Par novadu
Doles draudzes skola
Doles draudzes skola kā ar vietējo baznīcu saistīta mācību iestāde ir zināma kopš 17. gadsimta beigām. Tas ir laiks, kad zviedru valdība lika pamatu Vidzemes baznīcas satversmei un centās organizēt arī latviešu zemnieku izglītību. Ar 1668. gada rīkojumu ķesterim bija uzdots apstaigāt zemnieku mājas un mācīt ticības pamatus, bet 1694. gadā tika izdota pavēle atvērt draudzes skolas ar latviešu mācību valodu, kā arī katrai draudzei nācās atvēlēt ceturtdaļakru zemes (vidējas zemnieku saimniecības apmērā) skolas vajadzībām. Ap to laiku dibināta Doles draudzes skola Ķekavā (Dahlen Schulwohnung); tā atzīmēta J. Ā. Ulriha 1695. gada Bauskas ceļa kartē, kā arī citos kartogrāfiskos materiālos. Turpmākajos pusotra simta gados gan ēkas, gan mācību darba liktenis bija atkarīgs gan no militārajiem notikumiem, gan saimnieciskās turības.
Zināmi vairāki skolotāju uzvārdi: J. H. Blūms (18. gs. sākumā), J. Bīla (1726. g.), P. Glovatskis (1731. g.), Ē Rīps (no 1732. g.), bet mācītāja Zīlmaņa rosinātās hernhūtiešu brāļu draudzes darbības laikā uz Valmiermuižu nosūtīts mācīties vietējais zemnieks Kalna Vēberu Krišjānis, kurš pēc tam te bijis skolotājs līdz 1751. g.; pēc tam minēts J. Čislevics. Jauna skolas ēka uzcelta 1757. g.; iespējams, šī ēku grupa redzama 1784. g. J. Broces zīmējumā (ar veco Ķekavas baznīcu fonā). J. Paškevics strādājis apm. 1765.-1776. g.; šai laikā lasītpratēju skaits būtiski pieaudzis, un 1880. g. no 1760 draudzes locekļiem tikai 384 nav pratuši lasīt. Tomēr 1806. g. vizitācijā konstatēts, ka nav ne skolas mājas, ne ķestera mājas, bet skolmeistars-ķesteris Henrihs Vēbers pelna iztiku ar audēja amatu. Arī 1812. g. kauju postījumi attālināja skolu lietu sakārtošanu. Par skolotāju-ķesteri kopš 1829. g. strādājis Pēteris Vēbers, kurš gan pratis labi lasīt, bet rakstīt – ne visai. Toties viņš spēlējis ērģeles, mācītāja prombūtnes laikā kristījis bērnus un izvadījis aizgājējus, kā arī pēc mācītāja sastādīta teksta lasījis sprediķi, bet bērnu mājmācība bija uzticēta pērminderim.
Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumi (izdoti 1819. g.) ietvēra arī skolu noteikumus, un to noteiktā kārtība attiecās arī uz Doles draudzes skolu; 1841. gadā to apmeklēja tikai 8 bērni, kurus mācījis ķesteris Pēters Vēbers, kā arī tika nolemts celt jaunu skolas ēku. Būvi pabeidza 1844. g. vasarā, tomēr Vēberam mācību darbs neveicās, tādēļ nācās pieņemt palīgskolotājus. Šajā amatā turpmākos gados strādājuši: K. Simonsons, A. Miške, M. Viļumsons, A. Šmits, T. Celmiņš. Kad 1862. gada sākumā Pēteris Vēbers nomirst, par draudzes skolotāju un ērģelnieku ķesteri pieņem viņa dēlu Indriķi (Heinrihu), kurš izglītojies Cimzes Valkas skolotāju seminārā. Skolas telpas 1865. g. paplašinātas ar piebūvi. Taču 1882. g. revīzijā konstatēts, ka draudzes skolas bērnu zināšanu un sekmju līmenis nepārsniedz pagastskolas (zemākas pakāpes izglītības iestāde); palīgskolotājs F. Legzdiņš nav spējis nolikt eksāmenu Irlavas skolotāju seminārā. Vēbers uzsācis plašu tirgošanos ar malku, un draudzes konvents bija neapmierināts, jo skolā mācījās vairs tikai 12 bērni. Kopš 1889. g. palīgskolotājs bija A. Melkus, pēc viņa – Miķelis Lamberts. Svētīgas pārmaiņas izglītības jomā sākās 1895. g., kad par skolotāja palīgu sāka strādāt Viktors Ramāns, kurš ar nākamo mācību gadu pārņēma arī skolas vadību. Viņš bija ne vien labs pedagogs, bet arī aktīvi piedalījās pagasta sabiedriskajā dzīvē. Kopš 1900. g. par viņa palīgu strādāja vietējais jauneklis Pēteris Sēja, kurš pats bija šo skolu beidzis, pēc tam mācījies ģimnāzijā Rīgā un kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenu. Tiek uzcelts jauns skolas nams, ko iesvēta 1902. g. Reformācijas svētkos. Sakarā ar dalību 1905. gada revolucionārajos notikumos P. Sējam 1906. g. janvārī nācās atstāt Latviju. Pēc tam par palīgskolotājiem strādājuši P. Leitis, Marta Ābele un Gustavs Ābele.
