Piektdiena, 2020. gada 14. februāris 01:34
Vārda dienas: Valentīns
Septiņu kilometru grants noklāta lauku ceļa līkumotā lentā no Rencēnu centra pa Maizes pelnīšanas kalnu un pāri Greizajam tiltam ieraugām uzrakstu „Rencēnmuiža”, aiz kura abās pusēs nācējus un braucējus sagaida dubultās ozolu alejas, saslēgušas zaru rokas spēka arkās pāri galvām.
Septiņu kilometru grants noklāta lauku ceļa līkumotā lentā no Rencēnu centra pa Maizes pelnīšanas kalnu un pāri Greizajam tiltam ieraugām uzrakstu „Rencēnmuiža”, aiz kura abās pusēs nācējus un braucējus sagaida dubultās ozolu alejas, saslēgušas zaru rokas spēka arkās pāri galvām. Un turpat sākas ar 16. gadsimta vidus laika elpu apņemtais no1562. gada senās muižas komplekss. Toreiz pavisam citāds.
Ak, šīs vecās muižas! Labā gaumē celtas un apstādītas, tomēr līdz šodienai atnākušas ar ievainotu reputāciju, ar spoku stāstiem, pāri nākušām kara ugunīm un dzīves realitāti. Te viena Ziemeļvidzemē starp daudzajām, kas nogrimusi, atkal cēlusies, sagruvusi un slējusies, līdz pašlaik liek soļus skrejošajā laika nogrieznī ar vēlmi atdzimt Latvijas lauku ainavā.
Mūsu Rencēnmuiža – poliskā, zviedriskā un vāciskā, un tomēr palikusi tik latviska. Atgriežoties pagātnē, jāsecina, ka te mītošajiem reizēm tā likusies sveša un tomēr tuva, sūra un vienlaikus cerīga, daudzu ļaužu sapņu gan sākums, gan arī zudums. Rencēnmuiža bijusi mājas daudziem, viņu priekiem un sodam, pelnītai algai, daļai no mūsu tēvu zemes, derīgai, bet tomēr atstājamai, kur šūpulis tika kārts daudzām paaudzēm un katra vienam vienīgajam mūžam. Muiža ir atmiņu un derīguma zīme tiem, kuri dzīvojuši un kuri vēl te dzīvo un iestājušies atjaunotnes ceļā. Rencēnmuiža ar dokumentiem un muižkungu zīmogiem pārlikta no viena īpašnieka cita rokās, ļauta pārvaldībai, ieķīlāta, iznomāta, pārdota, izpostīta, atsavināta, mantota, nopirkta, dāvināta. Un tomēr palikusi tik svarīga, lai ieinteresētos, apskatītu, runātu un godbijībā noliektu galvu te kādreiz dzīvojošiem, kuru vārdi izskanējuši pasaules notikumu apritē, ierakstīti vēstures arhīvos vai iegūluši atmiņās.
Vecā kungu māja nosaukta karaliskā vārdā „Rozes”. Kādreiz celta diviem stāviem, pamatīgu pagrabu. Dvesma nāk no klasicisma stila ķieģeļiem. Ēkai profilētas durvis, bet lieveni veido neliela portika izbūve. Tā fontu balsta sešas koka kolonnas. Smagnēja, bet elpo ar 1835. gada koku logiem ar metāla apkalumiem un profilētu pildiņu slēģiem. Karla fon Zīversa dzimta te mitusi ilgi kopš 1749. līdz 1836. gadam. No „Rozēm” pāriets uz jauno koka ēku ar 19 istabām. Muižas acis te no cita skatu punkta vērojušas notikumus un apkārtni ar 49 logiem un ērbeģi.
Tagadējā kungu dzīvojamā ēka veidojusies 1886. gadā ar cita muižkunga Krīgsmaņa gādību. Laika zoba grauzts un cilvēku roku pārkrāsots, muižas durvju puses ailē kā liecinieks un zīmogs pagājībai pretim veras pēdējās muižniecības dzimtas ģerbonis ar divu karotāju siluetiem. Iespaidīgs plašums abos stāvos ar 32 istabām, kas pašlaik vēl klusē, jo te saglabājušās atstātās pēdas, kad uz nebēdu tika dzīvots pēdējo kolhozu laikos.
Otrā pasaules kara ugunis plandījās garām muižas ēkai un piebraucamajiem ceļiem. Te vāci, te krievi maiņās šāva, mīnēja visas svarīgākās ēkas, biedēja iedzīvotājus, bet pats Dieviņš pasargāja no lieliem postījumiem. Nodibinot kolhozu „Ozols”, te pirmie dzīvojošie un saimniecības izaugsmes veicinātāji darbojās aktīvi un pārticīgi, tāpēc to pievienoja kolhozam „Zelta druva”. Un tad arī sākās staigātāju attieksme pret saglabāto, kas cirta milzīgu robu, ko šobrīd nav tik vienkārši aizdarīt.
