SARMĪTE ĒLERTE

Žurnāliste, kultūras un izglītības darbiniece,
laikraksta „Diena” izveidotāja un vadītāja 18 gadus;
Atmodas laikā nodrošinājusi Latvijas komunikāciju ar pasauli,
sekmējusi neatkarības atgūšanu.
Apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Sarmīte Ēlerte ir dzimusi 1957. gada 8. aprīlī Rīgā. Svarīgu lomu Sarmītes bērnībā ieņēma viņas tēvs Ansis Ēlerts. Viņš piederēja pie ne pārāk plašās, bet svarīgās tautas daļas, kas nostājās pret abām okupācijām, vēršoties gan pret nacistiem, gan pret komunistiem, jo kara laikā darbojās pagrīdes grupā, kas izdeva un izplatīja avīzi Tautas balss. Ar šo pagrīdes grupu bija saistīts arī Konstantīns Čakste ( Latvijas Centrālās Padomes (dib. 1943.) vadītājs. Nacistu nošauts 1945. gadā). Meitene ļoti labi pārzināja vēsturi, viņai tajā nebija nekādu noslēpumu, arī, piemēram, par Molotova – Ribentropa paktu un Latvijas okupāciju. Tēvs bijis īstens Latvijas patriots ar plašām vēstures zināšanām. Pēc aiziešanas pensijā Ansis Ēlerts 1990. gados atjaunoja gaidu un skautu kustību Latvijā, kurā iesaistījies arī Sarmītes dēls Krišs (1991). Sarmītes bērnība ir saistīta ar teātri, jo tēvs bija Jaunatnes teātra direktora vietnieks, bet māte Elfrīda Ēlerte – administratore. Sarmīte to min arī kā vienu no iemesliem, kas viņu ir rosinājis pievērsties mākslas pasaulei.

Absolvējusi Rīgas 45. vidusskolu, 1975. gadā viņa iestājas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Žurnālistikas nodaļā, studijas beidz 1980. gadā. No 1983. gada līdz 1988. gadam neklātienē studē Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Kino kritikas nodaļā un iegūst kino kritiķes kvalifikāciju. Jau studiju laikā Sarmīte Ēlerte sāk strādāt laikrakstā Literatūra un Māksla, tā ir vienīgā avīze, kurā viņa varēja iedomāties sevi strādājam, jo Literatūra un Māksla tajā laikā ir principiāli svarīgs kultūras centrs. Visi laikraksti tiek cenzēti un kontrolēti, bet atšķirībā no Cīņas vai Padomju Jaunatnes, kas tieši pakļautas Komunistiskajai partijai un komjaunatnei, Literatūra un Māksla nav zem tik tieša politiska spiediena, jo to izdod radošās savienības. 1983. gadā Sarmīte kļūst par Literatūras un Mākslas Kino, televīzijas un foto nodaļas vadītāju, kur strādā līdz 1988. gadam.

Viņa atzīst, ka tālāko dzīvi būtiski ietekmējis tas, ka Literatūras un Mākslas galvenais redaktors tajā laikā ir Jānis Škapars. Sarmīte stāsta: Šī avīze bija salīdzinoši brīvāka, noritēja diskusijas, diskutēja par mākslas tēliem, kas faktiski burtiski arī nozīmē diskutēt par dzīvi. Padomju laikos latviešu inteliģence un radošie cilvēki bija ļoti svarīgi, jo ikvienam latvietim tas bija tā kā rituāls – iešana uz teātri, kinoizrādēm un mākslas izstādēm, koncertiem un Dziesmu svētkiem, grāmatu iegāde. Baznīcas mums nebija, vai arī tās bija marginālas un nenozīmīgas, katrā ziņā luterāņiem bija tieši tā (lietuviešiem un poļiem tas bija drusku citādāk). Mums nebija baznīcas, mums nebija politikas, mums tas viss bija mākslā.[..]”