Sekmīgo mācību darbu pārtrauc Pirmais pasaules karš. Pēdējais – 1914./1915. mācību gads beidzas frontes apstākļos, jo Ķekavā jau saimnieko krievu armija, būvējot nocietinājumus. Karadarbības laikā skolas ēka stipri izpostīta. Mācību iestāde tur darbu nekad vairs neatjauno. Ēku draudze vēlāk atjauno savām vajadzībām. Otrā pasaules kara laikā tur bijis izvietots doktorāts. Kara beigās ēka atkal stipri cieta. Padomju vara to nodeva ceļu būves organizācijai, kura spēja to atjaunot un izmantoja savu darbinieku dzīvokļiem. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā draudze savu īpašumu (ēku un zemi ap to) atguva.
Velta Strazdiņa,
Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste
[Ilustrācijai: 1) J. Ā. Ulriha kartes fragments (ekspozīcijā); 2) J. Broces zīmējums (grāmatā „Ķekava. Laiki un likteņi. Tāmurgas leģendas”; 179. lpp)].
Piebilde par bibliotēkas izveidošanu Ķekavā.
Šī piebilde Dace Judinas rakstam „Nāc un dziedi, lai uzplaukst kā ziedi!” (publ. Ķekavas novada pašvaldības izdevumā „Ķekavas Novads” 10.07.2012) tapusi pēc vairāku novada vēstures zinātāju, tostarp ilggadīgās bibliotekāres Zentas Raitas meitas Gunas Vipules un bij. Tautas nama vadītājas un bibliotekāres Zinaidas Ļepņovas izteiktās nesapratnes un sarūgtinājuma.
Doles Tautas namā Ķekavā izvietotajā bibliotēkā 1947. gada septembrī sākusi strādāt bibliotekāre Biruta Bāgante (prec. Žubure) un jau drīzumā viņa uzslavēta, jo „ar savu enerģisko darbu izveidojusi Doles pagasta bibliotēku par vienu no plašākām un priekšzīmīgākām apriņķī”. („Darba Balss”, 1948. g. 2. dec.). Kādēļ bibliotēkai tāds nosaukums? Līdz 1949. gadam vēl saglabājās pagasti – gan ar dalījumu ciemos -, bet kopš 1950. gada sākuma lauku administratīvi teritoriālā iedalījuma vienība bija ciems: tātad - no 1944. gada novembra līdz 1949. g. beigām Doles Tautas namā Ķekavā bija izvietota Doles pagasta izpildkomiteja, bet 1950. g.- 1973./74. g. – Ķekavas ciema izpildkomiteja.Atbilstoši mainījās arī šajā ēkā izvietotās bibliotēkas nosaukums: no Doles pagasta bibliotēka sākumā uz Ķekavas ciema bibliotēka – turpmāk.
