gar tirdzniecības ceļiem iekārtoja krogus – Priedes, Mežkunga, Kāķu, Misas.
Zemnieku dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas bija koka celtnes. Katrā muižā bija smēde ar kalēju (kalēju smēde „Jakaros”, kur par kalēju 19.gs.b. un 20.gs.s. strādāja Mārtiņš Bērziņš, kuru 1906.gadā nošāva soda ekspedīcija), galdnieku darbnīca, zāģētavas. Baldones muižā darvas tecināšanas ceplis bija pie „Skurbu” un „Andžu” mājām.
Baldones izaugsmi veicināja ārstnieciskie sērūdeņi, ārstnieciskās dūņas un skaistā, kalnainā, mežiem apaugusī apkārtne.
Baldonē, sēravota tuvumā, 1795.gadā atvēra vannu māju ar 5 vannām. Slimnieki dzīvoja privātmājās, krogos, šķūņos, ratnīcās. 1805.gadā zemi ap sēravotiem rentē iegūst brāļi Korfi. Viņi sāk celtniecības un labiekārtošanas darbus.
1810.gadā ir uzceltas 24 ēkas, tai skaitā deju zāle ar 2 piebūvēm, kurās bija 6 istabas, virtuve, ledus pagrabs, liela pirts vannu pieņemšanai, vannu māja, nabagmāja, tirgus ar 8 bodēm, viesnīca.
1818.gadā uzcēla vannu māju ar 30 koka vannām, 1828.gadā jau lietoja 50 vannas.
1809.gadā Baldones centrā atvēra aptieku.
19.gs.30-40.gados, Ķekaviņas labajā krastā gar ceļu ir A.Firksa kunga nams, Korfam piederošās 2 lielākas un 2 mazākas dzīvojamās mājas, Korfa villa, Korfa krogs, galma padomnieka Hageštroma nams, ģenerālgubernatora Bukshordena nams, galma zemes meistara barona Rennes nams, grāfa Pālena nams, kamerkunga fon Korfa nams.
1823.- 1824.gadam uzcēla jaunu, pēc skaita ceturto evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcu. Tā bija mūra celtne.
1870.gadā uzcēla jaunu skolu Mercendorfas pagastā, kura nodega 1918.gadā. 1876.gadā uzcēla Baldones pagasta skolu, kas gāja bojā 1944.gada septembrī.
1891.gadā mežkungam Mickēvičam uzcēla Balto pili. Rīgas ielā Audrings uzcēla dzīvojamo māju un veikalu. Rīgas ielā uzcēla Ķestera māju, Biedrības māju, Mercendorfas pagasta māju, Baldones pagasta māju. Apbūvētas bija tagadējās Rīgas iela, Krasta iela, Daugavas iela, Iecavas iela. 1907.gadā arī tagadējā Liepu aleja, Parka ielā bija Liepkalna pansija, ap 1910. gadu uzcelta Grīnbergu pansija, 1909.gadā uzceļ Baldones kūrmāju, Zilberants uzceļ veikalu. Uzceltas 4 dzirnavas – 3 ūdens un 1vēja.
Vējdzirnavas Baldones apkārtnē:
Mercendorfas dzirnavas – celtas 19.gs vidū, atradās Kāķu kalnā, I.Pasaules karā nopostīja un nav atjaunotas.
Ūdensdzirnavas – Misas dzirnavas pie Dzelzāmura, celta 1880.gadā un darbojās līdz 1960.gadam.
Misas dzirnavas pie Stūriem – celtas 1880.gadā, darbojas līdz mūsdienām.

Tika uzcelti vairāki krogi – Drukas krogs, Punkas krogs Iecavas ielā ( 1897.g), ko 1900.gadā pārbūvē par Saiešanas namu, Piķa krogs, Svenķa krogs, Šķēpiņkrogs, Beku krogs, Dekmeru, Sila, Rapska, Baznīcas, Bērzumnieku, Ebes krogi.
Zemnieku mājas – ap 1890.gadu celtas Zīļu māja, Tērmaņu māja, Stuberovska māja, „Rājumi”, „Timbas”, „Gali”, „Blūnavas”, „Grēķi”, „Lauku Stuberi’, „Mežastuberi”, „Spaļenieki”, „Ceplīši”, „Zaļie”, „Strauti”.

Gadsimtu maiņā Latvijā bija pieaudzis saspīlējums un cīņas noskaņojums. 1904.gadā izcēlās krievu-japāņu karš un krievu armija piedzīvoja sakāvi. Nemiers pieauga visā Krievijā. 1905. gadā, ar Pēterpils strādnieku sacelšanos, kuru apšāva krievu karaspēks, Krievijā sākās tautas revolūcija. Visasāk un visplašāk tā norisinājās Latvijā. Latviešu zemnieki cīnījās pret baltvācu muižniecību un cara ierēdņiem. Soda ekspedīcijas apspieda tautas pretestību.
1905.gadā Baldonē notika plaši darbaļaužu mītiņi un sapulces, un novembrī kūrortā varu pārņēma pagasta iedzīvotāju ievēlētā rīcības komiteja ar LSDSP biedru Jāni Rēju (1883. – 1906.g.) priekšgalā. 1906.gada janvārī 40 vīru liela soda ekspedīcija apcietināja un nošāva revolucionārās kustības aktīvistus, bet 10.maijā Vilkupriedēs tika nošauts arī Jānis Rēja. 1906.gada 23.oktobrī nošāva Jāni Brigmani no „Skujāņu” mājām, apbedīts Lipšu kapsētā. Mārtiņš Krūze no „Sūnupu” mājām, apbedīts mežā netālu no miršanas vietas („Sūnupu” mājām), Jānis Rēja, Mārtiņš Bērziņš, Šļapa, Grimailovs, Ķimenis – apglabāti Baldones kapsētā.
Tikai 1908.gadā krievu valdība beidza kara stāvokli Latvijā. Revolūcija pamudināja krievu valdību izdarīt pārmaiņas. Skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības, notika Krievijas valsts domes vēlēšanas, kur ievēlēja 6 latviešu pārstāvjus, pilsētu pārvalde sāka pāriet latviešu rokās, dibinājās lauksaimniecības biedrības un krājaizdevumu sabiedrības.
1910.gadā nodibinās Baldones patērētāju biedrība.
1911.gadā dibināta Baldones lauksaimniecības krājaizdevumu biedrība.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā, Baldonē ir vairāk par 100 pastāvīgajiem iedzīvotājiem, 47 dzīvojamie nami, 500 – 600 kūrviesi gadā, no kuriem līdz 300 vannu lietotāji.
1914. gadā Vācija pieteica karu Krievijai. Atpalikusī Krievijas ekonomika un armija nespēja efektīvi cīnīties. 1915.gada pavasarī vācu karaspēks okupēja pusi Latvijas teritorijas. Uz Krieviju devās daudz latviešu bēgļu. 1915. gada beigās, atbildot uz Valsts domes deputāta Jāņa Goldmaņa lūgumu, cara valdība atļāva formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Īsā laikā izveidoja 8 latviešu strēlnieku bataljonus, kurus 1916. gadā pārveidoja par pulkiem. Latvieši stājās strēlniekos, lai atbrīvotu Kurzemi un Zemgali, jo, kamēr latviešu strēlnieki aizstāvēja Rīgu, Kurzemē un Zemgalē saimniekoja vācieši, aizbēgušo latviešu zemnieku mājas atdodot vācu ieceļotājiem, skolās ieviešot vācu valodu.
1916.gada tika gatavots uzbrukums Rīgas frontei – purvainam apvidum starp Babītes ezeru un Olaini – Tīreļu purvam. Latviešu strēlniekus sajūsmināja doma, ka pārraujot vāciešu fronti, pavērsies ceļš Kurzemes atbrīvošanai. Cīņas ilga 25 dienas – tās bija Ziemassvētku kaujas, pēc kurām vācu fronte tika pārrauta, taču krievu papildspēki nesekoja, latvieši atkāpās uz frontes pārrāvuma līniju, uzbrukums Jelgavai netika turpināts, un Kurzeme palika vācu rokās.
Ziemassvētku kaujās cara ģenerāļu neprasmes dēļ krita daudz latviešu strēlnieku (1/5 no pulka sastāva), bet frontes pārrāvuma rezultāti netika izmantoti.
I.Pasaules karā kritušo vācu karavīru brāļu kapi atrodas pie „Kanneniekiem”, „Ziemeļi”(apbedīti 156 vācu un 16 krievu karavīri), pie „Strazdiņiem” (22 vācu karavīri), „Vārpās” (103 vācu un 4 krievu karavīri), „Vecenēm” (22 vācu un 4 krievu karavīri), vācu karavīru apbedījumi ir pie „Lipšu” kapsētas, pie „Jaundrukām” un „Siliņiem”.
1917.gadā Pēterburgā sākās nemieri, krievu karavīri arvien biežāk ateicās pildīt pavēles un pāgāja nemiernieku pusē, Nikolajs II atteicās no troņa, tika nodibināta Pagaidu valdība. Bezjēdzīgais karš un armijas demoralizēšanās sekmēja lielinieciskā noskaņojuma izplatību strēlnieku pulkos. Lielinieku apvārdoti, latviešu strēlnieki izteica neuzticību Pagaidu valdībai. 1917.gada rudenī vācieši pārgāja uzbrukumā pie Ikšķiles, krievi bēga, vācieši devās pāri Daugavai, pretī stājās II. Latviešu brigāde, taču 12. armijas pavēlniecība atdeva Rīgu vāciešiem, Rīgā ienāca vācu karaspēks. Pagaidu valdība nedeva J.Vācietim atļauju dibināt latviešu strēlnieku korpusu ar aviāciju un citām tehniskām daļām.

1917.gada novembrī Valkā notika Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšana, uz Rietumeiropu aizstāvēt latviešu tautas intereses tika sūtīti J.Čakste, Z.Meierovics, J.Kreicbergs.
Pēc 1917. gada februāra revolūcijas un oktobra boļševiku apvērsuma, krievu armija pilnībā demoralizējās, 1918.gadā, pēc izjukušām miera sarunām ar lielinieku valdību, vācieši pārgāja uzbrukumā, Krievijas armija nekaroja un nosūtīja latviešu strēlniekus uz Pēterpili. 1918.gadā Latvija bija palikusi bez latviešu karaspēka, 1918.gadā 3.martā Krievija parakstīja miera līgumu un atteicās no Baltijas, Vācija iegūst Kurzemi un Rīgu, bet Vidzemei un Igaunijai pašai jānosaka savs liktenis.
Rietumu frontē, Krievijas sabiedrotie (franči, angļi, amerikāņi) deva Vācijai izšķirošu triecienu, Vācijā izcēlās revolūcija, ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa, Vācija tika sakauta un parakstīja pamiera nosacījumus. Anglijas ārlietu ministrs paziņoja, ka atzīst Latvijas neatkarību „de fakto” un, ka galīgo Latvijas jautājumu izlems miera konference. Latviešu partijas izveidoja Tautas padomi, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgas Latvijas Republikas nodibināšanu un izveidoja pagaidu valdību ar K.Ulmani priekšgalā.
Izmantodama revolūciju Vācijā, vācu armijas sabrukumu un parakstīto pamieru, kurā Vācija apņēmās aizsargāt austrumu fronti, Padomju Krievija anulēja Brestes miera līgumu ar Vāciju, un 1918. gada decembrī sāka plašu uzbrukumu Rīgai, kurā Krievijas pusē karo arī Latviešu strēlnieku pulku daļas, jo tic, ka nāk, lai pabeigtu 1917.gadā uzsākto cīņu ar vāciešiem. Par K.Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību viņi vai nu nezina, vai tic, ka tā ir vāciešu iecelta.
1918.gada decembrī Valkā nodibina Padomju Latvijas pagaidu valdību, kas pasludina neatkarīgu padomju republiku, ko atzīst Krievijas valdība, vadītājs – P.Stučka, armijas virspavēlnieks – J.Vācietis. Padomju varas laikā no 1918.g.decembra – 1919.gada 23.maijam, Baldones apkārtnē bija viens pagasts – Baldones. Baldones pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs - Eduards Īriss.
Janvāra sākumā lielinieku rokās krīt Kurzemes lielākā daļa, fronte apstājas Ventas krastos. 1919.gadā K.Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības rīcībā bija tikai O.Kalpaka bataljons (400 vīru), un tā atkāpās uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju.
Pagaidu valdība ārzemēs un Igaunijā dara visu, lai apbruņotu latviešu vienības. No vācu armijas paliekām un baltvāciešiem izveidotajā armijā, ko vadīja ģenerālis R.fon der Golcs, un kurā iekļāva arī O.Kalpaka bataljonu, sāka pretuzbrukumu 1919.gada martā. Ziemeļlatvijā ar Igaunijas palīdzību J.Zemitāna vadībā cīņas uzsāka Ziemeļlatvijas brigāde. Pēc Rīgas ieņemšanas saasinājās attiecības starp Latvijas bruņotajiem spēkiem un Golca armiju, jo vāciešu mērķis bija izveidot Baltijas valsti un pievienot to Vācijai. R. fon der Golcs organizēja apvērsumu un izveidoja vāciešiem uzticamu valdību ar mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā.