Padomju gados Sarmīte aktīvi piedalījās Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvošanas grupā, kas apvienoja tā laika inteliģences pārstāvjus cīņā par Latvijas dižkoku glābšanu. Mīlestība uz dabu Sarmītei radās jau bērnībā, kad viņa bieži ciemojusies pie radiem Sabiles apkārtnē. Viņa stāsta: 80. gados dažās jomās radās cilvēki, kas pauda vēlmi darīt ne to, kas ir ieprogrammēts no augšas, darboties tādā virzienā, kas apliecinātu, ka cilvēks ir brīvs, un ka cilvēki paši nolemj, ko viņi dara. Un tas bija tāds milzīgs izaicinājums priekš padomju vides, jo tur bija viss sakārtots – ir jārīkojas tā, vai tā, vai tā. No šā viedokļa Mākslas dienas lauku rajonos vai Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvotāju grupa, kurā darbojos arī es, pauda - cilvēks var būt atšķirīgs, atsevišķs, individuāls, citādāks, un tas radīja lielu sabiedrības atsaucību. Mūsdienās notiek līdzīgi: Kaupera grupa (Mazā kavalērija) zināmā mērā ir iedvesmojusies no Ziedoņa grupas, esam arī tikušies un pārrunājuši, kā darījām mēs un kā viņi dara. Manuprāt, Latvijā joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri būtu gatavi darīt citu cilvēku labā daudz vairāk ārpus tā, ka viņi pelna par to naudu. Bet viņi ne vienmēr zina, ko īsti darīt. Bet, ja ir griba un uzdrīkstēšanās, šodien tādas grupas taču var būt neskaitāmas visā Latvijā!”

Sarmīte atceras, ka 1987. gadā, līdz ar Gorbačova uzsākto pārkārtošanos, mākslas jomā notiek pēkšņs izrāviens, kinofestivālā Arsenāls rāda tā saucamās plauktu filmas, ko gadu gadiem cilvēki bija uzņēmuši, bet padomju cenzūra aizliegusi. Viņa ir kinofestivāla Arsenāls laikraksta ARS (pirmā avīze, kas iznāk bez cenzūras) galvenā redaktore, un viņai ir nodoms strādāt ar Arsenālu vēl daudzus gadus. Arī pati Sarmīte ir piedalījusies epizodiskās lomās Rīgas kinostudijas filmās Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987) un Varmācijas meditācija (1993).

Taču 1988. gada vēlā rudenī tieši Jānis Škapars, kurš pēc laikraksta lielajām diskusijām par Dziesmu svētku repertuāru savas pārliecības un drosmes dēļ nesen bija padzīts no „Literatūras un Mākslas” redakcijas, piezvana Sarmītei un aicina uz Latvijas Tautas fronti, lai viņa izveidotu LTF informācijas centru. „Uzdevums bija panākt, lai informācija par to, kas notiek Tautas frontē, ātri aizietu pie cilvēkiem un būtu iegūstama viscaur Latvijā; otrs uzdevums – apmierināt ārkārtīgi lielo ārzemju mediju interesi. Nācās ieviest sistēmu, ka mēs gatavojam dienas ziņojumus par to, kas notiek kā latviešu, tā angļu valodās. Pa teletaipu tos sūtījām uz pasaules ziņu aģentūrām. Tautas frontē es biju līdz 1990. gada aprīļa beigām. Tad mēs pārcēlāmies uz Augstāko padomi, (tagad Saeimas nams), kur kopš marta strādāja vēlēšanās uzvarējusī LTF frakcija.
Tā kā AP padomju laikos bija pilnīgi nevajadzīga institūcija, tur nebija pilnīgi nekā komunikācijai ar mēdijiem. Savukārt, mums 3. un 4. maijā, gaidot AP balsojumu par neatkarības deklarāciju, bija jāuzņem vairāk kā 300 ārzemju un 600 Padomju Savienības žurnālistu. Bija jānodrošina komunikācija, telefoni, faksi, telpas un pat viesnīcas.”
Sarmīte Ēlerte kā Augstākās Padomes Preses centra vadītāja atbild par to, lai centrs informatīvi funkcionētu, tas nozīmēja - nodrošināt ar visu: gan ar cilvēkiem, gan tehniku. Vēlreiz Preses centrā viņa atgriežas 1991. gada janvārī, naktī, kad Lietuvā iebrauc padomju tanki. Stāvokļa saasinājums ir ļoti nopietns, tāpēc nepieciešams operatīvi informēt cilvēkus Baltijā un pasaulē par to, kas notiek kaimiņvalstī.

