Vilhelms no Modenas  (~1184.– 31.03.1251.)

- literatūrā arī: Viļums; Guljelmo; Gviljelms

- latīņu valodā: Guillielmum Mutinensis episcopus 

- vācu valodā: Willelmus; Wilhelm von Modena

- pāvesta legāts Livonijā
_________________________________________________________________________________

 

Vilhelms no Modenas (literatūrā arī Guljelmo, Gviljelms, Viļums) ir cēlies no Pjemontas. Viņš bijis kartēziešu ordeņa brālis. Pāvesta Inocenta III laikā Vilhelms uzsāka darbību pāvesta kancelejā un 1220.gadā viņš kļūst par vicekancleru. No 1222.gada līdz 1233. Vilhelms bija Modenas bīskaps. 

1224.gadā Rīgas bīskaps Alberts, lai risinātu savas pretrunas ar dāņiem, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu, kā arī lai panāktu Rīgas bīskapijas pārveidošanu par arhibīskapiju, nosūtīja uz Romas kūriju priesteri Maurīciju (Mauritium) ar lūgumu pāvestam nozīmēt savu legātu (šķīrējtiesnesi). 1224.gada 31.decembrī pāvests Honorijs III iecēla Vilhelmu par savu legātu Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās, pilnvarojot viņu kārtot visas katoļu misijas lietas. 1225.gada 25.janvārī viņš saņem papildus pilnvaras celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un tos iesvētīt. Vilhelms ieradās Rīgā 1225.gada pavasarī. Kopā ar bīskapu Albertu, Sēlijas bīskapu Lambertu, hronistu Heinrihu un citiem legāts apceļoja misijas apgabalu, apmeklējot Turaidu, Lēdurgu, Metsopoli, Idumā, Latgali un Igauniju. Atceļā viņš iegriezās Trikātā, Cēsīs un Siguldā. 1225.gada rudenī Vilhelms apmeklēja Ikšķili, Lielvārdi, Aizkraukli un Koknesi.  Balstoties uz ceļojumu laikā iegūto informāciju, Vilhelms pāvestam nosūtīja ziņojumu. Pamatojoties uz šo ziņojumu Honorijs III viņu ar 1225.gada 19.novembra rakstu pilnvaro apsolīt pilnīgu neatkarīgu tiem pagāniem, kuri dod apsolījumu kristīties. Bez tam, pāvests legātam pavēlēja atcelt tos soģus, kuri jaunkristītajiem radot neciešamus apstākļus. 

Bez misijas darba Vilhelms veica arī svarīgus politiskus uzdevumus. 1225. gada beigās viņš Rīgā izšķīra vairākus strīdus starp bīskapu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu – augustā viņš nosaka, ka ordeņa mestrs un garīdznieki garīgās lietās atbild bīskapam, bet visi pārējie ordeņa brāļi un pavalstnieki atbild tikai mestram; decembrī Vilhelms kā šķīrējtiesnesis atzina, ka rīdziniekiem pašiem ir tiesības izvēlēt savu tiesnesi, kuru amatā apstiprina bīskaps; visiem Rīgas namniekiem tika piešķirtas 1211.gadā ārzemju tirgotājiem dotās privilēģijas par atbrīvošanu no karstas dzelzs pārbaudījuma, tiesas divkaujas, muitas un krasta tiesībām; bez tam, decembrī Vilhelms izšķir strīdu starp Sēlijas bīskapu Lambertu un Rīgas bīskapu Albertu.

Pēc legāta aicinājuma 1225.gadā uz sarunām Rīgā ieradās Rietumzemgales vecākais Viesturs (Viestards), kurš piekrita viena misionāra nosūtīšanai uz Zemgali, atļaujot viņam sludināt kristīgo ticību. 

Kad Zobenbrāļu ordenis padzina dāņus no viņu zemēm Igaunijā, 1226.gada sākumā Vilhelms pāvesta vārdā pārņēma strīdīgos apgabalus (Viriju, Jervu, Hariju un Vīku), organizēja tajos no Romas kūrijas tieši atkarīgu vietējo pārvaldi, ieceļot par savu vietnieku šo apgabalu pārvaldei kapelānu Jāni. 

1226.gada martā Vilhelms Rīgas Doma baznīcā sasauc pirmo Livonijas koncilu. 1226.gada pavasarī viņš izdeva vairākus svarīgus dokumentus par Rīgas pilsētu, tai skaitā, 15.marta aktā viņš nosprauda Rīgas apgabala robežas. Tāpat Vilhelms panāca, ka, saskaņā ar 1226.gada 11. un 18.aprīļa līgumiem, rīdzinieki apņēmās piedalīties turpmākajās Baltijas iekarošanas akcijās, saņemot par to trešdaļu no iekarotajām zemēm, bet visi Zobenbrāļu ordeņa locekļi tika atzīti par pilntiesīgiem Rīgas namniekiem. Bez tam Vilhelma oficiāli apstiprināja par Rīgas pilsētas tiesībām jau pirms tam šeit pastāvējušās Visbijas tiesības. Viņš dod bīskapam Albertam piekrišanu arī Sēlijas bīskapijas likvidācijai. 

1226.gadā jūnijā Vilhelms atstāj Rīgu un atceļā uz Vāciju viņš Gotlandē aicināja krusta karam pret Sāmsalas jūras laupītājiem. Bīskapa Alberta pārziņā esošajai Visbijas Sv.Jēkaba baznīcai viņš izdeva privilēģiju, kas tās skolās ļāva uzņemt visādu tautību skolēnus, tātad arī Livonijas jaunkristīto bērnus. 