K.Ulmaņa valdība bija spiesta pārcelties uz kuģi "Saratov", kuru apsargāja angļu karakuģi. Ziemeļlatvijas brigāde 1919. gada jūnijā pie Cēsīm sagrāva Golca karaspēku un iegāja Rīgā. No Rīgas vāciešus padzina jūlija sākumā. Ar kuģi "Saratov" Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība. Andrieva Niedras valdība bēga uz Jelgavu. R. fon der Golcs atteicās no armijas komandēšanas. Vācieši pārgāja krievu virsnieka Bermonta-Avalova dienestā un izveidoja tā saukto Krievu rietumu atbrīvošanas armiju. 1919. gada 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu, lai ieņemtu Rīgu. 1919. gada 11.novembī bermontiešus sakāva pie Rīgas un plašā pretuzbrukumā padzina no Latvijas.

Bermontiešu padzīšana no Baldones un Latvijas
Valmieras pulks Latvijas Brīvības cīņas izcīnīja karstas cīņas un dižas uzvaras, 1.Valmieras kājinieku pulks savu eksistenci iesāka 1919.gada februārī Tērbatā, pulkveža Jansona vadībā. Reizē ar to pie pulka formēja rezerves bataljonu. Pirmais laiks bija ziedots pulka steidzīgai sagatavošanai kaujas darbībai. Viss vajadzīgais bija jāpieprasa no igauņiem vai jāiegūst rekvizīcijas ceļā no atbrīvotajiem apvidiem Ziemeļlatvijā. Frontes stāvoklis neatļāva valmieriešiem beigt savu sagatavošanos. Vāji apbruņota un materiāli neapgādāts, trūcīgi apmācīts un bez kaujas piedzīvojumiem, tomēr ar stipru gribu un pārliecību, - pulks jau 1919.gada 27.martā izbrauca uz fronti – Melnupes krastiem. Tanī pašā dienā pulks saņēma no Valkas un Tērbatas latviešiem dāvātu sarkanbaltsarkanu karogu ar lēcošu sauli vidū un uzrakstu abās pusēs „1.V.k.p.”. Pēc karoga saņemšanas pulka karavīri deva svinīgo solījumu. Svinīgais solījums ir publisks un tas notiek agri no rīta ap plkst.8 Tērbatā uz Rīgas un Peplera ielas stūra. Ieradies daudz publikas ar puķēm, karavīrus izvadot uz fronti.
29.martā valmierieši iesāka savu pirmo uzbrukumu, lai ieņemtu Alūksni un apdraudētu Vecgulbeni. Sīvas cīņas tika izcīnītas pie Opes, Jaunlaicenes, Rezakas, Marijas kalna un uz Melnupes labā krasta pie Mencenis un Vecrozes muižām. Lauzt ienaidnieka pretestību valmieriešiem tomēr vēl cerētā mērā neizdevās. Tikai maija beigās varēja sākties īstā un vairs nesalaužamā valmieriešu iešana uz priekšu, lai atbrīvotu savu zemi. Uzvaras gājienā virzoties caur Alūksni, Vecgulbeni, Cesvaini, Biržiem, pulks jau 5.jūnijā ieņēma Krustpili. Tika saņemts daudz gūstekņu un liels daudzums kara trofeju. Virzoties uz priekšu, pulks ar katru dienu kļuva stiprāks un arī bagātāks. Pēc Krustpils ieņemšanas ienaidnieka vajāšana tika pārtraukta un pulkam uzdota latvijas austrumu frontes nodrošināšana pret lieliniekiem. Priekšējās rotas izvirzījās uz līnijas Borhi-Trepu stacija, kur traucēja ienaidnieku un veda izlūkošanu.
Pienāca Ziemeļlatvijas partizānu pulks un nodibinājās sakari ar pulkveža Baloža grupu un Lietuvas armiju. (Ar igauņiem pulks sadarbojās visu laiku). Tika nostiprināta aizmugure un izdarīta cilvēku un zirgu mobilizācija. Vecgulbenē formējās jaunas baterijas, mācību komanda un austrumfrontes rezerves bataljons, kurš vēlāk izvērtās par 6.Rīgas kājinieku pulku.Vienības atvilka rezervē, papildināja, apmācīja un piepildīja tos robus, kas cēlušies kaujās.
Pēc dabūtā trieciena jūnija kaujās, lielinieki bija atkal sakārtojušies, savilkuši spēkus Līvānu –Cargrades rajonā un gatavoja uzbrukumu Krustpils virzienā. Lai nenodotu ierosmi lielinieku rokās, 26.augustā tika iesākta Līvānu operācija (ieņemti Līvāni un Cargrade), kura galīgi izjauca ienaidnieka uzbrukuma plānu un piespieda atteikties no jebkāda nopietnāka uzbrukuma. Līvānu kauju laikā iesākās arī vāciešu izaicinošā izturēšanās Kurzemē, no kā varēja sagaidīt dažādus sarežģījumus. Uz austrumfrontes rēķina, daļa spēku bija jāpārceļ uz Rīgas fronti. 9.oktobrī visas Valmieras pulka daļas bija jau pārceltas uz Bermonta fronti. Rīgas kaujās dalību ņēma pulka III.bataljons. Pārējie bataljoni stāvēja sargu vietās uz Daugavas labā krasta, no Salaspils līdz Jaunjelgavai. Vācieši vairākkārtējos mēģinājumos forsēt Daugavu pie Jaunjelgavas, Ikšķiles un Stopiņiem, valmierieši sekmīgi atsita. 11.novembrī notika galīgais lūzums arī Bermonta frontē. Iesākās ienaidnieka enerģiska vajāšana un Kurzemes tīrīšana no bermontiešu karaspēka daļām. Valmieriešu rokās krita Baldone, Iecava, Taurkalne, Valle, Mežotnes, Code, Bauska u.c. Zemgales un Kurzemes novadi. Uzbrukumu turpināja līdz Lietuvas robežai, kur nodibinājās sakari ar vairākām Lietuvas karaspēka daļām. Ar novembra mēneša beidzamām dienām faktiski beidzās arī Valmieras pulka kaujas darbības pret vāciešiem Kurzemē.
Lāčplēša Kara ordenis, kura devīze ir “Par Latviju”, dibināts 1919. gada 11. novembrī, kad latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus. Ar to apbalvoja par izciliem varoņdarbiem karā, kas veikti, pildot pienākumu pret valsti. Lāčplēša Kara ordenim bija trīs šķiras. Augstākās šķiras ordenis piešķirts tikai 11 cilvēkiem, tostarp 4 latviešiem.
Otrās un trešās šķiras ordeņus saņēmuši vairāk kā 2000 varoņu. Starp viņiem rakstāmi arī baldoniešu vārdi: Eduards Bergmanis, Vilis Grundmanis, Nikolajs Ābeltiņš, Jānis Freimanis, Pēteris Lapainis, Mārtiņš Akermanis.

Vilis Grundmanis
Kārļa dēls

1.Liepājas kājinieku pulka kareivis.
Ar 3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordeni Nr.597 apbalvots 1921.gadā par izlūku gājienu 1920. g. 15. jūnijā ienaidnieka aizmugurē Zilupes rajonā.
Dzimis 1900.gada 21.oktobrī Baldones pagasta „Caunēs”. Beidzis pamatskolu. Laukstrādnieks.
Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919.gada 21.jūlijā Rīgā. Iedalīts 1.Liepājas kājinieku pulkā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem. Paaugstināts par dižkareivi.

1920.gada 15.jūlijā Latgalē izlūkgājienā kapteiņa Helmaņa vadībā ienaidnieka aizmugurē Zilupes rajonā, Vilis Grundmanis ar izcilu drosmi piedalījās lielgabala un 4 ložmetēju atņemšanā un pārvešanā mūsu pusē.
Pēc Brīvības cīņām dienējis Satversmes sapulces komandatūrā. Atvaļināts 1921.gada 1.decembrī. Laukstrādnieks Iecavas, vēlāk Blomes pagastā. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Jānis Freimanis
Jāņa dēls
Neatkarības rotas virsseržants.
Ar 3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordeni Nr.699 apbalvots 1921.gadā par 1919. gada 7. marta cīņu pie Zirņu kroga Kurzemē.
Dzimis 1893.gada 18.martā Vecmuižas pagastā mežsarga ģimenē. Beidzis Grīnvaldes ministrijas skolu. 1915.gada septembrī brīvprātīgi iestājies izlūku komandā. Paaugstināts par podpraporščiku, apbalvots ar Jura krusta III, IV šķiru.
Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1918.gada 1.decembrī, Rīgā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem līdz Rīgas atbrīvošanai. 1919.gada 18.jūnijā paaugstināts par leitnantu, iecelts par kājnieku izlūku komandas priekšnieku.
1919.gada 7.mart';a Kurzemē pie Zirņu kroga Jānis Freimanis, kā velosipēdistu izlūku nodaļas priekšnieks, sadursmē ar ienaidnieka eskadronu, to izklīdināja un sagūstīja 2 sarkanarmiešus, tā izglābdams rotu no draudīgās situācijas. 12.martā pie Aunu kroga kopā ar 8 kareivjiem uzvarēja kaujā ar ložmetējniekiem.
Bermontiešu uzbrukuma laikā ar savu komandu darbojies ienaidnieka aizmugure pie Ragaciema, sekmējis ienaidnieka sakāvi frontē. 1920.gada sākumā iecelts par Rīgas sardzes rotas komandieri. Vēlāk pārcelts uz 2.Ventspils kājinieku pulku, pēc tam sevišķu uzdevumu virsnieks Aizputes – Kuldīgas kara apriņķa pārvaldē, beidzot dienējis Jaunjelgavas – Ilūkstes kara apriņķa pārvaldē. Atvaļināts 1920.gada novembrī. Dzīvojis Baldones pagasta „Balkās'. 1929.gadā sakarā ar kādu kriminālnoziegumu, aizliegts nēsāt ordeni. 1939.gadā notiesāts uz vienu gadu pārmācības namā. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Pēteris Lapainis
Jāņa dēls