„Viss tas laiks, kad rietumu žurnālisti un TV grupas brauca pie mums atkal un atkal, patiesībā bija ļoti aizkustinošs ar ārkārtīgo sirsnību un ieinteresētību. Es teiktu - fakts, ka ir trīs tādas maziņas tautiņas, kas grib būt brīvas un neatkarīgas, un tas, ka tās cīnās bez vardarbības, ar dziesmām, ar karogiem, ar pulcēšanos, tas radīja milzīgas simpātijas pret Baltiju. [..]
Unikālais, kam gribu pievērst uzmanību – Tautas fronte nepilna pusotra gada laikā uzvarēja trijās vēlēšanās ar absolūtu pārākumu. Unikāli, ne tikai Baltijai, bet unikāli arī pasaulei. Tas bija iespējams tāpēc, ka Tautas fronte bija moderni strukturēta sabiedrība, kuras šūniņas savā starpā sadarbojās. Šī struktūra ir tā, kas uzvarēja.. Tā kā bija mažoritārā vēlēšanu sistēma, lai LTF uzvarētu, bija jāuzstāda kandidāts, jāaģitē par viņu, t.i. jāpanāk, ka par viņu balso, un tāpēc bija nepieciešama vietējā vienība, kura cieši saistīta ar centru. Ja tā padomā, tas bija pilnīgi negaidīti un unikāli tā laika situācijā, jo nekas jau nebija uz to gatavojis... Ja nu vienīgi tas, ka Tautas frontes laiks ārkārtīgi spēcīgi atraisīja Latvijas pilsonisko ideālu. Latvija kā realitāte, ka Latvija var būt neatkarīga, pārtikusi un eiropeiska, - tas bija katras ģimenes pieredzē. Mani vecāki bija dzimuši, mani vecvecāki bija dzimuši neatkarīgā Latvijā. No otras puses šī nostaļģija vēlāk mums ir arī traucējusi, mēs bieži par daudz skatāmies atpakaļ, par maz uz priekšu.”

Sarmīte Ēlerte AP Preses centru atstāj 1991. gada augusta beigās, jo kļūst skaidrs, ka jāveido avīze, kas atjaunotās Latvijas valsts likumus un lēmumus publicētu un nogādātu cilvēkiem. Laikraksts Diena sākotnēji radās ar Jāņa Škapara ideju, savukārt Sarmītes un viņas sapulcētās cilvēku grupas (viņu vidū LTF laika līdzgaitnieki Pauls Raudseps, Dace Smildziņa u.c.) mērķis ir izveidot lielu, neatkarīgu un ietekmīgu, rietumu žurnālistikas tradīcijās balstītu avīzi. Jau vasarā pieņemtajā Augstākās Padomes un Ministru Padomes lēmumā par avīzes veidošanu teikts, ka tā tiks privatizēta ( visiem ir skaidrs, ka valdība vai Saeima nevar būt šādas avīzes izdevējs). Barikāžu un citu svarīgu notikumu dēļ process aizkavējas līdz 1992. gada vidum.

Ikdiena „Dienas” redakcijā: galvenā redaktore risina gan radošos jautājumus, gan organizē un piedalās lielās labdarības akcijās, lai palīdzētu bērniem

Sarmīte Ēlerte sāk intensīvi strādāt pie Dienas 1990. gada augustā kā galvenā redaktora pirmā vietniece. Pirmais numurs iznāk jau tā paša gada 23. novembrī. Savukārt 1992. gadā, pēc laikraksta privatizācijas, Sarmīte Ēlerte kļūst par laikraksta galveno redaktori: Daudzi uzskata, ka laikraksts Diena ir kļuvis par Latvijas valsts attīstības hroniku, jo laikā, kad Latvijā risinājās vēsturiski nozīmīgi notikumi, Diena bija notikumu centrā un palīdzēja veidot neatkarīgu valsti. Tajā laikā bija cits klimats. Ministru Padome un Saeima spiedienu neizdarīja, jo bija cieņa un apziņa par to, cik svarīgs ir brīvais vārds. 1990. gadā mēs ļoti labi sapratām, ka sabiedrībai, lai tā spētu funkcionēt ir vajadzīga informācija (padomju gados avīzēs pārsvarā bija žurnālistu spriedelējumi, bieži vien īsti nevarēja zināt, vai tas ir viņu viedoklis vai fakts). Diena absolūti atšķīrās no jebkuras citas tā laika avīzes. Veidotājiem bija svarīgi nošķirt ziņas no viedokļiem, vēstīt par ārzemēs notiekošo, jau pirmajos numuros bija ziņas no korespondentiem Vašingtonā, Maskavā, Eiropā. Vajadzēja tikt ārā no provinciālisma. Dabūt iekšā pasaules elpu, ielikt sevi pasaules kontekstos. Runājot par Dienas uzstādījumu, es domāju, ka mums bija ļoti skaidrs mērķis – Latvijai jāiekļūst NATO un Eiropas Savienībā. Tas nozīmējis Latvijas eiropeizāciju, likumu piemērošanu Eiropas liberālajām demokrātijām, brīvu tirgu, cilvēktiesību ievērošanu un visu pārējo.”

