Vēsture

Kadastram 335 | Senie dokumenti un robežplāni (4,2 MB, PDF)

Kadastram 335 | Kadastra attīstība uz laika skalas (Plakāts, 5,1 MB, PDF)

Kadastra aizsākums 1681. gadā

1681. gadā Zviedrijas karalis mērnieku Emerlingu iecēla par Livonijas mērniecības inspektoru. Darbs nebija viegls, jo bija jāsastopas gan ar muižnieku pretestību, gan ar dažādām tehniskām grūtībām. Tika sagatavotas muižu kartes mērogā 1:10 400, ko mērnieki uzmērīja dabā. Lielā mēroga dēļ un rūpīga darba rezultātā šīs kartes ir visai precīzas, kaut gan vērojama arī kontūru neprecizitāte, kas varētu būt triangulācijas trūkuma sekas. Mežu, pļavu un purvu kontūras nav kārtīgi iezīmētas. Upju un ezeru krasti ir attēloti neprecīzi. Taču tā ir šim laikam raksturīga iezīme, jo muižu kartēs attēloja pirmām kārtām tos objektus, kas bija saistīti ar saimniecību,– muižas zemnieku mājas, tīrumus un pļavas. Nosaukumi doti gandrīz visām muižām un mājām. Izņēmums ir t. s. postažas – neapdzīvotas mājas (ciemi), kuras mērnieki neuzmērīja, bet kurām tautā nosaukumi vēl arvien pastāvēja. Nosaukti arī lielākie tīrumi un pļavas, kas izskaidrojams ar iecerētā darba mērķi un pastiprināto interesi par zemes izmantošanu. Mērnieki bija klāt katrā objektā un aptaujāja vietējos iedzīvotājus, kuru sniegtās liecības bija galvenais izziņas avots, un pierakstītie vietvārdi ir latviešu tautas toponīmi, tādi, kādi tie patiešām pastāvēja tajā laikā. Diemžēl to pieraksts mērnieku tautības dēļ ir stipri izkropļots.

Otra kartogrāfisko materiālu grupa, ko izveidoja 1681.–1686. gada uzmērīšanas rezultātā, ir t. s. piektdaļas kartes. Tās ieguva, apvienojot 1:10 400 mēroga pamatkartes, lai rastos kopējs priekšstats par lielāku teritoriju (pilstiesu vai draudzi). Piektdaļas kartēs bija attēlotas muižas ar attiecīgo nosaukumu un zemnieku mājas, kas apzīmētas ar numuru, lielākie meži, purvi, ezeri un nozīmīgākās upes. Trešais materiāls, kas veidots 1681.–1686. gada uzmērīšanas rezultātā, ir Lielvidzemes kopkarte, ko veidoja, apvienojot piektdaļas kartes. Šajā kartē parādītas tikai pilsētas un muižas, kā arī lielākie dabas objekti. Arī uz šīm kartēm visi uzraksti ir rokrakstā.

1681.–1683. gadā un pēc 1686. gada mērogā 1:10 400 uzmērītās kartes atrodamas Latvijas Valsts vēstures arhīva 7404. fondā “Vidzemes muižu plāni, kartes un apraksti”. Tur ir gan 1681.–1692. gada oriģināli, gan vēlāku laiku kopijas. Šajā fondā ir arī piektdaļas karšu oriģināli. Šāds unikāls materiāls attiecināms tikai uz Vidzemes teritoriju, un tas ir pirmais zināmais Latvijas teritorijas liela mēroga kartogrāfiskais uzņēmums, kas dod lielisku informāciju ne tikai par Vidzemes izskatu pirms 300 gadiem, bet pirmo reizi ietver visas kadastra sastāvdaļas: zemes kadastrālo uzmērīšanu, zemes īpašumtiesību un valdījuma noskaidrošanu, zemes iedalījumu klasifikācijas vienībās un vērtēšanu, kā arī zemes robežu iezīmēšanu kartēs.

Zemes kadastru sāka ar zemes uzmērīšanu un vērtēšanu, vienlaikus veicot muižu redukciju, atsavinot lielāko daļu muižas zemju, kuras nodeva Zviedrijas valsts pārziņā. Tas bija labi izstrādāts kadastrs, un to izmantoja no 1691. Līdz 1911. gadam, t. i., 220 gadus. Tas pasaulē ir samērā mazpazīstams, un tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā tam bija tikai lokāla nozīme.

 Īsi par kadastra attīstību cauri gadsimtiem

Valsts zemes dienesta sagatavotajā grāmatā ir apkopota kadastra attīstības vēsture Latvijas teritorijā no tās pirmsākumiem ap 10. gadsimtu līdz mūsdienām. Izlasot šo grāmatu, lasītājs saņems atbildi uz jautājumu, kas ir kadastrs, kāda loma un nozīme tam bijusi Latvijā dažādos laika periodos.

Maija Bērziņa, grāmatas zinātniskā redaktore: "Grāmatu ar interesi varēs lasīt ne tikai speciālisti, studenti, eksperti, kolēģi, bet  plašs lasītāju loks gūs izpratni, kas ir kadastrs. Īsi sakot, kadastrs ir sakārtoti dati par nekustamo īpašumu, bet mainās tehnoloģija un metodika, kā tie tiek sakārtoti, sākot no 16. gadsimta Vaku grāmatām līdz mūsdienu daudzfunkcionālam kadastram. Lasītājs pirmo reizi Latvijā varēs iepazīties ar metodēm, kā dati par zemi un būvēm tiek iegūti, apstrādāti, uzkrāti un izmantoti vēstures līkločos, kā arī ieskatīties kadastra nākotnē un izprast straujo progresa gaitu.” 