6.Rīgas kājnieku pulka virsseržants.
Ar 3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordeni Nr.1277 apbalvots 1922.gadā, par 1920.gada 22. marta izlūku gājienu Latgales frontē pie Koženecu ciem.
Dzimis 1897.gada14.maijā Ungurmuižas (Aiviekstes) pagastā. Beidzis trīsgadīgu pilsētas skolu. Krievu armijā iesaukts 1916.gadā, iedalīts 233. rezerves kājnieku pulkā. Tā paša gada vasarā pārcēlies uz 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku. Piedalījies kaujās Nāves salā, Ziemassvētku kaujās, cīņās pie Ložmetējkalna. Apbalvots ar Jura krusta III. un IV.šķiru. Pēc lielinieku apvērsuma kopā ar pulku devies uz Krieviju, piedalījies Pilsoņu kara cīņās, apbalvots ar Kaujas Sarkanā Karoga ordeni. 1919.gada sākumā atgriezies Latvijā, Sarkano armiju atstājis.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 1.jūnijā Rūjienā, piedalījies visās 6.Rīgas kājinieku pulka kaujās.
1920.gada 22.martā Latgalē P.Lapainis brīvprātīgi vadīja izlūkgājienu uz Kožeņecas sādžu, neskatoties uz spēcīgo ložmetēju un šauteņu uguni, pirmais ielauzās šajā sādžā, ieņēma to, ieguva ložmetēju, 13 šautenes, sagūstīja 2 sarkanarmiešus.
1923.gadā pēc karaskolas beigšanas paaugstināts par leitnantu, 1926.gadā paaugstināts par virsleitnantu, 1928.gadā pārcelts uz 3.Jelgavas kājnieku pulku, paaugstināts par kapteini. 1940.gadā atvaļināts, skolotājs Pļaviņu vidusskolā. 1941.gada jūlijā iecelts par Pļaviņu pilsētas galvas biedru, komunālās daļas priekšnieku. 1943.gada pavasarī iesaukts Latviešu leģionā, rotas komandieris 15.divīzijas 32.pulkā, pēc tam izlūku bataljona komandieris, majors (šturmbannfīrers). Piedalījies kaujās pie Opočkas, Veļikajas upes un citur. Apbalvots ar Dzelzs krusta II.šķiru. 1945.gadā pēc Vācijas kapitulācijas ievietots gūstekņu nometnē. Notiesāts uz 20 gadiem „par dienestu vācu armijā”. Miris 1990.gada 2.decembrī Baldonē. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Eduards Burgmanis
Pētera dēls
4. Valmieras kājnieku pulka kaprālis.
3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordenis Nr.1250 piešķirts 1922. gadā par 1920. gada 2. februāra cīņu pie Kareļinas ciema Latgalē.
Dzimis 1897. gada 19. septembrī Garozas pagasta „ Mirķos”. Zemkopis.
Krievu armijā iesaukts 1916. gadā, dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta II, III, IV šķiru.
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 8. martā, piedalījies visās 4. Valmieras kājinieku pulka cīņās.
1920. gada 2. februārī Latgalē pie Kareļinas sādžas E.Burgmanis kopā ar 5 kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē un ar piepešu triecienu izsita lieliniekus no šīs sādžas.
Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Zemkopis Galgauskas pagasta „Šķiņķos”. 50. gados pārcēlies uz Baldones pagastu, dzīvojis meitas ģimenē. Strādājis vietējā kolhozā, mūža nogalē pensionārs. Miris 1984. gada 24. janvārī. Apbedīts Baldones pag. Trimdu kapos.

Nikolajs Ābeltiņš
Jēkaba dēls

10. Aizputes kājnieku pulka kapteinis.
3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordenis Nr.924 piešķirts 1921. gadā par 1919. gada 14. novembra cīņām pie Liepājas.
Dzimis 1897. gada 23. augustā Ļaudonas-Odzienas pagastā. Mācījies Rīgas garīgajā seminārā.
Krievu armijā iesaukts 1915. gadā, beidzis Viļņas karaskolu. Piedalījies daudzās kaujās. Apbalvots ar Staņislava III šķiras, Annas III, IV šķiras, Vladimira IV šķiras, Jura IV širas ordeņiem. Kādu laiku dienējis Sarkanajā armijā, no tās aizgājis 1919. gada aprīlī.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. jūnijā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Liepājas.
1919. gada 14. novembrī pie Liepājas, kad bermontieši bija ielauzušies mūsu pozīcijās, N.Ābeltiņš vadīja rezerves spēkus pretuzbrukumā un izsita ienaidniekus no Redāna forta, pēc tam atkaroja jūrmalu, palīdzēja ieņemt Ziemeļu un Vidus fortus, sakārtoja frontes līnijā esošās daļas no Dienvidu līdz Vidus fortiem jauna uzbrukuma atsišanai.
Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām. Pulkvedis-leitnants, 1928. gadā 11. Dobeles kājnieku. pulka komandieris. Daugavpils komandants, latviešu krājaizdevu sabiedrības pārvaldes loceklis. Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu.
1940. gada septembrī ieskaitīts 24. teritoriālā korpusa 181. strēlnieku divīzijā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts, ieslodzīts Noriļlagā.
1943. gada 15. jūnijā PSRS leTK Sevišķā apspriede notiesāja N.Ābeltiņu uz 10 gadiem (KPFSR KK 58-10). 1954. gadā atbrīvots, dzīvojis izsūtījumā Krasnojarskas novada Ziemeļjeņisejskas rajonā. Latvijā atgriezies 1956. gadā Dzīvojis Baldonē, miris 1966. gada 31. jūlijā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Mārtiņš Akermanis
Kārļa dēls
Latgales artilērijas pulka dižkareivis.
3.šķiras (kaujas) Lāčplēša kara ordenis Nr.544 1921. gadā par darbību 1920. gada 20. janvārī pie Sosnu muižas un Turčinas ciema Latgalē.
Dzimis 1897. gada 7. maijā Baldones pagasta Vecmuižā. Beidzis Jelgavas pilsētas skolu. 1916. gadā kā bēglis nokļuvis Arhangeļskā, kur iesaukts krievu Ziemeļarmijā, kopā ar Sabiedroto ekspedīcijām cīnījies pret lieliniekiem.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. oktobrī, piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.
1920. gada 20. janvārī Latgalē kaujā par Sosnu muižu un Turčinas sādžu M.Akermanis vadīja lielgabala uguni kā mērķētājs, tā rezultātā tika apklusināta ienaidnieka viesuļuguns. Turčinas sādžā izcēlās panika, un pulkam radās iespēja sādžu apiet, ielenkt un saņemt daudz gūstekņu, kā arī trofejas.
Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī, dzīvojis Vecmuižas pagastā. Miris 1922. gada 12. jūnijā.

1933.gadā laukumā pie baznīcas, kur 15., 16., 17.gadsimtā ir bijusi kapsēta, ierīkoja Svētbirzi. Svētbirzi sauca arī par Varoņu birzi un Piemiņas birzi. To ierīkoja kritušo baldoniešu piemiņai. Katram ozolam līdzās tika iedēstīta liepa, kā pateicības simbols karavīra mātei.
Šo piemiņas birzi veidoja Baldones evaņģēliski luteriskās draudzes locekļi ar visas Baldones sabiedrības atbalstu. Darbos aktīvi piedalījās tā gada iesvētāmie jaunieši. Tā sastāvēja no divām četrindu alejām, kuru krustpunktā atradās no laukakmeņiem veidots altāris piemiņas uguns iedegšanai Varoņu piemiņas dienā – 22.jūnijā, 18.novembrī un 11.novembrī.
Četrdesmit ozoli tika atzīmēti kritušo varoņu vārdos:
Jānis Andžesons –Ansons, Juris Bērziņš, Vilis Biša, Vilis Vērmanis, Jēkabs Vērmanis, Voldemārs Veismanis, Vilis Sturme, Kārlis Ruša, Alberts Ruša, Jēkabs Augstkalns, Jānis Ārste, Jānis Svilpe, Pēteris Šņore, Jānis Kauliņš, Jānis Ploše, Mārtiņš Dūre, Kārlis Blūnavs, Jānis Venta, Mārtiņš Purmalis, Andrejs Ozoliņš, Kārlis Jansons, Jānis Zālmans, Juris Puriņš, Kārlis Vītars, Jēkabs Markevics, Jānis Arājs, Mārtiņš Arājs, Vilis Krūmiņliepa, Bernhards Krūmiņliepa, Mārtiņš Skuja, Vilis Ulmanis, Bernhards Freibergs, Jānis Freibergs, Jānis Raņķis, Jānis Jakars, Jānis Vīksna, Herberts Teodors Gautišs, Andrejs Mauriņš, Anatolijs Mickēvičs, Vladislavs Mickēvičs, Kārlis Šmithens.
Trīspadsmit ozoli veltīti Nezināmajiem kritušajiem.
1920. gada pirmajā pusē Latvijas armija padzina Sarkano armiju arī no Latgales (savienībā ar Polijas armiju). P.Stučkas valdība izbeidza darbību. Ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu Padomju Krievija atzina neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu.

 

NEATKARĪGĀ LATVIJA ( 1920 – 1940 )

Latvijas republikas laikā no 1918.g- 1923 gadam bija 2 pagasti – Baldones un Mercendorfas. Baldones pagasta vecākais bija Kārlis Punka. Pagasta māja atradās „Brūmeļos”. Mercendorfas pagasta vecākais bija ….1923.gada Mercendorfas un Baldones pagastus apvienoja. Palika viens pagasts – Baldones. Baldones pagasta vecākais no 1923.g – 1940.gadam bija Jānis Priede, darbvede – Ērika Kronberga, kārtībnieks – Jānis Skuja. Pagasta māja atradās Rīgas ielā 67.
Līdz ar kūrorta uzplaukšanu 20.gs. 20-tos gados, sākas arī Baldones miesta un pagasta attīstība. Baldones pagasts šai laikā ietilpst Bauskas apriņķī, no kurienes arī nāk visi rīkojumi par saimnieciskās dzīves organizēšanu Baldonē.
1921.-1923.g izbūvēja zirgu tramvaju – trulīti. I.Pasaules kara laikā vācieši no Vecumnieku stacijas caur Baldoni līdz savām pozīcijām Daugavas kreisajā krastā bija ierīkojuši šaursliežu dzelzceļu. Pēc kara, izņemot sliedes no dažiem vāciešu ierīkotā ceļa atzarojumiem, izveidoja esošās šaursliežu dzelzceļa līnijas turpinājumu Daugavas labajā krastā līdz Ikšķiles stacijai, bet Baldonē – līdz Baldones sanatorijai. Sākotnēji divi mazi vagoniņi ar vaļējiem logiem zirga vilkti ripoja pa sliedēm no Baldones pa Ķeguma prospektu ap 11 – 12 km līdz „Vēveru” mājām. Tālāk cilvēkus un zirgus celtuves prāmis pārcēla otrā krastā. Tur jau gaidīja otras puses vagoniņi, kuros tos pašus zirgus iejūdz un sekoja brauciens no Daugavas malas līdz Ikšķiles stacijai. Zirgu tramvaju sauca par trulīti. Ikšķiles stacijā gandrīz katru vilcienu sagaidīja un /vai pavadīja trulītis. Vasarās braucēju netrūka. Trulīti izrentēja katru gadu no jauna izsolē. Vēlākā laikā jau bija vagoniņš ar jumtu. Trulītis pieturēja pie katras mājas pēc pieprasījumu. Maksa par braucienu bija neliela. Vēlākos gados zirgu vilkto trulīti nomainīja vagoniņš ar motoru. Satiksmi starp abiem Daugavas krastiem uzturēja pārcēlāji. Sākumā pāri cēla divas sasietas laivas, savienotas ar dēļu grīdu, ko stūma ar airiem un ķekšiem. Cilvēkus pārcēla ar laivām. 19.gs.beigās pārceltuves tika pārveidotas pēc J.Ķīseļa patentētā izgudrojuma uz laivām uzlikta liela platforma ar margām gar malām, slīdošu trosi nostiprināja pie otras troses, kas pārvilkta pār Daugavu.
1924.gadā izbūvēja šoseju Rīga – Baldone.1920.g. otrā pusē atklāja autobusu satiksmi Baldone – Rīga. Autobusa īpašnieks - Liepkalns. 1935.gadā atklāja valsts autobusu līniju.
Vēl 20-to gadu sākumā pagastā nav rūpniecības uzņēmumu, ne arī tirgotavu, kas būtu uzrādītas dokumentos. Ir saimniecības ar kopējo platību 73,5 km², kopskaitā – 400 zirgi, 510 govis, 450 aitas, 320 cūkas, 45 kazas un 58 bišu saimes. Līdz 1925.gadam kāpums ir ļoti straujš – ierīkotas visdažādāko veidu 6 tirgotavas ( 2 pārtikas preču veikali, 1 restorāns un bufete, ēdienu veikals, tirgotava), tās visas, izņemot vienu izņēmumu, atradušās Baldones miestā. Rūpniecības uzņēmumi – Baldones ūdens sudmalas un ūdens dzirnavas, frizētava, pulksteņu labošanas darbnīca, foto darbnīcas, grāmatu un rakstu darbnīca, darbnīca, kurpnieka darbnīca, divas kalēju darbnīcas.