Sarmīte atceras - lai pārliecinātu cilvēkus par to, ka jāmaina Pilsonības likums, jo tas neatbilda NATO principiem, Diena aicināja palīgā un intervēja Zviedrijas ārlietu ministru Karlu Bildtu. Baltijas atbrīvošanas gados viņš Latvijai ļoti palīdzēja. Ārkārtīgi svarīgu lomu Latvijas likumdošanas pamatu izveidošanā spēlēja Egils Levits, kas ir 1990.gada 4.maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors.

AS „Diena” Veterāna nozīmītes pasniegšanas ceremonija. Nozīmīti saņem avīzes „Diena” galvenā
redaktore Sarmīte Ēlerte

2008. gadā Sarmīte Ēlerte, viena no laikraksta dibinātajām un ilggadējā galvenā redaktore, pēc vairāk nekā 18 Dienā nostrādātiem gadiem nolemj no amata aiziet, savā vietā atstājot Nelliju Ločmeli. Viņas gandarījums par Dienas veikumu ir neapšaubāms, jo avīze palīdzējusi izkalt un sagatavot ne tikai jaunas žurnālistu paaudzes, bet arī jaunus vēstniekus, un citus nozīmīgus valsts darbiniekus (daudzi pirmās darba gaitas sākuši tieši redakcijā). Sākot veidot avīzi, esot sapratusi, ka labāk aicināt cilvēkus, kam nav nekādas žurnālista pieredzes, nekā pārmācīt pieredzējušos žurnālistus, kam padomju laikiem raksturīgā faktu un viedokļu jaukšana ir asinīs un to grūti mainīt.

Sarmītes Ēlertes devumu bijušais a/s „Diena” valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens komentēja lakoniski: Sarmīte ir ne tikai definējusi laikraksta Diena vērtības un labas žurnālistikas standartus Latvijā, bet arī ikdienā iemiesojusi tos laikrakstā.

Domājot par sasniegto, Sarmītes Ēlerte saka:
„Man ir tāda viena sajūta no Tautas frontes (arī no „Dienas’’ laikiem), ka ikvienai cilvēku kopai ārkārtīgi svarīgi ir kopīgi mērķi. Tie var nebūt detalizēti, bet, ja ir mērķa sajūta, daudzas problēmas atrisinās pašas par sevi - cilvēkos tiek atraisīta enerģijas pozitīvākā daļa, spēja sadarboties. Un nav savā starpā jākašķējas, pazūd intrigas. Tautas frontes laiks ir kaut kas pilnīgi unikāls tautai, kas daudzu paaudžu garumā nav mācīta sadarboties, bet – tieši pretēji – mācīta neuzticēties: ja tu kaut ko domā, paturi pie sevis, ja kaut ko dari, aizvelc aizkarus, varbūt kaimiņš ir nodevējs. Tā ir diezgan normāla filozofija, ja tu plāno izdzīvot. Un pēkšņi - šī te pati tauta kļūst par vienu lieliski strukturētu sabiedrību, kura ir normāla, moderna, tipiski eiropeiska sabiedrība, kas strukturējusies, lai kopīgi risinātu savas problēmas: pēkšņi visa Latvija bija pilna ar šīm te mazajām Tautas frontes vienībām, bez kurām nebija iespējams Latvijai kļūt brīvai. [..] Tomēr tas, ka Baltija kļuva brīva, nav vēstures loģisks risinājums. Tas ir noteiktu cilvēku, ļoti, ļoti daudzu cilvēku pūliņu rezultāts, jo tad, ja nebūtu bijušas milzīgās baltiešu neatkarības kustības - kā Baltijā, tā ārvalstīs - , ja nebūtu pievērsta tam pasaules uzmanība, mēs nebūtu tikuši ārā no Padomju Savienības.
Bet šodien, kad Latvija ir kļuvusi brīva, mums jābeidz skatīties atpakaļ, daudz vairāk jālūkojas uz priekšu.”