Lasīt grāmatu elektroniski!

Mērniecības pirmsākumi Latvijā meklējami jau viduslaikos. Valsts arhīvos atrodami to laiku zemes plāni, atsevišķi zemes uzskaites materiāli. Vecākie mērniecības materiāli, kam ir praktiska nozīme pašreizējā zemes reformā datēti ar 19. gadsimta vidu, kad latviešu zemnieki masveidā ieguva zemi īpašumā.

1919. gada jūlijā tika nodibināta pirmā Latvijas Valsts mērniecības organizācija - Zemkopības ministrijas Mērniecības un kultūrtehnikas nodaļa, kur strādāja 13 mērnieki. 1920. gadā tika izveidota patstāvīga Mērniecības nodaļa ar 166 darbiniekiem, bet 1922. gadā to skaits sasniedza jau 483.

1920. gadā tika nodibināta Latvijas Mērnieku biedrība, kas aktīvi iekļāvās zemes reformas realizācijā un kļuva par zinātniski-tehnisku organizāciju. Biedrība aktīvi sadarbojās ar ārvalstu speciālistiem un 1926. gadā kļuva par Starptautiskās mērnieku savienības locekli.

Līdz 1940. gadam Latvijas mērnieku darba rezultātā tika īstenota agrārā reforma (1920.-1937.g.), izveidots valsts trigonometriskais tīkls (1938.-1940.g.) un uzsākta valsts zemes kadastra veidošana (1931.-1940.g).

Latvijas mērnieku biedrība savu darbību atsāka 1988. gadā, un 1993. gada 15. februārī tā tika atjaunota Starptautiskajā mērnieku savienībā. 

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā kā viena no svarīgākajām problēmām izvirzījās zemes kā nacionālās bagātības izmantošana un aizsardzība. 1990. gada 13. jūnijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”, kas paredzēja lauku apvidus zemes piešķiršanu lietošanā fiziskām un juridiskām personām ar tai sekojošu zemes privātīpašuma tiesību atjaunošanu vai nodošanu fizisku personu privātīpašumā. 1990. gada 21. novembrī Augstākā Padome pieņēma likumu “Par zemes reformu Latvijas republikas lauku apvidos”, bet 1991. gada 20. novembrī – likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Kā parādīja pirmo reformas gadu prakse, esošās iestādes un organizācijas ar lielām grūtībām tika galā ar reformas pirmajiem uzdevumiem laukos, bet pilsētās šis darbs faktiski netika uzsākts. Traucēja atsevišķu radniecīgu organizāciju un iestāžu dažādā pakļautība, savstarpējas koordinācijas trūkums, nesakārtotie zemes lietu informācijas uzkrāšanas un izmantošanas jautājumi.

1992. gada 15. decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Valsts zemes dienestu”. Dienests tika veidots apvienojot Lauksaimniecības ministrijas Valsts zemes ierīcības departamentu, Aizsardzības ministrijas Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamentu, virkni ar šo nozari saistītos uzņēmumus, kā arī pašvaldību zemes ierīcības dienestus. 1993. gada 5. janvārī par Dienesta ģenerāldirektoru iecēla Gunti Grūbi. Dienests ir pakļauts Ministru kabinetam un atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. 

Dienesta struktūra tika veidota, tās pamatā liekot rajonu un pilsētu nodaļas, kurās koncentrējās galvenā, ar zemes reformas realizāciju saistītā darba izpilde. Metodiskai un organizatoriskai nodrošināšanai tika izveidoti trīs nozaru centri – Nacionālais mērniecības centrs, Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs un Latvijas zemes kadastra centrs. 

1999 .gadā Dienestā tika veikta reorganizācija. 28 valsts zemes dienesta nodaļu vietā tika izveidotas 8 reģionālas nodaļas. Nozaru metodiskie centri tika iekļauti Dienesta centrālā aparāta sastāvā, izveidojot 6 nozaru pārvaldes, kas ne tikai veic metodisko vadību, bet atbild arī par darba organizāciju un rezultātiem visos dienesta līmeņos. Dienesta reģionālo nodaļu sastāvā uz bijušo rajona nodaļu bāzes izveidoti reģionālo nodaļu biroji, kas veic sākotnējo datu sagatavošanu, to tālāku aktualizāciju, kā arī tieši strādā ar pasūtītājiem, uztur kontaktus ar pašvaldībām un valsts pārvaldes vietējām iestādēm.

No 2006. gada 1. janvāra, kad tika pabeigta Dienesta reorganizācija atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 18. oktobra rīkojumam Nr.674 „Par Valsts zemes dienestu reorganizāciju”, dienests pilda sekojošas funkcijas: nodrošina Nekustamā īpašuma valsts kadastra darbību, nodrošina Valsts Adrešu reģistra darbību, aizsargjoslu informācijas sistēmas darbību un piedalās zemes reformas īstenošanā. Savukārt līdz Dienesta reorganizācijai veikto ģeodēzijas un kartogrāfijas darbu izpilde ir nodota Aizsardzības ministrijas izveidotajai Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrai, bet mērniecības darbu izpilde nodota Tieslietu ministrijas izveidotajai SIA „Latvijas Valsts mērniekam”.