20-to gadu sākumā Baldonē nodibinātas 2 biedrības: Baldones lauksaimniecības biedrība 1922.gadā un Baldones krājaizdevumu sabiedrība 1923.gadā.
1930.gadu otrajā pusē darbojās aizsargu biedrība, krājaizdevu sabiedrība, Baldones lauksaimniecības biedrība (dibināta 1880.gadā), Baldones sēravotu labierīcības un namīpašnieku biedrība, bibliotēkas biedrība, ugunsapdrošināšanas biedrība (dibināta 1930.gadā) un meliorācijas sabiedrība.
20-to gadu otrajā pusē Baldonē straujos tempos sākas celtniecība – gan miestā, gan tā apkārtnē.1927.gadā tika pārveidota Baldones muižas piensaimnieku sabiedrības ēka. 1929.gadā uz Baldones-Vecmuižas ceļa tika uzcelts Baldones bezmaksas tautas bibliotēkas biedrības nams.Cēla dzīvojamās mājas, privātpansijas. Ar 1928.gadu sākas intensīva vasarnīcu celtniecība. Īpašnieku skaitā ir arī Baldones kūrorta ārsti Alfons Kleinbergs (Krasta ielā 19) un Rolfs Beikmanis. 30-tos gados tiek uzbūvētas apmēram 20 mājas, lielākā daļa no tām tiek izmantota kā pansijas kūrorta apmeklētājiem. Līdz 1932.gadam ir uzceltas 52 vasarnīcas, 20 dzīvojamās mājas. 1936.gadā Baldones centrā ir 74 dzīvojamās mājas. No tām 33 ir ar 6 un vairāk telpām, 10 ar piecām telpām, 9 – ar četrām telpām, 6 – ar trīs telpām, 12 – ar divām telpām un 4 – ar vienu telpu. 52 mājās ir elektrība, 22 apgaismošanai izmanto petroleju. 2 mājās ir ūdensvads, 37 mājas ūdeni pumpē ar sūkņiem, 31 mājas iedzīvotāji ūdeni ņem no akas, 1 - no upes , 3 mājas – vēl citā veidā.
Rīgas ielā 67 uzcēla jaunu pagasta valdes māju – vienstāvu sarkanu ķieģeļu celtni (padomju laikā ēkai uzcēla 2 stāvu).
1923.gadā uzcēla skolu Rīgas ielā 99 uz Rapska kroga pamatiem.
1928.gadā Rīgas ielā – pasta ēku, 1936.gadā pasta ēkai uzcēla otro stāvu.
1922.-1924.gadam izremontēja kūrorta vannu māju.
1921.-1925.gadam kūrmāju pārbūvēja.
1921.-1923.gadam izbūvēja šaursliežu dzelzceļu līdz Daugavai – zirgu tramvajs. 1937.gadā to motorizēja.
1920.gadā uzbūvēja ūdenstorni.
1926.gadā uzcēla jaunu dūņu un komprešu iestādi, arhitekts prof.Artūrs Krūmiņš (1951.gadā to pārbūvē par kinoteātri „Zvaigzne’, 20.gs 80.gadu sāk. To nojauca.)
1930. – 1935.gadam uzcēla jaunu skolas ēku Iecavas ielā 2 ( 1961.gadā – uzcēla 1 piebūvi, 1995.-2001.gadam -2 piebūvi).
1933.-1935.gadam pār Ķekaviņu uzcēla metāla kaluma tiltu.

20.gs. 20 – to gadu beigās Baldones pagastā sāka darboties Rīgas piensaimnieku savienības piensaimnieks Alstiņa k-gs. Piensaimnieku savienībā piena savācējs pieņēma no zemniekiem svaigu pienu un veda to uz Rīgas pienotavu pārstrādei. Bija arī vēl tādi zemnieki, kas turpināja paši pārstrādāt un realizēt savu piena produkciju.
1927.gada Baldonē pārbūvēja bijušo Baldones muižas piensaimniecības kopmoderniecības ēku. Krejotava darbu atsāka, bet 1944.gadā darbu pārtrauca.
1930. un 1931.gada krīze lauksaimniecībā skar arī Baldones pagasta saimniecības, taču konkrētas ziņas par smago ekonomisko situāciju pagastā nav atrodamas, nevienā no tā laika periodikā.

Baldones  pagasta valde 1930.gada jūnija beigās bija nolēmusi ņemt par katra zaļumnieka pierakstīšanu 1 latu kancelejas nodokļa un izstrādājusi noteikumus par vasarnieku pierakstīšanu Baldones  kūrortā. Baldones  sēravotu direkcija aizrādīdama, ka agrākos gados vasarnieku nodoklis ņemts tikai 50 santīmi no personas, lūdza Veselības departamentu šo lietu noskaidrot. Vēl vairāk tādēļ, ka tagad pierakstīšanās nodoklis atcelts, bet pagasta valde aizrādot, ka tas esot kancelejas nodoklis par listes izsniegšanu peldviesu ierakstīšanai, un no šī nodokļa netiekot atsvabinātas pat diplomātu pases, kuras vispār no pašvaldību nodokļiem atbrīvotas. Veselības departaments saraksti par šo lietu piesūtīja Pašvaldības departamentam, kas lietas izlemšanu uzdeva Rīgas apriņķa valdei. Pēdējā atrodot, ka Baldones  pagasta valde nelikumīgi iekasē kancelejas nodokli no vasarniekiem, lai gan tas likumā par pagastu pašvaldību nav paredzēts, un decembra mēnesī atcēlusi Baldones  pag. valdes lēmumu.
1930-to gadu sākumā valdība sāk pievērst Baldonei īpašu uzmanību. Galvenokārt, tas saistīts ar sēravotiem. 1935.gada 9.septembrī Kārlis Ulmanis, apmeklējot Baldones sēravotus, izteicās, ka valdība nāks talkā, „…lai Baldones sēravoti beidzot tiktu pie modernas upes peldētavas ar dušām, apsauļošanās un atpūtas laukumiem, atspirdzinošu dzērienu kioskiem”. 1936.gadā atklāja vasaras peldbaseinu.
1937.gadā Riekstu kalnā uzcēla skatu torni,
1936.gadā Rīgas ielā uzcēla kūrorta administrācijas ēku, 1939.gadā atklāja jauno vannu māju.

1935.gadā statistikas krājumi liecina par pagasta saimniecību stabilu dzīvi. Pagasta budžets 1934./1935. gadam ir Ls 25 054,-, 1936./1937. gadam jau Ls 28 000,- . 1932.gadā Baldonē bija 302 iedzīvotāji, Baldones pagastā – 2100 iedzīvotāj.1935.gadā Baldonē bija 307 iedzīvotāji, Baldones pagastā – 2113 iedzīvotāju.

Uz 1935.gadu Baldones pagastā darbojas jau 18 tirdzniecības un rūpniecības iestādes. No tām: 1 dzirnavas, 2 koku zāģētavas, 12 pārtikas preču tirgotavas, ciemā atrodas 1.šķ. restorāns-viesnīca, 1 patērētāju biedrība ar bufeti, 2 gaļas tirgotavas, 3 konditorejas un 10 tirgotavas. Vēl darbojas pasts, aptieka un frizētava.
Brāļu Untiņu būvniecība un mēbeļu darbnīca bija Iecavas ielā. Melderu metāla apstrādāšanas darbnīca – Liepu alejā 10. Kalēju smēde bijušajā Baldones muižas centrā, „Jakaros" un Zīļu salā bija kalēja Runkuļa smēde. Bēniķim bija ķieģeļu ceplis „Bēniķos”. Izmantoja mālu no savas zemes.
Darbojās 2 kurpnieku darbnīcas – Sinkus Rīgas ielā, Bļodnieka mājā un Langes – Baltajā pilī. Bļodnieka foto darbnīca Rīgas ielā 42, Cimmermaņa sedlinieku darbnīca, pulksteņmeistaru darbnīca Rīgas ielā.
2 drēbnieki – Baldones centrā un „Celminieku” mājās, šuvējas – Baldones centrā un bijušajā Baldones muižas centrā.
3 frizētavas – Iecavas ielā 1, Baznīcas krogā Rīgas ielā 65, Rīgas ielā 42, 3 dārzniecības. Baldones centrā darbojās 3 beķerejas – maizes un smalkmaizīšu ceptuves. Darvas tecināšanas cepļi mežā pie „Skurbām” un „Andžām”. Helmaņa dzirnavas – atradās ( tagadējā Iecavas ielā 2), šķūnī, darbojās 1920.gadu beigās – 1930.gadiem, ar elektrību .Dāboliņa dzirnavas – atradās netālu no Spaļenieku ceļa, tās tika darbinātas ar tvaiku, sāk darboties 1920.gadu beigās – līdz II.pasaules karam. Auniņa ūdensdzirnavas – pie Ķekaviņas upes, celtas pēc I.pasaules kara, darbojās līdz II.pasaules karam.
1939.gadā 10.jūlijā Baldonē, Priežu ielas un Ķeguma ielas krustojumā bija uzcelta pareizticīgo baznīca. Tā bija koka celtne un II.pasaules karā 1944.gadā gāja bojā.
Baptistu saiešanas nams atradās Baldones pagasta „Slaveikās”. Mājas īpašnieks un baptistu draudzes mācītājs Teofils Baumanis. Uz šo dienu mājas nav saglabājušās.
No 1920.- 1035.gadam nespējnieku nams atradās „Druku” krogā. No 1935.gada bijušajā Baldones pagasta skolā Apiņkalnā. (No 1960-1963.gadam Mežvidos bijušajā mežkunga mājā bija veco ļaužu pansionāts ar 55 vietām).
Laukos zemnieki, karā nopostīto ēku vietā, cēla jaunas. Zemi ieguvušie zemnieki cēla dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Baldones pagasta saimniecību zemes kopplatība – 7350 km². 1935.gadā Baldones pagastā ir 409 saimniecības. Mājlopi uz 409 saimniecībām: zirgi – 531, govslopi – 2107, cūkas – 1136, aitas – 1929. Meži aizņem 7042 ha lielu platību.
Zemnieku saimniecības dalījās vecsaimniecībās un jaunsaimniecībās. Vecsaimnieku zemes platība – 25-100 ha, jaunsaimnieku – 15-22 ha. Baldones pagastā bija 297 vecsaimniecības, ar kopējo zemes platību 5936 ha, un 112 jaunsaimniecības ar 1414 ha zemes.
Baldones muižas centrā darbojās Baldones lauksaimniecības biedrība. Mercendorfas muižas centrs piederēja Līveniem. Baznīcai bija atstāti 50 ha zemes, no tiem 30 ha mācītāja lietošanā.
Nelielas zemes piederēja amatniekiem, mežsargiem, Baldones centra privātmāju īpašniekiem. Rentniekiem un graudniekiem bija 874 ha zemes.
Pagasta īpašumā bija 35 ha zemes, uz kuras atradās pagasta nams, 2 skolu nami, nespējnieku patversme.

Ar zivju audzēšanu savos dīķos, zivju iegūšanu ezeros un upēs zemnieki nodarbojās arī Latvijas Republikas laikā. Zivis viņi realizēja Rīgā un Baldonē. Baldonē zivju galvenie patērētāji bija atpūtnieki un kūrortviesi.

