„Bruņinieku ordeņa laikos Rembate piederējusi pie Lielvārdes,” raksta Andrejs Pumpurs. Tās priekšvēsture cieši savijusies ar visa Lielvārdes novada vēsturi.

 Polijas – Zviedrijas kara laikā kara posta, bada un sērgu rezultātā, kā arī muižu lauku paplašināšanas un jaunu muižu rašanās procesā, gandrīz iznīkušā Mēmesciema vietā, izveidojās Rembate jeb, kā to agrāk sauca – Ringes muiža, viena no Lielvārdes muižas palīgmuižām. 

1725. gadā tā atdalās no Lielvārdes muižas kā patstāvīga saimnieciska vienība.

Rembates muižas vietā, tagad ir Lielvārdes kultūras nams.

1770. gadā Lielvārdes muižas īpašnieks Heinrihs Erihs fon Volfenšilds Rembates muižu piešķir savam krustdēlam baronam fon Igenstrēmam. 

1811. gadā Elizabete Anna fon Štricha muižu par 1 550 000 sudraba rubļiem pārdod Fridriham Vilhelmam fon Strengeram. Vēlākos gados muiža kļūst par Rautenfeldu dzimtas īpašumu.

Muižas īpašnieks Reinrihs Rautfelds (dzimis 1822. gadā) studējis Tērbatā, ļoti inteliģents cilvēks, labs diplomāts, tiesas lietu zinātājs, ekonoms, matemātiķis un būvmākslas pratējs, izdarīja pats nivelēšanas darbus priekš kanāla rakšanas un apūdeņošanas.

1858. gada pavasarī Andrejs Pumpurs stājās dienestā pie barona Heinriha fon Rautenfelda par „pirmo mērnieka puisi” mērnieka palīgam, kurš barona uzdevumā mērīja Rembates zemi.

1905. gada revolūcijas notikumus muiža pieredzēja Heinriha fon Rautenfelda dēla Kārļa Rautenfelda valdīšanas laikā.

Caur Heinriha Rautenfelda dzīves laikā izveidoto parku, kas tagad izaudzis un vēl arvien nes Rembates vārdu.

1858. gadā sāka būvēt Rīgas – Dinaburgas dzelzceļu. Uzcelto staciju nosauc par Rembati. Pie stacijas atradies pirmais pasts un šai apkārtnē pirmā viesnīca, kas darbojusies līdz 1914. gadam.

1926. gada 22. februārī, pamatojoties uz Rīgas apriņķa valdes rakstu par dzelzceļa staciju un pastu, vienbalsīgi nolēma Rembates staciju un pasta kantori pārdēvēt par Lielvārdi.

Savulaik Rembates pagastu apsaimniekoja kolhozs „Uzvara”, vēlākā paju sabiedrība „Rembate”, kura likvidējās 1994. gada oktobrī.