1949. gada beigās kā bibliotekārs minēts E. Jansons, pēc tam gadus astoņpadsmit šo darbu veica Zenta Raita, pensionējoties 1967. gadā. Par darba apstākļiem stāsta viņas meita Guna: „Sākumā bibliotēka atradās 2. stāvā aiz skatuves, ar logu pret baznīcu. Bija jāiet cauri tādai pašai istabiņai, kas skaitījās „sarkanais stūrītis”. [..] Vēlāk bibliotēku pārcēla uz 1. stāvu – telpā, kur tā atrodas pašlaik. Tikai telpa bija daudz mazāka (2 logi uz sētas pusi). [..] Zenta Raita bija ļoti akurāta un kārtīga – bērni no skolas pat uztraucās, vai nav grāmatā ko atlocījuši vai nosmērējuši, jo bibliotekāre stingri mācīja cienīt, saudzēt un mīlēt grāmatu.” Guna mātei palīdzējusi gan vissmagākajā darbā – sazāģēt kurināšanai atvestos baļķus, gan ikdienā, jo apkopēja bija tikai Tautas nama telpām. Brīvdienas bija pirmdienas, bet svētdienās bibliotēkai bija jābūt atvērtai (tolaik bija sešu diena darba nedēļa).
Pēc Zentas Raitas kādus 3 gadus bibliotekāre bija Z. Ļepņova (pirms tam – Tautas nama vadītāja). 1971. g. 21. oktobrī Ķekavas ciema izpildkomiteja lēma par „Ķekavas ciema Tautas nama” (resp. Doles Tautas nama) telpu turpmāku izmantošanu, jo pasts un Izpildkomiteja jau pārceļas uz Ķekavas upes otru krastu, kur Ķekavas PMK pilnā sparā būvē putnu fabrikas „Ķekava” daudzstāvu dzīvojamās mājas. Bet 1974. g. 20. novembra Izpildkomitejas sēdē bibliotekāre R. Bīlande ziņo, ka „ar putnu fabrikas gādību bibliotēka pārvietota jaunās telpās, tādēļ darba apstākļi uzlabojušies, tomēr telpu paplašināšanas jautājums nav līdz galam atrisināts”.
Materiālajā (grāmatu krājuma) ziņā bibliotēkas izveidošanu = sākumu Ķekavā var ieraudzīt jau Latvijas Republikas laikā. Muzejam ir uzdāvinātas vairākas grāmatas (izdotas gan 20. gs. sākumā, gan 1920.-1940. g.) ar zīmogiem „Doles pagasta bibliotēka” un „Doles Lasāmais klubs”. Pagasta bibliotēka izveidojās 1930. gadu nogalē, kad pēc K. Ulmaņa apvērsuma tika slēgts liels daudzums sabiedrisko organizāciju, tostarp mūspusē „Doles Lasāmais klubs”, kura grāmatu krājums tad tika pārreģistrēts un glabājās Doles Tautas namā. Savukārt 1940. gadā, pēc Latvijas inkorporācijas Padomju Savienībā, šādas bibliotēkas varēja darbu turpināt, tikai bija jāizpilda varas prasība likvidēt nevēlamās grāmatas. Līdzīgs rīkojums tika saņemts arī 1941. gadā no vācu okupācijas varas. Tātad, pēc Otrā pasaules kara – 1940. gadu nogalē - lauku sabiedriskajos centros (arī Doles Tautas namā Ķekavā) bibliotēku darbs tika atsākts ar augstākminēto grāmatu krājumu, protams, atkal izņemot nevēlamos un steidzamības kārtā papildinot ar padomju ideoloģijai atbilstošiem iespieddarbiem.
Tātad bibliotēkas izveidošanu Ķekavā varam atvedināt uz 1920. gadu, kad Doles-Ķekavas pamatskolas pārzinis Pēteris Leitis noorganizēja Doles Lasāmo klubu un sāka veidot tā bibliotēku. Tas būtu materiālajā (grāmatu krājuma) ziņā. Bet idejiskajā ziņā sākums meklējams vietējās biedrībās: Pēteris Leitis bija darbojies 1907./08. gadā dibinātajā Doles Saviesīgajā biedrībā, kura veidoja savu bibliotēku; savukārt šīs biedrības vadītājs Viktors Ramāns 19. gs. nogalē bija vadījis arī Pulkarnes Labdarības biedrību, kura izveidoja pirmo bibliotēku mūsu novadā.
Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste
Velta Strazdiņa.
Attēli: 1) Bibliotekāre Biruta Bagante un Tautas nama vadītāja Ilga Legzdiņa (repr.
no Rīgas raj. avīzes „Darba Balss” 1948. g. 15. jūn).