Latvijas republikas laikā izveda zemnieku saimniecībās ražoto sviestu, bekonus uz ārzemēm. Latvijas tirgu zemnieki apgādāja ar lauksaimniecības produkciju, zivīm, meža veltēm – ogām, sēnēm, zvērādām, medījumiem. Uz ārzemēm izveda arī kokmateriālus un priežu sēklas.
Ieveda – lauksaimniecības tehniku, sāli, cukuru, alkoholiskos dzērienus, audumus, apavus, metālu, velosipēdus.
Baldones pagastā darbojas virsmežniecība, kuras kopplatība ir 18 756 ha. Ar būvkokiem un kurināmo tiek apmierinātas Baldones, Doles un Daugmales iedzīvotāju vajadzības. Daļēji apmierina arī Katlakalna, Salaspils un Ikšķiles pagasta iedzīvotāju vajadzības.
Savdabīgu lomu 1935.gadā Baldones meži nospēlēja, 1934.gadā aizliegtās Latvijas Sociālistiskās Jaunatnes Savienības (LSJS) un Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības (LKJS) vēsturē.
No Elmāra Brieža (1930.gadu Latvijas komjaunatnes sekretāra) atmiņu stāstījuma „1934.gadā… LSJS meklēja un atrada sakarus ar Rīgas komjauniešiem…Pēc gada, ciešā sadarbība lika pamatus abu organizāciju organizatoriskai un idejiskai apvienošanai vienā antifašistiskā jaunatnes organizācijā. Organizācijas nosaukumu un tālākās sadarbības jautājumus vajadzēja apspriest LKJS Rīgas organizācijas konferencē, ko nolēma organizēt 1935.gada jūlija pēdējā sestdienā ārpus Rīgas, mežā. Konferences vietu izvēlējās Rīgas komitejas sekretārs Eduards Opincāns, kas bija iecerējis klusu, nostūri mežā, pusceļā starp Ogri un Baldoni. Izraudzīti vietu nolēmām apskatīt. Sēdāmies velosipēdos un braucām. Ikšķilē ar pārceltuves laivu pārcēlāmies Daugavas kreisajā krastā. Braucām pa iebrauktu meža ceļu. Tas bija būvēts pirmā pasaules kara laikā… Par konferenci runāja visās komjaunatnes Rīgas organizācijās, un būtu naivi domāt, ka to nebija sadzirdējušas politpārvaldes dzirdīgās ausis…A.Grintāle, K.Rozenbergs un P.Sadovskis, labi organizatori un lieliski konspiratori, sapulcēja savas delegātu grupas un iekāpa autobusos. Vieni aizbrauca Ogres, otri – Baldones virzienā.
Meža vidū uz ceļa delegātus sagaidīja E.Opincāns, kurš izstāstīja, ka Baldones autobuss, kas bija stāvgrūdām pilns, Katlakalnā apstājās. Uz ceļa stāvēja divi policisti. Abi kārtības sargi iespraucās pārpildītajā autobusā. Visi brauca un klusēja. Nobraukuši kilometrus piecus, abi kungi izkāpa. Tā bija laba zīme – gaiss ir tīrs.
"…Kad krietnā ieplakā uz zaļās sūnas apsēdās pēdējā grupa, sāka jau krēslot. E.Opincāns paziņoja, LKJS un LSJS starpā ir panākta pilnīga vienība, abas Rīgas organizācijas ir sagatavotas apvienošanai. un nolēma uz Komunistiskās Jaunatnes Internacionāles 6.kongresu sūtīs abu savienību pārstāvi. Klausoties runātājos, nepamanījām, ka nakts tumsā virs mūsu galvām ir piezagušies biezi lietus mākoņi. Sāka līt. Vēl pēc brīža sāka gāzt kā ar spaiņiem. Puiši sacēla svārku apkakles, meitenes sarāvās čokurā. Darbs tika pārtraukts. Visi pārvietojās zem kuplas egles…" Lietus dēļ, organizācija palika bez nosaukuma, jo par Latvijas Darba Jaunatnes Savienību apvienotās organizācijas sāka saukties vēlāk - 1936.gadā.
1939. gada 23. augustā Vācija un PSRS parakstīja slepenu vienošanos par Austrumeiropas zemju sadalīšanu. Latvija tika iekļauta PSRS ietekmes sfērā.

PADOMJU REPUBLIKA

1940. gada jūnijā PSRS okupēja Latviju. Padomju varas laikā 1940.gadā Baldones pagasta priekšsēdētājs – Caka, pēc tam Edvarts Briedis.
Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas aizsākās tās sovjetizācija, kuras neatņemama sastāvdaļa bija arī plašas politiskās represijas pret t.s. “tautas ienaidniekiem” un “šķiriski svešiem elementiem”. Vēl pirms Latvijas oficiālās inkorporācijas PSRS tika izsūtīts Valsts prezidents K.Ulmanis, ģenerālis J.Balodis, kā arī vairāki citi Latvijas politiskās elites redzamākie pārstāvji.
1940.gada 6.novembrī tika izdots PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par KPFSR kriminālās, civilās un darba likumdošanas ieviešanu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijā, attiecinot to arī uz darbībām, kuras veiktas pirms šo republiku inkorporācijas Padomju Savienībā. Reizē ar atsevišķu “pretpadomju elementu” arestiem “Latvijā tika uzsākti priekšdarbi plašai iedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnija deportācija faktiski tika veikta saskaņā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra L.Berijas 1941.gada 14.jūnijā apstiprināto “Pasākumu plānu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas PSR izsūtāmā speckontingenta pārsūtīšanai, izvietošanai un darbā iekārtošanai”, kuru bja sagatavojis PSRS IeTK Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenās pārvaldes priekšnieks V.Nasedkins.
1941.gada 14.jūnija deportāciju pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un norādījumiem, ar LK(b)P un vietējo padomju varas iestāžu atbalstu, sagatavoja LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, kā arī Baltijas Sevišķā kara apgabala štāba 3.daļas darbinieki. To īstenojot, izsūtīšanā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus.
Deportācija tika veikta galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm”, - arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju uz Sibīriju tika deportēti 15000 cilvēku,
no Baldones pagasta – 24 cilvēki:

Zariņu ģimene un Elizabete Biļkina no mājām „Bērzumnieki”, Grundes (Anna, Astrīda, Elza, Jānis, Jēkabs) ģimene no Baldones pilsētas, Parka ielas 5, Lapsēnu ģimene no mājām „Reiskati”, Priedes ģimene no mājām „Trimdas”, Punku ģimene no mājām „Punkas”, Skuju ģimene no mājām „Liepkalni”.
Deportētās sievietes, bērnus un gados vecos cilvēkus nosūtīja nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.
1941. gada jūnijā Latvijas teritorijā iebruka vācu karaspēks, kas īsā laikā okupēja visu Latviju, iekļaujot to reihskomisariātā "Otsland".
Vācu okupācijas laikā – pagasta vecākais Jānis Melderis -1941-1944.gadam.
Šajā karā daļa latviešu cīnījās Sarkanajā armijā (130. latviešu strēlnieku korpuss), lielākā daļa tika iesaukta, kā arī brīvprātīgi iestājās vācu armijā (Latviešu leģions). 1944. gadā gandrīz visu Latviju, izņemot liela Kurzemes grupējuma aizstāvēto Kurzemi, ieņēma Sarkanā armija. 1945. gada 8. maijā līdz ar Vācijas kapitulāciju, kapitulēja arī Kurzemes grupējums, kurā bija 19. latviešu divīzija.
Pēc kara Latvija nonāca PSRS sastāvā.

No 1923.g. – 1949.g. Baldones miests bija pagasta centrs, no 1950. – 1960.gadam - strādnieku ciemats, no 1960.- 1991.gadam - pilsētciemats.
Baldonei ciema statuss piešķirts 1945.gada 19.decembrī. Toreiz Baldone atradās Rīgas apriņķa Baldones pagastā. No 1947.-1950.gadam Baldones pagasts ietilpa Ogres apriņķī, no 1950.-1960.gadam – Baldones rajonā un turpmāk – Rīgas rajonā. No 1944.okt.-1946.g.izpildu komitejas priekšsēdētājs Pēteris Ikaunieks, 1946.gadā – Mihails Ribakovs, 1947.gadā – Peļņiks, 1947.- 1950. gada – Aleksandrs Riekstiņš.
1949.gada 25.martā padomju režīms, bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā izsūtīja vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.
Šajā laikā Baldones pagasts atradās Ogres apriņķī un 25.martā izsūtīja:
Gala ģimeni no mājām „Strauti”, Kēvicu un Ķivuļu ģimeni no mājām „Kēvici”, Sperliņu ģimeni no mājām „Galiņi”, Meijeru un Bērziņu ģimeni no mājām „Dekmeri”, Markevicu ģimeni no mājām „Birzuļi”, Miškinu ģimeni no mājām „Čokas”, Bišu ģimeni no mājām „Caunes”, Alīsi Braunšteini no mājām „Sīgas”.
Baldones administratīvās robežas paplašinājās: 1954.gadā Baldones pagastam pievienoja Mīlupes ciemu, 1963.gadā – daļu Ķekavas ciema kolhozu “Mežvidi” un “Sarkanais daugavietis” teritorijas, un 1977.gadā – daļu Baldones pilsētciemata teritorijas.
1947.gadā Baldonē bija 524 iedzīvotāji, 1959.gadā -1800 iedzīvotāji, 1965.gadā -1850 iedzīvotāji.

II.Pasaules kara laikā autobusu satiksmes nebija - līdz 1947.gadam Uz organizētajiem pasākumiem cilvēkus veda šķūtnieki.1947.g. atjaunoja autobusu satiksmi ar Rīgu. Tas gāja 2 reizes dienā – no rīta un pēcpusdienā.. Iekšā tika tikai ar komandējumiem.
1954.g. uzcēla autoostu. Satiksmi ar Rīgu uzturēja Rīgas autoparka autobusi. 11 reizes uz Rīgu un 11 reizes uz Baldoni. Vēlāk reisu skaits pieauga. Baldonē iegriežas arī tālo reisu autobusi.

Padomju laikā privāto uzņēmumu nebija, bija valsts uzņēmumi, kolektīvās saimniecības, patērētāju biedrības.
Valsts uzņēmumi Baldonē:
1) Baldones rajona rūpkombināta darbnīcas – foto, šūšanas, apavu remonta, galdniecības, radio u.c., darbojās no 1950. – 1960.gadam.
Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta darbnīcas no 1960.g.. Baldones iecirknī – trikotāžas ražošana, veļas mazgātava, pirts, šūšanas darbnīcas, foto darbnīca, frizētava, ķīmiskā tīrīšana, radio un televizoru labošana, apavu labošana, vilnas apmaiņas punkts. u.c.
2) „Radons”- radioaktīvo vielu glabātava, rajona tipogrāfija no 1950 – 1960.g, ugunsdzēsēju depo, plastmasas rūpnīca, „Ausmas” cehs, firmas „Rīgas apģērbs” filiāle.
3) Baldones netīro ūdeņu attīrīšanas cehs, ceļu daļa.
4) Patērētāju biedrības uzņēmumi – maizes ceptuve un konditorejas cehs „Laiņos”, konfekšu, limonādes, desu cehs, vistu žāvētava, ēdnīca un konditorejas cehs Daugavas ielā .

Pēc otrā pasaules kara bija tikai patērētāju biedrības veikali. Baldonē bija 17 veikali, 7 ēdnīcas, 4 kafejnīcas, 3 kioski, 1 autoveikals, 1 restorāns.
Padomju laikā izveda – kopsaimniecībās ražoto lauksaimniecības produkciju, vīnu, bērzu sulas. Tirgu apgādāja arī ar savās piemājas saimniecībās ražoto produkciju kopsaimniecībās strādājošie. Daļu ražas pārdeva arī mazdārziņos un individuālajos dārzos izaudzētais.
Ieveda – sāli, cukuru, lauksaimniecības tehniku, velosipēdus, vieglās automašīnas, motociklus, alkoholiskos dzērienus, apģērbu, apavus, audumus, radio, televizorus, būvmateriālus, grāmatas, rakstāmlietas, medicīnas instrumentus, zāles.

Celtniecības darbi neapstājās.
1954.gadā Baldonē uzcēla autoostu ( 90.gados to nodedzināja).
1957.gadā uzcēla Rīgas ielā 77 dzīvojamo māju, 1958.gadā uzbūvēja mājai Rīgas ielā 67 otro stāvu.
1958.gadā bijušās Ķestera mājas vietā Rīgas un Pilskalna ielas stūrī uzcēla rūpkombināta māju.
1958.gadā nodibina Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrozizikas observatoriju Riekstu kalnā – uzcēla pirmos paviljonus. 60.gados uzcēla dzīvojamās mājas, klubu. 1964.gadā uzstāda Šmita teleskopu.
1959.gadā Dārza ielā uzcēla pirti. Iepriekš pirts bija Krasta ielā.
1959.gadā sāk „Radona”- radioaktīvo vielu atkritumu glabātavas celtniecību.
1960.gadā uzcēla dzīvojamo māju Rīgas ielā 75.
1960.gadā kopsaimniecībā „Mežvidi” uzcēla kantora māju.
1961.gadā ekspluatācijā nodeva Baldones vidusskolas piebūvi.
1961.gadā ekspluatācijā nodeva sanatorijas 7.korpusu Rīgas ielā, no 1985.gada – dzīvojamā ēka.
1962.gadā uzcēla dzīvojamo māju Rīgas ielā Baznīcas kroga vietā.
1963.gadā uzcēla dzīvojamo māju Rīgas ielā 44.
1963.-1966. sanatorijai uzceļ jaunu katlu māju.
1965.-1969.gadam uzcēla jaunu bērnu pansionātu.
1967.gadā ekspluatācijā nodeva sanatorijas jauno ēdnīcu 500 vietām.
1967.gadā atklāja universālveikalu „Baldone”.
1968.gadā nodeva lietošanā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu „Avots”.
1970.gadā kopsaimniecībā „Mežvidi” uzcēla ēdnīcu.
1970.gados uzcēla gastronomijas veikalu.
1970.-1080.gados kopsaimniecībā uzceltas vistu fermas „Ziemeļos” un „Dākās”, liellopu ferma – „Amoliņos”, zvēru – „Dākās”.
1971.gadā kopsaimniecībā „Mežvidi”uzcēla konservu cehu, sanatorijai saimniecības ēku ar garāžām.
1975.- 1980.gadam uzcēla sanatorijas septiņstāvu dzīvojamo korpusu ar 550 vietām
1978.gadā uzcēla dzīvojamo māju sanatorijas darbiniekiem Daugavas ielā 9.
1981.gadā kopsaimniecībā „Baldone” uzcēla saldējuma cehu.
1982.gadā atvēra jaunuzcelto bērnudārzu.
1983.gadā uzcēla sanatorijas klubu.
1985.gadā sanatorijā darbu sāk jaunā vannu māja, atklāj Mūzikas skolu,
1987.gadā atklāj jaunuzcelto kinoteātri „Baldone’ un Mākslas skolu.
1988.gadā nodeva ekspluatācijā daudzdzīvokļu dzīvojamo māju Daugavas ielā 15.
1988.gadā nodeva ekspluatācijā kulinārijas veikalu un konditorejas ceptuvi.
1988.gadā nodod ekspluatācijā 39 dzīvokļu māju Zīļu ielā 13, iesākta celtniecība vēl 2 mājām.
1989.gadā svinīgi atklāja Brīvdabas estrādi Vanagu kalnos.