Sarmīte Ēlerte ir darbojusies Sorosa fondā – Latvija kā valdes locekle no 1993. līdz 1996. gadam un kā priekšsēdētāja no 1997. līdz 2006. gadam. Viņa ir bijusi arī Valsts Kultūrkapitāla fonda Filmu mākslas ekspertu komisijas locekle no 2002. līdz 2004. gadam, savukārt no 2006. līdz 2008. gadam arī Valsts Kultūrkapitāla padomes locekle. Kopš 1989. gada viņa ir Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre, kopš 2005. gada - Nacionālā kino centra spēlfilmu ekspertu komisijas locekle. 2007. gadā viņa bija viena no Eiropas Ārlietu padomes dibinātājām.

Sarmīte Ēlerte, Džemma Skulme un Jānis Streičs (no labās) Lietussargu revolūcijas laikā mītiņa dalībnieku vidū Doma laukumā Rīgā (2007)

Sarmīte ir 2007. gada 18. oktobra Lietussargu revolūcijas iniciatore. Kopā ar Sandru Kalnieti viņas aicināja pulcēties cilvēkus pie Saeimas nama, lai pieliktu punktu valdošās koalīcijas mēģinājumam sagraut tiesisku valsti. Pēdējā laikā Sarmītes vārds bieži izskan politisku notikumu sakarā un iespējamu parādīšanos uz politiskās skatuves. Viņa tiek minēta arī kā nākamā prezidenta kandidāte.

2009. gada aprīlī tika apstiprināts Nacionālās kultūras padomes jaunais sastāvs un notika tās pirmā sēde, kuras laikā par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Sarmīti. Padomes funkcijās ietilpst kultūras nozaru stratēģiskās perspektīvas vērtēšana un prognozēšana, izstrādājot viedokli par tām plašā kultūrpolitiskā un sociālekonomiskā kontekstā, sadarbība ar dažādu nozaru ekspertu komisijām, kuras sagatavo argumentētus kultūrpolitikas stratēģijas priekšlikumus, konsultāciju sniegšana par nevalstisko sektoru un dalība likumprojektu izstrādāšanā.
2009.gada nogalē viņa iesaistījusies labējo partiju konsolidēšanā un tautas kustības organizēšanā.
Sarmīte Ēlerte ir darbības cilvēks, arī viņas atpūta ir aktīva: katru ziemu brauc slēpot kalnos, ir aizrautīga dejotāja. Viņai patīk skaistas un elegantas lietas, bezgalīgi mīl dabu un ļoti labprāt sarunājas ar erudītiem cilvēkiem.

Jānis Škapars par Sarmīti Ēlerti saka: „Sarmīti zinu sen – 1978. gada, kad viņa sāka strādāt laikrakstā „Literatūra un Māksla”. Jaunās žurnālistes sakāpinātās ambīcijas un tiecība uz jauno un oriģinālo toreiz pārsniedza viņas varēšanu. Taču tas bija viņas dzinulis, iekšējais urdītājs tālāk virzībai...
Sarmītes Ēlertes vārds ir cieši savijies ar Trešo atmodu un Latvijas Tautas fronti. Īpašs un šobrīd vēl nepietiekami novērtēts viņas nopelns ir starptautiskās sabiedrības informēšana par tā laika notikumiem Latvijā.
Sarmīte ir laikmetu griežos veidojusies personība. Gan „Literatūrā un Mākslā”, gan Tautas frontē un „Dienā’’ viņa ir tiekusies un tiecas vērtēt un liecināt par pārvērtībām, tiecas ietekmēt procesus un notikumu gaitu.
Taču neraugoties uz garajiem gadiem, kurus man laimējies strādāt kopā ar Sarmīti, uzminēt viņu es nespēju. Manā uztverē viņa ir tuva un reizē tāla, šķietami atvērta, bet arī noslēgta, ārēji atbrīvota, iekšēji nostiegrota, pat saspringta. Sarmīti ir neiespējami novērtēt tuvplānā, viņa ir personība uz vēstures skatuves. ”(„Grāmata „100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā””, 2008, 155.lpp.)

Latvijas Republikas Ordeņu kapituls S. Ēlerti ir apbalvojis ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – par nopelniem Latvijas neatkarības stiprināšanā (1999)
Citi apbalvojumi: Norvēģijas Sv. Olava ordenis (1998)

2009. gada novembrī

Iecavas vidusskola
Sagatavoja: Laura Liepiņa, 11. klases skolniece
Konsultanti: Dace Greiža, Laura Kalinka

Ievietots ar Latvijas TF muzeja atbalstu