2) Bibliotekāres Zentas Raitas izvadīšana pensijā 1967. g. P. Āboltiņa foto.
Ķekavas muiža
Mūsu novads savu vārdu aizguvis no līkumotas Daugavas kreisā krasta pietekas, kura šurp atvijas no Baldones sērūdeņraža dūņu purviem. Ķekava – sens baltu cilmes vārds; izskaņa –ava veidojusies no senindoreiropiešu ‘au(e)’ – ‘aprasināt, mitrināt, tecēt’ (no tā paša vārda arī ‘avots’ u.tml.). Vārda pirmās daļas pamatā (tā uzskata toponīmu etimoloģijas pētnieks K. karulis) senindoeiropiešu valodās rodamā sakne ‘kek-’ ar nozīmi ‘liekt, līks’. Līdzīgi hidronīmi (ūdenstilpņu nosaukumi) sastopami arī kaimiņzemēs: upe Lietuvā, ezers senajā Prūsā; bez tam Latvijā sastopami līdzīgi toponīmi (vietvārdi), kas apzīmē vietas, saistītas ar reljefa ieliekumiem vai izliekumiem.
Pirmais objekts, kas pārņēmis šīs upes vārdu, ir Ķekavas muiža ar ūdensdzirnavām. Šī muiža minēta jau 1435. g. Rīgas prāvesta un ordeņa zemes strīdu dokumentā; arī vēlāk – 1512. g., kad ordeņa mestrs Valter fon Pletenbergs to izlēņo Johanam Vrangelam. Vairākkārt mainot savu piederību, Ķekavas muiža 19. gs. sākumā nonāk Doles muižas īpašnieku rokās. Stipri papostīta 1812. gada karadarbībā, tā tomēr tiek izmantota dzīvošanai un gan tautas mutē, gan dokumentos tiek dēvēta par Ķekavas muižu (reizēm arī par Beķermuižu). Latvijas Republikas agrārās reformas laikā, kad muižu zemes tiek sadalītas jaunsaimniekiem, daļa „Ķekavas muižas zemes” tiek rezervēta Ķekavas pamatskolas celtniecībai. Ir sagatavots arī būvprojekts, kas līdzekļu trūkuma dēļ netiek īstenots un pēc gadiem astoņiem – kā laika prasībām vairs neatbilstošs – tiek nodots pārstrādāšanai, taču tā arī nekad netiek realizēts (tātad – neuzceltā Ķekava). Bet skola? – kā uz pagaidām tā tika ievietota pagastnama augšstāvā, tā arī šajā ēkā palika līdz pat vidusskolas uzcelšanai 1975. gadā.
Bet Ķekavas muiža? – tās kādreizējo atrašanās vietu jau pa gabalu norāda kādreizējās kolhoza katlu mājas skurstenis (kurš – citējot Imantu Ziedoni – skrien debesīs kā maniaks), bet – pieejot tuvāk – redzamas atliekas no kādreizējās muižas liepu alejas un muižas zemē ierādītās jaunsaimniecības Jāņkalni divstāvu dzīvojamā māja.
Velta Strazdiņa,
Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste.
[Ilustrācija: Broces zīmējums (ekspozīcijā) un tp. J. Ā. Ulriha kartes fragments – kā Doles draudzes skolai (ekspozīcijā)]
Mūžs Strēlnieku Zvaigznājā ierakstīts.
Voldemārs Šteins (1927. g. aprīlis - 2010. g. augusts) kopš 1970. gada dzīvoja Ķekavas pagastā. Skolotājs, vēsturnieks; beidzis Rīgas Skolotāju institūtu un Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Strādājis par skolas direktoru Šķibē u. c. Ģimene 1960. gados pārceļas uz Rīgu, jo sievai Mildai piedāvāts darbs Pļavniekkalnā, kur pamatskola tiek pārveidota par 4-klasīgo. Pēc skolas slēgšanas ēkā ierīko Centrālo bērnu ekskursiju un tūrisma stacijas tūrisma bāzi „Katlakalns”, tās vadība uzdodt Mildai Šteinai; tur ir arī Šteinu ģimenes dzīvoklis.