1230.gadā Vilhelma kā pāvesta legāts uzturējās Prūsijā. Saskaņā ar kāda franču mūka hroniku, uzturoties Prūsijā Vilhelms esot pārtulkojis Donāta latīņu gramatiku prūšu valodā. 

1230.–31.gadā viņš Itālijā piedalījās pāvesta diplomātiskajās sarunās ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Fridrihu II un Lombardijas pilsētām. 

Sakarā ar jukām Livonijā, kuras bija izcēlušās sakarā ar pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna darbību pāvests Gregorijs IX 1234.gada viņu atcēla no amata un atkal 1234.gada 21.februārī iecēla par savu legātu Vilhelmu, kurš tāpēc atsacījās no Modenas bīskapijas. No 1234.gada septembra līdz 1235.gada pavasarim Vilhelms atkal uzturējās Livonijā. 1234.gada septembrī Vilhelms dibināja Kurzemes bīskapiju un iecēla par pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (Engelbert). 1234.gada 10.septembrī viņš atkal atjaunoja Sāmsalas bīskapiju, kurai piešķīra Vīku un Leali, ieceļot par Sāmsalas bīskapu Heinrihu (Heinrich), 1235.gada 8.janvārī atļaujot Hermanim atvietot savu līdzšinējo Leales bīskapa nosaukumu ar Tērbatas bīskapa titulu. 1234.gada 20.decembrī Vilhelms apstiprina Sāmsalas sadalīšanu trijās daļās starp Rīgas bīskapu, Rīgas pilsētu un ordeni. Rīgā Vilhelms ierosināja jauna dominikāņu klostera dibināšanu. 

No 1237. – 1238.gadam Vilhelms kā pāvesta legāts ir trešo reizi Livonijā. 1237. septembra vidū pāvesta Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Rīgas, Kurzemes un Zemgales diacēzēm. Saskaņā ar pāvesta pavēli, viņš piešķir Ziemeļigauniju Dānijai. Minētā apgabala faktiskā nodošana dāņiem notika Vilhelma klātbūtnē Rēvelē 1238.gada 7.jūlijā. 

No 1239. – 1242.gadam Vilhelms kā pāvesta legāts atkal uzturas Prūsijā. No turienes 1242.gadā viņš dod atļauju Livonijas ordenim divu piļu celtniecībai pie Lielupes un Ventas – vēlākās Jelgavas un Ventspils pilis. Ar 1242.gada 19.aprīļa rakstu (skatīt dokumentu) viņš atņem Livonijas kara lietu vadību Rīgas bīskapam un nodod ordeņa mestram. 

Pāvests Inocents IV 1244.gada 15.jūlijā atkārtoti iecēla Vilhelmu par legātu Baltijas zemēs, bet tā paša gada 27.septembrī pāvests Vilhelmu ieceļ par Savojas kardinālbīskapu. Tā kā Vilhelma uzdevumi prasīja viņa klātbūtni kūrijā, kas kopš 1245.gada atradās Lionā, pāvests viņa vietā iecēla kādu citu. Neskatoties uz savu uzturēšanos Lionā, Vilhelms tomēr turpināja piedalīties Livonijas lietu izšķiršanā. 1245.gada 5.februārī viņš izdod aktu par Kurzemes dalīšanu starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. 

1246.gada 3.novembrī Inocents IV Vilhelmu iecēla par savu legātu Norvēģijā un Zviedrijā, kur viņš uzturējās 1247. un 1248.gadā. Pēc tam Vilhelms ir darbojies Vācijā pretkaraļa Holandes Vilhelma interesēs. Pēdējos mūža gados Vilhelms dzīvoja Lionā. Pāvests Inocents IV 1250.gadā, atņemot legāta tiesības  Baltijas zemēs Albertam II Zauerbēram, uzdeva Vilhelmam izšķirt strīdu starp Vācijas ordeni un jauniecelto Prūsijas un Livonijas arhibīskapu Albertu II Zauerbēru. Ar Vilhelma un vēl divu citu starpniecību 1251.gada 24.februārī tika noslēgts vienošanās līgums. 3.martā viņš piedalījās Zemgales bīskapijas likvidēšanā un Rīgas pasludināšanā par arhibīskapiju, ar ko noslēdzās katoļu baznīcas hierarhijas organizēšana Livonijā. 

Vilhelms ir cīnījies arī pret ķecerību un darbojies kā inkvizitors Lombardijā. 

Vilhelms miris 1251.gada 31.martā Lionā.  

Informācija citās enciklopēdijās:

Enciklopēdija Rīga. 478.lpp.

Latviešu konversācijas vārdnīca. 14. sējums, 27569.–27572. sleja. (Modenas Viļums)

Avoti: 

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993. (XXIX 2–8; XXX 1,2)

Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. 82.–84., 87.–92., 97.–112., 114.–116., 118.–120., 167.–170., 173.–174.181.–185., 189., 196.–197.lpp.

Literatūra: 

Biļķins, V. Sēlija un Dienvidkursa. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1992. 19., 23.lpp. 

Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolisa: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 60.–61.lpp. 

Feodālā Rīga. Red. Zeids, T. Rīga: Zinātne, 1978. 42.–43.lpp.

Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grām: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993. 414. lpp.  

Šterns, I. Pirmais pāvesta legāts Rīgai. Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 3.sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 239.-257.lpp.

Tentelis, A. Latvju vēsture. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1935. 11.–12.lpp. 

Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 55.–60., 63.–64., 66.–67.lpp.  

Dokumenti

 

Ievietots: 19.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

HISTORIA.LV