Padomju laikā 1940 – 1941.gadā zemi pasludināja par valsts īpašumu. Vecsaimniekiem atstāja 30 ha zemes, pārējo zemi piešķīra bezzemniekiem, zemi atņēma baznīcai un mācītājam.
Vācu okupācijas laikā vecsaimnieki atguva atņemto zemi.
Laikā 1944. – 1991.gadam zeme atkal bija valsts īpašums. Šajā laikā vecsaimniekiem atstāja tikai 8 ha zemes, pārējo izdalīja bezzemniekiem.

Kolektīvās saimniecības:
Pirmās kopsaimniecības izveidojās 1949.gada pavasarī. Tās bija nelielas. Šodienas Baldones lauku teritorijā bija izveidojušās 9 kopsaimniecības.
1) „Blāzma”, „Plašā druva”, „Auseklis”, „Stahanovietis” (tagadējā Iecavas pagastā). 1950.gadā visas 4 kopsaimniecības apvienojās kopsaimniecībā ar nosaukumu „Cīņa”. 1959.gadā „Cīņu” pārdēvē par „Baldoni”.
2) Doles pagastā 1949.gadā nodibinās „Brīvā dzīve”. Baldones pagastā 1949.gadā nodibinās „Kārlis Markss”. 1950.gadā abas kopsaimniecības apvienojas un saucas „Brīvā dzīve”.
3) Baldones pagastā 1949.gadā nodibinās „Avots”, „Draudzība”, „Pret kalnu”. 1950.gadā šīs kopsaimniecības apvienojas un saucas „Rainis”( jeb „Raiņa vārdā nosauktā”).

No 1950.gada bija 3 kopsaimniecības. – „Cīņa”, „Brīvā dzīve”, „Raiņa v.n”. 1963.gadā apvienojās kopsaimniecības „Raiņa v.n.” un „Brīvā dzīve”. Apvienoto kopsaimiecību sauc – „Mežvidi”.
No 1963.gada ir 2 kopsaimniecības „Baldone” un „Mežvidi”, kas 1972.gadā apvienojas un atstāj vārdu „Baldone”. 1992.gada kopsaimniecības pilnsapulce nolēma likvidēt kopsaimniecību „Baldone” un izveidojās paju sabiedrība „Baldone”, kas pastāvēja līdz 1995.gadam.
Kolektīvās saimniecības uzņēmumi – ēdnīca, kalēju smēde (vēlāk- mehāniskās darbnīcas), konservu cehs, maizes ceptuve, saldējumu cehs, kažokzvēru fermas, ādu apstrādes un šūšanas cehs, galdniecības un suvenīru cehi.
Pēc kara 40.gadu beigās krejotavu iekārtoja „Dākās” un Baldones centrā Parka ielā 1, Mājā Parka ielā 1 apakšējā stāvā bija universālveikals un krejotava, bet 2.stāvā Baldones patērētāju biedrība.
„Dāku” krejotavā strādāja Melderu ģimene. „Balkās” tika iekārtots piena savāktuves punkts. Baldones krejotavā pirmais vadītājs bija Līcis, bet no 1951.gada Baldones krejotavu vadīja Elizabete Virse. Visus darbus veica tikai rokām, t.sk. arī saparators bija cilvēku roku darbināms. Šajā krejotavā pārstrādāja kolhozu un privāto personu saražoto pnu.. Gatavo produkciju veda uz Iecavas pienotavu. 1950.gadu vidū krejotava no Parka ielas1 pārvietoja uz Daugavas ielu 3, šeit separatoru darbināja elektrība. 1960.gados krejotavas vietā izveidoja savāktuves punktu, tur par vadītāju strādāja R.Rubeža. 1970.gados šī piena savāktuve darbu pārtrauca. Kolhozi pienu uz Rīgas piena kombinātu nogādāja ar sava saimniecības tehniku. Piena savācēji no Rīgas piena kombināta savāca pienu no individuālajiem piena ražotājiem.

Kolhozs „Baldone”
Atrodas 30 kilometrus no Rīgas. Saimniecība izveidojusies Baldones ciema teritorijā. Līdzās upītes pretējā krastā iezīmējas robeža Baldones pilsētciematam, kurā atrodas viens no vecākajiem kūrortiem Baltijas republikās.
1949.gada 17.martā Baldones pagasta 14 darba zemnieki sapulcējās Mīlupes ciemā un nodibināja savā pagastā pirmo kolhozu, ko nosauca par „Blāzmu”. Drīz vien šajā pusē izveidojās daudzas nelielas kopsaimniecības, kuras gadu gaitā vairākkārt apvienojās. Pēdējā lielākā saimniecību apvienošanās notika 1971.gada decembrī, kad no divām saimniecībām – „Mežvidi” un „Baldone” – izveidoja vienu. Jauno saimniecību nosauca „Baldone”. Tā izveidojās teritoriāli izstiepta - 27 km garumā. „Baldone” kļuva par daudznozaru saimniecību. Saimniecības vadību uzticēja priekšsēdētājam Voldemāram Bunkšim. Ekonomiste – Dzidra Pūķe, kadru inspektore – Irēna Šūpole, galvenais inženieris- Viktors Zaharovs.
Šajā laikā, kā jebkurā citā Latvijas kolhozā, līdzās darbam un kultūras pasākumiem, pastāvēja arī komunistiskā audzināšana. „Baldonē”, divas reizes mēnesī, darbojās komunistiskā darba skola. 1972.gadā šajā skolā bija 19 klausītāju. Partijas pirmorganizācijas sekretārs – Vilis Ogriņš, propagandists – Fricis Oliņš. Nodarbības notika kolhoza kantorī ( „Vārpās”???). Uz laiku, kamēr kantori remontēja, kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Apskatāmās tēmas dažādas: starptautiskais stāvoklis, ekonomiskās mācības, kad kolhoza priekšsēdētājs, inženieris vai ekonomiste runā par kolhoza lietām, parāda atsevišķa strādnieka darba sakarību ar visa kolhoza darbu, ekonomiskām problēmām un perspektīvām, tehnikas izmantošanas efektivitāti, lielo saimniecību priekšrocībām, apvienojoties mazākiem kolhoziem. Sarunu gaitā atklājās, ka kolhoznieki nebūt nav apmierināti ar eksperimentālajām, pārmodernajām kolhozniekiem domātajām mājām, kādas arhitekti un projektētāji bija uzprojektējuši un uzcēluši. Arī Vārpās. Kolhozniekiem nepatika priekšnami no stikla sienām, kamīni ar šašliku cepamo ierīci, mazās virtuvītes, nevajadzīgās otrās virtuves lopēdiena sagatavošanai, un veļas mazgājamās telpās. Mājas tika uzbūvētas tālu no centra un dārgas. Nievājoši sauktas par „pusvasarnīcām”.
Fricis Oliņš bija kvalificēts lektors. Kopš 1948.gada pamatīgi gatavojās katrai nodarbībai, domājot ne tikai par saturu, bet arī par veidu kā izklāstīt. Paralēli nodarbībām kolhozā, Baltijas Kara apgabala virsnieku namā vadīja filozofijas seminārus. Šajā laikā ievēlēts arī par deputātu. F.Oliņš pilnībā pārvalda runas mākslu un prot ieinteresēt klausītājus, ierosināt jautājumus. Katrai lekcijai ir teorētisks ievads – par jauno starptautiskās attiecībās, kas atspoguļojas PSKP kongresu materiālos. Lekcijas ilgums – aptuveni divas stundas. Jautājumi, ko uzdod gan traktorists Imants Ješevics, gan dārzeņaudzēšanas speciāliste Regīna Livdāne, gan pārējie lekciju klausītāji nav vienkārši. Cilvēki grib zināt, kas notiek Kiprā, Maltā un Īrijā, kā radies šāds stāvoklis, kāda ir Padomju Savienības attieksme pret tur notiekošo, un, vēl ilgi pēc nodarbībām, runā par to, kas notiek visā pasaulē, kas pašu zemē, kas savā kolhozā.

1980-tajos gados

1989.gada pavasarī kolhozs „Baldone” atzīmēja savas pastāvēšanas 40-gadi.

Foto no kreisās: 1.Valdis Skaistais – grāmatvedis, 2.Viktors Bērziņš – meliorators, 3.Jānis Butēvics – vetārsts, 4.Benita Melne – ciema padomes priekšsēdētāja, 5.Nikolajs Babenko – civilās aizsardzības priekšsēdētājs, 6.Guntis Kalniņš – priekšsēdētāja vietnieks, 7.Dainis Kēze – mehāniķis, 8.Ruta Miķelsone – galvenā zootehniķe, 9.Dmitrijs Būrijs – kolhoza priekšsēdētāja vietnieks, 10.Arturs Sikle- celtnieks, 11. – neatpazīts (iespējams - Olafs Rucis?, Uldis Ārste?) ja kādam ir informācija, lūdzam darīt zināmu , 12. Roberts Prikulis – galvenais agronoms, 13. Rasma Krūmiņa – revīzijas komisija, 14. Voldemārs Bunkšis – kolhoza priekšsēdētājs, 15. Imants Ašmanis – galdniecības ceha vadītājs, 16.Dzidra Pūķe – ekonomiste, 17.Anna Lapiņa – putnu fermas pārzine, 18. Ilga Granta – konservu ceha vadītāja, 19.Edgars Paipala – galvenais dispečers, 20. Gunārs Ķibilds – galvenais inženieris, 21. Jānis Dilbo – arodkomitejas priekšsēdētājs, 22. … neatpazīts (iespējams elektriķis) 22. Gustavs Riekstiņš – zvērkopības nozares vadītājs.

Kolhoza "Baldone" kopplatība – 8144 ha , no tiem lauksaimniecībā izmantojami – 4747 ha , intensīvās lauksaimniecībā izmantojamās zemes novērtējums – 33,2 balles. Vairāk nekā puse izmantojamās zemes bija meliorēta.
Saimniecības galvenās pamatnozares bija augkopība un lopkopība. Nozīmīgu vietu saimniecības ekonomikā ieņēma palīguzņēmumi: konservu cehs, ādu apstrādes cehs, galdniecība un maizes ceptuve.

Kolhozu joprojām vadīja Nopelniem bagātajam lauksaimniecības darbinieks Voldemārs Bunkšis. Darbs saimniecībā tika organizēts pēc iecirkņu teritoriālā ražošanas principa. Saimniecībā bija divi iecirkņi – centra iecirknis, ko vadīja ilggadējs šī kolektīva priekšnieks Māris Ozols, un „Vārpu” iecirknis, priekšnieks Olafs Rucis.

Iecirkņi bija nostiprinājušies un strādāja patstāvīgi. „Vārpu” iecirknī atrodās neliela dārzniecība. Tajā audzēja lauka dārzeņus 20 ha platībā. Ar plēvi segtajās platībās (12 000 m2 ) un ziemas siltumnīcās (1400 m2 ) audzēja dārzeņus un puķes.