Voldemārs Šteins sāk strādāt Revolūcijas muzejā (tag. Kara muzejs) par ekskursiju vadītāju, vēlāk – par nodaļas vadītāju, bet kopš 1970. gada veido un vada Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Rakstījis presei, t. sk. vairāk kā desmit gadus sadarbojies ar žurnālu „Zvaigzne”. Uzstājies ar lekcijām, vadījis ekskursijas. Sadarbojās arī ar vietējām skolām un kopā ar kolhoza „Ķekava” karaklausības uzskaites pārzinātāju Ritu Kaņepi organizēja ekskursijas Padomju armijā karojušajiem Otrā pasaules kara veterāniem un jauniesaucamajiem gan uz Latviešu sarkano strēlnieku muzeju (tag. Okupācijas muzejs), gan pa Pirmā un Otrā pasaules kara cīņu un piemiņas vietām Latvijā un citur Padomju Savienībā. Publicējis vairākas grāmatas: „Oktobra gvards” (1977), „Latviešu sarkano strēlnieku cīņu ceļš”(1977), „Боевой путь латышских красных стрелков”(1977), „Latviešu sarkano strēlnieku muzejs”(buklets, sastādīts kopā ar E. Sondoviču; 1981), „Kā es karot gāju: latviešu strēlnieki atmiņu stāstos”(1985), „Mēs vērām vārtus: latviešu sarkano strēlnieku slavas ceļus atceroties”(1987), „Latviešu sarkano strēlnieku cīņu un piemiņas vietas Latvijā”(1987), „Snaiperis” (apraksts par Padomju Savienības varoni Jāni Vilhelmu; 1989), „Deutsche Soldatenehrenfriedhofe des Ersten Weltkrieges in der Umgebung von Riga” (1993). Čehoslovākijā 1987. gadā izdotajai grāmatai „Jukums Vacietis s vojaky revoluce / naše vojsko” ir Voldemāra Šteina priekšvārds, Radegasta Paroleka atsevišķu V. Šteina latviski publicēto rakstu darbu tulkojumi, kā arī Josefa Nībauera tulkojumi no krievu valodā izdotajām grāmatām un dokumentiem.
Publikācijām pirms 1990. gada raksturīga padomjlaika ideoloģija. Atjaunojot Pļavniekkalna pamatskolas darbību, Bērnu tūrisma bāze tiek slēgta, un Šteinu ģimene pārcēlās uz Ķekavas centru.
Voldemārs Šteins sadarbojies ar „Strēlnieku Zvaigznāja” filmēšanas grupu. Daudz mūža gadu viņš veltījis, pētot arī Ķekavas novadam īpaši nozīmīgo Pirmā pasaules kara un latviešu strēlnieku tēmu, tostarp 5. Zemgales pulka komandiera Jukuma Vācieša likteņgaitas. Monogrāfija „Dižais kurzemnieks Jukums Vācietis” izdota 2010. g., bet palika nepabeigts pētījums par Nāves salu, kuras liktenis - hidroelektrostacijas ūdenskrātuves apdraudēts - bija V. Šteina rūpju lokā jau kopš 1975. gada.
Voldemārs Šteins apglabāts Ikšķiles vecajos kapos. Par zīmi mūža darbam piemineklī iestrādāta J. Strupuļa medaļa „Kritušais strēlnieks Nāves salā”.
Muzeja speciāliste Velta Strazdiņa
Traģisks un mīlestības piepildīts mūžs
Melnupju Marijai – 140
2010.gada Dzejas dienu pasākums veltīts Marijai Luīzei Stumbergai (ar pseidonīmu Melnupju Marija viņa parakstījusi savu lirisko dzeju, ar pseidonīmu Namamāte – satīrisko).
Luīze dzimusi 1870. gada 1. janvārī Zemgalē – Bērzmuižas Bētiņos. Precējusies ar žurnālistu un juristu Jēkabu Stumbergu (dz. 1866. g. 14. novembrī Iecavas Liellmellupos, kas tagad ir Ķekavas novadā). Mūža lielākā daļa pavadīta Rīgā, vasarās apmeklējot gan vecāku Bētiņus, gan vīra dzimtas Mellupus, šo vietvārdu izvēloties savam pseidonīmam. Ar Annu Brigaderi iepazinusies 1898. gadā, kad abas vasaru pavada Majoros, un cieša draudzība, kuras atspulgu saglabājušas vēstules, ilgusi visus turpmākos gadus. Pēteris Ērmanis grāmatā „Annas Brigaderes dzīve un darbi” raksta: „Luīzi Stumbergu rakstniece atzīst par vienu no ievērojamākām sievietēm, ko mūžā satikusi. Viņa filozofiska, humora bagāta, tomēr maiga. Viņai „vīrišķis gars un sievišķa dvēsele”, kā izsakās Anna Brigadere.” Un tālāk: „1927. gadā jāzaudē tuvākā draudzene Luīze Stumberga, kas aiziet mūžībā ilgi un grūti slimojusi. Tomēr vēl slimības gultā viņa nav zaudējusi savu raksturīgo saulaino gara gaišumu un humoru.”