Muižas kompleksā pēc arhīva datiem ietilpušas 45 ēkas. Tagad to skaits vai vietas, kas liecina par bijušo, nedaudz pāri pusei no minētā. Baltā klēts – dzīvības uzturētāja, ar savu gaišumu vairs tik krasi neizceļas, jo tās sienās iezīdušies pelēki robi. Kāda dārgmetāla kārotāja rokām pazudusi apdrošināšanas zīme, kas te padomju gados ilgi atgādināja par 1827. gadu.
Holandes vējdzirnavu drupas mēmi raugās debesīs, jo nevar pat atsaukt atmiņā tās piecas durvis un trīspadsmit vēdlodziņus. Vienīgi te kādreiz uzsliets bijis ugunsdzēsēju tornis, no kura raugoties, redzētas Burtnieku ezera viļņu spēles ar balto gulbju siluetiem un līdzīgās krāsās vizmojošām ūdensrozēm. Ugunsdzēsēju greznās mājas pamati palikuši, jo 1889. gadā muižas īpašnieks Georgs Krīgsmanis dibinājis ugunsdzēsēju biedrību, un tā bijusi viena no prestižajām izpausmēm starp muižām. Modernie tērpi gan kalpojuši tikai ārišķībai. Ēka bijusi iespaidīga ar trim zibens novedējiem tornīšos, durvis vērušās vienlaicīgi ar elektrisko apgaismojumu.
Kā raibā apģērbā tērpta, bija un joprojām dižojas viena no ārpuses greznākajām celtnēm – spirta brūzis, veidots no laukakmeņu mozaīkām; ratūzis, karčava, lielā kūts ar staļļiem…, tā varētu domās izkalt atslēgu, atdarīt, nosaukt un raksturot katru no bijušajām un vēl esošajām ēkām. Katrai no tām savs stāsts vai leģenda stāv blakus un gaida atklāsmi. Kad satiec kādu no 20. vai 21. gadsimta muižēniešiem, kuri novecojuši līdz ar laika skreju, tad viņu acīs, vārdos un sirdīs redzama nezūdošās piederības dzirksts muižas vietai, no kuras plūst viņu bērnības dienu rēnā meža smarža, avotu ūdens dzidrums un Ķemeres upītes valgums. Šodienas ienācējam te tās nemaz tik viegli nav saskatāmas un sajūtamas. Dvēseles veldzi te muiža ar dieva skatienu piešķir tikai savējiem. Vai tādu te atradīs arī tagadējais muižas īpašnieks, kurš pa mazam solītim liek atdzimt šai vietai ar piecu dīķu kaskādi, kurā saulainās dienās savus varenos zarus spoguļo dižkoka apmērus sasniegušais Tīlikas ozols, bet kādreiz savu putnu dzīvi vadījuši vairāki gulbju pāri?
Tas bija vienreizēji un paliekoši! 2007. gada 2. jūnijā Rencēnmuižas senās takas, taciņas un celiņus izstaigāja ap divi simti muižai uzticamu ļaužu, kuri paaudzēs bijuši saistīti ar šo vietu. Pie vecajiem soda stabiem, kā piedošanu lūdzot, tagad kuplo iestādītās duglasa eglītes, bet parkā savu mūžu nokalpojušā ozola vietā augs jauns. Muiža un tajā sapulcējušies ļaudis toreiz svinēja tās 417. dzimšanas dienu, lai atdotu godu un iznestu piemiņu pagājībai, saviem te pavadītajiem mūžiem vai to daļai, lai skatienos apmīļotu savu senču, pie baroniem kalpojot, kādreiz skaisti koptajos muižas pagalmos un rūpīgi artajos tīrumos, lai gara acīm skatītu muižas nākotni, jo jaunie saimnieki to veidos pēc savas vēlmes, un tā būs cita muiža, ar citu auru, bet turpinās dzīvot, atgādinot, ka senču smagā un sūrā darbā vadītie mūži un viņu rokām celtā muiža turpina pastāvēt, atgādinot nākamajām paaudzēm par viņu klātbūtni šodienā un pienākumu rūpēties par pagātnes mantojuma saglabāšanu.