11.piecgades beigās ( ~ 1985.gadu ) saimniecība bija saražojusi 13 177 t graudu, 14 864 t kartupeļu, 2132 t dārzeņu, 12066 t piena, 2972 t gaļas un 49 miljonus 51 tūkstoti olu. Regulāri tika izpildīti valsts iepirkuma plāni visos produkcijas ražošanas veidos. No realizētās produkcijas un pakalpojumiem 1988.gadā saimniecības ieņēmumi sasniedza 14 miljonus rubļu. Tīrā peļņa bija 2,8 miljoni rubļu, rentabilitāte – 24,7%. Strādājošo vidējā peļņa bija pieaugusi līdz 255 rubļiem mēnesī.

Par patstāvīgu nozari bija kļuvusi putnkopība. Vidējais putnu skaits – 118 tūkstoši. Putnkopību pārzināja Ruta Jansone. Vislielāko peļņas daļu – 2 līdz 2,5 miljoni rubļu – deva zvērkopība. Šo nozari vadīja kolhoza veterāns Gustavs Riekstiņš.
Sākot ar 1988.gadu, saimniecībā ieviesa pilnu saimniecisko aprēķinu pēc bruto ienākuma. Reizē ar to pieauga strādājošo atbildība par sava darba galarezultātiem.
Ražošanā gūtie panākumi bija atkarīgi no visu strādājošo atdeves kopīgā uzdevuma veikšanā. Par godprātīgu un raženu darbu 73 kolhoza biedri bija saņēmuši augstus valdības apbalvojumus. Labākie darbinieki - veterāni Antons Stankuss, Hogo Šternfelds, Mārtiņš Gals, Antonija Šternfelde, Jēkabs Rūķis, Elza Skotele, Elza Leja un Erna Biša. Pašreiz aktīvi strādā pirmrindnieki Gustavs Riekstiņš, Oļģerts Markevics, Arnolds Feldmanis, Miervaldis Dolmatovs, Anna Kokina, Janīna Kozlovska, Anna Lapiņa, un Anna Dilbo.

Lielu vērību kolhoza valde veltīja sociālo jautājumu risināšanai. 11. un 12.piecgadē ( ~ no 1980. – 1990.gadam ) pirmajos gados uzbūvēja 5 dzīvojamās mājas ar 176 dzīvokļiem. Plaši izvērsa individuālo celtniecību. 1989.gadā uzsāka būvēt kultūras namu. Iesāka jaunās skolas ēkas projektu. Lai tālāk uzlabotu strādājošo darba apstākļus, rekonstruēja un labiekārtoja ražošanas objektus.

1999.gadā kolhozs „Baldone” atzīmē savu piecdesmit gadi un Vanagkalna estrādes desmit gadi.

Foto no labās: 1.Ausma Būmane 2. Viktors Bērziņš, 3. – neatpazīts ??, 4.Elmārs Pļavenieks, 5. Elita Vecroze, 6. Voldemārs Bunkšis, 7. Rasma Bērziņa, 8. Helmuts Nezinis, 9.Roberts Prikulis, 10.Jēkabs Krūmiņš, 11. Imants Ašmanis, 12.Pēteris Kreicums, 13. Anna Lapiņa, 14. Maiga Kreicuma, 15. Dzintra Līviņa, 16. Rasma Krūmiņa, 17.Elza Skotele, 18. – neatpazīts ??, 19. Jānis Freibergs, 20.Biruta Rolle.
Sēž, no labās: 1.Ināra Logina, 2. Ņina Pļaveniece, 3.Andrejs Gauja, 4.Kapitolina Piebalga, 5. Rasma Rozenštrauha.

Baldones pilsētciemats (1981.gads)
Ciematā ir 2200 iedzīvotāji un 12 iestādes, ciemata budžeta pakļautībā atrodas – kultūras nams, bērnu dārzs ar 280 vietām, divas bibliotēkas ar 1700 lasītājiem, vidusskola ar 556 skolēniem, slimnīca ar 45 vietām, aptieka, sakaru nodaļa, sadzīves pakalpojumu kombināts, r/a “Ausma” VI.cehs, fabrikas “Rīgas apģērbs” III.cehs, patērētāju biedrība, sanatorija ( galvenā ārste – Svetlana Potapova. Sanatorijā uzcelts korpuss ar 550 vietām, labiekārtota ēdnīca un kapitāli atremontēts vannu korpuss).

Izpildkomiteja

Baldones ciemata izpildkomiteja atradās Rīgas ielā 67. Tajā strādāja 4 darbinieces:
priekšsēdētāja – Māra Skuja, sekretāre – Guna Mugureviča, grāmatvede – Aija Dimza, rēķinvede – Valentīna Deģe.
Organizēja un vadīja ciemata saimniecisko un kultūras dzīvi.
Ciemata Izpildu komitejā regulāri notiek svinīga dzimšanas apliecību izsniegšana, kā arī laulību reģistrācija.

 

 

Patērētāju biedrība un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums
Tirdzniecība pa gadiem
1976.gads – plānotais (rbļ) – 8642.0 , izpildītais – 8901,9
1977.gads – plānotais (rbļ) – 9072,0, izpildītais – 9168,9
1978.gads – plānotais (rbļ) – 9530,0, izpildītais – 9765,8
1979.gads - plānotais (rbļ) – 10 238,0, izpildītais – 10765,3
1980.gads - plānotais (rbļ) – 11016,0, izpildītais – 11242,7

Sabiedriskā ēdināšana
1976.gads – plānotais (rbļ) – 768.0 , izpildītais – 849,8
1977.gads – plānotais (rbļ) – 885,0, izpildītais – 913,0
1978.gads – plānotais (rbļ) – 955,0, izpildītais – 1036.9
1979.gads - plānotais (rbļ) – 1068,0, izpildītais – 1167,5
1980.gads - plānotais (rbļ) – 1146,0, izpildītais – 1208,4

Baldones zonālā slimnīca
Baldones zonālajā slimnīcā bija 3 nodaļas – terapeitiskā ( 20 vietas), ginekoloģiskā (13 vietas), un ķirurģiskā ( 7 vietas).
Slimnīcas galvenais ārsts – Ē.Rivars.
Terapeitisko nodaļu no 1976.-1978.vadīja – Vērsāns, no 1978.-1980.gadam – Ancāne
Ķirurģisko nodaļu vadīja Rivars, Ginekoloģisko nodaļu vadīja Jankuža.
Baldones ZS darbojās fizioterapijas kabinets, klīniskā laboratorija un rentgena kabinets.
Laikposmā no 1976. – 1980.gadam slimnīca iegādājās biodinamikas aparātu un ātrās palīdzības mašīnas. Ambulancē pieņēma – terapeits, ginekologs, ķirurgs, pediatrs, stomatologs un zobu protēzists.

Sakaru nodaļa
Sakaru nodaļa kopš 1960.gada bija III.grupas Komunistiskā darba kolektīvs. Tajā strādāja 25 darbinieki. Kolektīvu vadīja Anna Venta.
Kolektīvā bija Komunistiskās partijas un komjaunatnes grupas. Laikposmā no 1976. – 1980.gadam sakaru nodaļa ieņēma 449.4 tūkstoši rubļu, pārkārtoja telefona sakarus, noņēma nolietotos komutatorus, iekārtoja tiešos automātiskos sakarus ar Rīgu, citām pilsētām, kolektīvs vairākkārt bija izvirzījies godalgotās vietās, par labiem rezultātiem darbā ar ordeni “Goda zīme” apbalvoja operatori Idu Laimi.


Vidusskola
Skola pēc II.Pasaules kara pakāpeniski izauga par vidusskolu ar pirmo izlaidumu 1959.gadā.
Uz 1980.gadu vidusskola bija divu plūsmu un divu maiņu skola.
1981./1982.māc.g. skolā abās maiņās mācījās 565 skolēni, 1982./1983.māc .g. – 566 skolēni.
Skolā strādāja 48 skolotāji, no tiem augstākā izglītība - 37 skolotājiem, vidējā pedagoģiskā – 8 skolotājiem, nepabeigta augstākā – 3 skolotājiem.
11 skolotāji bija Komunistiskās partijas biedri, 8 skolotāji – komjaunieši, 2 skolotāji – nopelniem bagātie skolotāji, 1skolotājs – pedagoģisko zinātņu kandidāts, 11 skolotājiem piešķirts nosaukums “Teicamnieki tautas izglītības darbā”, 4 skolotāji apbalvoti ar V.I.Ļeņina 100.dzimšanas dienas jubilejas medaļu, 2 skolotāji apbalvoti ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, 2 skolotāji apbalvoti ar LĻKJS CK Goda rakstu.
Rīgas rajona vadība vairākkārt atzinīgi novērtēja skolas mācību audzināšanas darbu un sagatavotību jaunajam mācību gadam. Sociālistiskajās sacensībās skola parasti ierindojusies pirmajās un otrajās vietās rajonā.
Skolas direktore – Indra Vīksne, direktores vietnieces mācību audzināšanas darbā – Velta Radiņa un Skaidrīte Miškina, ārpusklases un ārpusskolas darba organizators – Aleksandrs Gusevs.
Baldones skola strādāja pēc kabinetu sistēmas. 1980./1981.māc.g. viss mācību audzināšanas process tika virzīts lai sagaidītu PSKP XXVI.kongresu un pēc tam uzsāktu kongresa lēmumu realizēšanu mācību darbā, nodrošinot mācīšanas un komunistiskās audzināšanas vienotību. Tika pieņemtas un izpildītas pionieru un komjaunatnes organizāciju saistības.
1982./1983.māc.g. nozīmīga vieta mācību –audzināšanas darbā bija gatavošanas PSRS 60.gadadienai, pionieru organizācijas 60.gadskārtai. Pildot skolas mācību –audzināšanas darbā PSKP XXVI.kongresa un PSKP CK lēmumu “Par ideoloģiskās un politiskās audzināšanas tālāku uzlabošanu, skolas kolektīvs izvirzīja sev uzdevumu strādāt ar devīzi “Katram skolēnam iemācīt mācīties, dzīvot un strādāt komunistiski.” Sakarā ar to izvirzīja sekojošus mācību un audzināšanas galvenos uzdevumus:
1. Komunistiskā pasaules uzskata un aktīvas dzīves pozīcijas veidošana skolēnos;
2. Kompleksu pieeju idejiski politiskajai, darba un tikumiskajai audzināšanai mācību stundās un ārpusstundu darbā;
3. Turpināt studēt PSKP XXVI. kongresa materiālus pēc PSKP informatīvajā metodiskajā vēstulē izvirzītajiem uzdevumiem: “Skolēniem par PSKP XXVI.kongresu.”;
4. Nostiprināt skolas, ģimenes, sabiedrības sadarbību, veicinot skolēnu kompleksu audzināšanu;
5. Pastiprināt skolēnu tiesiskās un tikumiskās audzināšanas darbu. Par tikumiskās audzināšanas pamatu uzskatīt apzinātu attieksmi pret darbu un mācībām;
6. Skolotāju un skolēnu kolektīva pilnveidē vadīties pēc ļeniniskā darba stila.
Skolas administrācija, sadarbojoties ar partijas pirmorganizāciju un VK, vienoti ar visu skolotāju kolektīvu bija izdevies mācību audzināšanas darbā gūt atsevišķās jomās labus rezultātus republikas un Vissavienības mērogā, piemēram, skolēnu internacionālajā un patriotiskajā audzināšanā, zinību biedrībā, ģimenes zinību pamatu mācīšanā. Gūti labi rezultāti arī skolēnu fiziskajā audzināšanā, novadpētniecības darbā. Ekspedīcijā:” Mana Dzimtene – PSRS” par komjaunatnes vēstures izpēti ieguva pirmo vietu republikā. Sakarā ar to, skolas novadpētniekus, skolotājas Sperliņas vadībā, izvirzīja uz Vissavienības tūristu un novadpētniecības salidojumu Kuibiševā, kur ieguva 3 Goda rakstu. Ekspedīcijas tālākajā posmā novadpētnieki pētīja pionieru organizācijas vēsturi Baldones vidusskolā. Pēc darba skolēni organizēti atpūtās: izbrauca ekskursijās, tikās ar interesantiem cilvēkiem, iepazinās ar vēstures un dabas objektiem, visus šos pasākumus saistot ar dzimtā novada izpēti. Skolai bija nodibinājušās cieši kontakti ar šefības kolhozu, un kopīgajiem darbiem bija labi rezultāti. Daļa no kolhoza vadošajiem speciālistiem bija bijušie vidusskolas absolventi.
Skolēnu paveiktā darba rezultāti tika noformēti albumos, planšetēs un mapēs. Ar bagātu materiālu klāstu Baldones vidusskola piedalījās Latvijas PSR Izglītības ministrijas organizētajā izstādē „Ļeņiniskā attieksme pret darbu”, kur tika iegūta 3.vieta.
1976.gada rudenī skola sāka gatavoties arī Latvijas PSR Izglītības ministrijas organizētajam konkursam „Daba mums – mēs dabai”. Sadaļā „Draugos ar dabu”, skola ieguva 1.vietu.
1981./1982.māc.g. skolēniem bija iespēja darboties – tika iesēts dekoratīvs zāliens 120 m² platībā, Baldones ciematā iestādītas 300 ziemcietes, stādīti ceriņu krūmi.
Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta Baldones iecirknis  
Laikposmā no 1976.gada līdz 1981.gadam plānotā peļņa bija 1milj. 208.tukstoši rubļi. Plānoto izpildīja 4 gados un 6 mēnešos.