Kopš 1908. gada Luīzes dzejoļi publicēti „Latvijā”, kuras redaktors bija Jēkabs Stumbergs, u. c. preses izdevumos. Sākusies sadarbība ar Jēkabu Duburu, nosūtot vairākus dzejoļus ar piedāvājumu izmantot tos viņa deklamāciju vakaros. Bet tad - ilgākas ārstēšanās periods, dodoties arī uz ārzemēm. Publicēto un daļu nepublicētās dzejas Jēkabs Stumbergs izdevis 1912. gadā, ko visai drīz ļoti nožēloja, jo recenzijas par grāmatu „Melnupju Marijas liriskā un satīriskā dzeja” bija iznīcinošas; vēlāk vēstulē Annai Brigaderei viņš raksta: „Viņa toreiz ierāvās savā ģimenes aliņā un neparko vairs nebij piedabūnama ar kādu darbiņu vēl iziet atklātībā.” Šo traģisko pārdzīvojumu brīdī atbalstu sniedza vīrs un brālis, tāpat kā smagās slimības laikā. Vienā no pēdējām vēstulēm Annai Brigaderei Luīze nobeigumā raksta: „Man personīgi tagad iet divējādi: no vienas puses, jau vairāk kā gadu ļoti ciešu (miesīgi), no otras – topu ar katru dienu laimīgāka (dvēselē). Nekā nav pasaulē, ko vēlētos priekš sevis citādi, nekā tas ir. Ap manīm ir mīlestība, miers un skaidrība. Nanis un mene – mani vienīgie un mīļie sagādā man šo miera valsti.”
Marijas Luīzes Stumbergas dzīves gaitas beidzās 1927. gada 15. septembrī Rīgā. Viņa apglabāta Mellupu kapsētā, - pārsimt metru no mājas, kuru viņas dzīves laikā Jēkabs Stumbergs tā arī nepaguva pārbūvēt; bet vēl šodien redzams, kādu velti savai mīļotajai sievai bija iecerējis mūsu izcilais novadnieks, kas par nopelniem Latvijas labā ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš miris 1935. g. 17. februārī un apglabāts līdzās sievai, kuras kapa piemineklī bija licis iekalt viņas pašas dzejas rindas: „No DIEVA nākam un uz DIEVU ejam. / Ja neaizmirstos mums šī DIEVA ziņa, / Kas sirdī iekalta mums līdzi nāk no viņa - / Es esmu tu, tu esi es, / Viens avots mūsu dvēseles! / Ko otram dod tavs darbs, tavs vārds, tavs skats, / To saņem atpakaļ, kā spogulī, tu pats. – / Šo ziņu vienkāršo ja katrs atminētu, / Kā dārgakamens mums dzīve atmirdzētu.”
Vēl jāpiebilst, ka Melnupju Marijai pieminekli skaņās ir radījis komponists Kārlis Zigmunds: viņa 1914. gada Lieldienām komponētā dziesma „Pļavā” bijusi populāra arī turpmāk, un vēl 1928. gadā ievietota skolu koru dziesmu krājumā. Tāpat nošu izdevumos atrodama minora noskaņas dziesma „Aiziet un neatnākt”(dzejolis „Rudens”). Abas šīs kompozīcijas, aranžētas meiteņu ansamblim, varēs noklausīties Dzejas dienas apmeklētāji.
(Piebilde: citētās vēstules glabājas Annas Brigaderes fondā Rakstniecības un teātra vēstures muzejā.)
Ķekavas novadpētniecības muzeja
speciāliste Velta Strazdiņa.
Jaunākie komentāri