Muižas parks ir tikai neliela daļa no pagātnes, kas ir saglabājies un raugās pretim ar prasmīga dārznieka rokām, prātu un muižas kalpu stādītiem kokiem. Vietām par senāko muižkungu dabas mīlestību vēl liecina atvestie un iedēstītie eksotiskie koki: Sibīrijas baltegle, Polijas lapegle, Tatārijas kļava, Ziemeļamerikas kailā zirgkastaņa, Pensilvānijas osis, pelēkais riekstkoks, balzama papele, platlapu liepa, sudraba kļava un citas koku sugas, kas joprojām prasa kopšanu, ne tikai apbrīnu. Kādreizējais, ar sīkiem akmentiņiem nobērtais, celiņš uz Mīlestības saliņu nav pat nojaušams. Te joprojām zaļo divas lielizmēra papeles, kas toreiz paslēpušas vienu atnācēju pāri no otra, kuri klausījušies mēness čukstos.
Muižas teritorijai pieskaitāma ozolu birzs labības lauka vidū, kas rudeņos kā zaļa kupena nobriedušās ražas vidū aicina tuvoties, pārliecināties un izsapņot, kas varētu dusēt un klusēt zem kuplajām saknēm un zariem. Pēc vecuma spriežot, kokus savām izklaidēm licis stādīt kāds no Zīversu dzimtas.
Vai ēkām nācies atbildēt, kāds laiks un cilvēku pieskārieni tām lēmuši likteni? Vai 2016. gada 18. novembrī paceltais Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs te pastāvīgi plīvos kā atdzimšanas un palikšanas zīme ? Kas notiktu, ja sāktu runāt kaudžu kaudzēm sakrautie, izplēstie, izdrupušie laukakmens krāvumi, kuri kopā turēšanās laikos slacīti kalpu, zemnieku, un viņu zirgu sviedriem?
Un tomēr, mūsu Rencēnmuiža ir šūpulis dvēselēm, ko joprojām izauklē parka ozolu un ošu zari, vasarās apkārtējās pļavās puķu ziedi ar tūkstošiem sanošu bišu un kukaiņu balsu toņiem un pustoņiem, pavasaros ar neapklusināmām putnu kora dziesmām, ik pa reizei no Burtnieka ieklīdušajiem vējiem, rudens dzestrajām miglām, cauri braucošo mašīnu trokšņiem, jaunā saimnieka liellopu brīvā bara māvieniem, bet pa retam vārdam, jo te vēl tikai top ceļš uz sakoptību.
Ak, šī muiža, kas glabā aizgājušās dzīves, kas reizēm pārgalvīgos sapņos pavīd pāri peldošajos mākoņos, pilnmēness naktīs uzplaiksna neredzamās gaismās, atskan dīķu kaskādes satrauktajā ūdens rūkoņā! Saredzēt, saklausīt, sajust – arī tā muiža spēj atdzīvoties un gūt mieru vai nemieru gājienam uz nākamību. Ticamāk, lai kā Rencēnmuižu pārbūvētu, mirušo gari sekos līdzi un vērtēs. Dieva skatiens ielūkosies, sargās un atalgos no tālienes un spriedīs savu tiesu. Cilvēkiem dāvātā izvēles brīvība jāattaisno. Rencēnmuižas atdzimšana ir kompass Latvijas zemes sirdspiederībai kā vienai no tās mozaīkas daļiņām.
_______________
Liepiņa G., raksts, Rencēnu muižai radušās cerības, laikraksts, Latvijas Avīze, 2006., 14. nov. (http://news.lv/Latvijas_Avize/2006/11/14/rencenu-muizai-radusas-ceribas)
Belogrudova M., raksts, Nemīlētās bārenītes, laikraksts, Latvijas Avīze, 2009., 8. jūn. (http://news.lv/Latvijas_Avize/2009/06/08/nemiletas-barenites)
Vīksna G., raksts Rencēnmuiža: jaunas ēras sākums, laikraksts, Liesma, 2013., 17. sept. (http://news.lv/Liesma/2013/09/17/rencenmuiza-jaunas-eras-sakums)
Bebre L., atbilde uz lasītājas jautājumu rakstā, Rencēnu muiža tiks atjaunota, laikraksts, Latvijas Avīze, 2013., 25. nov. (http://news.lv/Latvijas_Avize/2013/11/25/rencenu-muiza-tiks-atjaunota)
Vīksna G., raksts, Rencēnmuiža: pēc pirmā renesanses gada, Liesma, 2014., 25. sept. (http://news.lv/Liesma/2014/09/25/rencenmuiza-pec-pirma-renesanses-gada)
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 30.11.2017 līdz 05.06.2018
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2019 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzēs esošajai informācijai ir informatīvs raksturs un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