ATJAUNOTĀ NEATKARĪGĀ LATVIJA

Sabrūkot PSRS impērijai, Baltijas valstis atguva savu neatkarību. 1991. gada 21. augustā, komunistiskā puča laikā PSRS, Latvijas AP proklamēja neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Tam sekoja Latvijas uzņemšana ANO. 1993. gada 5. un 6. jūnijā notika Latvijas Republikas piektās Saeimas vēlēšanas. 7. jūlijā pēc ilgu gadu pārtraukuma tika ievēlēts LR prezidents, par to kļuva Guntis Ulmanis.

No 1991.gada Baldone ir pilsēta.
1997.gadā Baldones pilsētā bija 2010 iedzīvotāju, lauku teritorijā – 2891.
2001.gadā Baldones pilsētā bija 1947 iedzīvotāju, lauku teritorijā – 3001.
Neatkarību atguvušajā Latvijā atjaunoja privāto uzņēmējdarbību. Bija beigušies darboties 3 lielākie darba devēji baldoniešiem – paju sabiedrība „Baldone”, sanatorija „Baldone”, Patērētāju biedrība. Darbojas pašvaldības uzņēmumi – SIA „BŪKS”, kas sniedz iedzīvotājiem komunālos, ūdenssaimniecības un siltuma pakalpojumus, veic dzīvokļu saimniecības dienesta un dārzniecības pakalpojumus, Ceļa daļa, Ugunsdzēsēju depo, netīro ūdeņu attīrīšanas stacija, Valsts uzņēmums „Radons” un pasts.
Individuālie uzņēmumi: 6 bāri un kafejnīcas, atpūtas centrs „Millenium”, 2 degvielas tirdzniecības uzņēmumi, 1 autodetaļu veikals, 2 adīšanas darbnīcas, 1šūšanas darbnīca, 4 individuālās šuvējas, 1 pirts, 1 veļas mazgātava, 1 apavu remonta darbnīca, 3 televizoru un radio labošanas meistari, 3 frizētavas, 8 mašīnu remonta darbnīcas, 1 ādu apstrādes cehs, 1 kapu pieminekļu darbnīca, 1 celtniecības uzņēmums, 3 elektriķi, 1 reklāmas –dizaina firma, 5 mākslinieki. Darbojas pārtikas pārstrādes uzņēmumi – 1 maizes ceptuve, SIA „Granti” – Ilzes Grantes uzņēmums, 1 dzirnavas – Misas pie Stūriem, SIA „Vermen” – riekstu fasēšana, SIA „Vollatons” ražoja atspirdzinošus dzērienus, minerālūdeni.
Pēc neatkarības atgūšanas izveidojās privātveikali, bet patērētāju biedrības veikali pamazām beidz pastāvēt. 1998.gadā Baldones patērētāju biedrība. likvidējās.
2000.gadā Baldones lauku teritorijā ir 8 veikali, 2 bāri. Baldones pilsētā – 15 veikali, 2 kafejnīcas, un atpūtas centrs „Millenium”. Iekārtota ielu tirdzniecības vieta.
Neatkarību atguvušajā Latvijā vislielākais eksports uz ārzemēm ir kokmateriāli. Zemnieki uz tirgu ved savās saimniecībās ražotu produkciju. Ieved – cukuru, sāli, vieglās automašīnas, sadzīves tehniku u.c.

1990.gados satiksmi nodrošināja vairāki uzņēmumi – „Nordeka”- Rīga Baldone_Skaistakalne, „Tālava” līdz 2000.gada maijam nodrošināja ar autobusu satiksmi Rīga – Baldone. No 2000.gada maija satiksmi Baldone –Rīga nodrošina SIA „Vita 2 – Baldones taksometri” ar mikroautobusiem Rīga – Baldone.
Darbojas arī 2 benzīna uzpildes stacijas – SIA „Oktāns –A” un SIA „Tilpums”.
Līdz 2000.gadam Baldones pilsētas teritorijā zemi īpašumā, ar tiesībām celt ģimenes mājas, piešķīra 327 īpašniekiem, no tām uzceltas 232 mājas.
Baldones lauku teritorijā piešķirta zeme īpašumā, ar tiesībām celt ģimenes mājas, 220 īpašniekiem.
Baldones pilsētā ir 35 daudzdzīvokļu mājas.
No 1990. - 1992.gadam uzcēla kopsaimniecības „Baldone” jauno kantora ēku.
No 1995.gada Baldones domes ēka.
1991.- 1995. gadam uzcēla slimnīcas piebūvi.
1992.gadā sāka celt jaunu pasta un telegrāfa kantori (uzcēla tikai pamatus, ko vēlāk nolīdzina).
1992. gadā aiz sanatorijas administratīvās ēkas uzcēla divas nelielas mājas, vienu privatizēja Muzikantu ģimene, otru – Konovaļenko ģimene)
1995.gadā sāka celt Baldones vidusskolas otru piebūvi, 1999.gadā mācības varēja sākt 1.stāvā, 2000.gadā – otrajā stāvā, 3.stāvs – pabeigts 2007.gadā.

Ietves, ceļi
1988.gadā ietve no Rīgas- Daugavas ielas krustojuma līdz Baltajai pilij.
1985.gadā ietve Rīgas ielas kreisajā pusē no Sēnītes līdz parkam.
1987.gadā projekts Rīgas ielas apgaismošanai visā garumā līdz Ķeguma prospektam.
1987.gadā ietve Iecavas ielā no skolas krustojuma līdz tagadējai Domes ēkai.
1986.gadā labiekārtots skvērs pretī baznīcai, ar celiņiem.
1987.gadā ar caurteku izbūvēta un noasfaltēta Pilskalna iela.
1988.gadā asfaltēta Lauku iela.
1988.gadā asfaltēta Zīļu iela ( agrāk Komjaunatnes iela), apgaismojums līdz Kučieriņu mājām.
1986.-1989.gadam ūdensvads – kanalizācija Rīgas ielā , Dārza ielā , pieslēgums slimnīcai.

1990.gadā LR Augstākā padome pieņēma likumu, ka zemi var saņemt lietošanā zemnieku saimniecību ierīkošanai, lai palielinātu lauksaimniecības produkciju valstī. Uz zemi varēja pieteikties bijušie īpašnieki, viņu mantinieki, arī tie, kam agrāk zeme nebija piederējusi. Pašvaldības izveidoja Zemes komisijas, kas piešķīra zemi. Baldones ciemā izveidojās ap 30 zemnieku saimniecības. Baldones ciemā bija 3 dārzkopības biedrības – „Sarmas”, „Misa”, „Kažoki”, Baldones pilsētciematā bija 1 dārzkopības biedrība – „Rozītes”.
Baldones pilsētciemata iedzīvotājiem zeme mazdārziņu ierīkošanai bija ierādīta vairākās vietās.
1989.-1991.gadam galvenie lauksaimniecības produkcijas ražotāji vēl bija kolektīvas saimniecības – kolhozi. 1990.gadā kolhozus sāka saukt par kopsaimniecībām Baldonē bija 1 kopsaimniecība „Baldone”. Kopsaimniecībā strādāja – 1056 cilvēku.
Katrai kolhoznieku ģimenei bija iedalīta piemājas zeme un ganību zeme.
1992.gadā līdz ar LR Augstākās Padomes likumu zeme kļuva par privātīpašumu, ko varēja atgūt bijušie īpašnieki, to varēja nopirkt un iegādāties par sertifikātiem.
No 1990 – 1992.gadam lauksaimniecības produkciju ražoja 166 zemnieku saimniecībās un kopsaimniecībā „Baldone”. 1992.gadā kopsaimniecība „Baldone” kļūst par paju sabiedrību „Baldone”.
1992.-1995.gadam Baldonē bija 185 zemnieku saimniecības un paju sabiedrība „Baldone”, 1995.gadā likvidē.
No 1995.gada Baldonē ir 277 zemnieku saimniecības, SIA „Baltie Krasti”, IU „ART-L”, 430 piemājas saimniecības, 506 mazdārziņi un 4 dārzkopības biedrības.
No 1995 -2001.gadam daļa zemnieku saimniecību ir izputējušas, iznomājuši savu zemi, daļai bijušo zemnieku saimniecību. Zeme ir neliela. 2001.gadā ir reģistrētas tikai 46 zemnieku saimniecības.

Iestādes, uzņēmumi 2001.gadā

Zeme
91,3 ha Baldones pilsētā ir valsts zeme, 123,2 ha ir pašvaldības īpašums vai atrodas tās lietojumā. 121,6 ha ir fizisko personu īpašums vai to lietojums. 26,4 ha ir juridisko personu rīcībā.
Baldones lauku teritorija aizņem 174 km³, no tās 10 346, 8 ha ir meži, 5086,2 ha lauksaimniecībā izmantojamā zeme, 830,2 ha ir purvi un krūmāji.

Meži, derīgie dabas resursi
8161,1 ha mežu pieder VAS „Latvijas meži”, 177 ha mežu ir pašvaldības īpašums, 2008, 7 ha mežu ir privātīpašumā.
Vērtīgākie dabas resursi ir ārstnieciskās dūņas Pladu purvā un sapropeļa kūdra Ceplīšu purvā. Šīs teritorijas pieder pašvaldībai.

Uzņēmējdarbība
Galvenie uzņēmējdarbības veidi ir lauksaimniecības produkcijas ražošana, kokapstrāde, autotransporta un autoapkopes pakalpojumi, tirdzniecība.
Reģistrētas 162 uzņēmējsabiedrības: tai skaitā
- zemnieku saimniecības – 46
- SIA - 67
- individuālie uzņēmumi – 38
- akciju sabiedrības - 1
- kooperatīvi - 2
- pilnas atbildības sabiedrības - 1
- bezpeļņa organizācijas - 5
- sabiedriskās organizācijas - 6
- maksātnespējīgas - 4

Ar zemkopību, lopkopību un dārzeņu audzēšanu nodarbojas 46 zemnieku saimniecības un SIA „ART-L”.
Lielākie kokapstrādes uzņēmumi ir SIA „Inmāra”., SIA „Riteks Plus”, SIA „Būvelementi”, SIA „Tāse”, IU „Skola DA”.
Transporta pakalpojumus sniedz SIA „CMD”, SIA „GČT Serviss”.
Lauku teritorijā atrodas SIA „Oktāns A” degvielas uzpildes un gāzes uzpildes stacija, degvielas uzpildes stacija SIA „Tilpums” atrodas Baldones pilsētas teritorijā.
Lauku teritorijā ir 6 pārtikas veikali, 2 bāri, 1 ziedu veikals.
Baldones pilsētā ir :
- 3 skolas – vidusskola, mūzikas pamatskola un mākslas skola
- bērnu iestādes – bērnu dārzs „Vāverīte”, lauku teritorijā – bērnu nams un bērnu rehabilitācijas centrs „Kaķīšos”
- slimnīca, ambulance, un 4 aptiekas, 4 privātprakses ārsti
- darbojas pasts, pirts, 2 adītavas, 2 frizētavas ( lauku teritorijā – 1 frizētava), „BŪKS”
- darbojas 2 automašīnu remonta uzņēmumi, 1 kokapstrādes uzņēmums
- darbojas kinoteātris, 2 bibliotēkas
- pilsētā atrodas 15 veikali, 3 kafejnīcas, 2 konditorejas cehi, 1 pārtikas pārstrādes uzņēmums, 1 atpūtas centrs, 1 bārs.