Iepazīstamies- organizācija Pērkonkrusts.
Pērkonkrustu kā politisko organizāciju (partiju) Rīgas apgabaltiesa reģistrēja 1933. gada 12. maijā. Dibināšanas sapulce notika 1933. gada 17. maijā. Par Centrālās valdes priekšsēdētāju un Pērkonkrusta priekšnieku ievēlēja Gustavu Celmiņu. Organizācija pauda radikāli nacionālistiskus uzskatus, t.sk., arī popularizēja antisemītismu un autoritāru valsts iekārtu. Pērkonkrusta programma sastāvēja tikai no četriem punktiem. Taču saskaņā ar G.Celmiņa 1933. gada 19. septembra programatisko runu "Kas ir, ko grib, kā darbojas Pērkonkrusts?", kā Pērkonkrusta mērķis bija paredzēta politisko tiesību atņemšana minoritātēm, pieprasīta 1922. gada Satversmes atcelšana. Saeimas vietā bija paredzēts nodibināt korporatīvu arodpārstāvību (kameras) ar 50 deputātiem. Valsts prezidents būtu jāievēlē visas tautas vēlēšanās uz 5-7 gadiem. Tanī pat laikā Pērkonkrusts nesimpatizēja vācu nacionālsociālismam, bet drīzāk itāļu fašismam.
Pērkonkrusta programma
1. Par Latvijas valsti, savu turpmāko paaudžu un citu tautu priekšā atbild latviešu tauta.
2.Gādība par latviešu tautas godu, vienību un labklājību ir augstākais uzdevums.
3. Latvija ir un paliek lauksaimniecības valsts. Viņas saimnieciskajai politikai jāatbilst vienīgi šim nolikumam.
4. Baltijas valstu militārā, politiskā un saimnieciskā savienība ir Latvijas valsts ārējās politikas pamats
Pērkonkrusta darbības struktūra
Pērkonkrusta struktūrā bija pārņemti daudzi vācu nacionālsociālistu un itāļu fašistu organizāciju elementi. Organizāciju vadīja Galvenais štābs, tā bija iedalīta 5 apgabalos, ko vadīja apgabalu inspektori. Biedri bija organizēti blokos, bet tie apvienoti rajonos. Biedri, iestājoties organizācija, deva solījumu. Pēc zināma laika pēc iestāšanās organizācijā Pērkonkrusta biedri varēja tikt uzņemti trieciengrupās. 1935. gadā šīs grupas pārdēvēja par Gustava Celmiņa triecienniekiem (G.C.T.). Trieciennieki deva speciālu solījumu. Daļai no viņiem rokā ar metāla zīmogu iededzināja zīmi.
Organizācijas formastērps
tumši pelēks krekls, melna berete (ugunskrustieši nēsāja tumši zilu bereti), nozīme ar svastiku pie krekla vai beretes, tumšas bikses un stulmzābaki. Sveicienam tika izmantots tā sauktais "Romas sveiciens" - izstiepta labā roka - un frāze "Cīņai sveiks!".
Pērkonkrusta darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju.Organizācijā sastāvēja arī vairāki virsnieki un virsdienesta karavīri, aizsargu vidējais komandējošais sastāvs, ārsti un citi intelektuālo aprindu pārstāvji. saskaņā ar Politpārvaldes rīcībā esošajām ziņām Pērkonkrustā esot bijušas pat veselas aizsargu nodaļas. Pērkonkrustu materiāli atbalstīja virkne uzņēmēju. Īpašās nometnēs Pērkonkrusts organizēja savu biedru elementāro militāro apmācību, tomēr organizācija nebija bruņota.
Vēsturiskā gaita
1934. gada 30. janvārī. Tiesa pieņēma galīgu lēmumu par šīs organizācijas slēgšanu. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Pērkonkrusts savu darbību turpināja pagrīdē. Pērkonkrustieši izdod nelegālu izdevumu ''Ziņojums''. Bet pavisam drīz daudzi partijas pārstāvji un līderi tiek apcietināti, 13 personām tika piespriests cietumsods. Pērkonkrusta vadību pēc ieslodzījumā pavadītajiem diviem gadiem pārņēma Ernests Plāķis, kurš mēģināja atkal apvienot sīkās pērkonkrustiešu grupas. Bet 1937. gada 14. maijā viņš un vēl citi līderi tika apcietināti. Gustavu Celmiņu 1937. gada 13. novembrī izraidīja no Latvijas. 1938. gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāk Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs.
Ulmaņa režīma četru pastāvēšanas gadu laikā pavisam tika apcietināti aptuveni 800 pērkonkrustieši, bet aptuveni 2000 pērkonkrustieši tika atlaisti no darba.
Trīsdesmito gadu beigās sāk iezīmēties pērkonkrustiešu simpātijas pret nacionālsociālistisko Vāciju.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pērkonkrustieši bija vieni no pirmajiem represiju upuriem. Un tie, kuri tika apcietināti tiešā ceļā tika deportēti uz PSRS.
1941. gada jūnijā G.Celmiņš un virkne citu pērkonkrustiešu vadītāju atgriežās Latvijā vācu karaspēka sastāvā. Pēc vācu ienākšanas Rīgā Pērkonkrusts kā vienīgā latviešu politiskā organizācija atjaunoja legālu darbību. Īsā laikā kā pērkonkrustieši reģistrējās10 000-15 000 cilvēku. Un daudzi no viņiem iesaistās arī Nacistiskās Vācijas organizācijās. Taču jau 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu slēdza.
Viennozīmīgi nav pierādīta Pērkonkrusta kā organizācijas līdzdalība ebreju iznīcināšanā.
Pēc Pērkonkrusta aizliegšanas daļa pērkonkrustiešu turpināja aktīvu kolaborāciju, taču lielākā daļa iesaistījās pretestības kustībā. Daļa biedru 1942 .gadā no Pērkonkrusta izstājās. G.Celmiņš vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti Brīvā Latvija [1943-1944] izdošanu. 1944. gada 14. martā Gestapo G. Celmiņu un daudzus citus Pērkonkrustiešus arestēja. Pēc šiem arestiem organizācijas darbība apsīka un pēc padomju okupācijas atjaunošanas tā arī vairs neatsāka darbību ne Latvijā, ne trimdā.
Darbība atjaunotajā Latvijas republikā
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās ekstrēmistu grupa, kura pieņēma Pērkonkrusta nosaukumu. Grupa veikusi vairākus terora aktus, t. sk., Uzvaras pieminekļa spridzināšanu Uzvaras parkā naktī no 1997. gada 5. uz 6.jūniju. Ideoloģiski balstoties uz bijušā Pērkonkrusta politiku. Pēc terora aktos iesaistīto personu (Jura Reča, Igora Šiškina un citu) aizturēšanas un notiesāšanas Pērkonkrusta darbība ir pārtraukta.
BET IDEJA NAV ZUDUSI
Lai arī kā organizāja ,Pērkonkrusts nepastāv, Igors Šiškins redakcijai KLUBS pēc intervijas ir atzinis, ka viņš ir pērkonkrusts. Vēlos teikt, ka ideoloģiskā kustība nav zudusi. Igors Šiškins ir tīrs šīs idejas turpinātājs arī šobrīd. Igors 2007. gadā nodibināja biedrību "Gustava Celmiņa centrs" jeb saīsināti GCC, kura turpina Pērkonkrusta tradīcijas. Un aicina piebiedroties visus līdzīgo domājošos cilvēkus.
PAR TĪRU LATVIJU
LATVIJU LATVIEŠIEM
